Izvēles iespēja ir visiem...

Izvēles iespēja ir visiem...Līdz šim mana vienīgā saruna ar Leonardu Dubkēviču bija notikusi pirms diviem gadiem pa tālruni. Toreiz informācijā par sevi viņš bija visai skops. Tagad gatavojoties tikties klātienē un rakstot jautājumus, domāju ko iesākšu tad, ja atbildes vietā būs teju vai tikai „jā” un „nē”.
Izvēles iespēja ir visiem...Līdz šim mana vienīgā saruna ar Leonardu Dubkēviču bija notikusi pirms diviem gadiem pa tālruni. Toreiz informācijā par sevi viņš bija visai skops. Tagad gatavojoties tikties klātienē un rakstot jautājumus, domāju ko iesākšu tad, ja atbildes vietā būs teju vai tikai „jā” un „nē”. Leonards Dubkēvičs ierodas pirms norunātā laika, ar rozi un atvēlētā stunda sarunai, par kuru esam vienojušies, aizrit nemanot. Te nu bija pirmais iespaids!?! Ne rezervēts, ne „skarbais vecis”. Runājamies par cilvēkiem, raksturiem, rīcību, paradumiem un par sajūtām.

Leonards Dubkēvičs saka, ka viņam ir paveicies. Visu laiku viņš ir strādājis tikai savā specialitātē. Iesāka nevis kaut kur kolhozā, vai pie papīriem, bet uzreiz tā pa īstam: lielā objektā – Ķemeru sanatorijā 1200 vietām, kur bija trīs meistari, divi darbu vadītāji un īpašs brigadieris - Darba sarkanā karoga ordeņa kavalieris. Būtībā jau pēc augstskolas sadalē Leonardam Dubkēvičam bija paredzēta vieta Rīgā, taču, atgriežoties pēc „sboriem”, tās vairs nebija un tad radās citi varianti: izvēle starp Jelgavu un Jūrmalu. Leonards Dubkēvičs „jā” teica Jūrmalai.
Viņš uzskata, ka katram vienmēr ir izvēles iespēja jebkurā jomā, piemēram, mācīties vai nemācīties, būt kopā ar šo dzīvesbiedru vai nē.
Leonards vēlējās kļūt par juristu, bet, lai iestātos Latvijas Universitātē vajadzēja būt izdienējušam armijā vai ar Sarkano diplomu, bet viņš vidusskolu bija pabeidzis 17 gadu vecumā un ar diviem četriniekiem. Taču celtniecība nebija gluži nejaušība, drīzāk gan rezerves variants. Brālis bija celtnieks un Viļakas vidusskolai, kur mācījās Leonards, tobrīd bija būvniecības virziens.

Viņš piekrīt, ka cilvēku veido bērnība un gēni. Svarīgi kādā ģimenē esi audzis. Leonardam vispilgtākās atmiņas saistās ar Jāņu vakaru. Tobrīd viņam varēja būt seši gadi. Visi gatavojās līgošanai: plūca Jāņu zāles, vija vainagus, lika staba galā mucu Jāņu ugunij. Tās pļavas smaržu Leonards atceras joprojām. Un Jāņi viņam vēl arvien saistās ar toreizējām sajūtām un emocijām. Katram ir kaut kādas lietas, īpašības, iezīmes, kuras pārmantotas no vecvecākiem vai vecākiem. Leonardam ir ģimene, ir divas meitas, ir divi mazdēli un vecākajā viņš jau šo to pamanījis arī no sevis. Leonards Dubkēvičs pie uzvārda ticis pateicoties poļu tautības katoļu mācītājam, kas izlēmis, ka Leonarda tēvs, atvests pie mācītāja, lai dotu viņam vārdu - krustītu, ir tik jauks puisītis, ka pelnījis skaistāku uzvārdu un līdzšinējā dzimtas uzvārda Dupužs vietā ierakstījis Dubkēvičs. Tomēr pārmantojamība sanākusi arī meitām, kaut vai neapzinātā profesijas izvēlē. Zane ir juriste, Sanda ir arhitekte.

