Objekti filtrēti pēc datums: oktobris 2016

  • Publicēts LVAF

Keramzīta iespējamā jaunā nākotne


Māls ir viena no Latvijas zemes dzīļu bagātībām, un, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, būtu iespējams radīt arvien jaunus produktus, kas ļautu paplašināt māla izmantošanu dažādās saimniecības nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Silikātu materiālu tehnoloģijas laboratorijā veiktie pētījumi varētu palīdzēt atdzimt arī keramzīta ražošanai.

Keramzīts jeb šūnainā keramika ir viens no populārākajiem būvmateriāliem, taču, neraugoties uz visnotaļ bagātīgajām Latvijas māla atradnēm, tā ražošana mūsu valstī pārtraukta jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Iemesls vienkāršs – iepirkt ārvalstīs ražoto keramzītu ir daudz lētāk nekā ražot pašiem. Turklāt tiek apgalvots, ka keramzītam derīgie māli atrodami vien dažās atradnēs un to kopējais apjoms esot pārāk mazs, lai plānotu ražošanu. Tiesa, padomju laikā keramzīta granulas Latvijā ražoja vairākas rūpnīcas. Pirmā tā ražošanai pievērsās Jēkabpils būvmateriālu un konstrukciju rūpnīca 1963. gadā, 1972. gadā keramzīta izgatavošana tika uzsākta Kupravas drenu cauruļu rūpnīcā, drīz pēc tam arī Nīcgales keramzīta ražotnē. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu keramzīta ražošana pamazām tika pārtraukta. Ap 2008. gadu, iesaistoties privātiem investoriem, radās plāns atjaunot Kupravas ražotni un uzsākt tur māla granulu ražošanu ar Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējuma, diemžēl šis projekts netika realizēts. Taču ražošanas trūkums nav šķērslis jaunu tehnoloģiju izstrādei un inovatīvu risinājumu meklēšanai, kas nākotnē potenciāli varētu palīdzēt ne tikai keramzīta ražošanas atsākšanai, bet arī jaunu izmantošanas veidu atklāšanai ne tikai būvniecībā, bet arī vides tehnoloģijās. Nozīmīgus pētījumus šajā jomā veic Dr. sc. hab. ing., asoc. prof. Visvaldis Švinka un viņa dzīvesbiedre Dr. sc. ing., asoc. prof. Ruta Švinka. 

Pārdesmit metru garā krāsns

Keramzīta iegūšana balstās uz māla ātru apdedzināšanu augstā temperatūrā. Tādējādi mālā notiek ķīmiski un fizikāli procesi – tas, daļēji kūstot un strauji izdaloties gāzveida vielām, uzpūšas, veidojot porainu struktūru. Tradicionāli keramzīta ieguvei izmanto divu stadiju tehnoloģiju. V. Švinka to īsumā raksturo šādi: «Māls vispirms tiek homogenizēts, lai iegūtu viendabīgu, plastisku masu. Pēc tam no šīs masas ar dažādiem paņēmieniem izveido cilindriskas vai apaļas granulas. Tās nonāk pirmajā rotējošajā krāsnī, kur notiek lēns žāvēšanas un uzkarsēšanas process, temperatūra tiek paaugstināta līdz 800–900 ˚C. Šajā laikā no māla izdalās tajos ķīmiski saistītais ūdens. Procesa otrā stadija notiek nākamajā rotējošajā krāsnī, kurā temperatūra ir 1100–1200 °C, un tieši šajā laikā veidojas granulu iekšējā struktūra jeb, vienkāršoti raksturojot, uzpūšanās. Granulas tilpums palielinās aptuveni trīs reizes, salīdzinot ar sākotnējiem izmēriem (sākotnējā stadijā).» Process ilgst aptuveni divas trīs stundas, un tam nepieciešamas cilindriskas rotējošas 20–40 metru garas krāsnis, kuru diametrs ir līdz diviem metriem. Pēc apdedzināšanas granulas tiek pakāpeniski atdzesētas citā rotējošā cilindrā, un rezultātā tiek iegūts viegls, slēgtu poru materiāls ar apkusušu, daļēji stiklveida ārējo apvalku un labām tehniskajām īpašībām. «Process ir ļoti energoietilpīgs, kas Latvijas apstākļos galaproduktu padarītu pārāk dārgu,» rezumē V. Švinka.

Keramzīta granulu mehānisko izturību nodrošina to saķepusī virskārta, bet lielporainā vidusdaļa nosaka produkta siltuma izolācijas īpašības. 

Procesa saīsināšana samazinātu izmaksas

Laboratorijas apstākļos, veicot pētījumus, secināts, ka keramzīta termiskās apstrādes ciklu iespējams būtiski saīsināt pat līdz četrām reizēm, turklāt, mainot izejvielu masas sastāvu, paveras plašākas iespējas izmantot tos mālus, kas sava ķīmiskā sastāva dēļ sākotnēji nav atzīti par piemērotiem keramzīta izgatavošanai. V. Švinka stāsta, ka divstadiju ražošanas procesu izdevies aizstāt ar vienas stadijas procesu. No māla izveidoti cilindrveida paraugi, izžāvēti un ievietoti straujai apdedzināšanai līdz 1150 vai 1200 °C sakarsētā krāsnī, izturot tos šajā temperatūrā 10 minūtes. Pēc tam granulas izņemtas no krāsns un strauji atdzesētas telpas temperatūrā. Līdztekus analizēta arī divpakāpju tehnoloģija, analogus māla paraugus pēc žāvēšanas vispirms pakāpeniski izkarsējot krāsnī 600, 700 vai 800 °C temperatūrā un pēc tam pārvietojot citā krāsnī ar 1150 vai 1200 °C un arī izturot tikai 10 minūtes, pēc tam strauji atdzesējot gaisā. Eksperimentos secināts, ka ar divpakāpju tehnoloģiju no daudziem analizētajiem māliem nav iespējams iegūt keramzītu. Paātrinātais ražošanas cikls neietekmē galaprodukta kvalitāti, toties būtiski samazina ražošanā nepieciešamo energoresursu izmantojumu, kas ir svarīgi no ekonomijas viedokļa un ļautu iegūt produktu par konkurētspējīgāku cenu. Turklāt ražošanā varētu izmantot mazākas krāsnis, piemēram, pasaulē ir ražotāji, kas piedāvā 12 vai 10 metru garas krāsnis, kas būtu piemērotas šādam tehnoloģiskajam procesam. Šādās nelielās iekārtās tehnoloģiskais process ir ievērojami vieglāk regulējams un ar vienas stadijas ražošanas procesu iespējams dažādot iegūstamā produkta īpašības. «Te jānāk talkā uzņēmējiem, kuri būtu gatavi īstenot šāda veida pilotprojektu, lai šo tehnoloģisko procesu varētu pilnībā izstrādāt praksē,» spriež V. Švinka.

Izmantojama plašāka māla izejvielu bāze

Otrs ieguvums, kā uzsver V. Švinka, ir iespēja izmantot mālus no atradnēm, kas sākotnēji nav atzītas par piemērotām keramzīta ražošanai. Runājot par atradnēm, kurās māls ir piemērots keramzīta jeb šūnu keramikas ražošanai ar klasisko paņēmienu bez speciālas sagatavošanas, V. Švinka min Nīcgales un Kupravas atradnes, kur māla krājumi jau daļēji ir izmantoti, un Apriķu un Lažas atradnes, kur māls ir izpētīts no keramzīta ražošanas viedokļa. «Labā ziņa ir tā, ka, izmantojot jauno tehnoloģiju, var mainīt māla masas sastāvu ar dažādām piedevām, kas savukārt ļauj paplašināt izejvielu bāzi un izmantot atšķirīgus mālus no citām atradnēm, rezultātā iegūstot kvalitatīvu produktu,» skaidro zinātnieks. 

Noderīgs produkts vides tehnoloģijām

Būvniecībā keramzīts visplašāk tiek izmantots bloku ražošanā un beramā veidā kā siltumizolējošs materiāls, taču mazāk zināma ir keramzīta granulu izmantošana vides tehnoloģiju izstrādē. «Visi zina, ka keramzīts ir labs siltumu izolējošs materiāls, tam ir pietiekama stiprība un to var izmantot kā pildvielu vieglā betona vai keramzītbetona ražošanā. Taču keramzītam piemīt arī ļoti labas sorbcijas spējas, kas noder, piemēram, notekūdeņu attīrīšanā, ūdens kvalitātes uzlabošanā un dažādos mikrobioloģiskajos procesos. R. Švinka kā piemēru min iespēju ar granulām attīrīt piesārņotas ūdens tilpnes ostu teritorijās. «Šeit ūdenī bieži nonāk dažādi naftas produkti, kuru savākšana ir visai sarežģīts process. Ieberot ūdenī keramzīta granulas, tās, peldot pa ūdens virsmu, piesaistīs sev piesārņojumu. Atliek tikai granulas ar sietu vai tamlīdzīgu ierīci «izzvejot» laukā. Tad tās var izkarsēt noteiktā temperatūrā, saistītais piesārņojums sadegs, un granulas varēs izmantot vēlreiz. Savukārt granulu karsēšanas procesu var izmantot arī siltuma ieguvei,» nākotnes iespējas ieskicē R. Švinka. Jāuzsver, ka keramzīta granulas, kuru tilpuma masa ir ap 650 kg/m3, negrimst un ļoti ilgu laiku spēj peldēt ūdenim pa virsu. «Mēs iebērām granulas ūdens traukā un turējām aptuveni pusgadu. Tā tās tur peldēja, un nebija pat pazīmju, ka varētu nogrimt,» piebilst zinātniece.

