Jubilāri 2016.gada augustā

Arnis Bolmanis – 5.augustā, Aivars Zaharovs – 6.augustā, Igors Kotkudaks – 8.augustā, Vladimirs Dmitrijevs – 9.augustā, Andris Šteinerts – 13.augustā, Jānis Vanags – 14.augustā, Ivans Kačanovs – 20.augustā, Ilga Akermane – 26.augustā, Andrejs Kostins – 28.augustā Arvīds Laugalis – 30.augustā

Ja jūs atzīstat savas kļūdas, tas nozīmē, ka esat kļuvuši gudrāki nekā agrāk

/Pjērs Buasts/


Apsveicam Arni Bolmani 60.jubilejā!

Arnis Bolmanis 1982.gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju ar hidrotehnikas inženiera diplomu. 1992.gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis maģistra grādu inženierzinībās, bet 2001.gadā Rīgas Starptautiskā Ekonomikas un Biznesa administrācijas augstskolā – maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.

Darba gaitas uzsācis VAS “Lastvenergo” filiālē “Daugavas HES kaskāde” kā hidrotehnikas būvinženieris, kur nodarbojies ar Pļaviņu HES hidrobūvju drošuma monitoringu un analīzi. 1995.gadā Arnis Bolmanis kļuvis par Daugavas HES Rekonstrukcijas projekta Dambju drošuma grupas vadītāju/projektu vadītāju.

No 2001.gada līdz 2005.gadam bijis AS “Latvenergo” filiāles  “Daugavas hidroelektrostacijas” projektu vadītājs, bet 2005.gadā uzsācis darbu SIA ‘Firma L4” par projektu vadītāju/hidrotehnikas būvinženieri.

Savas profesionālās zināšanas Arnis Bolmanis papildinājis, piedaloties dažādās konferencēs, kursos un semināros, piem., kursos par dambju drošumu, ekspluatāciju un remontu ASV meliorācijas birojā, kursos par pamatņu materiāliem, grunšu testēšanu laboratorijā, grunšu nostiprināšanas praksi, morēnas gruntīm Norvēģijas Ģeotehnikas institūtā Oslo, konferencē Upgrading and Refurbishment Hydro Powerplants ar Pļaviņu HES stabilitātes novērtējumu Monreālā, Kanādā , dažādos tālākizglītības kursos u.c..

Arnis Bolmanis piedalījies tādu projektu realizēšanā kā Rīgas Brīvostas pārvaldē – Piestātnes VM-5 būvniecība, SWECO VIAK AB (Zviedrijā) – SEB īpašumu Latvijā tehniskais novērtējums, AS “Latvenergo” filiālē “Daugavas hidroelektrostacijas” – Ķeguma HES ūdens pārgāznes balstu Nr.10 un Nr.9 atjaunošanas remonts, Pļaviņu HES rezerves pārgāznes skiču rasējumu sagatavošana, Juglas ezera slūžu demontāža u.c..

Arnis Bolmanis ir LBS biedrs kopš 2006.gada.


Apsveicam Aivaru Zaharovu 60.jubilejā!

Aivars Zaharovs izglītību civilo un rūpniecisko ēku celtniecībā 1975.gadā ieguvis Rīgas celtniecības tehnikumā. Darba gaitas uzsācis jau 1974.gadā, kad studentu vienības sastāvā piedalījies kolhoza “Banga” sporta kompleksa būvniecībā. Vēlāk praksē strādājis Rīgas Remonta Celtniecības trestā un. par tehniķi projektēšanas institūtā “Latkomunālprojekts”.

No 1975.gada līdz 1977.gadam Aivars Zaharovs dienējis Padomju armijas daļā Nr.62702 Krimā, kur bijis matrozis un seržants. Pēc dienesta beigām atsācis darbu celtniecībā – kā 4.kategorijas krāsotājs Maskavas rajona remontu celtniecības pārvaldē.

Tad atgriezies Rīgā un turpinājis mācības Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Celtniecības fakultātē (Ūdens apgādes un kanalizācijas specialitātē). Paralēli mācībām institūtā Aivars Zaharovs strādājis “Latspecstroj”.

Pēc RPI pabeigšanas 1983.gadā papildu izglītojies Rīgas Lauksaimniecības mehanizatoru tehniskajā skolā Nr.16 un uzsācis darbu Komunālās Saimniecības ministrijas Zaļumsaimniecības un puķkopības pārvaldē par vecāko inženieri.

No 1985.gada līdz 1987.gadam Aivars Zaharovs bijis Kultūras ministrijas Zinātniskās Restaurācijas pārvaldes meistars – darbu vadītājs, bet 1987.gadā kļuvis par tās direktora vietnieku ražošanas attīstības jautājumos.

