Jubilāri 2016.gada aprīlī

Anatolijs Petrukevičs – 1.aprīlī, Jānis Gunārs Induss – 5.aprīlī, Andris Gailis – 10.aprīlī, Aristīds Jansons – 11.aprīlī, Juris Bērziņš – 23.aprīlī, Pēteris Āronietis – 27.aprīlī.


Darbs ir tā labākā psiholoģijas grāmata, caur kuru cilvēks var sākt saprast pats sevi un citus.

/Jānis Klīdzējs/


APSVEICAM:


Anatoliju Petrukeviču 65.jubilejā!

Anatolijs Petrukevičs inženiera celtnieka profesiju ieguvis absolvējot Rīgas Politehnisko institūtu. Strādājis par būvuzraugu SIA "Jūrmalas zemes fonds". 

Anatolijs Petrukevičs ir LBS biedrs kopš 2014.gada.


Jāni Gunāru Indusu 75. jubilejā!

Jānis Gunārs Induss dzimis Alūksnē, 1941. gada 5. aprīlī. „Kara laikā pārcēlāmies uz Valku pie omes, kurai bija sava saimniecība. Pabeidzu Valkas 1. vidusskolu. Skolas brīvlaikos strādāju dažādus darbus, tajā skaitā saistītus ar celtniecību. Biju strādnieks ceļu remontu brigādē, betonētājs tuvējā kolhoza lopu fermu celtnieku brigādē, krāsotājs patērētāju biedrības savienības objektos. Skolas laikā pūtu trompeti skolas orķestrī, bet visvairāk man patika sportošana, iestājos sporta skolā,” stāsta Jānis Gunārs Induss. 

Pēc skolas beigšanas viņš nolēmu iestāties kādā ar celtniecības profilu saistītā augstskolā. Pirmais studiju gads 1959. gadā bija eksperimentēšanas gads, kad visu dienu astoņas stundas bija jāstrādā fizisks darbs ceļu būvbrigādē, bet vakaros no pulksten 18 jāklausās lekcijas, cīnoties ar nogurumu un miegu. 

„Kaut kādu rūdījumu un saprašanu tas arī deva, un es nenožēloju, ka izvēlējos Celtniecības fakultātē ceļu, tiltu un aerodromu būvniecības specialitāti,” saka Jānis Gunārs Induss.

Viņš gan atzīst, ka RPI izvēlējās, lai nebūtu jāiet padomju armijā. Vēlāk izrādījās, ka sanāca divi vienā – jo RPI bija spēcīga sporta katedra un Jānis Gunārs Induss varēja izpausties vēlmē sportot.

Tā kā RPI bija spēcīga sporta katedra, viņš aktīvi iesaistījās rokasbumbas komandā, kura vēlāk kļuva par vairākkārtēju republikas čempioni. „Komanda pamatā veidoja meistarkomandas “Daugava” kodolu, kuras sastāvā 1967. gadā PSRS meistarsacīkstēs izcīnījām bronzas medaļas,” atceras Jānis Gunārs Induss.

Beidzot institūtu, pamatā ir iespējami trīs darba virzieni: zinātniskais darbs, ražošana un projektēšana. Prakses laikā Jānim Gunāram Indusam bija jāiegūst pieredze ceļa projektēšanā (ceļa trases izpēte, nospraušana, nivelēšana u.c.) Ventspils šosejas posmā Ķemeri – Tukums. Darbs likās interesants, pat romantisks, kas arī nostiprināja vēlēšanos kļūt par projektētāju.

Pēc institūta beigšanas Jānis Gunārs Induss uzreiz nokļuva projektēšanā, jo pirms pēdējā kursa paņēma akadēmisko atvaļinājumu un sāka strādāt Komunālās saimniecības ministrijas (KSM) projektu kantorī (vēlāk tas pārtapa par “Komunālprojekts”), sperot pirmos soļus ielu projektēšanas noslēpumu apgūšanā.