Ruta un Visvaldis Švinkas kopā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes zinātniekiem valsts pētījumu programmas ietvaros iesaistījušies arī mikrobioloģiskajos pētījumos, izmantojot māla granulas baktēriju audzēšanai. Perspektīvā šādas tehnoloģijas varētu tikt ieviestas dažādās attīrīšanas iekārtās, kas turklāt būtu videi draudzīga tehnoloģija. 

Antra Veļķere

Ilustrācijas no pētījumu materiāliem


Rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā (Nr.52)!

„MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU”

Lasīt vairāk...
  • Publicēts LVAF

Kad rudens lietavas nāk


Lietus ūdens ir vērtīgs dabas resurss, un agrāk lauku mājās to uzkrāja lielās mucās, kas bija novietotas zem ūdens notekām. Mūsdienās lietus ūdens ir vēl vērtīgāks resurss, kuru pragmatiski un zaļi domājoši cilvēki cenšas racionāli izmantot. Piedevām klimats mainās, un nokrišņi bieži pārsniedz normu. Tāpēc izveidotas profesionālās lietus ūdens uzkrāšanas sistēmas, piemēram, Raineo, kas aiztur lieko ūdeni un palīdz novērst lokālus plūdus gan rūpnieciskos objektos, gan piemājas dārziņā. 

Privātajā sektorā lietus ūdeņu savākšanas sistēmas visbiežāk veido, ja saimnieks vēlas to izmantot, piemēram, zāles laistīšanai vai citām saimnieciskajām vajadzībām. Lietus ūdens ir jāuzkrāj, ja piemājas teritorijā ir grunts ar zemu ūdens infiltrācijas spēju vai zeme klāta ar ūdens necaurlaidīgu segumu, piemēram, bruģi. Tāpat sistēma noder ja nav iespējas pieslēgties centralizētajai lietus kanalizācijas sistēmai un tuvumā nav izveidots meliorācijas grāvis vai saimnieks vispār nevēlas izmantot komunālās saimniecības pakalpojumus. Lietus ūdens tiek uzkrāts speciālos rezervuāros, piemēram, Stormbox, ko varēja aplūkot izstāžu rīkotājsabiedrības BT1 izstādē Māja 2016 Ķīpsalā, SIA Pipelife Latvia stendā. 

Infiltrācijas kasetes

Uztvertā lietus ūdens akumulācijai domātās kasetes var funkcionēt gan kā infiltrācijas lauks, gan kā ūdens rezervuārs. Ar kasetēm var veidot dažādu tilpumu rezervuārus, saliekot tās kopā. Minimālais pārklājuma slāņa biezums virs infiltrācijas kasetēm zonās ar satiksmes slodzi ir 0,8 metri, bet zaļajās zonās 0,4 metri. Kasetēm jābūt novietotām vismaz 0,5–1 metru virs gruntsūdens līmeņa. Attālumam starp kasetēm un ēku pamatiem jābūt vismaz trim metriem.

Kasešu lietderīgais tilpums pārsniedz 95%, to lielais atvērumu laukums nodrošina labas infiltrācijas spējas. Pareizi izvēlēts ģeotekstils (piemēram, GEO PP AG 400 vai līdzvērtīgs) pasargā kasetes no mehāniskiem bojājumiem un apkārtējās grunts iekļūšanas. Ja vēlas veidot ūdens uzkrāšanas rezervuāru, būs nepieciešama ģeomembrāna, kas nodrošina ūdens necaurlaidību. Uztverto lietus ūdeni līdz modulim novada speciālas caurules un veidgabali, kuru daudzums atkarīgs no sistēmas konfigurācijas un izvietojuma. Sistēmai papildus var pieslēgt arī piemājas teritorijā izvietotās drenāžas caurules. Moduļa uzpildīšanu nodrošina ventilācijas caurule, kuras garums atkarīgs no iebūves dziļuma. Nosēdaka novērš lietus ūdenī esošo smilšu, zaru, lapu u. tml. iekļūšanu modulī. Tās nosēddaļas dziļumu ietekmē paredzamais lietus ūdens piesārņojuma līmenis un plānotais apkopju biežums. Nosēdaku var komplektēt ar ķeta vāku vai resti, plastmasas vāku vai arī uztveršanas piltuvi. Sistēmas apsekošanai un apkopei nepieciešama revīzijas aka, kas jāuzstāda blakus modulim, vai šahta, kas jāuzstāda tieši virs moduļa. 

Uzstādīšana

Lai sistēmu uzstādītu, tranšeja jāizrok vismaz 40–50 cm platāka par moduļa platumu. No tranšejas pamatnes jānovāc akmeņi, jāizveido, jāizlīdzina un jāsablīvē 10–15 cm biezs izlīdzinošais slānis. Ģeotekstils jāizklāj tā, lai kasetes varētu aptīt ar 15–50 cm pārlaidumu no visām pusēm. Jāizgriež režģi kasetēs, kurām vēlas pievienot caurules, kā arī kasetēs, kurām ieplānots piekļūt ar apsekošanas un skalošanas aprīkojumu. Kad moduļu pamatnes plāksnes izvietotas uz ģeotekstila, tās ar speciālām skavām savieno vietās, kas apzīmētas ar CLIP. Kad kasetes novietotas uz pamatnes plāksnēm, nofiksē to vertikālās caurules un kasetes savieno ar pamatnes plāksnēm, izmantojot skavas. Ja nepieciešams, izvieto citas kasetes vertikālā un horizontālā slānī.

Uzmanīgi aptin kasetes ar ģeotekstilu, atstājot 15–50 cm pārlaidumu. Ieplūdes vietās jāizgriež ģeotekstilā zvaigžņveida atveres. Atverē aptuveni 20 cm dziļumā ar uzmavu uz āru ievietojiet gludsienu cauruli. Jāpārliecinās, vai ģeotekstils cieši pieguļ caurulei. Tad moduļa otrā galā jāuzstāda ventilācijas caurule ar gaisa ventiļa vāciņu, kurai jāatrodas aptuveni 50 cm virs zemes. Sistēmas inspekcijas un apkopes vajadzībām jāuzstāda 200 mm revīzijas šahta virs moduļa. Nepieciešamības gadījumā var izveidot arī 400 mm revīzijas aku rezervuāra galā. Aizpildiet sānus ar graudainu grunti vai rupjām smiltīm, veicot blietēšanu ik pēc 15–30 cm. Apberiet kasetes ar 10–15 cm biezu smilšu slāni bez asiem elementiem, kas varētu sabojāt ģeotekstilu vai kasetes, un noblietējiet. Atlikušo tranšejas daļu var aizpildīt, izmantojot vietējo grunti. 

«Lietus ūdeni var iegūt caur esošo revīzijas šahtu, kas uzstādīta virs moduļa. Var arī uzstādīt vēl vienu šahtu īpaši šim nolūkam. Ūdens no rezervuāra izmantojams tikai saimnieciskām vajadzībām. Lai rezervuārā uzkrātos iespējami tīrāks ūdens, svarīgi ir izmantot un regulāri apkopt fitltru, kas uzstādīts pirms rezervuāra. Vienkāršākā sistēmā kā filtrs kalpo lietus ūdens nosēdaka (gūlija). Prasīgākās sistēmās vajag iekļaut smilšu un, iespējams, arī naftas produktu separatorus. Būtiska ir to regulāra tīrīšana. Ja to nedara, lietus ūdenī esošie gruži un piemaisījumi nonāk modulī. Moduļa tīrīšana ir sarežģītāks process. Uzstādot lietus ūdens novadīšanas sistēmas, vēlams konsultēties ar speciālistu par pareizu projektēšanas darbu veikšanu un pareizu uzstādīšanu,» atgādina Uldis Putniņš, SIA Pipelife Latvija projektu vadītājs.

Andris Ozoliņš

Publicitātes foto 

Rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā (Nr.52)!

„MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU”

Lasīt vairāk...
  • Publicēts LVAF

Izgāztuves pārtop parkos

Jo pārtikušāka ir sabiedrība, jo vairāk tā iegādājas mantas un attiecīgi vairāk saražo atkritumus. Naturālajā lauku saimniecībā ar atkritumiem tīri labi tiek galā: pārtikas atlikumus izmanto komposta veidošanai, papīru sadedzina, būvdetaļas vēlreiz izmanto un metālu nodod. Pilsētas ir īsti atkritumu kalnu ražotāji. Ražošanai pieaugot par 100% procentiem, atkritumu kalni apkārtējā vidē pieaugot apmēram par 130%. Slodze uz vidi palielinās ģeometriskajā progresijā. 

«Tā kā krasi pieaugošā apjoma dēļ atkritumu deponēšana dabā kļuva vidi apdraudoša, pārtikušajās valstīs zinātniekiem radās doma šķirot atkritumus. Ideja bija efektīva. Agrāk no atkritumiem centās atbrīvoties, bet tagad tie pamazām kļuvuši par preci, kas ir otrreiz izmantojama. Cilvēku viedoklis par otrreizējo izejvielu izmantošanu izmainās. Lai arī atkritumu šķirošana un atkārtota izmantošana to apsaimniekošanas zemo izmaksu dēļ uzņēmumiem pagaidām ir mazrentabla, pamatā sistēma pierādīja, ka spēj efektīgi samazināt dabā deponējamo atkritumu apjomu,» stāsta Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Armands Nikolajevs. 