No 1993.gada līdz 1994.gadam Aivars Zaharovs bijis Latvijas valsts Inventarizācijas biroja direktora vietas izpildītājs, kur nodarbojies ar ēku vērtēšanas metodikas izstrādi un veikšanu, bet 1994.gadā kļuvis par SIA “NĪA” direktoru un projektu vadītāju, kas nodarbojas ar būvniecību, rekonstrukciju, restaurācijas darbu veikšanu, projektēšanu, interjera izstrādāšanu, būvmateriālu tirdzniecību,  nekustamā īpašuma vērtēšanu, namīpašumu pārvaldību un darījumiem ar nekustamo īpašumu. Tās realizēto projektu sarakstā ietilpst Latvijas Investīciju banka Rīgā, Kaļķu ielā, AS “Latvijas gāze” administratīvā ēka Rīgā, A.Briāna ielā, autosalons “Mūsa Motors” K.Ulmaņa gatvē, Rīgas pilsētas ĀMP slimnīcas rentgena nodaļas rekonstrukcija, dzīvojamās mājas Rīgā, A.Čaka ielā 83/85 rekonstrukcija, bijušās AS “Hansabanka” Jēkabpils filiāles rekonstrukcija u.c..

Aivars Zaharovs ir LBS biedrs kopš 2001.gada.


Apsveicam Igoru Kotkudaku 30.jubilejā!

Igors Kotkudaks 2010.gadā absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, iegūstot profesionālo bakalaura grādu un kvalifikāciju būvniecībā.

Pēc būvprakses sertifikāta saņemšanas 2010.gadā Igors Kotkudaks iestājies Kensingtonas Universitātē Londonā, tādēļ viņam nācies pārtraukt savu profesionālo darbību Latvijā - AS “BMGS” kā būvdarbu vadītājam. Uzsākot studijas Londonā, Igors Kotkudaks savu profesionālo darbību turpinājis Apvienotajā Karalistē, piedaloties tādu objektu realizācijā, kā “Tesco” lielveikala būvniecība Erith, “Sainsbury’s Supertstore” lielveikala paplašināšana Spalding, 4-stāvu dzīvojamās un sabiedriskās ēkas būvniecība Walthamstow, “Panngbourne College” studentu pansijas būvniecība Pangbourne, luksusa klases trīsstāvu dzīvojamo māju būvniecība Roehampton, 17 stāvu torņa “Zenith house” un 8 stāvu dzīvojamo māju būvniecība Colindale.

Kopš 2012.gada Igors Kotkudaks ir LBS biedrs.


Apsveicam Vladimiru Dmitrijevu 80. jubilejā!

Vladimirs Dmitrijevs dzimis 1936. gada 9. augustā. 1959. gadā viņš absolvēja Dņepropetrovskas dzelzceļa transporta institūtu un saņēma diplomu kā tiltu, tuneļu un ceļu inženieris. Kopš tā laika viņa darba dzīve saistīta ar tiltiem. Līdz 1965. gadam viņš bija meistars, darbu vadītājs, vecākais darbu vadītājs tresta „Mostostroj - 5” būvniecības organizācijās. Pēc tam divus gadus viņš bija darbu vadītājs dažādu būvju celtniecībā un autoceļu būvniecībā Širhan – Daš Afganistānā. Tad sekoja divu gadu posms Jelgavā. Vladimirs Dmitrijevs bija tresta „Mostostroj - 5” un „Mostopojezda 3/40” galvenais inženieris. Pēc tam līdz 1981. gadam viņš bija tresta „Mostostroj”, „Mostootrjada 17” iecirkņa priekšnieks, inženiertehniskās daļas vadītājs, galvenais inženieris. Viņš bija arī galvenais inženieris Rīgā Salu tilta, Vanšu tilta, un k/p Dzintaros celtniecības laikā. Par k/p Dzintaros Vladimirs Dmitrijevs saņēma Republikas MP prēmiju, bet par Vanšu tiltu – PSRS Valsts prēmiju.

Laikā no 1981. gada līdz 1984. gadam Vladimirs Dmitrijevs bija tiltu būvētāju grupas galvenais inženieris. Viņa vadībā tika veikta unikāla tilta celtniecība pār Sarkano upi Vjetnamā. Pēc tilta nodošanas ekspluatācijā Vladimirs Dmitrijevs saņēma Vjetnamas valsts apbalvojumu.