Projektēšanas institūtā “Komunālprojekts” Jānis Gunārs Induss sāka kā inženieris, vēlāk kļuva grupas vadītājs, projektu vadītājs, nodaļas vadītājs, institūta galvenais speciālists un līdz pat 2010.gadam bija konsultants.

„KSM pakļautībā bija visas republikas komunālā saimniecība, tāpēc projektējamie objekti atradās gandrīz visās apdzīvotās vietās. Darbs bija interesants, darba bija daudz, vienmēr kaut kas jauns. Pasūtītājiem bija jācīnās par tiesībām pasūtīt projektus un jāsaņem limits projektēšanai,” saka Jānis Gunārs Induss.

1998.gadā paralēli darbam “Komunālprojekts” viņš sāka strādāt firmā “Tursons” par projektu vadītāju, kā arī par ekspertu Valsts būvinspekcijā un “LBS – Konsultants”.

46 gadu laikā, kopš Jānis Gunārs Induss ir projektēšanā, projektēti tilti un ielas ar tiešu līdzdalību vai arī vadot laiku gandrīz visā republikas teritorijā. Lūk, piemēram, daži objekti. Tilti: Rīgā - ceļa pārvads pār Mārupītes gravu Ulmaņu gatvē, ceļa pārvads pār dzelzceļu Brīvzemnieku ielā, gājēju tilts pār pilsētas kanālu Vingrotāju ielā, Jelgavā – pār Svēti baložu ielā, pār Platoni Oškalna ielā, gājēju tilts pār Driksas – Lielupes kanālu, Saldus – pār Cieceri, Valkā – pār Pedeli Sēlijas un Rūjienas ielā, ceļa pārvads pār dzelzceļu Raiņa ielā, Valmierā – gājēju tilts pār gravu pie Varoņu laukuma, Staicelē – pār Salacu pie papīrfabrikas un pār Salacas kanālu, Mālpilī – pār Mergupi pie Mālpils un pie Vites dzirnavām, Augšciema – stacijas rajonā – divi tilti pār L. Juglu un citi.

Ielas: Rīgā – Krustabaznīcas, Hermaņa, Pildas, Vestienas, Kalnciema, Līksnas, Rusova, Zasulauka, Miera, Kokneses prospekts u.c.; Jūrmalā – Tallinas, Tukuma, Dzintaru prospekts, Meža prospekts, Skolas, Raiņa, Kosmonautu u.c.; Liepājā – Lazaretes, Karostas industriālā parka ielu tīkls, Ventspilī – Kuldīgas, Sabiles, Bērzu, Jūras, Kr. Valdemāra, Vasarnīcu, Ganību, gandrīz visas vecpilsētas ielas, un citas.

Sākoties atmodai, krasi samazinājās darbu apjoms un darbinieku skaits. Kopā ar kolēģi Jānis Gunārs Induss piestrādāja par zemes ierīkotājiem.

Gandarījumu Jānim Gunāram Indusam sagādā termiņā un labā kvalitātē padarīts darbs, par kuru būvniecības laikā neparādās reklamācijas. Prieku, cita starpā, sagādā tas, ka viņš nepakļāvos eiforijai un neiekrita banku izliktajās lamatās un nepaņēma nekādu kredītu.

Kas interesants izvēlētajā profesijā? Jānis Gunārs Induss saka, ka interesants ir ielu un ceļu projektēšanas radošais process, jo katrs objekts ir atšķirīgs ar atrašanās vietu un nepieciešamo risinājumu, bez tam komandējumos var iepazīt pilsētas no jauna.

Ko darīt?

„Sakarā ar nepieciešamo restrukturizāciju valstī – lai ieviestu kārtību celtniecībā – vajadzētu visas lietas nodot nevalstiskajām profesionālajām organizācijām (kas nav saistītas ar valsts pārvaldes funkcijām).Vēl nepieciešams likvidēt iepirkumu konkursos zemākās cenas principu,” saka Jānis Gunārs Induss.