«90. gadu sākumā Latvijā bija milzīgs skaits mazo izgāztuvju – ap 500. Tika nolemts tās pakāpeniski rekultivēt un izveidot sistēmu – 10 reģionos 11 izgāztuves. Tomēr arī ar to būs par daudz, jo sadzīves atkritumu šķirošana pastāvīgi tiek modernizēta. Patlaban tā ir pilnībā automatizēta sistēma, kas atkritumus sasmalcina un sašķiro, izmantojot magnētus, skenerus, gaisa plūsmas, svarus un optiskos šķirotājus. Daļa materiāla tiek pārstrādāta, daļa sadedzināta, piemēram, Cemex krāsnīs. Atlikusī daļa tiek deponēta, un saglabājas iespēja no tās iegūt biogāzi. Katra izmantotā atkritumu izgāztuve tiks rekultivēta. Ideāla būtu kustība pa apli, tas ir, vienā vietā, kur jau izveidojusies piemērota infrastruktūra, būvēt poligonus ar tādu aprēķinu, ka, tā aktīvajam dzīves ciklam pilnībā izbeidzoties, to atkal varētu sākt izmantot kā poligonu,» spriež SIA Zaļā josta valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa.

Tātad poligonu skaits, visticamāk, nepalielināsies. Drīzāk arvien tehnoloģiski izsmalcinātāka kļūs veco izgāztuvju rekultivācija.

Izgāztuves rekultivācija 

Uzskatāmi un tehniski nevainojami atkritumu izgāztuves rekultivācijas darbi nesen tika veikti Rīgā, Andreja Deglava ielas galā. Inženierbūves augstums bija 35,71 m, kalnā tika sastumti 1 495 000 m3 atkritumu, uzklāts 54 500 m3 pretfiltrācijas materiāla, apzaļumota teritorija 21 ha platībā, atkritumu kalnā izbūvētas ievalkas lietus ūdeņu novadīšanai 1750 m garumā. Būves kopējās izmaksas – 7 869 936,5 eiro. Galvenais būvuzņēmējs bija SIA Merks. Iedzīvotāju neuzticību darba sākumposmā drīz nomainīja pateicības vārdi. 

«Pirms Augusta Deglava ielas atkritumu izgāztuves rekultivācijas tika veikta pamatīga augsnes slāņa ģeoloģiskā izpēte. Tīri profesionāli bija interesanti vērot, kā notiek augsnes attīrīšana. Kad grunts attīrīšana bija pabeigta, tās struktūrām tika izveidota plānotā forma, un to pārklāja ar māla kārtu, ko nosedza ģeotekstils. Veidojot pakalnu, bija jāraugās, lai nogāžu slīpums neizraisītu augsnes eroziju, lai forma plastiski iekļautos apkārtējā ainavā un būtu labi izmantojama pilsētnieku rekreācijai. Pēc pabeigšanas objekts nonācis Rīgas pilsētas apsaimniekošanā, kura lems, kā to labāk izmantot,» stāsta SIA SCO Centrs arhitekte Aina Jaunzeme.

«Objektam bija savas īpatnības. Atsedzot virskārtu, izrādījās, ka tā nav tik blīva, kā bija paredzēts. Bija notikusi biodegradācija un atkritumi sakrituši, tāpēc saturu varēja labāk sablīvēt un kalnu veidot zemāku. Līdz ar to nogāzes sanāca lēzenākas, kas to virsmu vairāk pasargā no degradācijas. Tā kā pats esmu liels slēpošanas cienītājs, nogāzi plānoju tā, lai uz skolas pusi sanāktu eleganta slēpošanas trase. Lai pasargātu augsni no noskalošanas, veidojām perimetrālās terases, izmantojot ģeotekstilu un bentonīta mālu. Baumoja, ka šeit esot atkritumi, kas satur dārgmetālus, un vakaros cilvēki ar metālu meklētājiem centīgi apsekoja atkritumu kaudzes, bet, šķiet, neko neatrada. Toties es ieguvu vezumnieka zirga pakavu. Tas ir apaļš un uz pusi lielāks nekā parastā zirga pakavs. Tīrot iežus, bija plānots izskaloto ūdeni novadīt pilsētas kanalizācijā. Tomēr to nevarēja izdarīt, tāpēc nācās izdomāt jaunu metodi, proti, paši ūdeni apstrādājām ar ķimikālijām un pumpējām atpakaļ tik ilgi, līdz rādītāji atbilda normatīvos prasītajam,» stāsta SIA Geo Consultants projektu vadītājs Kaspars Rutks.

«Mums Rīgā sanāca piedalīties divu atkritumu izgāztuvju rekultivācijā. Viena atrodas Purvciemā, Deglava ielā, otra – Imantā, Kleistu ielā. No Deglava ielas objekta tika izvests lielākais atkritumu apjoms manā praksē. Un pēdējo 20 gadu laikā esmu piedalījies ap 40 atkritumu izgāztuvju rekultivācijā. Kopš 1970. gada izgāztuve vairs netika izmantota. Atsedzot grunti, uztraucos, vai tur nebūs nepatīkamu aromātu. Tomēr visa organika bija akurāti sadalījusies, un smaku nebija. Iespējams, arī tāpēc, ka tur bija maz plastmasas. Vēl bija uztraukums sakarā ar kara laika liecībām. Baumoja, ka izgāztuvē esot aprakti visādi brīnumi, sākot ar tankiem un beidzot ar karavīriem. Tomēr darbu laikā atradām tikai trīs artilērijas šāviņus, ko speciālisti ātri neitralizēja. Izgāztuvē Purvciemā patiešām bija purvaina vide, grāvji, atkritumi un degradēta vide. Rekultivācijas procesā apkārtējā vide tika sakopta un kļuva pievilcīga tālākai izmantošanai. Lai arī rekultivēšanas darbs šķiet vienveidīgs, vienmēr ir kāds knifs. Piemēram, veicot izgāztuves rekultivāciju Cēsīs, zem tās atradām labu avotu. Negribējās to zaudēt. Attīrījām avota vietu, uzlikām cauruli un avotu, cauri visai teritorijai novadījām uz malu,» stāsta Jānis Biezais, SIA Valkas Meliorācija valdes priekšsēdētājs. 

«Šo projektu īstenojām, izmantojot īpašu piesārņoto grunstūdeņu attīrīšanas sistēmu. Tā ļāva stabilizēt gruntsūdens līmeni, attīrīt piesārņojumu uz vietas pašā objektā un nodrošināt attīrīto grunsūdeņu novadīšanu atpakaļ (recirkulāciju). Deviņu hektāru teritorijā tika izveidots īpašs izsūknēšanas/iesūknēšanas urbumu tīkls, kopskaitā 50 speciālas urbumu grupas, ko savukārt veidoja 100 atsūknēšanas/iesūknēšanas urbumi ūdens cirkulācijas pazemes ūdens slānī, 50 virszemes iekārtas gruntsūdeņu attīrīšanai un speciālu oksidējošu piedevu ievadīšana, kā arī 350 specializēti gāzu difūzijas urbumi. Kvalitatīvu rezultātu sasniegšanai uzņēmums veica vairākkārtīgu katras urbumu grupas ūdens recirkulāciju, līdz saņēma pozitīvu Valsts vides dienesta atzinumu,» uzsver AS BAO valdes priekšsēdētājs Māris Kalniņš. 

«Viens no interesantākajiem izaicinājumiem bija Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijas 1. kārta. Vietu attīrījām līdz pakāpei, kur piesārņojošo vielu koncentrācija nepārsniedz vides kvalitātes normatīvus. Veicām cieto atkritumu, dūņu un šķidro atkritumu ekskavāciju, atsūknēšanu un utilizāciju, kā arī piesārņotās grunts un grunstūdeņu sanāciju. Būtiskākais izaicinājums bija četrus kilometrus garas pagaidu cauruļvadu trases izbūve, kas ir unikāls risinājums Latvijā. Radītā sistēma ļāva nodrošināt ne tikai gruntsūdens atsūknēšanu no urbumiem un šā ūdens priekšattīrīšanu objekta teritorijā izvietotajās iekārtās, bet arī pārsūknēt ūdeni pa šo cauruļvadu trasi uz atbilstošām AS Olainfarm attīrīšanas iekārtām tālākai attīrīšanai,» stāsta AS BAO projektu vadītājs Andis Šonmanis.

«Patlaban Deglava ielā turpinās vides stāvokļa monitorings, kas ilgs piecus gadus. Pēc tā beigām Vides aizsardzības ministrija un Rīgas Dome lems par šā objekta labāko izmantošanas veidu. Piemēram, Vācijā šādos objektos ierīko slēpošanas trases, parkus vai aktīvās atpūtas zonu. Kaut kas līdzīgs, visticamākais, veidosies arī Deglava ielas objektā. Jau tagad Purciema ielas iedzīvotājiem ir liela interese par šo vietu. Esam saņēmuši no iedzīvotājiem daudz pateicības vārdu. Jāpiemin arī labā sadarbība ar apakšuzņēmējiem, pateicoties kurai pirmoreiz Latvijā izveidojām unikālu grunts skalošanas sistēmu,» ir apmierināts Andis Kucins, SIA Merks projektu vadītājs.

«Projekta īstenošanas laikā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam kā būvdarbu pasūtītājam izveidojās laba sadarbība ar būvnieku SIA Merks, SIA Valkas meliorācija un būvuzraugu SIA Ģeo Consultants. Būvdarbi noritēja raiti un atbilstoši plānotajam grafikam. Būvniecības laikā bija nepieciešams mainīt gruntsūdeņu attīrīšanas metodi, kas arī veiksmīgi tika izdarīts. Papildus projektā paredzētajiem darbiem tika veikta teritorijas sakārtošana gar Augusta Deglava ielu, kā arī vairāk nekā divus hektārus plašā Ziemeļu izpilddirekcijas pārziņā esošā teritorija ar birzi. Esam gandarīti par paveikto, jo minētā projekta īstenošana ir viens no labās prakses piemēriem ES struktūrfondu apguvē. Ir iegūts vairāk nekā 20 ha sakārtotas teritorijas, izveidots jauns kalns, kas nākotnē var tikt izmantots par aktīvās atpūtas zonu rīdziniekiem un pilsētas viesiem. Vēlamies atgādināt pilsētniekiem, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ES fondu izmantošanu izgāztuvju rekultivācijā, pašreiz vēl nevar izmantot rekultivētās izgāztuves teritoriju, bet nākotnē tā noteikti kļūs par pilsētnieku iecienītu atpūtas vietu,» uzsver Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta ……………. Deglava ielas kalnam vēl jānobriest savas sabiedriskās misijas pildīšanai. Tomēr labi padarītais darbs jau šodien ir baudāms pilsētas iedzīvotājiem.