Studiju gados Leonards mācījās labi un spēja palīdzēt arī draugiem. Reiz izloze krita uz viņu, kad nakts laikā vajadzēja sagatavot slavena zinātnieka dēla kursa darbu, kuru, lai arī būdams gudrs puisis kaut kādu iemeslu dēļ jaunietis toreiz nebija uzrasējis, tāpēc draugi nolēma to izdarīt viņa vietā. Kad nākamajā dienā tika vērtēti darbi, Leonards par savējo saņēma četras balles un dažus aizrādījumus, bet kursa biedrs par Leonarda darbu bez komentāriem saņēma visaugstāko novērtējumu: piecas balles.
„Neko citu, kā celtniecību nemāku!” saka Leonards Dubkēvičs. Viņš izgājis visas pakāpes: no zemākās, līdz augšai un pamatīgi iepazinis būvniecības virtuvi. Viņš pieredzi ieguvis tādos objektos kā sanatorijas Rīgas līcis saimnieciskajā blokā, 12 stāvu dzīvojamo ēku mikrorajonā Rīgā, saimniecības Olaine lauksaimniecības būvēs, Doma baznīcas restaurācijā.
„Kas ir profesionālis būvniecībā?”
„Vispirms jau viņam jābūt izglītībai. Protams, man ir paziņas, kas ir tādi dabas doti talanti: spējuši izaugt no prakses, bet tomēr uzskatu, ka obligāti jāmācās arī teorija. Var jau lasīt literatūru, bet tomēr, ja nav dzirdētas profesora Stabulnieka lekcijas siltumtehnikā, vai gūtas zināšanas dzelzsbetona konstrukcijās docenta Dzintara Āboliņa vadībā, tā pamata nav.”

Kopš 2001. gada Leonardam Dubkēvičam ir sava firma SIA Cilnis, kur viņš ir valdes priekšsēdētājs, bet kopš 2008. gada viņš ir Rīgas domes Īpašumu departamenta būvniecības pārvaldes priekšnieka vietnieks, galvenais būvuzraugs.
„Kas ir būvuzraugs?”
„Cilvēks, kas labi zina būvniecību un godprātīgiem celtniekiem netraucē strādāt, tikai seko līdzi procesam. Taču ir tādi būvnieki, ar kuriem visu izrunā, bet kolīdz aizej, tā viņi dara vienkāršāk, bet nepareizi. Tādiem jāseko līdzi.”
Leonards Dubkēvičs gan uzskata, ka kā būvuzraugs viņš tā pa īstam esot sācies vien ar Rīgas Krievu teātri, citi objekti bija vienkāršāki: kafejnīcas, biroji, privātmājas. Īpašuma departamentā strādājot, bieži nākas saskarties ar ēku tehnisko apsekošanu un to sagatavošanu renovācijas vai rekonstrukcijas projektu izstrādāšanai. Šobrīd dienas kārtībā ir dažas ēkas Rīgas pirmajā slimnīcā, VEF kultūras pils. Īpašuma departamentam Rīgas pilsētā pieder arī daudzas skolas un bērnudārzi. Tagad gan darbu atvieglo nodibinātais Rīgas serviss, kas veic ikdienas apsekošanu, avārijas situāciju likvidēšanu, sniega un ledus tīrīšanu no jumtiem, kas jādara regulāri, nevis kritiskos apstākļos.
„Vai ar krievu teātri aizsākās specializācija teātros?”
VEF kultūras pilī būs jāmaina skatuves daļa, tāpat kultūras namā Ziemeļblāzma.
Taču tā nav gluži pirmā saskare ar teātru ēkām.”
Leonards Dubkēvičš ilgus gadus bija Kultūras ministrijas Restaurācijas institūta konstruktoru grupas vadītājs, vēlāk galvenais inženieris un institūta direktors. Institūts Jāņa Boktas (viņš ir Leonarda grupas biedrs -aut.) vadībā no neliela kantora kļuva līdz tādu, kas spēja izstrādāt Valmieras drāmas teātra komplekso projektu. Tolaik kā institūta galvenais inženieris Leonards Dubkēvičš vadīja šī projekta izstrādāšanu. Pēc tam viņš vadīja valsts leļļu teātra rekonstrukcijas projekta izstrādāšanu un autoruzraudzības grupu.