Kopš Latvijas Būvinženieru savienības atjaunošanas (dibināta 1924. gadā, darbība pārtraukta 1940. gadā) kongresa laika 1989. gadā, Jānis Gunārs Induss ir LBS biedrs, viņa biedra kartes numurs ir 4.

Jānis Gunārs Induss aktīvs bija arī Latvijas Atmodas laikā un šogad saņēma 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Viņa vaļas prieki un atpūta pēdējos gados ir apceļot Latvijas pilis un fotografējot. „Dažkārt laiks jāvelta arī dārza darbiem, kā arī mantoto zemes īpašumu apraudzīšanai un apsaimniekošanai. Lai kaut cik būtu formā, cenšos dienas normu 5 km noiet kājām (uz darbu, garāžu). Ik gadus tiekamies ar kursa biedriem, laiku pa laikam ar sportošanas komandas biedriem, vakarā pēc darba vislabāk relaksējos noskatoties sporta pārraidi vai kārtīgu kriminālfilmu. Cenšos dzīvot pēc mazākā stresa principa – labo atcerēties, slikto – ātri aizmirst,” saka Jānis Gunārs Induss.

Lielais vairums viņu pazīst kā Jāni Indusu, bet mainot pasi, viņš papildināja ar dzimšanas apliecībā vecāku doto otro vārdu “Gunārs”, jo padomju laikos drīkstēja būt viens vārds.


Pēteri Aronieti 65. jubilejā!

Pēteris Aronietis dzimis 1951. gada 27. aprīlī. Pēc 8. gadīgās skolas beigšanas viņš iestājās Rīgas Celtniecības tehnikumā arhitektūras specialitātē. Pēc dienesta armijā Pēteris Aronietis mācības turpināja arhitektūras specialitātē RPI. 1979. gadā viņš absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot arhitekta diplomu. Pēc augstskolas beigšanas, viņš tika norīkots darbā par Dobeles rajona galveno arhitektu, par ko strādāja līdz 1995. gadam. 1990. gadā Pēteris Aronietis iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā. Sākot no 1995. gada pavasara viņš bija arī Dobeles rajona Annenieku, Auru, Bukaišu, Īles un Krimūnu pagastu arhitekts.

Pētera Aronieša vadībā tika izstrādāti tādi projekti kā apdrošināšanas inspekcijas ēka Dobelē, 5 x 4 dzīvokļu dzīvojamās mājas Dobeles PMK, 112 dzīvokļu dzīvojamās mājas Dobelē, Mičurina ielā 6, 45 dzīvokļu dzīvojamās mājas Dobelē, Mičurina ielā 2,dārzkopības un biškopības biedrības ēka Dobelē, Skolas ielā, daudzas individuālās dzīvojamās mājas rajona teritorijā.

„Prieku sagādāja Dobelē uzbūvētā jaunā viesnīca 80.gados ar tam laikam atbilstošu pakalpojumu līmeni. Projektā bija paredzētas, neraksturīgi tam laikam, garāžas klientu mašīnām. Gandarījumu sagādāja Aucē uzbūvētā vidusskola, jo bija interesants arhitektoniskais risinājums,” saka Pēteris Aronietis.

Patlaban Pēteris Aronietis turpina arhitekta darbu savā arhitektu birojā Dobelē, Brīvības ielā 21A.

Viņam patīk darbs, ko viņš dara, jo „arhitektūras projektēšanā strādā gudri un radoši cilvēki, tas piesaista”.

Ko vajadzētu darīt vai mainīt vispirms, lai būvniekiem un celtniecībā Latvijā klātos labāk?

„Vispirms būvniecībā vajadzētu izskaust korupciju. Izveidot sistēmu, lai konkursos var piedalīties visi, kuri faktiski strādā un realizē objektus. Ierobežot lielo būvniecības firmu “apetīti“ visus valsts un pašvaldību pasūtījumus sagrābjot sev,” saka Pēteris Āronietis.

Ko gribās pašam?

„Gribu redzēt visus pasaules brīnumus, par ko mācījos skolā, tādēļ iespēju robežās, ceļoju,” tā Pēteris Aronietis.