No Zaļās jostas atkritumvārdnīcas

Atkritumu apsaimniekošana – atkritumu savākšana, uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, pārstrāde un apglabāšana. Šo darbību pārraudzība, kā arī atkritumu apglabāšanas vietu ierīkošana un pārstrādes objektu uzturēšana un aprūpe pēc to slēgšanas.

Atkritumu poligons – speciāli ierīkota un aprīkota atkritumu apglabāšanas vieta, kurā tiek nodrošināti normatīvajos aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi.

Bioakumulācija – piesārņotāja koncentrācijas palielināšanās patērētāja audos salīdzinājumā ar piesārņojuma koncentrāciju barībā.

Bīstamie atkritumi – atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām.

Dioksīni – stipri toksiskas vielas, kas rodas nepilnīgas sadedzināšanas, atsevišķu ķimikāliju ražošanas, metālapārstrādes, pārkausēšanas un papīra balināšanas procesos. Tāpat dioksīni atrodami automašīnu izplūdes gāzēs un tabakas dūmos.

Ekoloģiskā pēda – ilgtspējīga dzīvesveida mērvienība, kas parāda, cik liela platība nepieciešama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tā atspoguļo mums nepieciešamo pārtikas, ūdens, gaisa un enerģijas apjomu.

Ilgtspējīga attīstība – attīstība, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vitālās vajadzības, neradot grūtības nākamajām paaudzēm nodrošināt viņu vajadzības.

Inertie atkritumi – maztoksiski atkritumi ar nelielu piesārņojošo vielu daudzumu, ar ko pēc to apglabāšanas nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas, ja tie neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem nonāk saskarē, un nerada draudus cilvēka dzīvībai, veselībai vai videi.

Izgāztuve – atkritumu apglabāšanas vieta, kas neatbilst poligona prasībām.

NOP – noturīgie organiskie piesārņotāji.

Notekūdeņu dūņas – koloidāla rakstura nogulsnes, kas rodas, apstrādājot notekūdeņus attīrīšanas iekārtās, kā arī nosēdumi no septiskām akām.

Ozona caurumi – plašs ozonsfēras apgabals ar ievērojami (> 50%) pazeminātu ozona molekulu koncentrāciju, kas radies, Saules ultravioletajam starojumam sašķeļot hlororganiskos savienojumus (freonus) un atbrīvojot hloru, kas ķīmisku reakciju rezultātā noārda ozonu. Ozons ir gāze (O3) stratosfērā (20–40 km augstumā), kas aizsargā visu dzīvo no spēcīga ultravioletā starojuma. Ozons veidojas arī pie zemes virsmas piesārņotā gaisā (fotoķīmiskais smogs), un tas ir kaitīgs cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem.

Patogēni organismi – tādi organismi (parasti mikroorganismi), kas ierosina cilvēku, dzīvnieku un augu slimības.

Reģenerācija – process, kurā no izlietotā iepakojuma vai iepakojuma materiāla iegūst otrreizējas izejvielas vai enerģiju.

Siltumnīcas efekts – raksturo vispārēju Zemes sasilšanu SEG (siltumnīcas efektu izraisošas gāzes) pastiprinātas uzkrāšanās dēļ, kas absorbē un reemitē infrasarkano starojumu.

Smogs – plaši lietots termins jebkurai vizuāli redzamai gaisa piesārņojuma apzīmēšanai. Londonas tipa gāzveida (galvenokārt SO2) piesārņojums, putekļu daļiņu un miglas (ūdens) pilienu sakopojums. Fotoķīmiskais Losandželosas tipa – sekundārs, kumulatīvs gaisa piesārņojums, kas veidojas, saules stariem (ultravioletajam starojumam) sadalot piesārņojošās vielas.

Padoms papīra otrreizējai izmantošanai

Lielu daļu no atkritumiem veido papīrs. Otrreizējo papīru viegli var pagatavot pats. Galu galā tonna otrreizējā papīra ietaupa 4100 kilovatus enerģijas, 27 000 litru ūdens un 2,3 m3 atkritumu izgāztuvē. Vieglāk pārstrādāt ir baltu papīru. Saplucinātu makulatūru dienu izmērcē ūdenī, pēc tam samīca viendabīgā masā. Uz bļodu šīs masas pievieno divas tējkarotes cietes. No krūzītes masas iznāks lapa papīra. Tālāk noderēs lapas izmēriem atbilstošs rāmis un siets, divas rāmja izmēra plates un mitrumu uzsūcošs audums, piemēram, marle. Sietu ar rāmi ievieto papīra un ūdens masā un pakrata, lai masa vienmērīgi pārklātu sietu. Izņem sietu no ūdens, ļauj notecēt liekajam šķidrumam. Sietu ar papīra masu uz leju apgāž uz plates ar audumu, piespiež un noslauka lieko šķidrumu. Sietu aiz vienas malas ceļ uz augšu un atdala no papīra. Uzklāj jaunu auduma gabalu un turpina. Katru papīra lapu kopā ar marli izklāj žāvēties. Izžuvušo papīru noņem no marles un nogludina ar remdenu gludekli. Tā var izveidot unikālu, rokām gatavotu papīru, uz kura piemēram, var rakstīt apsveikumus.

Andris Ozoliņš

Rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā (Nr.52)!

„MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU”

Lasīt vairāk...
  • Publicēts LVAF

Salmu mājas ekošarms

Viena no visinteresantākajām ekoloģiskajām būvēm ir salmu ēkas. Šādu, bieži neprofesionālu būvnieku celtu ēku galvenā nozīme ir pierādīt, ka videi draudzīgu māju var uzcelt burtiski no nekā. 

Lai arī moderno tehnoloģiju adeptu radītās superceltnes it kā krasi kontrastē ar tradicionālo celtniecības stilu piekritēju radītajām pieticīgajām būvēm, katrai no tām ir sava vieta, un ilgtspējīga būvniecība veidojas, tikai saglabājot visu stilu un metožu daudzveidību. Kāds iegulda daudz līdzekļu tehnoloģijās, kāds būvē māju no salmu kūļiem, kas savākti piemājas kviešu laukā. Latvijā jau ir vairāk nekā ducis salmu māju, un tas liecina par to cēlēju uzņēmību un neatlaidību.

Salmi

Salmi kā dabīgs siltumizolācijas materiāls jau sen tiek izmantots. Atbilstoši klimatiskajai zonai tie tikuši jaukti kopā gan ar govju mēsliem, gan māliem. Arī mūsdienās dažreiz liekos salmus sasmalcina un pievieno vieglbetonam, veidojot siltumizolējošu un izturīgu masu, līdzīgu tradicionālajam skaidbetonam. Salmu pietiekamo izturību pret atmosfēras iedarbību pierāda apstāklis, ka uz laukiem tie stāv ilgus gadus zem klajas debess un nesadalās. Tāpat arī blīvās salmu ķīpas slikti deg, vairāk tikai gruzd. 

Intereses palielināšanās par salmu izmantošanu būvniecībā saistīta ar izmēros lielo, presēto salmu ķīpu parādīšanos lauksaimniecībā ražas novākšanas laikā. Bieži nebija iespēju tās efektīvi izmantot, un daži uzņēmīgi amerikāņi izlēma būvēt fermās mājas no salmiem. Tās bija nomaļas fermas, kur būvmateriālu piegāde izmaksāja visai dārgi, toties salmi, kaļķis un māls bija turpat blakus. Izmantojot platās ķīpas, vienstāva salmu māju varot uzbūvēt tik stipru, ka nav pat vajadzīgas nesošās konstrukcijas, jo jumts turas uz biezajām presēto salmu sienām, kas apmestas ar kaļķa javu no ārpuses un māla javu no iekšpuses. Tas ir viskonsekventākais un arī ekonomiskākais salmu mājas variants. Ja māja veidota tikai no salmu ķīpām, bez nesošajām konstrukcijām, tā izskatās plastiska. Patiesi dabas draugi konsekventi realizē ekomājas celšanas pamatprincipus – būvmateriālus izvēlas no tuvējās apkārtnes. Nav jātērē degviela, ko ražo no fosila izrakteņa. Par ekomājas būvmateriāliem var kalpot faktiski viss: salmi, niedres, žagari, akmeņi, pudeles vai būvgruži. Galvenais ir ievērot likumā noteiktās celtniecības normas, lai māja turas un būvinspektoriem rāms prāts. 

Visbiežāk mājas karkasu izveido no koka brusām un ar salmiem tikai piepilda sienas. Apmetums veido stingru sienu ārējo kārtu un padara tās ūdens un uguns drošas. Māla apmetums veido temperatūru akumulējošu slāni iekšpusē un regulē telpās mitruma līmeni. Sienas ārējo daļu var arī apšūt ar koka dēlīšiem. Salmi ir lēts materiāls, tā izmaksas ir kādas 10 reizes mazākas nekā akmensvatei vai ekovatei. Te vērts atgādināt, ka siltināšanas materiālu izmaksas sasniedz ap 10% no mājas izmaksām. Piedevām sienu konstrukcijā netiek izmantotas membrānas un plēves, kas ļauj sienām elpot. Salmi ir dabai draudzīgs materiāls un nerada atkritumus. Salmu mājām raksturīgas viļņainas, dabīgas sienas virsmas. Ja arī ir pārpalikumi, tos var dabiski utilizēt sadedzinot, izmantot pakaišiem vai iestrādāt zemē. Salmi neizdala atmosfērā kaitīgas vielas, tieši otrādi – nodrošina patīkamu mikroklimatu. Parasti salmu mājas celtniecība ir visas ģimenes un draugu kopas lēmums, tāpēc tā parasti risinās kolektīvi, ģimenei, radiem un domubiedriem aktīvi piedaloties.

Novērots, ka salmu māja nav pievilcīgāka grauzējiem par jebkuru citu māju ar siltinājuma slāni. Vispirms grauzējus aiztur vismaz trīs centimetru bieza māla vai kaļķu apmetuma kārta. Reizēm apmetumā (it īpaši riskantākajā lejas un gala daļā) iestrādā metāla armatūras sietu ar smalku aci, kas ir nepārvarams šķērslis potenciālajiem sienas iemītniekiem. Salmu māju apdzīvotāji novērojuši, ka tās peles, kas caur durvīm ieskrējušas (un laukos tā ir parasta lieta), tomēr nav varējušas izveidot alas. Salmu galvenā sastāvdaļa ir celuloze. Atšķirības no koka ir nelielas. Salmi, tāpat kā koks, nebojājas, ja vien konstrukcijas nesamirkst. No atmosfēras iedarbības salmus pasargā apmetums vai arī ar tradicionālais koka dēļu apšuvums. Kad salmi ir sablīvēti, tie slikti deg, un mājas iekšējā apdare – biezā māla apmetuma kārta – padara to pietiekami ugunsdrošu. Esot pārbaudīts, ka ar atklātu liesmu sienas vienā pusē konstrukcija izturot vairāk nekā 90 minūtes. Elektrības vadus var  iestrādāt mājas iekšējā apmetuma kārtā. Svarīgi ir pareizi izolēt nozarkārbas, kas ir bīstamākas nekā pats elektrības vads. Salmu mājā lieliski iederas tā saucamā Country (lauku) stila elektroinstalācija. Tie ir spirālē satīti, izolēti vadi, ko stiprina pie porcelāna podiņiem. Visa elektroinstalācija atrodas sienas ārpusē un ir viegli pārskatāma. Lai arī dārgāka, šī elektroinstalācijas sistēma ir funkcionāli un estētiski ļoti piemērota māla apmetumam.

Salmu mājas sākums

Pirms pāris gadiem jauna salmu māja tapa Jelgavas pusē. Nu tās cēlējs, vēstures zinību maģistrs Krišjānis Lange jau ir tur aizvadījis pirmo ziemu un pārbaudījis mājas funkcionalitāti. Kad pirms pāris gadiem ekobūvniecības entuziastam parādījās līdzekļi, Krišjānis savu vēsturnieka erudīciju un studenta gados iegūto zaļās celtniecības pieredzi nolēma apvienot alternatīvās celtniecības projektā un izveidot jaunu, nebijušu salmu mājas variantu, proti, izmantot dubultā karkasa māju ar salmu siltinājumu, kas no ārpuses apšūta ar pretvēja plēvi un ventilējamu fasādi. Šādam klājumam vajadzēja aizsargāt pret aukstuma tiltiem un kondensātu. Mājā tika izmantoti arī citi mūsdienīgi celtniecības materiāli, kuru galvenais kritērijs, lai tie tiktu ražoti ēkas tiešā tuvumā, lai būtu otrreizēji izmantoti, piemēram, atgriezumi, un lai transportam tiktu tērēts pēc iespējas mazāk degvielas.

«Mans tiešais mērķis bija, vadoties pēc pasīvo māju veidošanas principiem, no vietējiem ekoloģiskajiem materiāliem paša rokām uzbūvēt energoefektīvu dzīvojamo māju. Gribēju, lai siltuma uzturēšanai man nebūtu jācīnās ar dabu, lai varētu likt lietā dabas spēku, izmantojot pasīvi solāro dizainu. Šajā gadījumā tieši saule ir viens no mājas siltuma un komforta pamatelementiem, tāpēc mājas dienvidu pusei ir krietni lielāki logi nekā mājas ziemeļu pusei. Galu galā visa mūsu planēta un dzīvība barojas no saules enerģijas! Būvējot ekomājas, jāņem vērā Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Turklāt klimats pie mums ir vējains un mitrs, ar gada vidējo mitruma līmeni 81%. Tāpēc izvēlējos veidot hibrīdmāju, izmantojot labākos risinājumus no pagātnes mantojuma un zinātnes novitātes. Celtnieka pieredzi biju papildinājis, strādājot būvniecībā gan Dānijā, gan Francijā, gan Spānijā. Gadu nostrādāju Dānijas ekociematā Fri og Fro (Brīvs un laimīgs), kurā no 15 mājām deviņas bija salmu būves. Sapratu, ka tā sauktās Nebraskas salmu mājas variants neder Latvijas klimatam. Mājā jutu vēsmas, neskatoties uz biezo apmetumu, un, sākoties ziemai, vienā mājā sāka birt apmetums. Izrādās, kondensāts netika ārā no ziemeļu sienas, pret kuru trīs nedēļas nepārtraukti pūta ass vējš. Sapratu, ka, ceļot Latvijā, jāizmanto arī būvinženierijas modernie sasniegumi: pretvēja plēve un ventilējamā fasāde. Tagad man mājas fasāde apšūta ar fibrolītu un apmesta ar kaļķi. Iekšpusē ir fibrolīts un māla apmetums. Pie griestiem izvietotā alumīnija folija atstaro siltumu, nelaiž iekšā kondensātu un uzlabo ugunsdrošību. Uz jumta sabērta zeme ar sukulentiem, līdzīgi kā pirtij, kurai jau deviņus gadus ir zaļais jumts. Materiālu izvēlē priekšroku devu Zemgales ražojumiem – salmi tika savākti 100 metru attālumā no mājas, daļēji izmantoju paša kokmateriālus, daļu pirku Jelgavas novada zāģētavās. Nesošajām sienām izmantoju Iecavas fibo blokus kas noderēja arī termomasai un skaņas izolācijai. Fibrolīta plāksnes ņēmu no Jelgavas rūpnīcas atgriezumiem, putuplasts betona grīdai nāca no Dobeles Tenapora, elektrības kabeļi no Ozolniekiem, māls no Ānes. Apkurei izmantoju malku, ko iegūstu no vētrā nolauztiem un citā dabiskā veidā bojāgājušiem kokiem. Viens hektārs meža saražo pat vairāk malkas, nekā mājai ir nepieciešams. Centrālapkures katls Viadrus apsilda vējtvera un vannasistabas grīdas, bet pārējās caurules iet gar sienām uz sieta, kas piestiprināts pie fibrolīta un apmests ar mālu, līdz ar to radiatora masa ir ap astoņām tonnām! Ceļot salmu māju, gribēju pierādīt, ka no salmiem var izveidot ļoti efektīvas un ekonomiskas mājas un ka tas var kļūt par labu biznesu uzņēmīgiem un ekoloģiski domājošiem ļaudīm. Gribu, lai, pabeidzot māju, tās siltumizolācijas parametri tuvotos pasīvās mājas rādītājiem,» savu mērķi iezīmē Krišjānis.

Pirmā gada pieredze

Krišjānis uzlika jumtu, ielika logus, durvis, ierīkoja apkuri un daudzmaz sakārtoja telpas dzīvošanai. Vairāki darbi palika nepabeigti, tomēr, dzīvojot uz vietas, tos palēnām var turpināt. «Katram mājas būvētājam neieteiktu dzīvot savā darba objektā, jo tas var apgrūtināt darbošanos: krāmēšana, tīrīšana un saņemšanās atkal strādāt. Attiecīgi tagad pieķeros darbiem lēcienveidā, kad varu pagūt kādā ierobežotā laika posmā veikt mikrorevolūciju. Nu jau vairāk nekā gads pavadīts šajā namā, un mans secinājums ir tāds, ka māja ir ļoti stabila un tajā ir minimālas temperatūras svārstības. Tagad vasarā gan dienā, gan naktī stabili turas +21 oC. Rudenī kurināt sāku tikai novembra beigās, decembra sākumā, kad vairākas dienas nebija saule, gaiss mitrs un māja dabiski neuzsila. Sākumā pietika ar trim piecām pagalēm malkas, pat ar nepieregulētu apkures sistēmu. Bija problēmas ar atpakaļgaitu un spiediena zudumiem. Vēlāk, kad zeme sasala, varēja sajust, ka betona grīda, uz kuras vēl nav uzlikta siltā koka grīda, arī kļūst vēsāka, tāpēc kurināšanai nācās izmantot jau 5–7 pagales. Kad ārā temperatūra bija -15 oC, vajadzēja 10 pagales. Parasti naktī temperatūra nokrītas par 2–5 oC. Tā kā apkures sistēmu tikai pilnveidoju, reti kad var uzkurināt telpas līdz +20 oC, tomēr tikpat reti temperatūra nokrītas zem 13 oC. Kad biju projām trīs dienas, laiks saulains, bet naktīs –15 oC, temperatūra bija 9 oC, tātad trīs diennaktīs tā bija nokritusies par aptuveni 7 grādiem. Mājai palodzes un logu (stikla paketes) rāmji nav līdz galam pabeigti, dažas durvis nav savā vietā, koka grīda pirmajā stāvā uz siltinātā betona slāņa vēl nav ieklāta un otrā stāva griestos, kas apšūti ar maziem fibrolīta atgriezumiem, caurumu vēl ir ka biezs. Tagad tam pa virsu uzlikts rīģipsis, viss aizšpahtelēts un nokrāsots ar kazeīna krāsu. Māju silda gar sienām novietoti radiatori, kuriem jau esmu uzklājis vairākas tonnas mālu. Siltās sienas principu izvēlējos tāpēc, ka Skandināvijā siltās grīdas ir vismaz 50 gadu un ir dažādi pētījumi par to ietekmi uz veselību. Mans secinājums: tā ir āderes radīšana pašam sev par postu. Tāpēc, domājot par seniem variantiem un jaunām iespējām, sapratu, ka vecās podiņu krāsnis būtībā ir silta siena. «Pliki» radiatori man nepatīk, un tie ir neefektīvi siltumakumulatori, tāpēc radās doma par apkures cauruļu ierīkošanu gar sienu un to apmešana ar lielu daudzumu māla javas. Tā kā darbi vēl nebija pabeigti, pagājušā ziemā nepaguvu uztaisīt energotestu, jo tam nepieciešams, lai āra temperatūra būtu krietni mīnusos. Tas tika atlikts uz šo ziemu. Tad jau redzēs, kas sanācis,» smaida Krišjānis.

