Arhitekta pulss. Oļģerts Krauklis

Ar Būvindustrijas lielās balvas laureātu kategorijā Par mūža ieguldījumu būvindustrijā arhitektu Oļģertu Kraukli tiekamies Arhitektu namā, kura otrajā stāvā apskatāma viņa akvareļu izstāde.

 

Par ko domājāt brīdī, kad no Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēmāt balvu par mūža ieguldījumu būvindustrijā?

Pacilājoša sajūta. Visu mūžu esmu centies strādāt kārtīgi, ar lielu atbildības izjūtu, lai būtu labs rezultāts. Tas arhitektam ir svarīgākais – kārtīga māja, kas stāv gadu simtiem. Pats arhitekts jau sen var tupēt uz mākoņa maliņas, bet māja paliek.

Kāpēc daži arhitekti sasniedz vairāk nekā citi? 

Pirmkārt, arhitektam jābūt ārkārtīgi paškritiskam, jāapzinās, ko tu tiešām vari. Tas ir jājūt pašam, to neviens nevar iemācīt. Otrkārt, arhitektam ir jāpārzina tehnoloģijas, jājūt dzīves pulss. Treškārt, arhitektam jāspēj iejusties tā cilvēka ādā, kuram viņš projektē. No vienas puses, viegli, no otras – sarežģīti. Ja projektē slimnīcu vai sanatoriju, tev ir jābūt ārstam un pacientam vienlaikus, lai izjustu kopsakarības. Arhitekta profesija ir ārkārtīgi plaša. Ne velti daudzi arhitekti ar savu izglītību ir varējuši strādāt citās profesijās. Harijs Sūna perfekti pārvaldīja dejas mākslu, bija Latvijas Dziesmu un deju svētku horeogrāfs. Georgs Barkāns bija tekstilmākslinieks, Gunārs Priede – slavens lugu rakstnieks.

Jūs gleznojat?

Jā. Pateicoties saviem audzinātājiem Arnoldam Krastiņam un Kārlim Baumanim, vienmēr esmu centies savu ideju pats ar savu roku dabūt uz papīra. Tajā laikā, kad studēju un sāku strādāt, datoru nebija. Esmu projektējis skaitļošanas centru, milzīgu piecstāvu māju, lai dabūtu iekšā to mašinēriju, kuras funkcijas šodien pilda mobilais telefons.

Vai, strādājot padomju laikā, varējāt būt patiess pret sevi un citiem?

Nevienai savai ēkai neesmu padomju simboliku kāris klāt. Ļoti skaidri apzinājos, kas tā ir par sistēmu, kas balstās uz masu darbu un koncentrācijas nometnēm. Mana māte Alma Ābele, ievērojama skatuves māksliniece, padomju laikā bija atstumta viņas pretpadomju uzskatu dēļ, tomēr varai nācās viņu atzīt. Viņa bija autoritāte. Māte ļoti paškritiski attiecās pret visām savām lomām. No bērna kājas manī ir apziņa, ka pašam jācenšas sasniegt to, ko gribi. Man bija izdevība mācīties tajā pašā skolā, kurā bija mācījusies māte, tur vēl bija tie paši skolotāji. Valodas mācīja Tālivalda Vidberga, slavenā mākslinieka Vidberga māsa. Viņa man tādus vācu valodas pamatus ielika, ka vācieši joprojām prasa, vai neesmu vācietis. Tolaik mācību sistēma bija fundamentāla. 

Kā vērtējat jaunos arhitektus?

Viens no maniem talantīgākajiem audzēkņiem ir Ludviks Saprovskis. Viņam ir pašam sava darbnīca. Vienu laiku Rīgas Tehniskajā universitātē vadīju diplomdarbus. Tas bija diezgan interesanti un patīkami. 

Kā būtu jāmāca jaunie arhitekti?

Pasniedzējam jābūt personībai...

Visu interviju lasiet žurnāla "Būvinženieris" decembra numurā!

Andris Pētersons, Anastasija Proskurjakova

Foto: no BLB arhīva