„Vai esat piesardzīgs?”
„Cilvēkiem uzticos un uzreiz. Dažkārt tāpēc iekrītu. Ar prātu saprotu, ka nevajadzētu, ka jāpārliecinās, ka par agru vēl būt atklātam, bet...”
„Cik kļūdas dzīves laikā iespējams pieļaut?”
„Kļūdīties var nepārtraukti. Diezin vai to var saskaitīt. Ir taču arī sīkas kļūdas. Tikai tās jāatzīst un jālabo. Protams, ka kritiku jau nevienam nav patīkami saņemt. Bieži vien paironizēju un pašaustu pats sevi.”
„Vai darbs nav kādreiz tā „piegriezies”, ka vēlme meklēt ko citu?”
„Būvniecība nekad nav apnikusi. Pieļauju, ka varbūt stresa dēļ sāk palikt par sarežģītu desmit gadus būt darbu vadītājam vai tikpat ilgi vienā vietā par tresta pārvaldnieku. Taču ja amati, vide un darāmais mainās, tad viss kārtībā.”
Leonarda Dubkēviča emocijas dažkārt jūtamas, kad debatējot viņam pretī gadās analfabēts būvniecībā, kurš visiem vēlas iestāstīt, ka viņam ir taisnība. Starp tādiem mēdz būt pasūtītāji – naudas devēji, kādreiz gadījies arī kāds priekšnieks. Lai nesaceltos lielāka jezga un strīdi, gadījies, ka Leonards strīdā neiesaistās un iziet no sarunu telpas.

„Vai tā gudrība?”
„Ir tāds teiciens, ka gudrākais vienmēr piekāpjas,” saka Leonards Dubkēvičs. Viņš meklē kompromisus, jo negribētu būt konfliktsituācijās, bet gadās, ka otrā puse ir noskaņota konfliktam. Leonards Dubkēvičs uzskata, ka konfliktā nekad nav iespējams risinājums.
Leonards strādājis dažādās komandās, bet atzīst, ka vairāk ir individuālists, jo patīk zīmēt projektus. Viņš dienām varētu nepiecelties no galda, tāpat dažkārt viņš ir ieracies atzinumos. Viņš atzīst, ka arī nekāds dižais pedagogs no viņa šobrīd nesanāktu, jo nav kā agrāk, kad darbavietā jauniņajiem bija iespēja katru dienu būt kopā ar pieredzējušiem vīriem un tad jau ar laiku nākusi sapratne. Tagad kādu paņemot praksē sanāk pašam strādāt dubultā, jo topošā speciālista darbs vienmēr jāpārtaisa. Tikai pāris „skolēni” Leonardam Dubkēvičam atbilduši augstām prasībām. Pārsvarā jaunieši paņem kādu oriģinālu darbu, ieliek datorā, nomaina virsrakstus un nodod. Tā patiesā sapratne nāk tad, kad pats ar roku zīmē un rasē.
Viņu iedvesmo dzīvesprieks. Viņa iekšējā balss no rīta līdz vakaram mudina būt darbīgam. „Protams, var jau teikt: „paskaties pasē”, bet būvnieka profesija ir pateicīga iedvesmai. Te iespējams pilns cikls, tu redzi vietu, pļavu, tad projektu un būvlaukumu, pēc tam galamērķi, kas īstenojies, pašu ēku,” saka Leonards Dubkēvičs.
„Vai sevi testējat?”
„Protams, ka ir lietas, kuras neuzņemtos. Piemēram, vadīt vai projektēt kādu grandiozu projektu, kur iesaistās lielas konstruktoru grupas.”
„Kas dzen uz priekšu?”
„Dzīve. Redzēt kā būs tālākā nākotnē nav iespējams, kāda veidojas pasaule. Svarīgi kāda pasaule būs tā, kurā ir mani mazbērni.”
„Kas jūs sajūsmina?”
„Ģimene saka, ka esmu atturīgs. Taču sajūsmina skaistais, labais, patīkami notikumi ģimenē. Sporta pārraides vai sacensību laikā varu būt skaļš. Taču būtībā vairāk esmu tāds ziemeļu tips.”
„Par tiem, kas nāk no Latgales saka, ka tie tomēr ir karstasinīgāki, nekā vidējais latvietis.”
„Tā kā Viļaka ir tuvu Igaunijai, tad varbūt var teikt: kā karstasinīgais igaunis (smejas).”
„Kura ir jūs nākotnes māja?”
„Šajos laikos kalt plānus nākotnei, ko tā īsti neredzi, būtu pārsteidzīgi. Taču gribētos, lai izdodas strādāt Ziemeļblāzmā un lai tā kļūst par jaunu kultūras centru. Taču te priekšā daudz nezināmā. Te nav vadības kā Krievu teātrī, kura konkrēti zināja, ko vēlas. Te vēl nav zināms būvnieks: vai tas būs normāls vai nepārtraukti meklēs problēmas projektā?”