Andris Ozoliņš

Publicitātes foto

Rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurā (Nr.52)!

„MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU”

Lasīt vairāk...

Iznācis žurnāla "Būvinženieris" oktobra numurs

Žurnāls Būvinženieris, 2016. gada oktobris, nr.52

Paldies par gada un mūža veikumu 5. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika pasniegts augstākais apbalvojums nozarē Būvindustrijas lielā balva Pamatakmens. Tā ir nozares un visas Latvijas sabiedrības pateicība Latvijas labākajiem būvniekiem, īpaši izceļot balvas saņēmējus kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā, no kuriem mācījušies daudzi jaunie. Viņiem  Pamatakmeni pasniedza Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Katras pilsētas pirmā nepieciešamība un reizē lepnums allaž bijis galvenais tornis, kas kalpoja pilsētas drošībai. Ar zvana palīdzību ātri varēja sasaukt kopā pilsētniekus. Vadoties pēc atšķirīgiem zvana meldiņiem, pilsētnieki pulcējās vai nu ar ieročiem, vai spaiņiem. Rīgas lepnākā torņa Rīgas Doma pamatakmens esot ielikts bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Soli no sabrukšanas tas tagad paglābts. Kā tas tika darīts? Lasiet žurnālā “Būvinženieris”.

Latvijā ir ap 23 000 renovējamu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju. Dažas pašvaldības ir kūtras ēku renovācijas jomā, tikmēr citas izmanto jebkuru iespēju saņemt līdzfinansējumu un radīt saviem iedzīvotājiem kvalitatīvus dzīves apstākļus. Oktobra numurā pieredzē dalās konkursa Energoefektīvākā ēka Latvijā 2016 laureāti.

Turpinot žurnāla Būvinženieris iepriekšējā numurā aizsākto tēmu par Latvijas būvmateriālu ražotājiem, šoreiz par uzņēmumiem, kuri no koka izgatavo jumta kopnes. 

Jo pārtikušāka ir sabiedrība, jo vairāk tā iegādājas mantas un attiecīgi vairāk saražo atkritumus. Naturālajā lauku saimniecībā ar atkritumiem tīri labi tiek galā: pārtikas atlikumus izmanto komposta veidošanai, papīru sadedzina, būvdetaļas vēlreiz izmanto un metālu nodod. Pilsētas ir īsti atkritumu kalnu ražotāji. Ražošanai pieaugot par 100% procentiem, atkritumu kalni apkārtējā vidē pieaugot apmēram par 130%. Slodze uz vidi palielinās ģeometriskajā progresijā. Kas ar šiem kalniem notiek? Meklējam un atrodam rīcību un piemērus.

Stiegrota betona skrūvpālis un tā izgatavošanas tehnoloģija  - izgudrots Latvijā. Izgudrojums attiecas uz ēku un būvju pāļu pamatņu sagatavošanas darbiem. Tā tiešā izmantošana ir urbto vietas pāļu veidošana galvenokārt vājās gruntīs, bez grunts izcelšanas no urbuma, bet ar tās radiālo sablīvēšanu ap urbumu.

Vietējo minerālmateriālu izmantošana ilgtspējīgo asfaltbetona sastāvu izstrādei ir būtisks Latvijas zinātnieku piedāvājums ceļu būvniecības nozarei. Vai ir iespējams iegūt asfaltbetonu ar augstām ekspluatācijas īpašībām no zemākās kvalitātes minerālmateriāliem? Lasiet, ko atklājuši Latvijas zinātnieki.

Māls ir viena no Latvijas zemes dzīļu bagātībām, un, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, būtu iespējams radīt arvien jaunus produktus, kas ļautu paplašināt māla izmantošanu dažādās saimniecības nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Silikātu materiālu tehnoloģijas laboratorijā veiktie pētījumi varētu palīdzēt atdzimt arī keramzīta ražošanai.

Kā ar nelielu naudas daudzumu, bet daudz attapības tikt pie kaut kā zaļas, ilgtspējīgas un ētiski apsveicamas vietas? Stāstām par pieredzi Nīderlandē.

De Ceuvel Amsterdamas Ziemeļu daļā ir visādu štruntu paradīze. Oficiāli tas, protams, ir „tīro tehnoloģiju spēļlaukums”, kur ambicioza ekokopiena atjauno piedrazotu zemi, attapīgi izmanto jau norakstītus materiālus un drosmīgi kombinē low-tech ar high-tech.

Arvien biežāk mākslinieki, arhitekti un būvdetaļu izgatavotāji ēku interjeros izmanto modernos divkomponentu kompozītmateriālus. Tāds inovatīvs materiāls ir Acrylic One, - uz ūdens bāzēta sveķu sistēma, kas izveidota, lai radošiem cilvēkiem palīdzētu veidot fantastiskus dizaina objektus, mākslas darbus, skulptūras, ēku dekoratīvos elementus, sienu paneļus, veidnes,  dekorācijas un dizaina mēbeles. Akrila divkomponentu kompozītmateriāls izskatās kā ziloņkauls un ir izturīgs kā kompozīts.

Izvēloties būvmateriālus jaunai ēkai, visbiežāk tiek izskatītas vairākas, ja ne pilnīgi visas iespējas. Būvēt ēku no koka vai ķieģeļiem, no blokiem vai betona? Tas ir gan praktisks, gan emocionāls lēmums. Vispirms tiek apspriesti katra materiāla plusi un mīnusi, salīdzinātas cenas, apskatīti piemēri un, protams, apzināti ekspertu viedokļi. Arī pēc visu apjomīgo priekšdarbu veikšanas ne vienmēr dzīvē tiek realizēts pirmais pieņemtais lēmums par konstruktīvo materiālu. Materiālu izvēle, protams, atšķiras privātā pasūtījumā un pašvaldības vai valsts objektā, tomēr principi ir līdzīgi. Savas individuālās mājas būvniecībai īpašnieks visbiežāk jau ilgākā laika periodā ir redzējis labus un sliktus piemērus un emocionāli jeb intuitīvi izvēlējies «savu» materiālu. Savukārt būvēm, par kurām tiek rīkoti konkursi, materiāls netiek vērtēts kā atsevišķs parametrs, bet ir kopējās koncepcijas sastāvdaļa. Turklāt tikai dažās valstīs vai apdzīvotās vietās vērtēšanas procesā tiek ņemti vērā arī tādi rādītāji kā ēkas «dzīves cikla indekss» (LCI), «ietekme uz vidi», «ilgtspēja» un citi izmērāmi vai aprēķināmi lielumi, kas veicina atbildīgu un videi draudzīgu dzīvesveidu, kā arī dabas vērtību un resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

Koks ir būvmateriāls, kas iegūst visaugstāko vērtējumu, ja kāds no minētajiem parametriem tiek ņemts vērā, izvērtējot projektu, būves tapšanu un tās uzturēšanu un apsaimniekošanu

Jau vairākus gadus Rīgā notiek projekta Jaunā Teika attīstība, ko plānots pabeigt līdz 2020. gadam. Pagājušā rudenī ekspluatācijā tika nodota 16 stāvu daudzfunkcionālā ēka Ropažu ielā 10/K-1, kas lepojas ar daudzdzīvokļu ēkām netipiski labu skaņas izolāciju un gaisa rekuperācijas sistēmu katrā dzīvoklī, kas līdz šim nav pierasta prakse šādu ēku celtniecībā un ievērojami paaugstina īpašuma vērtību.

Lasīt vairāk...

OIK reforma samazinās elektroenerģijas izmaksas tiem, kas elektrību patērēs efektīvi

Valdības pieņemtais lēmums no 2017. gada 1. aprīļa mainīt obligātās iepirkuma komponentes (OIK)* finansēšanas modeli ļaus mazināt ražošanas uzņēmumu OIK maksājumus, būtiski palielinot to konkurētspēju, lai rūpniecības uzņēmumi savu darbību varētu attīstīt Latvijā. Jaunais OIK modelis paredz mazināt izmaksas par patērēto elektroenerģiju vairākumam mājsaimniecību, vienlaikus nodrošinot valsts iepriekš uzņemto saistību izpildi – sniegt atbalstu elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un augstas efektivitātes koģenerācijā.

Ja Saeima atbalstīs valdības piedāvājumu OIK reformai, OIK maksājums patērētājiem būs atkarīgs no to elektroenerģijas pieslēguma efektivitātes. OIK maksājumu paredzēts sadalīt divās daļās - pēc elektroenerģijas patēriņa un pēc pieprasītās pieslēguma jaudas.

 

Patērētājiem, kas efektīvi izmanto elektroenerģijas pieslēguma jaudas, OIK maksājums un līdz ar to arī ikmēneša maksājums par elektroenerģiju samazināsies. Ministrijas veiktie aprēķini liecina, ka pēc izmaiņu stāšanās spēkā rēķins par elektroenerģiju nemainīsies vai samazināsies aptuveni 2/3 mājsaimniecību jeb 650 000 pieslēgumu.

