Dinastija Putniņi. Allaž blakus savējiem

Kā jāaudzina bērni, lai viņi vēlētos apgūt to pašu profesiju, kurā strādā vecāki vai vismaz viens no viņiem? Kas jādara, lai bērni pēc mācībām atgrieztos tieši tajā darbavietā, kurā strādā tēvs? Kā jāvada uzņēmums, lai strādājošie to sauktu par savējo? Un ne tikai sauktu, bet sarunās ar citiem aizstāvētu tā, it kā paši būtu tā īpašnieki.

Lai dzirdētu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, devos uz Jēkabpili, kur tikos ar SIA Jēkabpils PMK valdes priekšsēdētāju Uldi Helmutu Putniņu un viņa dēlu uzņēmuma būvdarbu vadītāju Arni Putniņu.

Nav tādas audzināšanas teorijas. Un skaidrs – lai sajustu, kā dzīvo un strādā Putniņi, jābūt līdzās diendienā, nevis garāmejot. Un tomēr...

 

Vai izvēle par labu būvniecībai bija tāpēc, ka ar celtniecību vienmēr var nopelnīt maizi un dabūt dzīvokli?

Arnis: Nē, tādas domas man nekad nav bijušas. Tētis no bērna kājas iemācīja, ka šodien ir tā, bet rīt var būt citādi. Viss jāuztver dialektiski.

Uldis Helmuts Putniņš ir represētais. Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju kopā ar savu tēvu, mammu un vecāko brāli, lai gan auga nevis aizsargu vai politiski aktīvo, bet vienkārši ļoti strādīgu cilvēku ģimenē. Kad ģimene atgriezās Latvijā, Uldis Helmuts mācījās institūtā Omskā. «Negribēju braukt uz Latviju. Patika lielā pilsēta. Mamma rakstīja: «Vai tu mūs pametīsi?» Tad radās iespēja turpināt mācības Rīgā. Augstskolu pabeidzu 1963. gadā un 1. augustā sāku strādāt Jēkabpilī,» stāsta Putniņš seniors.

Arnis atzīst, ka viņam ļoti patika fizika, interesēja arī medicīna, taču būvniecība saistīja visvairāk. Tētis atceras, kā abi staigāja pa objektiem un Arnis izložņāja visas iespējamās vietas, kāpa arī autoceltņos un lielajos celtņos.

Ja jau izvēlējāties celtniecību, tētis problēmas neparādīja?

Arnis: Daudzi nesaprot būvniecības specifiku. Tā sākas agrāk nekā pulksten astoņos un nebeidzas piecos. Celtniecība ir liela atbildība, pamatīgas zināšanas, un tam visam klāt vēl intuīcija un pieredze. Tas, ka esi pabeidzis institūtu, nenozīmē, ka vari strādāt būvniecībā. Tu esi zaļš un neko nesaproti. Jābūt lielai pieredzei, baigiem nerviem, lai visu šo stieptu. Tāpēc tas darbs tiek nests arī uz mājām.

Kad var atslēgties?

Arnis: Variantu nav pārāk daudz, jo vispirms jau ir darbs. Tas pakļauts gan laika apstākļiem, gan termiņiem un grafikiem, gan likumdošanai, birokrātijai, inspekcijām. Ir arī sabiedriskās aktivitātes asociācijā. Gribas, lai nozare atdzīvojas.

Būvniecībā ir sarežģīta situācija. Joprojām nepareizi projektējam un būvējam neatbilstoši Latvijas apstākļiem. Mācījos pie gudriem profesoriem. Viņi regulāri atgādināja, ka jāzina fizika. To bieži vien aizmirst projektētāji un objektos strādājošie.

Jūsu cilvēki saka, ka seniors visos redz tikai labo. Kā tas sader ar vadības stilu?

Arnis: Mums ir struktūra. Viss notiek. Akciju sabiedrības, lieli uzņēmumi izjūk. Bet var būt labs vadītājs, un uzņēmums dzīvo. Labāk, ja ir viens, kas komandē un prot vadīt, nevis vesela armija. Protams, tēvs uzklausa arī manas domas, pajautā, ko saka citi, bet viņa vārds vienmēr ir pēdējais. Tā šodien nav sliktākā shēma.