Pēc tam līdz pat 1991. gadam Vladimirs Dmitrijevs bija tehniskās daļas vadītājs, bet vēlāk galvenais inženieris tiltu būves trestā Nr.5 Rīgā. 

Tad sekoja darbs tiltu būvē Latvijā. Vladimira Dmitrijeva objekti ir tilts pār Lielupi Jelgavā, kustību pārvads Priedainē Rīgā, kustību pārvads Vairoga ielā, tilta pār kanālu Vemīlgrāvī rekonstrukciju un citi.

Kopš 1998. gada Vladimirs Dmitrijevs ir LBS biedrs.


Apsveicam Andri Šteinertu 75. jubilejā!

Andris Šteinerts dzimis 1941.gada 13.augustā Rīgā, kur arī guvis izglītību. 1956.gada vasarā iestājās Rīgas Būvniecības tehnikumā, kas vēlāk tika apvienots ar Rīgas Celtniecības tehnikumu (RCT). Paralēli RCT A.Šteinerts mācījās Rīgas Raiņa 8.vakara vidusskolā, kuru absolvēja 1959.gadā. Lai gan bija plānots 1960.gadā absolvēt arī RCT, un iestājeksāmenu kārtošana Rīgas Politehniskā institūtā (RPI) sākotnēji tika uzskatīta kā iespēju zondēšana, konkurss bija izturēts un A.Šteinerts kļuva par RPI Celtniecības fakultātes 1.kursa studentu. Šajā laikā RPI jau faktiski darbojās mūsdienās plaši reklamētā duālā apmācība – 1.kursa studenti dienā strādāja nozares uzņēmumos un nedēļā 4 vakarus apmeklēja lekcijas un laboratorijas darbus. 

Tāpēc dienā strādājot rūpnīcas VEF Būvremonta cehā un vakaros klausoties lekcijas, nebija iespēju vēl papildus nobeigt tehnikumu, pat ne vakara nodaļā. Tomēr tehnikumā gūtās zināšanas lieti noderēja studijās, it sevišķi tehniskajos un speciālajos priekšmetos. Labās sekmes šajos priekšmetos rosināja tos padziļināti apgūt un iesaistīties studentu zinātniskajā darbā. Pirmā nopietnā saskare ar zinātniekiem pētījumiem un eksperimentu veikšanu notika docenta Gunāra Kalniņa vadībā – tika pētīts tajā laikā jauna šūnu betona modifikācija – keramzītgāzbetons. Pētījumi tika veikti RPI Betona mehānikas problēmu laboratorijā (BMPL). Šo tēmu A.Šteinerts arī izvēlējās kā sava diplomdarba tēmu, ar kuru viņš 1965.gadā absolvēja RPI.. 

Pēc RPI absolvēšanas A.Šteinerts pēc Videvuda Lapsas iniciatīvas tika uzaicināts turpināt darbu BMPL jau kā jaunākam zinātniskam līdzstrādniekam. Laboratorijas galvenā pētījumu tēma tobrīd bija gāzbetona ražošanas tehnoloģijas optimizēšana. Šajā laikā Vangažu 1.Dzelzbetona konstrukciju rūpnīcā tika būvēts gāzbetona ražošanas cehs ar jaudu 180 tūkst. m3 izstrādājumu gadā. Rūpnīcā tika ieviesta jauna BMPL izstrādāta gāzbetona lielizmēra izstrādājumu ražošanas vibrotehnoloģija. Šādu ražošanas tehnoloģiju gatavoja ieviešanai arī Igaunijā Narvas Būvmateriālu kombinētā, izmantojot Igaunijas enerģētikas rūpniecības blakusproduktu – degakmens pelnus, un BMPL Vangažu rūpnīcas projekta galvenā inženiera Georga Bagātā vadībā tika veikti pētījumi līdzīgas ražošanas tehnoloģijas ieviešanā. Aktīvi piedaloties šajos pētījumos A.Šteinerts guva lielisku pētnieciskā darba pieredzi, kuru lieti izmantoja turpmākajā darbā, optimizējot gāzbetona ražošanas procesu.

1967.gada nogalē Vangažos jaunais gāzbetona cehs uzsāka ražošanu, tomēr parādījās grūtības sasniegt projektēto ražošanas jaudu. Ražošanas procesa optimizēšana tika uzticēta BMPL pētnieku kolektīvam. Viena no problēmām bija pārāk ilgais autoklāvēšanas process – lai lielizmēra 9 m3 gāzbetona masīvi (0,5×3,0×6,0 m) pie 8 ati tvaika spiediena pilnībā sacietētu, bija nepieciešamas 22-26 stundas. Ar tradicionāliem paņēmieniem šo procesu saīsināt neizdevās, jo 50 cm biezs gāzbetona jēlmasīvs caursila ļoti lēni. (te gāzbetona kā poraina siltumizolācijas materiāla pozitīvā īpašība – zemā siltumvadītspēja pārvēršas savā pretpolā – porainais izstrādājums caursilst ļoti lēni). Iepriekš nedz Latvijā, piemēram pirmskara rūpnīcā „Siporex”, nedz citās bij. PSRS rūpnīcās pieredze ar tik masīviem un bieziem izstrādājumiem nebija. Risināt šo problēmu BMPL vadītāja prof. Georga Kunnosa vadībā uzticēja A.Šteinertam.

Viens no iespējamiem risinājumiem bija panākt, lai gāzbetona porās esošais gaiss un daļēji palikušais ūdeņradis pēc iespējas ātrāk tiktu nomainīts ar ūdeni. Ar šīs problēmas risināšanu nodarbojās arī abu pārējo Baltijas republiku pētnieki un būvmateriālu tehnologi. Vistuvāk risinājumam bija ticis Igaunijas Celtniecības un arhitektūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks Einre. Viņš ieteica pirms spiediena pacelšanas autoklāvu „izpūst” ar tvaiku. Tomēr Lietuvas Celtniecības un Arhitektūras institūta laboratorijas vadītājs Algirdas Gumuļauskas un pētnieks Jonas Valma ar tiešiem deformāciju mērījumiem konstatēja, ka autoklāva „izpūšanas” laikā no gāzbetona izplūstošās gāzes grauj vēl nesacietējošā gāzbetona struktūru, kā rezultātā būvizstrādājums zaudē stiprību. Noraidoša pozīcija pret šo tehnoloģisko paņēmienu bija arī vadošiem padomju zinātniekiem Mironovam un XX no Vissavienības Betona un dzelzsbetona institūta VNIŽB, kuri bija nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem un „noteica toni” PSRS šajā pētījumu jomā. Tā kā industrijai šī problēma palika ļoti aktuāla, neskatoties uz sākotnējo skepsi, pētījumi sadarbībā ar Lietuvas Celtniecības un Arhitektūras institūta zinātniekiem šajā jomā tika turpināti. Vispirms laboratorijā procesus modelējot un tad pētījumus turpinot ražošanas apstākļos, tika noskaidrots, ka, ja gāzbetona jēlizstrādājumam ir pietiekama sākuma stiprība ne mazāka par 0,2 MPa, tad „izpūšanas” procesā destruktīvas deformācijas nenotiek. Savukārt hidrotērmālās cietēšanas procesa ilgums un optimālā temperatūra ir atkarīga no saistvielas mineraloģiskā sastāva. Pētījumos tika izmantotas eksperimentu gaitā pašu izstrādātas oriģinālas cietēšanas procesa, temperatūras kinētikas un deformāciju mērīšanas metodes – par šiem oriģināliem tehniskiem risinājumiem autoru kolektīvs saņēma 4 autorapliecības. Tādējādi septiņdesmito gadu sākumā izdevās ievērojami intensificēt gāzbetona būvizstrādājumu ražošanas procesu un sasniegt projektēto jaudu. Autoklāvēšanas cikla ilgumu no 22 stundām izdevās samazināt līdz 10,5 stundām gāzbetonam uz Brocēnu rūpnīcas cementa bāzes un līdz 8,5 stundām uz rūpnīcas „Punane Kunda” cementa bāzes. Tvaika patēriņš gan būtiski netiks samazināts, jo intensīvai gaisa izspiešanai no autoklāva „izpūšana” notika ar lielu tvaika patēriņu. Padomju laikā tam gan nebija liela nozīme, jo ražošanā galvenais faktors bija procesa ātrums, ne enerģijas patēriņš. Uz šo pētījumu bāzes Andris Šteinerts izstrādāja un 1974.gada martā aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju „Lielizmēra gāzbetona masīvu autoklavēšanas režīmu izpēte un izstrāde”. Pētnieku kolektīvam, kas sagatavoja teorētisko bāzi un ieviesa ražošanā inovatīvo gāzbetona ražošanas vibrogriešanas tehnoloģiju, 1974.gada septembrī piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju zinātnē un tehnikā par pētījumiem gāzbetona tehnoloģiskajā mehānikā un šo pētījumu rezultātu ieviešanu ražošanā. Pētījumu rezultāti 1975.gadā tika arī apkopoti monogrāfijā „Betona tehnoloģiskās mehānikas elementi”. Vienlaicīgi ar panākumiem zinātniskajā darbā A.Šteinerts kāpa arī pa karjeras kāpnēm – 1972.gada janvārī kļuva par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet 1975.gada jūlijā par BMPL sektora vadītāju.