 

Provizoriskās ikmēneša rēķina izmaiņas (bez PVN) mājsaimniecībām pēc OIK diferencēšanas skatīt ŠEIT. 

 

Būtiski atzīmēt, ka jēdziens pieslēgums nav tas pats, kas mājsaimniecība, proti vienai mājsaimniecībai var būt vairāki pieslēgumi, piemēram, dzīvoklī un vasaras mājā. Šādā gadījumā kopējās izmaksas mājsaimniecībām būtiski nemainīsies. Tāpat jāuzsver, ka ievērojama daļa pieslēgumu - apmēram 100 000, kuriem izmaksas nedaudz palielināsies, ir arī tā saucamie “tukšie pieslēgumi” (garāžas, neapbūvēti apbūves gabali, mazdārziņi, vasarnīcas u.tml.), kur elektroenerģijas patēriņa praktiski nav. 

 

Vienlaikus atgādinām, ka aizsargātajiem lietotājiem arī turpmāk tiks kompensēts elektroenerģijas izmaksu pieaugums, ja tiem tāds būs. Aizsargātie lietotāji ir trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas), daudzbērnu ģimenes vai ģimenes (personas), kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti, personas ar I invaliditātes grupu, kuras lieto elektroenerģiju savā mājsaimniecībā pašas vajadzībām.

 

Ekonomikas ministrija aicina visus elektroenerģijas patērētājus savlaicīgi izvērtēt pieslēgto jaudu nepieciešamību un atteikties no liekajām jaudām, tādejādi kāpinot pieslēguma efektivitāti un samazinot savas izmaksas par patērēto elektroenerģiju.

 

Ja patērētāji nav informēti par sava pieslēguma veidu (1 fāze vai 3 fāzes) vai patēriņu, aicinām viņus vērsties pie AS “Sadales tīkls” vai pie sava apsaimniekotāja (piem., ja daudzdzīvokļu ēkai ir viens pieslēgums).

 

Atgādinām, ka, lai saņemtu aizsargātā lietotāja pakalpojumu, personai, kura atbilst aizsargātā lietotāja kritērijiem, vai tās pārstāvim jāpiesakās:

·         pašvaldībā, ja persona atbilst trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam;

·         pie aizsargātā pakalpojuma sniedzēja (šobrīd AS “Latvenergo”), ja persona atbilst daudzbērnu ģimenes vai ģimenes ar bērnu invalīdu, vai personas ar I grupas invaliditāti statusam.

 

Pietiekties pie AS “Latvenergo” var elektroniski klientu apkalpošanas portālā (www.elektrum.lv) vai klātienē klientu apkalpošanas centrā. Plašāka informācija pieejama šeit: https://www.elektrum.lv/lv/majai/klientiem/atbalsts-norekiniem-par-elektribu/.

 

 

 

*Papildu informācija par obligātā iepirkuma komponenti

 

Lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no AER un augstas efektivitātes koģenerācijā, Latvijā kā atbalsta instruments tiek izmantots elektroenerģijas obligātais iepirkums un jaudas maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu.

 

Papildu izmaksas, kas rodas atbalsta sniegšanas rezultātā, sedz visi Latvijas elektroenerģijas lietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam, maksājot OIK, kas papildus elektroenerģijas tirgus cenai, sadales/pārvades tarifam un pievienotās vērtības nodoklim tiek iekļauta elektroenerģijas gala cenā.

 

OIK ir atkarīga no iepriekšējā gadā obligātā iepirkuma ietvaros iepirktā elektroenerģijas daudzuma un tās iepirkuma cenas. OIK apmēru ietekmē dabasgāzes cena, elektroenerģijas cena biržā un elektroenerģijas patēriņš. Pieaugot dabasgāzes cenai, pieaug arī OIK maksājumi. Turpretim, pieaugot elektroenerģijas cenai biržā vai elektroenerģijas patēriņa apjomam, OIK samazinās.

Lasīt vairāk...

27.oktobrī notiks BIM FORUMS RĪGA 2016

Aicinām Jūs pieteikties dalībai šī gada 27. oktobrī notiekošajā BIM FORUMS RĪGA 2016, kurš jau trešo gadu pēc kārtas vienuviet pulcēs vairāk nekā 200 būvniecības jomas speciālistus, uzņēmējus, pasūtītājus un mācībspēkus.

Šī gada BIM FORUM RĪGA 2016 tiks veltīts BIM projekta tālākai izmantošanai būvniecības un apsaimniekošanas vajadzībām- ķēdes posmam, kas savieno projektētājus ar būvniekiem un apsaimniekotājiem ēku un infrastruktūras objektu realizācijā. Sīkāk skatīt www.bimforum.lv

Apmeklējums sertificētam inženierim dod iespēju iegūt 5 akreditācijas kredītpunktus.

Pirms, pēc un semināra laikā dalībniekiem būs iespēja apmeklēt izstādi “Nākotnes tehnoloģijas kuras izmantot jau šodien” kur varēs iepazīties ar BIM tehnoloģiju iekārtām, programmām un BIM pakalpojumiem.

Reģistrējieties forumam apmeklējot vietni http://bimforum.lv/#registracija

Lūgums ņemt vērā to, ka reģistrācija tiek slēgta 24.10.2016. pulksten 24:00!

Jautājumu gadījumā sazinieties ar pasākuma organizatoru, sūtot e-pastu uz info@bimsolutions.lv vai zvanot pa tālruni +371 27741429.


Lasīt vairāk...

Atklās RTU Dizaina fabriku

2016. gada 11. oktobrī – Atzīmējot Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) 154. jubileju, ceturtdien, 13. oktobrī, plkst. 18 RTU Dizaina centrā, Ķīpsalas ielā 6, notiks RTU Dizaina fabrikas (DF) atklāšana, kurā piedalīsies Ālto Universitātes Somijā profesors un dizaina fabrikas koncepta autors Kalevs Ekmans (Kalevi Ekman), izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, RTU rektors akadēmiķis Leonīds Ribickis. DF atklāšanu plkst. 17 ievadīs K. Ekmana atklātā vieslekcija «Passion-based learning».

DF ir vieta, kur zinātnieku un studentu radošās idejas, pateicoties tehnoloģiskajām iespējām, pārtop prototipos, kas vēlāk kļūst par produktiem un sadarbībā ar uzņēmējiem nonāk tirgū. DF ir iespaidīgs tehnoloģiskais aprīkojums, tostarp četri dažādu izmēru 3D printeri un citas vērtīgas ierīces – lāzergriešanas, gravēšanas, lielformāta drukas, kā arī elektronikas darbnīca. DF dažādu RTU fakultāšu studenti un mācībspēki strādā kopīgi, prototipu izveidē integrējot daudzpusīgas zināšanas. 

DF darbojas trīs virzienos. Pirmais – sniedz atbalstu studentiem ar tehnoloģijām, kas pieejamas DF, otrs – strādā ar studentu grupām, kas kopīgi realizē kādu ideju, piemēram, izstrādā projektu, kam nepieciešama tehniska palīdzība. Trešais – sadarbojas ar zinātniekiem zinātnisko ideju un starptautisko projektu praktiskā īstenošanā. DF ir iekļauta globālajā dizaina fabriku tīklā, kurā ir desmit DF kādā no pasaules spēcīgākajām augstskolām. 

DF speciālisti jau ir iesaistījusies dažādos projektos. Piemēram, radījuši unikālu hokeja trenažieri, kas seko līdzi spēlētājiem, padod viņiem ripas un veic ierakstus, kas palīdz analizēt hokejistu izaugsmi. Sadarbībā ar dizaina studiju «H2E» izveidojuši Rīgas motormuzeja bērnu stūrīti, kā arī Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam izgatavojuši 3D prototipu 5000 gadu vecajam Sārnates koka elkam, kurš laika gaitā sācis sabrukt no iekšpuses. 

RTU 154. jubilejas pasākumu laikā 14. oktobrī plkst. 17 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks arī Pasaules Kultūras padomes (WCC) balvu pasniegšanas ceremonija. Tajā K. Ekmans saņems Pasaules izglītības balvu (2016 José Vasconcelos World Award of Education) par tālredzīgo un iedvesmojošo dizaina fabrikas koncepciju kā svarīgu mācību un izglītības platformu.

WCC apbalvošanas ceremoniju varēs skatīties arī tiešraidē wcc2016.rtu.lv/live-stream.

Papildu informācija un pasākumu programma atrodama mājaslapā wcc2016.rtu.lv.

Lasīt vairāk...

Uzlabota energoefektivitātes monitoringa sistēma Latvijā

Ministru kabineta 11. oktobra sēdē apstiprināti Ekonomikas ministrijas izstrādātie MK noteikumi “Energoefektivitātes monitoringa un piemērojamā energopārvaldības sistēmas standarta noteikumi”, ar kuriem tiks paplašināta un uzlabota esošā energoefektivitātes monitoringa sistēma Latvijā, precīzi nosakot energoefektivitātes monitoringa sistēmas dalībniekus, sniedzamo informāciju un termiņus. Noteikumi nosaka arī to, ka energopārvaldības sistēmas ieviešanai piemērojams ISO 50001 standarts.


Kā zināms, Energoefektivitātes likums nosaka vairākus pasākumus, kas veicinās valsts obligātā gala enerģijas ietaupījuma mērķa sasniegšanu, tostarp energopārvaldības sistēmas un energoefektivitātes pasākumu ieviešanu uzņēmumos, valsts tiešās pārvaldes iestādēs un pašvaldībās.