Andri Gaili 75. jubilejā!

Andris Gailis būvniecībā nokļuva nejauši, bet pēc inženiera izglītības iegūšanas, kad1965. gadā pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu un saņēma diplomu ceļu satiksmes inženieru specialitātē, visas tālākais ceļš drīzāk ir likumsakarīgs nekā nejaušs. Viņš gan pats bija noskaņojies doties strādāt uz Talsiem, bet Andri Gaili uzaicināja kļūt par pasniedzēju studentiem. Tolaik katedrā strādāja Igors Melderis, pasniedzējs, kuru Andris Gailis ļoti cienīja, jo viņš ļoti labi sapratās ar studentiem, bija autoritāte un uz katru lietu spēja paskatīties arī no studenta viedokļa. Andra Gaiļa laiks no 1966. gada līdz 1992. gadam tika veltīts augstskolai un topošajiem inženieriem. Būvkonstrukcijas viņš pasniedzis ne vien ceļiniekiem, bet arī celtniekiem un arhitektiem. Starp citu, Andrim Gailim ļoti patika strādāt ar arhitektiem. Lai arī viņus daudzi dēvēja par dīvaiņiem ar īpatnēju domāšanu, Andris Gailis uzskata, ka saprasties bijis vienkārši, atlicis vien pieņemt arhitektu domāšanas veidu. Tāpēc bijušais pasniedzējs ir gandarīts, ka daudzi no viņa studentiem šobrīd ir ļoti daudz sasnieguši, nokļuvuši cienījamos posteņos un amatos un ir Latvijā labi pazīstami cilvēki. Taču paralēli darbam augstskolā jau kopš 1967. gada Andris Gailis veica Latvijas tiltu pārbaudes. Tā kā deviņdesmito gadu sākumā viņš nepabeidza disertāciju, no augstskolas aizgāja. Tas laiks augstskolai kļuva tāds bezcerīgs. „Tas ilga kādus piecus gadus. Pēc tam atkal RTU atdzīvojās. Ir studenti, ir pasniedzēji,” saka Andris Gailis. 

Latvijas Būvinženieru savienībā viņš ir kopš 1991. gada.

Andris Gailis jau vairākus gadus strādā SIA „Inženierbūve”. Tā ir vienīgā firma Latvijā, kura spēj un var pārbaudīt tiltus uz slodzi. Kopš Andris Gailis saistīts ar tiltiem, viņš apsekojis vismaz 400. Pēdējos 15 gados tas visbiežāk ir Satiksmes ministrijas Autoceļu direkcijas pasūtījums. Katru gadu Andris Gailis apseko 80 - 90 tiltus. Viņš novērtē kādā stāvoklī ir katrs konkrētais tilts. Viņam jāprognozē tiltu izturība nākotnē, jāpārbauda cik gadus tie var kalpot, kas jādara uzreiz, kas var nedaudz pagaidīt. Izbraukāta visa Latvija, zināmi visi A un P kategorijas ceļi. Andris Gailis uzskata, ka ceļi Latvijā kopumā kļūst labāki, bet viņš domā, ka valstī nedaudz pārspīlē ar maģistrālēm. To būvniecībā tiek ieguldīts milzīgs līdzfinansējums, bet tajā pat laikā blakus atrodas ceļi, kas ir neizbraucami. Taču pirms dažiem gadiem lielo izmaksu pieaugumu Latvijā pat divas reizes vairāk nekā Eiropā Andris Gailis skaidro ar speciālistu un konkurences trūkumu.

