Būvniekam ir jādomā

Ar Būvindustrijas lielās balvas par mūža ieguldījumu laureātu Indriķi Teivānu runājām ilgi, bet ik pēc brīža sarunā ieskanējās šie vienkāršie un dziļie vārdi: būvniekam ir jādomā.

Vai Latvijā pēdējos gados ir uzcelta būve, ko cilvēki brauks skatīties arī pēc simt gadiem?

Nav. Tiem, kuri ceļ tādas būves kā Triangula bastions, vajag pa kaklu. Ikviens jau izdzīvo muļķības periodus – gan valstis, gan cilvēki. Re, manas mājas balkona režģi arī iemieso muļķības vēsturi. Padomju laikā mājām žogs ielas pusē nedrīkstēja būt, jo tikai buržuji slēpjas aiz žoga, tāpēc visus žogus zāģēja nost, veda un meta ārā. Šo paņēmu tur, kur izmesti. Visos laikos ir bijis pilns ar durakiem. Arī man, lauku puisim, jaunībā bija uznākusi muļķība. Nozvērējos, ka mani nagi nekļūs melni lauku darbos. Tikai uz pilsētu! Tagad mani Rīgā, tajās daudzstāvu kopmītnēs, tikai ar stiķiem varētu ievilkt. Kāpēc cilvēki nesas uz to Rīgu? Tāpēc, ka tur viņiem saliktas darbavietas. Ašeradens jau nav tautsaimnieks, jāpasaka viņam, ka vajag iznest darbavietas ārpus Rīgas. Lauksaimniecības ministrija ir Rīgā, kaut gan pilsētā jau govis negana. Kāpēc nepārcelt to uz Jelgavu? Pilsētā, krātiņā cilvēks ir iežņaugts, bet būvniekam ir jābūt brīvam. 

Pats esat uzbūvējis kaut ko vairākām paaudzēm paliekošu?

Man nebija lemts šāda tipa objektus būvēt. Būvēju Daugavassporta namu, nevis VEF Kultūras pili. Arhitekts abām būvēm gan bija viens. Tomēr arī Daugavassporta nams ir paliekošs. Nesaku, ka šedevrs. Tolaik atbrauca no avīzes rakstīt par mani, Daugavassporta nama būvdarba vadītāju. Žurnālistam teksts jau sagatavots – par to, kā es nosodu amerikāņu imperiālistus, kā slavinu Gagarinu, pirmo kosmonautu. Biju jauns, bet zināju, kā darīt. Kad nāca kontrolētāji, pavadāju viņus apkārt pa objektu, es mācēju aizvest tur, kur vajag. Šodien cepas, ka kāds bijis komunistiskajā partijā. Bet tolaik daudziem tā bija maska. Tā komunistu jezga, glupība sešdesmito gadu vidū sāka apnikt, skatījāmies, kā apiet pastāvošo kārtību. Neviens manā vadībā būvētais ciemats nav uzbūvēts pēc vienotā un obligātā standarta, pēc projekta. Teicu, lai vīri būvē platākas ielas, bet Ķekavas ciema padomes priekšsēdētājs Cintiņ, tieši tā, nevis Cintiņš, jo viņš krieviskoja savu uzvārdu un dokumentus lika rakstīt krieviski, pastāvēja uz to, ka padomju cilvēkam mašīnu nebūs, un neļāva. Kad man jau neatkarīgās Latvijas laikā vienbrīd iznāca būt par Ķekavas pagasta mēru, mocījāmies, ka nav kur mašīnas likt. Valdlaučos gan būvēju platākas ielas. Oficiāli tu nevari, bet ir jādara tā, lai cilvēkiem būtu labi.

Tās ielas jau varēja arī nepieņemt ekspluatācijā.

Kā tad uzbūvētu nepieņems! Atceros, ka uzbūvēju kantora ēkai trešo stāvu, kaut gan bija paredzēti tikai divi, un trīs sekciju ēkai vienu sekciju klāt. Sākās troksnis. Pārkāpts projekts! Par aizgājušajiem sliktu nerunā, tolaik celtniecības ministrs bija Ojārs Kārkliņš, gudrs inženieris, Aizbraucu, ieeju pie Kārkliņa, bija jau sagatavots rājiens un pavēle jaukt nost lieko. Balvu un Stučkas pārvietojamās mehanizētās kolonnas (PMK) nepildīja plānu, vajadzēja skaitīt uz Maskavu atpakaļ neiztērēto naudu, bet es ierodos un prasu naudu. Gribu būvēt. Saku, ka mani var sodīt, bet nevajag jaukt nost uzbūvēto, jo tur cilvēki dzīvos. Duraku tolaik bija tikpat daudz kā šodien. Bet Kārliņš nebija muļķis Viņš saprata...

Visu rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" aprīļa numurā (Nr.61)*

*Žurnālu “Būvinženieris” var abonēt http://buvinzenieriem.lv, Latvijas Pastā, LBS birojā - Kr.Barona ielā 99.

Žurnālu var iegādāties LBS birojā - Kr.Barona ielā 99 un SIA “Preses serviss” piegādes vietās Rīgā, Siguldā, Dobelē, Mārupē, Daugavpilī, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Ogrē, Bauskā, Ādažos, Madonā, Salaspilī, Jūrmalā, Iecavā, Ķekavā un citur.

Andris Pētersons

Foto: Reinis Olinš, Mārīte Šperberga, no Indriķa Teivāna personiskā arhīva