MK noteikumu mērķis ir tādas energoefektivitātes monitoringa sistēmas izveide, kas ļaus pēc iespējas precīzāk apkopot informāciju par energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem, kā arī uzskaitīt tajos sasniegto enerģijas ietaupījumu. Apkopotie dati ļaus izvērtēt energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, kā arī valsts iestāžu, pašvaldību un uzņēmumu īstenotas aktivitātes, kas noteiktas ar Energoefektivitātes likumu.


Vienlaikus Ministru kabinets apstiprināja arī MK noteikumus “Brīvprātīgas vienošanās par energoefektivitātes uzlabošanu noslēgšanas un pārraudzīšanas kārtība”, kura mērķis ir noteikt kārtību, kādā tiek noslēgta brīvprātīga vienošanās starp komersantu, komersantu pārstāvošu organizāciju vai pašvaldību un Ekonomikas ministriju par energoefektivitātes paaugstināšanu.


Vienošanās mērķis ir stimulēt energoefektivitātes paaugstināšanu atsevišķos uzņēmumos, komersantus pārstāvošas organizācijas uzņēmumos un pašvaldībās, sasniedzot vismaz 10% enerģijas ietaupījumu. Vienošanās sevī ietver energoefektivitātes plānu, kurā iekļauj  vienošanās mērķi,  energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus un to īstenošanas termiņus, prognozējamos enerģijas ietaupījumus, nepārtraukta enerģijas patēriņa izvērtēšanas sistēmu, kā arī citu informāciju, kas raksturo vienošanās izpildi.


MK noteikumi nosaka brīvprātīgās vienošanās par energoefektivitātes uzlabošanu noslēgšanas nosacījumus, vienošanās saturu, vienošanās termiņu un vienošanās izpildes pārraudzību.


Detalizēti ar MK noteikumiem “Energoefektivitātes monitoringa un piemērojamā energopārvaldības sistēmas standarta noteikumi” var iepazīties Ministru kabineta tīmekļa vietnē. Pēc šo MK noteikumu spēkā stāšanās spēku zaudēs Ministru kabineta 2010. gada 30. septembra noteikumi Nr. 923 “Kārtība, kādā uzskaita valsts enerģijas galapatēriņa ietaupījumu un nodrošina energoefektivitātes monitoringa sistēmas darbību”.


Detalizēti ar MK noteikumiem “Brīvprātīgas vienošanās par energoefektivitātes uzlabošanu noslēgšanas un pārraudzīšanas kārtība” var iepazīties Ministru kabineta tīmekļa vietnē.

Lasīt vairāk...

RERE GRUPA uzsāk ekspertu diskusiju ciklu par inovatīvu pieeju kultūras mantojuma saglabāšanā

RERE GRUPA uzsāk ekspertu diskusiju ciklu par inovatīvu pieeju kultūras mantojuma saglabāšanā, daloties ar savu pieredzi, tehnoloģijām un inovācijām, kā arī raisot profesionālas sarunas, uzklausot ierosinājumus un konstruktīvu kritiku, lai mūsdienīgo un ilgtspējīgo pieeju vēsturisko ēku restaurācijā padarītu par ikdienas praksi arī mūsu valstī. 

Aizvadītajā nedēļā Straupes Zirgu pasta stacijā tikās eksperti, lai diskutētu par vēsturisko logu izgatavošanas un restaurācijas konstruktīvajiem risinājumiem, kas atbilst kultūrvēstures un Latvijas būvnormatīvu prasībām. Diskusiju atklāja un ar savu pieredzi, atjaunojot Straupes Zirgu pasta staciju, dalījās RERE GRUPA vadītājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis klātesošos iepazīstināja ar situāciju kultūras pieminekļu nozarē un savām profesionālajām atziņām. Savukārt ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) logu restaurācijas programmas izstrādes pieredzi dalījās arhitekts Artūrs Lapiņš no "Arhitektoniskās izpētes grupa". Tāpat diskusijā piedalījās RERE GRUPA koka konstrukciju ilggadējais un pieredzējušais restaurācijas eksperts Eduards Krilovs, kurš sniedza savu ekspertīzi, teorētiskās un praktiskās zināšanas par logu energoefektivitātes risinājumiem vēsturiskajā apbūvē, kā arī un arhitekts Pēteris Blūms. 

"Lai panāktu groploga vai oderloga atbilstību mūsdienīgām siltuma zudumu normām, nereti nonākam strupceļā: cieš vai nu siltumefektivitāte vai loga autentiskums. Ir vienkārši atrisināt katru no šīm problēmām atsevišķi, bet vai iespējams panākt “ideālu” risinājumu? Vai kompromisi, lietojot mūsdienīgus materiālus un tehnoloģijas, attaisno mērķi un ieguldītos līdzekļus? Ar šādiem jautājumiem es sastapos, domājot par Straupes Zirgu pasta  ēkas logu restaurāciju: kādu ceļu vislabāk izvēlēties? Man vēl joprojām nav pareizās atbildes, bet ir interesanta pieredze, ar kuru vēlos dalīties. Nacionālā Mākslas muzeja logu restaurācijai izmantoto stikla pakešu pieredzes apkopojums vedina domāt, ka kompromiss var būt sasniedzams," atklājot diskusiju stāstīja Guntis Āboltiņš-Āboliņš, RERE GRUPA vadītājs, Straupes Zirgu pasta saimnieks. 

VKPAI vadītājs Juris Dambis diskusijas dalībniekus iepazīstināja ar šā brīža skarbo situāciju Latvijā - proti, daudzi māju īpašnieki izvēlas ērtāko un ātrāko problēmu risināšanas paņēmienu, autentisko logu nomaiņu pret jaunu, kas bieži vien absolūti neatbilst ne ēkas "raksturam", ne arī likumdošanas prasībām. Mūsdienās ir iespējams saglabāt vēsturiskos logus, veicot rūpīgu restaurāciju vai rekonstruējot oriģinālo logu tipus, kas atbilstu šodienas izpratnei par profesionālu un ētisku attieksmi pret kultūras mantojuma saglabāšanu. Kā uzsvēra eksperts, energoefektivitāti nedrīkst uzskatīt par pamatojumu autentiskuma iznīcināšanai. Logu restaurācija ir process, kurā vēl daudz darāmā vēlamo tehnisko parametru sasniegšanai. 

Savukārt arhitekts Artūrs Lapiņš uzsvēra, ka galvenais izaicinājums ir apvienot 21. gadsimta muzeja ekspozīciju uzglabāšanas prasības ar autentisko logu saglabāšanu. Taču tas neesot neiespējams, ko apliecina arī LNMM pieredze - no arhitekta Vilheima Neimaņa izstrādāto, oriģinālo muzeja logu konstruktīvo īpatnību apraksta līdz tikko kā atjaunotā muzeja logu projektam, kurš, sadarbībā ar RERE GRUPA būvgaldniecības izstrādājumu restaurācijas speciālistiem, īpaši tika izstrādāts muzeja vajadzībām, un rezultātā veiksmīgi realizēts. 

Restaurācijas eksperts Eduards Krilovs ieskicēja logu izgatavošanas tehnoloģiju vēsturi un tipoloģisko struktūru, kā arī izklāstīja logu svarīgākos rādītājus siltumtehniskajiem aprēķiniem. Tāpat tika apskatīta groploga, oderloga un pakešu loga konstrukcija, papildinājumi un pārveidojumi stiklojumam, kā arī loga funkcionālā un estētiskā vērtība, t.i., praktiskas tēmas, ar kurām saskaras, restaurējot jebkuru vēsturisku ēku. "Būvniecības tirgū ienāk jauni materiāli, un šoreiz tā ir plānā stikla pakete, kura dod jaunas iespējas plānot ēkas atjaunošanas darbus. No kultūras mantojuma jomas vadošajiem speciālistiem tika saņemta atbalstoša kritika, kas ļauj turpināt strādāt pie jaunā produkta un iekļaut to Latvijas būvniecības tirgū," atklāj Eduards Krilovs. 

"Domu apmaiņa Straupes Zirgu pastā bija patiešām vērtīga un motivējoša, jo šī tēma ir ļoti aktuāla un svarīga vairumam senceltņu saglabāšanas un atjaunošanas jomā strādājošajiem - arhitektiem, būvinženieriem, būvniekiem, ražotājiem, uzraugošajām iestādēm un ēku īpašniekiem. Tēmu un problēmu ir daudz un to nepietrūkst. Svarīgi būtu "vecos bukus” motivēt saprotami, uzskatāmi dalīties pieredzē un citus kolēģus ieinteresēt to noteikti iegūt," savā vērtējumā par diskusiju dalās arhitekts Pēteris Blūms.

Kopumā šajā seminārā piedalījās vairāk kā 70 dalībnieku, kas apliecina to, ka ideja pulcēt vienuviet kultūras mantojuma saglabāšanā iesaistītos profesionāļus uz padziļinātu diskusiju, kurā tie ir gatavi dalīties ar gūto pieredzi, tehnoloģijām, inovācijām, savām atziņām, uzklausīt klātesošo domas, problēmu redzējumus, ierosinājumus un konstruktīvu kritiku, ir jāturpina. Tamdēļ RERE GRUPA nākamo diskusiju plāno pavasarī, kurā speciālisti dalīsies ar savu pieredzi Rīgas pils ugunsgrēka un tā seku novēršanas organizēšanā. Šajā procesā kopā ar vācu kolēģiem tika izstrādāta un veiksmīgi realizēta līdz šim Latvijā nepielietota, kompleksa "ēku būvsubstances atveseļošanas" pasākumu kopa - mūru, apmetumu un koka konstrukciju dziļā žāvēšana, telpu mikrobioloģiskā piesārņojuma un pelējuma novēršana,  koksnes sēņu (branta, trupes) iznīcināšana.

Foto: RERE GRUPA arhīvs
Lasīt vairāk...
Pierakstīties šai RSS barotnei