Savu darbu viņš dara ar prieku, kaut gan arvien vairāk izjūtot, ka sāk parādīties tēva gēni un prasības pēc laukiem. Kad dažreiz darbā gadās situācijas, ka nu nekas neiet uz priekšu, tad viņš saka, ka dosies dzīvot uz Rencēnu ciemu. Taču firma „Inženierbūve” ir neliela un visi speciālisti viens ar otru ļoti cieši saistīti, līdz ar to, kādam komandas biedram izkrītot no ierindas, firmai var raksties grūtības. To Andris Gailis nepavisam nevēlas. Viņš gan uzskata, ka neaizstājamu cilvēku nav, bet ķēdes posms uzņēmumā uz kādu brīdi tiktu izjaukts. Andris Gailis par dabas netaisnību uzskata, ka zināšanas aiziet līdz ar cilvēku. Kā unikālu personību, inteliģentu un zinošu ceļinieku viņš atceras profesoru Kārli Gaili. Daži kādreiz Andri Gaili nosauca par profesora dēlu, bet lai cik pagodināts viņš par to jutos, diemžēl abi Gaiļi nebija pat radinieki. Un tomēr, lai cik arī daudz, Andris Gailis ieguva no Kārļa Gaiļa, viņa izcilās spējas un intuīciju tomēr neviens nav spējīgs pārmantot. Tā kā visas zināšanas nevajadzētu paturēt tikai savā galvā, Andris Gailis pirms vairāk kā pieciem gadiem sāka veidot tiltu apsekošanas datu bāzi. Tobrīd viņš pabeidza lielu darbu par tiltu kravnesību uz lielajām maģistrālēm - A ceļiem. ”Uzņēmumā sāka strādāt arī jauni cilvēki, kuriem par laimi patīk gan mācīties, gan meklēt, uzzināt un strādāt,” saka Andris Gailis to ko zina pats, tagad cenšas apkopot, lai pārmantotājiem būtu vieglāk. Viņa galvā sakrājušās tehniskās ziņas Andris Gailis mēģina sistematizēt un apkopot, jo cer, ka kādam noderēs. Šobrīd lielu progresu devušas tehnoloģijas. Ko kādreiz skaitļošanas centrā varēja sagaidīt labi ja pusstundas laikā, tagad iegūst pāris sekundēs, taču Andris Gailis uzskata, ka jāpārbauda arī datora aprēķini pat ja tie izskatās pilnīgi perfekti. Un ja nu gadās kāds cilvēciskais faktors, ievadot datora atmiņā kādu konkrētu ciparu? Tāpēc viņš domā, ka kvalitāte un drošība ir pats svarīgākais un viss jāpārbauda vairākkārt. Viņš arī jauno tiltu pārbaudēs akceptē tādu pārbaudes programmu, kas ir pilnīga, ko savulaik izstrādāja un spēja vien RTU un SIA „Inženierbūve”. Andrim Gailim patīk ne vien droši, bet arī skaisti tilti. Daudz tādi redzēti ārzemēs, bet tiem vajadzīgi lieli līdzekļi. Pie mums Latvijā gadās dažādi, projektētāji cenšas noslēpt kādu savu kļūdu, pārrēķinos uzliekot slodzi. Latvija ir maza, tāpat viens otru zina.

No pēdējos gados paveiktā Andri Gaili iepriecina tilts pār Gauju Kadagā, un gājēju tilts pār Ulmaņa gatvi Rīgā. Tie ir skaisti. Taču tas bija iespējams vienīgi ar lielu atbalstu. Diezin vai tuvākajā laikā var cerēt uz skaistiem tiltiem Latvijā, jo skaistums prasa lielus līdzekļus.

Vai ikdienas saskare ar formulām iespaido domāšanu?

„Jā, tas tiesa, liek analizēt situāciju, sajust, kur kas „baltiem diegiem” sašūts,” ja Andris Gailis sāk domāt par globālām lietām, tad pirmais, kas viņam ienāk prātā ir dabas saglabāšana un dabas aizsardzība.

„Pasaule ir ļoti sašķēlusies gan politiski, gan reliģiski, bet ja apvienotos zinātnieki, tad domāju, ka ātri atrastu enerģijas avotus, kas spētu mūs nodrošināt. Latvija joprojām vēl ir ekoloģiski tīra, ar neskartu dabu un tāda tā ir jāsaglabā arī būvējot. Arī birokrātijas ziņā Latvija šobrīd ir unikāla. Projekti kļuvuši piecas reizes biezāki ar daudziem saskaņojumiem. Un ja pieliek klāt politiku, tad „kļūst pavisam jautri”. Visvairāk žēl, ka savtīgas intereses skar arī tās būves, kas paliks vēl vairākām paaudzēm uz priekšu. Cilvēka tieksme dzīvot pēc iespējas lielākā komfortā noved pie dabas izsīkuma un tad tautu starpā rodas konflikti. Tagad TOP tēma ir enerģētika. Savulaik, lai nevajadzētu aizrauties ar atomelektrostacijām Francijā jau bija tālu tikusī ar plazmas ģeneratoriem, bet nu viss ir kā noklusis. Man patīk skatīties pārraides  „No putna lidojamu”, kas ir vēstījums par planētu zemi, tikai daudzas lietas tur tiek saasināta varbūt, lai liktu cilvēkiem vairāk domāt,” saka Andris Gailis.

Taču, ja kopumā analizētu paša paveikto un izdarīto, par to, kas dzīvē līdz šim bijis galvenais, tad sanāk, ka Andrim Gailim darbs ir bijis tikai pamats tam, kas viņa dzīvē ir pats svarīgākais un nozīmīgākais – viņa ģimene. Viņa zelta fonds ir 45 gadi laulībā, divi lieliski dēli, pieci mazbērni un viens mazmazbērns. „Var jau būt, ka kādā dzīves posmā izskatās, ka pats svarīgākais ir darbs, bet tas jau nepieciešams, lai ģimenē viss būtu labi un jo vairāk dzīvo, jo labāk novērtē ģimeni. Bet viss man izdevies tāpēc, ka allaž blakus bijuši gudri un saprotoši cilvēki,” saka Andris Gailis.

Kritizēt viņam nepatīk, arī politiķus ne, jo Andris Gailis uzskata: „Ja kritizē, tad ej pats un dari, bet ja ne, tad nekritizē.”

„Katrā dzīves posmā, mēs dzīvi uztveram savādāk,” saka Andris Gailis. Un tas ir tikai normāli.

Pašlaik viņam patīk klejojumi mežā, kā Andris Gailis nodēvējis pastaigas pie Jaunogres. Viņam ļoti patīk grāmatas, pie tam dažādas, bet vislabprātāk lasa tās, kurās ir vēstījums par cilvēka saikni ar dabu. Tādas var atrast arī nedaudz robustā Ernesta Hemingveja darbos un ne tikai. Viņam patīk labestīgas filmas, arī par jauniešiem. Lai arī seriālus neskatās, gripas izslimošanas laikā pilnīgi nejauši Andris Gailis uzdūrās uz „Tagad vai nekad”, kas ir vēstījums par jauniešiem, kas viņam patīk. „Svarīgi ir nedzīvot negācijās, bet sajust otru cilvēku blakus, ne tikai savējo, bet arī svešo,” saka Andris Gailis.


Apsveicam Aristīdu Jansonu 85. jubilejā!