Leonards Dubkevičs ir izteikts cīrulis. Dažreiz gadījies, ka viņš nosapņojis, kā vajadzētu rīkoties. Laikam jau smadzenes miegā strādā un zemapziņa tālāk attīsta to domu, ar kuru aiziets gulēt. Atrisinājumi, kas atnākuši miegā, pārsvarā gan saistīti ar darba organizāciju.
Kādreiz viņš aktīvi sportoja, slēpoja, ar amatieriem kopā spēlēja basketbolu. Tagad kustēšanās saistīta ar māju, tīrot sniegu, pļaujot zāli un iekopjot dārzu. Viņam patīk tikties ar draugiem.
Viņam patīk ceļot un ceļošanai gribētos atvēlēt vairāk laika nekā tikai vienu reizi gadā. Leonards Dubkēvičs kaut kur izlasījis, ka, pirms cilvēks mirst, derētu pasaulē redzēt desmit unikālas vietas. Dažas no tām jau redzētas. Tagad gribētos aizlidot līdz Meksikai.
„Jauno gadu sagaidījām pie meitas Londonā.1. janvārī pastaigājām pa Trafalgara laukumu, kur lielais pūlis sagaidīja gadu miju. Mājup ejot nokļuvām uz Piladilli ielas gājēju saliņas, kur satikām dažus cilvēkus. Tad konstatējām, ka visi esam latvieši. Kā tā var satikties uz mazas saliņas? Smējāmies, ka laikam visi latvieši ir Londonā.

Var jau Leonardu Dubkēviču dēvēt par darbaholiķi, bet galvenais un svarīgākais tomēr viņam ir ģimene. Nākamgad būs 40 gadi, kā viņš apprecējās ar savu grupas biedri Maldu. Ir sanācis, ka izvēloties darba vietu, Leonards it kā sekojis sievai. Sākumā viņš vadīja būvdarbus, sieva strādāja projektēšanā, tad viņš kļuva projektētājs, bet Malda pārgāja darbā Rīgas domē, kad sieva atstāja darbu, tad Rīgas domē ieradās viņš.
„Taču nebūtu objektīvs, ja uz jautājumu: kam vienmēr ir laiks, atbildētu, ka ģimenei, jo dažkārt darbs paņem virsroku. Piemēram, ja jāizvēlas starp braucienu uz Jūrmalu kopā ar ģimeni vai pabeigt projektu, kuram ir konkrēts termiņš un esmu to apsolījis, tad priekšroka tiks dota projektam. Ir kādreiz gadījies laikā neizdarīt, tad ir liels iekšējs diskomforts un tādu vairs nevēlos,” tā Leonards Dubkēvičs.