tukss baneris
 


Ilgststpējīgas restaurācijas paraugs

Oktobrī pilnībā tika pabeigts trīs gadus ildzis projekts – valsts arhitektūras pieminekļa Ludzas Lielās sinagogas restaurācija, kas uzskatāma par spilgtu vēsturiskas ēkas ilgststpējīgas renovācijas paraugu.

 

Ludzas sinagoga ir vecākais ebreju dievnams Baltijas valstīs, kas atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Ludzas vēsturiskā centra – teritorijā. Sinagoga uzskatāma par unikālu ziemeļaustrumu Eiropas ebreju kultūras pieminekli, kas citur zaudēti 20. gadsimta laikā. 

Unikāls mantojums

Ebreju tautas vēsture ir Ludzas pilsētas kultūras mantojuma daļa. Projekta autors arhitekts Pēteris Blūms, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas eksperts, izpētē atklājis, ka Ludzā saglabājusies viena no 20 Eiropas koka sinagogām – rets viduslaiku kultūrvēstures mantojums, turklāt pilsētā, kas pagājušā gadsimta 30. gados teju pilnībā nodegusi.

Ludzas Lielo sinagogu kā guļbūvi cēlusi ebreju kopiena rabīna Altšūlera laikā ap 1781.–1782. gadu. Pēc formas tā ir radniecīga 18. gadsimta Lietuvas un Polijas koka sinagogām. 19. gadsimtā sinagoga pastiprināta ar vertikālām savilcēm, apmesta un balsināta. Pirmās brīvvalsts laikā tai pārveidotas logu formas, ēka pastiprināta ar vertikālām savilcēm, apmūrēta ar ķieģeļiem. Pēc Otrā pasaules kara tā izmantota utilitāri, kopš 90. gadiem stāvējusi tukša, līdz ar to tās stāvoklis strauji pasliktinājies. Pirms atjaunošanas 2013. gadā sinagoga bija kritiskā stāvoklī, iekštelpas izdemolētas, pastāvēja sagrūšanas risks. Ebreju kopiena dāvināja īpašumu Ludzas pašvaldībai ar mērķi to saglabāt un atjaunot.

Iztaisno un siltina

«Tikai izpētē atklājās, ka ar ķieģeļiem apšūtā būve ir koka ēka,» teic Blūms. «Tas ir brīnišķīgs piemērs, ka vecie meistari varēja kļūdīties, apstākļu spiesti, vai arī tas bija pasūtījums.» Guļbūvi nācās nostiprināt, jo apakšējie vainagi bija ūdenī. Ķieģeļu apvalks, zem kura atradās pape, bija bojājis 17 cm biezos guļbūves baļķus, kupolam nebija nekādas siltumizolācijas. Ēkā bija izveidojies dīķis, jo satecēja visi lietus ūdeņi no augstākās apkārtnes.

Telpu platība sasniedz 150 kvadrātmetrus, un tajās bija saglabājušās dažas mēbeles. Restaurācijas gaitā saglabāts kupols un visas konstrukcijas, ko varēja atjaunot, bet pirmā stāva grīda bija zudusi pilnībā. Mitruma bojātais guļbūves vainags aizvietots ar karkasa konstrukciju, uz kuras tagad balstīta visa ēka, ielikti jauni pamati. Karkass vienlaikus iztaisno un nes veco ēku, ļauj uzlikt siltumizolāciju arī uz kupola. Vēsturiskās ķieģeļu apdares fragments tika atjaunots, pārējā ēka apšūta ar dēļiem. Saglabātas oriģinālās kāpnes. Māja apšūta, iepūšot ekovati, ko var likt uz koka. «Tas palīdz vecām koka mājām izdzīvot. Mēs atstājām jumta skārdu no 30. gadiem, to notīrījām un nokrāsojām, saglabājot ārējo veidolu,» skaidro arhitekts. 30. gados pirmoreiz aplīmētajam koka kupolam uzlikta 25 cm bieza ekovates kārta. Attīrīti oriģinālie kupola dēļi, atjaunojot interjera zvaigznītes.

Vairākas funkcijas

Daļā, kur ir nomainīta konstrukcija pret karkasu, ir kaļķa apmetums uz fibrolīta. Blūms uzskata, ka fibrolīts ir ļoti piemērots vēsturiskām ēkām, jo ar to var panākt gan mehāniskas, gan termiskas funkcijas.

Logu koka aplodas nevarēja izņemt, jo tad māja sāktu sadalīties. Jaunos logus nevarēja uztaisīt precīzi, jo spraugas bija līdz centimetram, atklāj arhitekts: «Spraugas aizlīmējām ar pakulām, un tas ir pilnīgi piemēroti vēsturiskām būvēm. Sinagogu pēc atjaunošanas tikai ar trim krāsnīm varēja piesildīt līdz plus 18 grādiem, kad ārā bija 18 grādu sals. Nav vajadzības šādām ēkām piemērot mūsdienu normatīvus, jo tas ir dārgi un klimats prasa citas attiecības. Krāsns nodrošina ļoti normālu gaisa apmaiņu un mitruma režīmu.»

Gadu desmitus veci

Iekšpusē ir saglabāts apmetums un dēļu grīda – klasiski priežu dēļi, nespundēti, apmēram 70–80 gadu veci. Tie nomazgāti, iegūstot vērtīgo balto grīdu – vienu no nedaudzām Latvijā. «Grīda tradicionāli katru gadu tika berzta un bija perfekti balta. Sienas atsevišķās vietās atstātas iekonservētas, lai saglabātu vēsturisko elpu. Viena siena pārklāta ar caurspīdīgu pigmentu,» detaļas apraksta arhitekts. Blūms uzsver: kur varēja, tika saglabāts oriģinālais, neko nepārtaisot. Uz sienām, kur vairs nebija gleznojumu, pavisam blāvā interpretācijā tas pielikts, lai varētu nojaust, ka tas tur bijis. Kāpnes nomazgātas, bet margas vajadzēja nomainīt. Daļa kāpņu un grīdas saliktas no fasādes dēļiem. «Durvis taisītas pēc prototipa, un pēc sienām iekšā var redzēt, ka tā patiešām ir 18. gadsimta guļbūve. Nekas nebija jāuztaisa smukāk, nekā bijis,» saka Blūms. «Ar šo objektu mēs mēģinājām mācīties un neuzspiest mājai savu gribu. Mēģinājām saprast māju, lai tā saprastu mūs.»

 

Projekts: Ludzas Lielās sinagogas restaurācija un ebreju garīgā mantojuma atdzimšana

Adrese: 1. maija iela 30, Ludza

Termiņš: 2014. gada 10. septembris – 2016. gada 31. oktobris

Finanšu atbalsts: Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instruments kultūras mantojuma saglabāšanai

Izmaksas: 250 000 EUR, tostarp EEZ līdzfinansējums 201 875 EUR, no valsts budžeta 35 625 EUR, pašvaldības līdzfinansējums 12 500 EUR

Partneri: Hordalandas Muzeju centrs, Norvēģija

Pasūtītāja: Ludzas novada pašvaldība

Projektētāja: SIA Konvents

Izpētes projekta vadītājs, autoruzraugs: arhitekts Pēteris Blūms

Būvuzņēmēja: SIA Warss+

Būvuzraugs: Uģis Tērauds

 

Antra Ērgle

Foto: no pašvaldības albuma - PIRMS un PĒC

 

Rakstu lasi žurnāla "Būvinženieris" 2016.gada decembra numurā (Nr.53)!

„MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU”