Jāņa Matisona godavārds svarīgāks par papīriem


Darbs vienmēr izpildīts solītajā termiņā un labā kvalitātē. Varbūt tāpēc būvuzņēmumu „SCO centrs” atrod klienti ne tikai Valmierā un ap Valmieru. Atjaunotas skolas, uzcelti novērošanas torņi uz austrumu robežas, slimnīcas, katlumājas, zivju mazuļu audzēšanas cehs, modernas fermas, atkritumu apsaimniekošanas poligons. Valmieras teātri dažādi būvētāji rekonstruēja 16 gadus. Lai teātris patiešām varētu atgriezties mājās, pēdējos četrus gadus savu artavu deva arī „SCO centrs”. Par amatniecības resursu – tradīciju nama „Būtes” restaurāciju, viesnīcas „Naktsmājas” rekonstrukciju un AS „Swedbank” Valmieras filiāles jaunbūvi saņemtas balvas konkursā „Gada labākā būve Latvijā”.
1994. gadā būvuzņēmums „SCO Centrs” krūmos pie Valmieras robežas uzcēla benzīna uzpildes staciju. Tagad šī vieta pārvērtusies līdz nepazīšanai. Te ir atpūtas komplekss „Avoti” un viena no labākajām BMX trasēm Eiropā, arī BMX muzejs – slavas zāle, minigolfa, golfa un tenisa laukumi, kempings, kotedžas, brīvdienu māja, telpas svinībām.
Tagad „SCO centrs” uzskatāms arī par uzņēmumu, kas specializējies BMX trašu būvēšanā, jo tapušas trases Jelgavā un Rīgā, Mežaparkā. Bet sākumā bija fanātisks darbs pašu mājās. Kamēr valmierieši nebija kļuvuši par Eiropas un pasaules čempioniem, šis sporta veids nevienu neinteresēja, bet, kopš BMX ir olimpiskais sporta veids un Latvijai ir savs olimpiskais čempions, tāda uzmanība, it kā būtu noticis brīnums, nevis viss panākts ar smagu darbu.
Biznesa partneri teic, ka būvuzņēmuma „SCO centrs” valdes priekšsēdētāja Jāņa Matisona godavārds ir būtiskāks par papīriem. Sarunas laikā viņš rada iespaidu, ka tu tajā brīdī esi pats svarīgākais.


Atzinību biežāk esi saņēmis par uzņēmējdarbību vai darbošanos sporta jomā?
Par sportu un hobijiem. Vērtīgākais ir Atzinības krusts. Pateicību bijis daudz, arī par darbu, bet par darbošanos sporta attīstības jomā to noteikti bijis vairāk. Īpašais ir tas, ka novērtēts darbs, pateicoties kuram Latvijai ir pirmais BMX olimpiskais čempions un trīs olimpieši no Valmieras. Tas tomēr ir pasaules līmeņa sasniegums.
Ko esi piedzīvojis kā būvnieks?
Esmu veltījis enerģiju un laiku, lai pēc sociālisma beigām paliktu tirgū, lai noturētos un iegūtu konkurētspēju. Lai arī mums vēl joprojām ir lauku objekti, Valmierā esam uzbūvējuši ēkas, par kurām ir gandarījums.
Kā būvniecību ietekmē cilvēciskais faktors?
Cilvēciskais faktors ir visās jomās (smejas). Tas patiesībā ir pamatjautājums. Satiecies ar cilvēkiem, viņi atstāj ietekmi uz tevi, tu – uz viņiem. Tas ir visa pamats. Nepārtraukti notiek mijiedarbība. Vairāk ir pozitīvu atziņu nekā negatīvu.
Cik kļūdu labojumu dzīvē ir pieļaujams?
(Smejas.)
Vai viegli atzīt kļūdas?
Viegli. Tas atkarīgs no tā, kādā līmenī atrodies. Ja esi pašā apakšā, tad jau negribas atzīt, saki, ka visu esi labi izdarījis. Sāc iet uz augšu, tad ir darba kolēģi, pats, viss mijiedarbībā, un, ja ir kļūdas, jācenšas tās atzīst un jāmēģina izlabot.
Kā tu raksturotu profesionālisma būtību?
Man jau ir tik liela dzīves un darba pieredze, ka jūtu, kurš ir profesionālis, bet kurš nav. Ar profesionāli ir viegli runāt, var ātri saprasties. Gribas strādāt ar tādiem, kuri nestumda mākoņus un ik pa brīdim neatgādina, ka ir baigi labie. To jau var just, kas ir kas.
Tev ir «biznesa deguns», intuīcija, ko darīt, attīstīt. Citiem tā nenāk pat ar dzīves pieredzi. Kā sajūti, kas jādara? Cik daudz paļaujies uz intuīciju, cik izskaitļo?
Es simtprocentīgi nerēķinu. Ja ir tāda izjūta, ka vajag, ka jādara, daru. Ir, protams, risks, nepieciešama drosme. Patīk ideju rašanās process, patīk uzsākt darbus, plānot un, protams, pabeigt. Iesaistīt visus. Sākums biznesam bija pirms 20 gadiem. Tagad tikai pilnveidoju. Jau ir bāze, lai optimizētu un minimizētu riskus. Gadās arī neveiksmes.
Kas ir galvenais cilvēka dzīvē?
Darbs tas nav (smejas). Svarīgi, lai cilvēks ir apmierināts. Un apmierināts vari būt tad, kad kaut kas ir sasniegts.
Kas iedvesmo?
(Smejas.) Visdrīzāk jau kaut kas labi padarīts. Bet, lai labi padarītu, visu laiku jākustas, jādomā, jādod sev uzdevumi, jo reti kurš man tos uzdevumus dod no augšas vai no sāniem. Līdz ar to pašam sevī jārod iedvesma.
Vai vari pateikt, kad rodas tās labākās idejas?
Tas notiek visdažādākajās dzīves situācijās. Ir gadījumi, ka kaut ko redzu, komunicēju ar cilvēkiem, kādā braucienā ieraugu kaut ko līdzīgu un padomāju, kā to izdarīt citādi.
Kas ir gudrība: kompromiss, tiešums, samierināšanās, spītība, principi?
Tos visus var likt kopā. Kompromiss ir pamatakmens.
Ko tu darītu, ja zinātu, ka nav šķēršļu un var izdarīt ar garantiju?
Tā parasti nav. Un, ja liekas, ka kādreiz tā ir, tik un tā pienāk brīdis, kad saproti, ka bez šķēršļiem un ar simtprocentīgu garantiju nekas nemēdz būt. Skatoties atpakaļ, kaut vai uz piecu gadu senu pagātni, secinu, ka viss pa spirāli atkārtojas. Ja nav šķēršļu, realizācija ir ļoti ātra.
Tu esi BMX sporta kluba Tālava vadītājs, Valmieras uzņēmēju konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietnieks, Burtnieku novada deputāts... Cik sabiedrisku amatu tev ir?
Tagad esmu arī Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. Cenšos optimizēt sabiedriskos pienākumus. Pārāk daudz. Nepatīk sanāksmes, kurās runā, runā, bet rezultāta nav.
BMX Eiropas posmu mači Latvijā un Valmierā ir tavs nopelns?
Ne tikai. Arī „SCO centra” biznesa kolēģu atbalsts. Tolaik BMX nebija olimpiskais sporta veids un finansējumu tam neviens nedeva. Pirmās Eiropas mēroga sacensības „SCO centrs” BMX velotrasē noorganizējām 2002. gadā, tad 2003. un 2007. gadā.
Cik lielas bija cīņas, lai iegūtu tiesības rīkot sacensības?
Lielas. Kopš BMX ir olimpiskais sporta veids, pateicoties Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidentam Jānim Siliņam, Latvijā ieradās Eiropas UCI prezidents Voiceks Valkevičs. Tobrīd būvējām trasi Jelgavā, plānojām Rīgā, parādījām maketu. Viņš teica: uzcelsiet trasi Rīgā, būs organizēšanas tiesības. Tagad rīdziniekiem ir iespēja. Bet būtībā tā ir cīņa, kur vairāk darbojas lobiju sistēma, un bieži vien mači notiek ļoti nekvalitatīvās trasēs.
Lobiji tāpat kā būvniecībā?
(Smejas.) Lobiji pēdējā laikā raksta katrs savu nolikumu.
Liekvārdība tev nav raksturīga.
(Smejas.) Kā kuru reizi. Ja jāsastopas ar demagoģiju... Atkarībā no situācijas, bet principā nav raksturīga.
Bez kā nevari iztikt?
(Domā.) Tas ir sarežģīts jautājums, jo visu esmu virzījis ar domu, ka man tas ir nepieciešams. Jāskatās pēc situācijas, bet tas, ko tagad daru, man ir nepieciešams. Viss ir vajadzīgs. Ja nu vienīgi kādu no tiem sabiedriskajiem darbiem varētu atmest.
Vai zini, cik Latvijā ir Jāņu Matisonu? Cik no viņiem pazīsti?
Personīgi zinu vienu – savu dēlu (smejas). Nezinu gan, cik viņu ir Latvijā.
Ar kuru no Jāņiem Matisoniem gribētu iepazīties: deju kopas vadītāju, mūzikas producentu, kērlinga meistaru, izglītības biedrības vadītāju, basketbolistu, Īrijā par zādzību apsūdzēto, genocīda upuri...
Ar basketbolistu. Būtu vieglāk atrast kopējus sarunu tematus.
Vai pats sevi kādreiz esi pārsteidzis?
Varbūt arī esmu, bet būtībā cenšos kontrolēt situāciju un domāju, ka esmu prognozējams ne vien pats sev, bet arī citiem. Vismaz tā liekas.
Kādi ir tavas dzīves mazie un lielie prieki?
Mazie prieki... (domā) labāk sāksim ar lielajiem. Ģimenē viss ir kārtībā, bērni izauguši (trīs dēli, – M. Š.), darbojas, mēs labi saprotamies. Pašam vēl pietiekami laba veselība, kompānija ir konkurētspējīga, iekļaujamies tirgus situācijā. Mazie... iziet ārā no ikdienas darbiem, kaut kur aiziet, aizbraukt. Priecē, ka esmu mācējis salikt darbus un darbiniekus tā, ka katrs dara savu darbu.
Bieži atsaucies par vecvecākiem vai vecākiem, ko viņi darījuši, ko teikuši. Tas tev ir nozīmīgi? Kas tev no tēva, kas – no mammas?
Protams, ka mani ietekmējis tas, kādā veidā viņi virzījuši savu dzīvi. No katra jau kaut kas nāk. No tēva – precīza darbība, viņš bija amatnieks, no mammas – pacietība, mērķtiecība, tieksme pēc izglītības. Viņa vienmēr iestājās par izglītību.
Ko tev nepatīk darīt?
Pavasarī no pagraba nest ārā vecos ābolus un kartupeļus, jo ražas bijušas tik lielas, ka visu nevar apēst (smejas).
Vai patīk pa māju un dārzu darboties?
Māju uzbūvēju teju pats. Visu karkasu pats saliku. Daudz darīju. Pienāca brīdis, kad varēju darīt ko citu un noalgot darbaspēku. Praktiskā celtniecībā ļoti daudz ko protu izdarīt pats.
Tev šad un tad patīk gatavot, grilēt?
Tagad to dara jaunākais dēls. Viņam labāk padodas. Mana gatavošana prasme aprobežojas ar svaigu zivi, ko varu iztīrīt, sagatavot, pie grila pastāvēt. Tas arī viss. Dēls marinē.
Cik svarīgs tev ir komforts, un kas tev rada komfortu?
Tās ir attiecības ar apkārtējiem. Primārais komfortam ir domāšana. Pārējais pēc iespējām.
Vai emocijām nekad neļauj vaļu?
Lielākās emocijas ir tad, ja pats esi bijis procesā klāt. Labi sasniegumi, kāds kaut ir labi izdarījis. Tas viss transformējas.
Vai kādreiz sev esi uzdevis jautājumu, cik vecs vai jauns jūties?
Kad nāk Jāņi, uzzinu, cik man ir gadu. Kamēr tenisā varu konkurēt ar jaunajiem, tikmēr man liekas, ka ir OK. Man nav jāskatās kalendārā, tāpat jau jūt, ka skriešanā vairs neesmu tik aktīvs. Arī darbā. Laiks atstāj iespaidu. Garīgi pagaidām nav lūzuma perioda.
Vai ar dēliem sacenties, kuram vairāk kausu?
(Smejas.) Nē, ne tā. Mēs ar jaunāko spēlējam tenisu. Spēlēt kopā ar dēlu ir ļoti labi. Tas ir labs stāsts.
Kas tev nozīmē Jāņi?
Jāņos man ir dzimšanas un vārda diena. Tas ir atskaites punkts, kad satiekos ar draugiem.

Mārīte Šperberga. žurnāla „Būvinženieris” galvenā redaktore