Aristīdam Jansonam esot franču vārds. Tas ticis pateicoties mammai. Viņa tā vēlējusies. Vai vārds kaut kādā veidā ietekmējis dzīvi? Grūti pateikt. Var jau būt, ka nokļūšanu būvniecībā iespaidoja tēvs, jo viņš bija būvinženieris vēl brīvās Latvijas laikā. Viņš strādāja armijas kara pārvaldē, bet pēc kara Aristīda Jansona tēvs bija būvinženieris valsts apdrošināšanas iestādē. Pēc pamatskolas Aristīds Jansons iestājās Celtniecības tehnikumā, kas bija labs pamats ne vien nākamajām darba gaitām, bet arī izglītībai. 1954. gadā Aristīds Jansons pabeidza Latvijas Valsts universitāti un ieguva diplomu inženiera celtnieka specialitātē. Tikai 2010. gada jūnijā viņš devās pensijā, jo acis vairs „neturēja” visas dienas garumā pētīt ciparus un rasējumus. Aristīda Jansona darbavietas bija „Pilsētprojekts” un ilgus gadus viņš strādāja projektēšanas institūtā SIA „Agroprojekts”. Aristīds Jansons bijis gan vadošais konstruktors, gan tehniskās daļas vadītājs. Viņš ir piedalījies daudzu būvkonstrukciju ieviešanā Latvijā, tajā skaitā civilo ēku dzelzsbetona saišu karkasa konstrukcijas 16-06, 04 LAT, kas nodrošināja Sporta pils, viesnīcas „Latvija”, Lauksaimniecības ministrijas augstceltnes, preses nama, skolu, bērnudārzu un dažādu administratīvu ēku celtniecību Latvijā. Viņš bija konstruktors dzīvojamo ēku sērijām 103, 467. Viņa lielākais veikums ir kā būvinženiera - konstruktora ieguldījums pēckara Latvijas sērijveida dzīvojamo ēku un sabiedrisko ēku karkasa projektēšanā. Daudzām ēkām Latvijā, īpaši Rīgā un Cēsīs Aristīds Jansons devis novērtējumu, saglabāšanas un atjaunošanas priekšlikumus. 

Aristīds Jansons bija viens no vadošajiem autoriem - projektētājiem šādu būvkonstrukciju ieviešanai Latvijā: lielizmēra gāzbetona paneļu ražošanai Garkalnes rūpnīcā (DzKR N1) pielietojot griešanas tehnoloģiju, metāla ieliekamo detaļu uzstādīšanai bumbierveida caurumos lielizmēra gāzbetona paneļos pēc to izgatavošanas, 467. sērijas dzīvojamo ēku un bērnudārzu konstrukciju ieviešanai ražošanā Latvijā, lentveida ārsienu paneļu ieviešanai ražošanā 103. un 104. sērijas dzīvojamām ēkām, vienkāršotam dzelzsbetona karkasam un ārsienu paneļiem sabiedriskām ēkām apvienības „Laukceltnieks” sistēmā, Līvānos ražoto dzīvojamo ēku konstruktīviem risinājumiem.

Viņu ļoti iepriecināja kopējais darbs tandēmā ar Hariju Rasu un Robert Krustu. Viņi trijatā daudz projektējuši, apsekoja milzum daudz mājas, kurām izstrādāja rekomendācijas to tālākai ekspluatācijai un uzturēšanai.

Aristīds Jansons iesaistījās arī Ārlietu ministrijas pārbūvē. Viņam ir gandarījums arī par ēku „Komforts” santehnikas lielveikalu – noliktavu pie veikala „Spice” Rīgā. 

Viņš kopā ar Visvaldi Kraukli SIA „Būvzinis” veicis nacionālās bibliotēkas un Policijas ēkas konstruktīvo daļu ekspertīzes. Viņam ir gandarījums par pēdējiem 20 gadiem, kad kopā strādāts ar Hariju Rasu, par „Pilsētpropjekta” laikā radītajām dzīvojamām karkasa mājām.

Kopš 1991. gada Aristīds Jansons ir LBS biedrs.

„AS „Agroprojekts” pārcieta visus prihvatizācijas laikus, bet šajā krīzes laikā knapi turas un tikai tāpēc, ka ir godīgs pret valsti un maksā visus nodokļos. Toties apkārtējā pelēkā masa būvē un projektē, jo ir vinnējuši konkursos par dempinga cenām. No viņiem valstij nodokļi neienāk vai tie ienāk minimāli,” saka Aristīds Jansons. 

Aristīds Jansons apbalvots ar Goda rakstiem (arī Latvijas Augstākās padomes Goda raksts 1967. gadā), viņam vairākkārt piešķirtas Valsts prēmijas (Latvijas valsts prēmija 1970. gadā, Latvijas Ministru Padomes prēmijas 1971. un 1979. gadā).

Savus hobijus Aristīds Jansons raksturo, kā ne pārāk izteiktus un īpašus. Viņam patīk darboties savā dārza mājiņā, viņam patīk auto un spiningošana. 


Juri Bērziņu 75. jubilejā!

Jura Bērziņa iepazīšanās ar būvniecību notika 1958. gada vasarā – skolas brīvlaikā.

Interesanti, ka viņš strādāja par palīgstrādnieku Rīgā, Tirzas ielas māju būvniecībā, kur celtniecības pārvaldes Nr. 12 galvenais inženieris tajā laikā bija būvinženieru aprindās labi zināmais kolēģis, ilggadējs Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Ilgvars Niedols.

1959. gadā pēc vidusskolas beigšanas Juris Bērziņš bija izvēles priekšā, vai turpināt mācības – studēt, vai uz trīs gadiem kļūt par sarkanarmieti, kaut kur tālajā Krievijā.

Tā kā Rīgas Politehniskā institūtā studentus armijā neņēma, Juris Bērziņš iestājās Celtniecības fakultātē, kuru beidza 1964. gadā un sāka strādāt LPSR Celtniecības ministrijas Katlu montāžas specializētajā pārvaldē par darbu vadītāju, pēc tam par iecirkņa priekšnieku.

Juris Bērziņš visu savu būvnieka mūžu ir veicis ļoti specializētus darbus: rūpniecisko mūra dūmeņu augstumā līdz 100 metriem un dažādu rūpniecisko krāšņu būvniecību.

Jura Bērziņa vadībā iecirknis ir piedalījies gandrīz visu Latvijas rūpniecisko objektu būvniecībā, sākot no Liepājas „Sarkanā metalurga” martena krāsns, tuneļa apdedzināšanas krāsnīm Rīgā, Lodē, Kupravā, Usmā, Jelgavā, Kalnciemā, līdz stikla kausēšanas krāsnīm Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, Sarkandaugavā, Grīziņkalnā un Līvānos.

Jura Bērziņa vadītie speciālisti ir piedalījušies faktiski visu Latvijas siltumapgādes objektu būvniecībā, kuri tika veikti līdz 1996. gadam.

Pēc katlu demontāžas pārvaldes likvidēšanas Jānis Bērziņš bija SIA „Valker” direktors. Uzņēmums nodarbojās ar uguns noturīgo mūra darbu un ķieģeļu rūpniecisko dūmeņu remontiem, kā arī specializēto uguns noturīgo materiālu izgatavošanu. 

Kopš 1996. gada Juris Bērziņš vada darbus SIA „KDK” (krāsnis, dūmeņi, katli).Viņš ir ši uzņēmuma dibinātājs un tehniskais direktors.

Ja agrāk Juris Bērziņš, braucot pa Latviju, ar lepnumu varēja rādīt, kā strādā viņa būvētās ķieģeļu, stikla un porcelāna rūpnīcas, tad tagad, to vietā ir tikai grausti (izņemot „Lodi” , „ Valmieras stikla šķiedru” , „ Liepājas Metalurgu” un vēl dažas). Un tad ir nedaudz sāpīgi, ka nemācējām saglabāt Latvijas rūpniecību?

2000. gadā Juris Bērziņš tika uzņemts Latvijas Būvinženieru savienībā.

Visa Jura Bērziņa darba dzīve ir nodzīvota uz riteņiem, Latvijā nav stūrīša, kur nebūtu pa šiem gadiem kaut kas būvēts. 

Arī brīvais laiks tiek pavadīts ceļā, šoreiz gan, lai vairāk redzētu citas zemes.

Viņam joprojām ir interesanti tikties ar saviem studiju biedriem. Tagad viņi satiekas katru gadu un jūras kā kādreiz studiju laikos. Kad kopā ir Andris Šteinets, Valentīna Šeškena, Juris Tervits, Mārtiņš Straume, Jānis Bērziņš un pārējie, smiekli un joki skan tāpat kā kādreiz, kad viņi visi kopā gan mācījās, gan devās talkā lauksaimniekiem ražas novākšanas laikā.


Mārīte Šperberga, Inga Jākobsone
Foto no LBS un jubilāru personīgā foto arhīva