Bet, ja seniors uzklausa visus, vai citi neizmanto viņa labo sirdi?

Arnis: Nē, nē, tā nav. Mēs esam profesionāļi. Mūs dzen izmaksas. Taču ar cilvēku ir jārunā. Tehniku var nopirkt, salabot, bet cilvēks ir pats svarīgākais. Nepieciešama stingrība. Un nauda jāskaita. Ja neskaitīs, nekā te nebūs.

Uldis Helmuts: Jāstrādā. Kā vācieši saka, mazāk runāt, vairāk darīt.

Jūs saviem darbiniekiem mācāt saprast īstās vērtības. Kādas tās ir?

Uldis Helmuts: Vispirms jābūt cilvēkam, tikai tad jāskatās uz specialitāti. Tev var būt trīs augstskolu diplomi, bet slikti uzskati par otru cilvēku, tad gribas pateikt rupji... Ja kāds sevi vērtē krietni augstāk par citiem, viņš nav labs cilvēks.

Kas ir vērtīgākais, ko esat iemācījies no tēva?

Arnis: Pilnīgi visu. Attieksmi pret vidi, pret cilvēkiem. Arī profesionālajā ziņā. No piecu sešu gadu vecuma kopā ar viņu esmu staigājis pa objektiem. Vasarās strādāju, pelnīju naudiņu uzvalkam. Līdz ar to arī mācījos. Mani lika visādās brigādēs. Protu mūrēt, strādāt ar celtni. Ja kāds sāk žagoties, ka kaut ko nevar izdarīt, varu parādīt ar jebkuru tehniku. Betonēšanas darbi, koka darbi – visu ar savām rokām esmu taisījis. Mani tik viegli nevar apmānīt, īpaši, ja kāds ienāk objektā un stāsta, ka to nevar izdarīt.

Vai bērnībā bija respekts pret tēvu?

Arnis: Es viņu maz redzēju. Tētis daudz strādāja un vēlu nāca mājās. Abi vecāki smagi strādāja. Vairāk biju kopā ar vecmammu. Tās cilvēciskās vērtības nāk no tēta mammas. Tētis vēl papildus daudz deva profesionālajā ziņā. Savulaik vēroju, kā viņš vada sanāksmes, kā runā ar cilvēkiem. Katru dienu kaut ko mācos. Tagad tas notiek abpusēji – viņš no manis, es no viņa.

Saruna ievirzās par jauninājumiem un konservatīvismu būvniecībā, par materiāliem, par to, kādu (ne)kvalitāti varam nodrošināt, ja izmantojam Latvijas apstākļiem nepiemērotus materiālus gan ceļu būvē, gan ēku celtniecībā. Runājam par tagadējo jauno ēru – ekomājām. Arnis secina, ka neko dižu pēdējos 20 gados neesam iemācījušies, vien sapratuši, ka dažkārt jāatgriežas pie agrākajām vērtībām, piemēram, betona.

Šogad 18. maijā uzņēmumam palika 20 gadu. Taču, lai kā būtu mainījušies nosaukumi, Jēkabpils PMK dibināta pirms 60 gadiem. Uldis Helmuts Putniņš tajā strādā 50 gadu.

Vai kādreiz gribas piestāt pie kāda objekta un teikt: lūk, tas ir manējais?

Uldis Helmuts: Katrs no būvētajiem savulaik ir bijis ļoti vajadzīgs. Piemēram, šķembu ražotnes. Toreiz tās bija īpaši svarīgas. Visus trīs gadus katrā plānošanā piedalījās arī ministrs un centrālkomitejas pārstāvis. Darba laiks līdz pulksten 23. Pēc tam bija ļoti daudzi un dažādi objekti. Slimnīca, poliklīnika, kombikorma rūpnīca. Vēlāk sākām būvēt arī lauku objektus. PMK strādāja līdz 550 cilvēkiem. Deviņdesmitajos gados gandrīz vai pajukām. Trests likvidējās, kādu pusotru gadu bijām pašvaldības uzņēmums. Nodibinājām SIA. Pašlaik ir 250 darbinieku. Vasarā pieņēmām vēl 26.

Par senioru Putniņu dzirdēju, ka viņam strādā «vīrs un vārds». Cik aktuāli tas ir tagadējai paaudzei?

Arnis: Vēl vairāk nekā jebkad agrāk. Līgums neko nenozīmē. Kas ir līgums? Juristi bankrotē... un tu neko nedabū.

Uldis Helmuts: Jābūt normālām attiecībām.

Arnis: Tās atkal ir konservatīvās vērtības. Mums ir firmas, ar kurām izveidojušās stabilas, uzticamas attiecības.

Uldis Helmuts: Bet tām jābūt normālām. Ja nav, tad neko nevar izdarīt. Tas ir tāpat kā ģimenē ar sievu.

Arnis: Un attiecības ir jāspodrina.

Uldis Helmuts: Vajag cienīt otru cilvēku tāpat kā pašam sevi.

Arnis: Arī jebkurš darbinieks saprot, ka mēs nevaram bez viņa. Mēs viņus vadām, mēs viņiem meklējam darbu. Šī saikne darbojas abpusēji.

Arnis skaidro, ka startēt konkursos ir izdevīgi tikai 100 kilometru rādiusā ap sava uzņēmuma bāzi. Tie, kas dodas tālāk par šo rādiusu, vai nu strādā ar zaudējumiem, vai izmanto lētus materiālus. Taču tur nav nekādas ilgtspējības. Pāris gadu, un viss. Par specifikācijām un labiem tehniskiem projektiem runā gadiem. Nekas nemainās. Atbrauc lielās firmas un aizbrauc, bet vietējie ir tepat blakus. Viņi vienmēr var kaut ko saremontēt, palīdzēt. Arnis uzskata – lai cik ļoti patiktu profesija, jābūt motivācijai, lai tajā strādātu. Ja jāmeklē «lētā nauda», motivācija zūd. Par «lēto naudu» Arnis dēvē lētos projektus. Un, ja vēl tā «lētā nauda» jāgaida pusgadu, ja jādomā, kur to dabūt, tad kaut kas nav kārtībā. Kas mums tagad par būvēm? Divu gadu garantija. Tie ir tādi dziļi profesionāli, diskutējami jautājumi, bet profesionāļos valsts neklausās.

Ar kādu klientu labprātāk strādātu – īgņu vai balamuti?

Arnis: Īgņa vismaz paīd un kaut ko dara. Pats esmu īgņa. Balamute nopļāpā un neko neizdara.

Uldis Helmuts: Vislabāk ir strādāt ar tādu, kas saprot lietu. Piemēram, ir visādi uzraugi. Ja viņš ir būvējis, tad ir prasīgs un par lietu. Bet ir tāds, kas samācījies kaut ko, bet nav redzējis, kā armatūru sien. Tikai balamute.

Arnis: Ātri «atkožam» un atšujam.

Seniors ir Jēkabpils Goda pilsonis, Atzinības krusta kavalieris. Vai paši sevi arī kādreiz ar kaut ko apbalvojat?

Arnis: Lielākais apbalvojums ir tas, ka pašvaldība vai privātais pasūtītājs ir apmierināts ar darbu un es zinu – tā būve labi kalpos. Tāpēc, ja redzu, ka nevaram uzbūvēt labi, nebūvējam vispār. Svarīgākā ir kvalitāte.

Ko nozīmē būvēt? Lūk, cilvēciskais faktors. Līst lietus. Ārā stindzinošs vējš. Tehnoloģija atļauj betonēt. Cilvēki nosaluši, un esmu kopā ar viņiem. Ja vajag, varu iekāpt tranšejā un rakt kopā ar strādniekiem. Ja stāvēšu malā baltā kreklā, ar skaistu, baltu ķiveri, uz kuras rakstīts Jēkabpils PMK, un gudri runāšu, cilvēki mani necienīs. Zinu – ja palūgšu un būšu kopā ar viņiem, viņi iznāks darbā un izdarīs, ko vajag. Tā mani mācījis tētis. Man jābūt ar viņiem kopā vējā, lietū, sniegā, bedrē. Ja jūtu, ka viņi netiek galā, betons steidzīgi «iet», varu ātri doties uz būvi un palīdzēt. Tas ir mūsu princips.

Uldis Helmuts: Komplektējot brigādes, galvenā ir komanda. Darba laikā jāpēta un jājūt, kurš ar kuru var sastrādāties. Ja brigāde ir draudzīga, ir disciplīna un ražošana notiek augstā līmenī.

Arnis: Mums ir divas brigādes, kurās strādā tikai dinastijas (Jēkabpils PMK ir desmit dinastijas, kur vecāki strādā kopā ar bērniem, – aut. piez.). Betonētāju brigādei ir savs monarhs. Strādā radinieki, paša dēli, brāļadēli. Visi ir apmācīti betonēšanas darbos. Viņiem ir kārtība. Bez tā vecā vīra vārda nekas nenotiek.

Kas cilvēku iemāca strādāt – vecāki, dzīve?

Arnis: Redzēju, kā vecāki strādāja, kā jāpelna nauda. Tagad Eiropa ir izlaidusi cilvēkus, par ko smagi samaksās. Maksās par to, ka izlaidusi jauniešus, jo viss notiek ar pabalstiem.

Ja Jēkabpilī būtu iespēja celt koncertzāli, sporta namu vai rūpnīcu, ko jūs izvēlētos?

Arnis: Noteikti rūpnīcu. Ja būs rūpnīca, tā atnesīs naudu desmit koncertzālēm.

Arnis sāk klāstīt piemērus par dažādām būvmateriālu rūpnīcām, tehnoloģijām, par materiāliem, kādus tās ražo, kur tos var izmantot, kas notiek tad, ja projektētājs paredzējis kādu konstrukciju griezt, pat nepadomājot, kā tas ietekmēs ēkas nestspēju. Projektu var mainīt vienīgi autors. Ja viņš ir saprotošs, tiek meklēts risinājums. Ja ne, vainu meklē celtniekā. Katram materiālam ir sava vieta, kāds, piemēram, nav domāts, lai uz tā liktu dzelzsbetona pārsegumu, bet autoram to gribas.

Līdera spējas iedzimst, vai arī tās var ieaudzināt?

Arnis: Man liekas, ka tie dzimušie līderi nav īpaši labi. Viņiem ir ambīcijas. Tikai plāta rokas un gudri runā. Dzīve pati visus noliek pie vietas.

Vai dēlā redzat īpašības, kas ļautu vadīt uzņēmumu?

Uldis Helmuts: Viņš ir gudrāks par mani.

Arnis: Zināšanas vēl neko nenozīmē.

Bet ja spējat vadīt strādniekus…

Arnis: Svarīgs ir katrs, arī Māris Dimants un ceturtais īpašnieks Vladislavs Skačko. Katram savas funkcijas. Te ir kā basketbolā vai hokejā – visi ir komandas spēlētāji.

Uldis Helmuts: Ja esi amatā, jāuzņemas atbildība un jāpilda noteiktas funkcijas. Tas arī viss. Ja esi vadītājs, tas jādara. Bet vai tas nozīmē būt līderim? To negribu vērtēt.

Ja jums piedāvātu braucienu ar haskijiem, zirgiem vai ziemeļbriežiem, kuru izvēlētos?

Uldis Helmuts: Zirgu.

Arnis: Ne ar vienu neesmu braucis. Gribētu piedāvājumā riteni. Es izvēlētos velosipēdu (smejas). Taču ar suņiem man patiktu vislabāk.

Ja jums būtu jāuzzīmē sevi kā putnu, kuru zīmētu?

Uldis Helmuts: Stārķi. Patīk stārķi. Kad man ir dzimšanas diena, jaunie stārķēni sāk lidot.

Arnis: Manējā visi putni lido projām. Pat nezinu, kurš putns gribētu būt. (Domā.) Ja paanalizē, viens lido augstāk, otrs tālāk, cits zemāk, vēl kāds mazāk ēd… (Smejas, tad saka tēvam.) Redz, cik tev viegli izdevās atbildēt. Es varētu būt cīrulis, pavasarīgs putns.

Pašvaldības raksturojumā par senioru teikts: tiešs, taisnīgs un atklāts.

Arnis: Tā ir. Viņš neslēpj. Arī es uzskatu, ka melošana nav vajadzīga. Cilvēkiem jāzina patiesība.

Bet ja taisnība katram sava?

Arnis: Ja runā par būvi, mēs vadāmies pēc normatīviem un zināšanām. Attiecībā uz izvēlēm un materiāliem var atrast kompromisus. Tētis vairāk globālos jautājumus risina, es iedziļinos niansēs. Piemēram, ir Eiropas projekti. Viens jābeidz, otrs jāsāk. Tētis pašvaldībai iesaka, kā būt saimnieciskākiem.

Uldis Helmuts: Darbiniekiem neesmu melojis. Ja nevaru atbildēt uz kādu jautājumu, tā arī pasaku. Ja prasa to, ko nevaru izdarīt, nesolu.

Arnis: Cilvēks jāciena. Bez viņa nevar. Kas gan ir tehnika bez cilvēka rokām? Meli ne pie kā laba nenoved, agri vai vēlu viss uzpeld. Ja otrs cilvēks melo, viņa vērtība nokrīt līdz nullei. Varbūt tas projekts, ko viņš piedāvā, nav slikts, bet uzticība viņam zūd. Ar tādu cilvēku negribu strādāt. Jāmeklē citi partneri. Latvijā derētu būt reālākiem. Pēdējā laikā daudz lidināmies pa gaisu. Virtuāla nauda. Virtuāla dzīve. Viss datoros. Esam atrāvušies no komunikācijas ar cilvēkiem. Nesazinos ar e-pastiem. Pats aizbraucu. Kad redzu cilvēka acis, varu saprast vairāk.

Kādu redzat uzņēmumu nākotnē?

Arnis: Uzņēmumā strādā 150 cilvēku. Darba ražīgums ceļas nevis ar cilvēku, bet tehnoloģiju ieviešanu. Tikai tehnoloģijas patlaban daudz nevaram iepirkt, jo nav peļņas. Viss saistīts ķēdē. Esam uzbūvējuši rūpnīcas, bet neko jaunu nevaram atļauties. Kā mēs varam konkurēt ar vāciešiem, kuri pēc gada maina mikserus, sūkņus, vecos sūta mums, jo viņi neko neremontē. Būvniecības apjomi ir samazinājušies un vēl kritīsies. Jādomā par ražošanu.

Ir grūti, pat ļoti, bet var izdzīvot. Ja kļūs vēl sliktāk, kaut kas būs jāmaina. Domāju, ka kritiskā robeža ir sasniegta. Ražošanu nevar atvērt un aizvērt piecās minūtēs. Nevar rūpnīcu uzbūvēt un pēc tam aiztaisīt ciet. Lai PMK iznīcinātu, vajag 10 minūtes, bet lai paceltu, vajadzēja 20 gadus.

Uldis Helmuts: Lai izveidotu darbaspējīgu organizāciju, jāpieliek ārkārtīgi lielas pūles.

Jāizdzīvo arī cilvēkiem...

Arnis: Runā, ka veselība ir dārga. Ja jāizvēlas starp veselību un būvi, izvēlos veselību. Cenšos maksimāli daudz sportot. Velosipēds, slēpes, baseins.

Kāds tosts derētu uzņēmuma jubilejā?

Arnis: Mēģināt vēl kādu gadu nostrādāt!

 

Mārīte Šperberga

Autores foto