1980.gadā A.Šteinertam piedāvā darbu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Būvniecības katedrā – nācās aizstāt nākošo kolēģi un nākošo Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektoru Juri Skujānu, kurš tobrīd uzsāka studijas RPI aspirantūrā. A.Šteinerts 1982.gada jūlijā tika ievēlēts par docentu un viņš uzņēmās pasniegt studiju kursus „Būvmateriāli” un „Patentzinība”, vēlāk arī „Būvdarbu tehnoloģija”. A.Šteinerta zinātniskā darbība šajos gados ir saistīta galvenokārt ar pētījumiem būvmateriālu tehnoloģijā, kā arī būvmateriālu un būvkonstrukciju standartizācijā. Tika turpināts darbs pie gāzbetona ražošanas procesa optimizācijas Vangažu rūpnīcā, kā arī kopīgi ar laboratorijas vadītāju Juri Studentu tika pētītas fibrolīta ražošanas procesa uzlabošanas iespējas Jelgavas Būvmateriālu kombinātā. No 1984.gada janvāra līdz 1987.gada martam A.Šteinerts bija Būvniecības katedras vadītājs.

Jaunas iespējas pavērās līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu. Pavērās plašas iespējas gan Latvijas institucionālās struktūras nostiprināšanā, gan starptautiskās sadarbības iespējas. Tā 1992.gada jūnijā A.Šteinerts Ziemeļvalstu lauksaimniecības koledžā (Nordic Agriculture College) Odense, Dānija apguva vispārējo vadības teoriju, 1995.gada oktobrī, novembrī Mančesteras universitātes Tehnoloģiskajā institūtā apguva būvniecības menedžmentu. Kvalifikācija tika celta arī uz vietas Latvijā - Rīgas Eirofakultātē 1994/95. studiju gadā tika apgūta civildienesta administratīvā vadība.

1992.gada septembrī A.Šteinertu kā būvniecības nozares tehnisko ekspertu uzaicināja darbā Arhitektūras un celtniecības ministrijā. Viņš kļuva par Ārējo sakaru un zinātnes attīstības nodaļas vadītāja vietnieku, turpinot darbu kā daļējas slodzes docents LLU Būvniecības katedrā. Šajā laikā uzsākās aktīva sadarbība ar Ziemeļvalstīm būvniecības normatīvā regulējuma modernizēšanā. Pēc A.Šteinerta disertācijas zinātniskā vadītāja profesora Kunnosa ieteikuma viņš 1993.gadā tika iesaistīts Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopīgā projektā „Testing in Baltic”. Šā projekta ietvaros Baltijas valstu būvmateriālu speciālisti Somijas Tehniskās pētniecības institūtā VTT tika iepazīstināti ar būvmateriālu standartizācijas, testēšanas un aprites pamatprincipiem Eiropā. Sadarbība tika turpināta projektu „Baltbac” (1994-1995) un „Baltbac II” (1996-1998) ietvaros. 

1994.gada aprīlī A.Šteinerts tika uzaicināts vadīt Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (no 2002.gada Ekonomikas ministrijā). Paralēli strādājot LLU kā docents un no 2001.gada jūnija kā asociētais profesors, viņš vada studiju kursus „Būvmateriāli” un „Būvdarbu procesi” Būvzinātnes pilna laika un nepilna laika pamatstudiju programmā, „Būvniecība” Vides un ūdenssaimniecības pamatstudiju programmā, kā arī studiju kursus „Būvtehnisko risinājumu patentaizsardzība”, „Kvalitātes novērtēšana būvniecībā” un Būvniecības tehnoloģija” Būvzinātnes maģistratūras studiju programmā. No 2005.līdz 2008.gadam. A.Šteinerts vadīja Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēto projektu (2005/0138/VPD1/ESF/PIAA/04/APK/3.2.3.2/0005/0067) „Studiju programmu modernizācija būvniecības studiju nozarē Latvijas Lauksaimniecības universitātē” Projekta kopējās izmaksas Ls 201264. 

A.Šteinerta zinātniskā darbība pēdējos gados ir saistīta galvenokārt ar pētījumiem būvmateriālu tehnoloģijā, būvmateriālu un būvkonstrukciju standartizācijā un atbilstības novērtēšanā. Līdz 2010.gada septembrim A.Šteinerts paralēli darbam LLU pildīja Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļas vadītāja pienākumus, kuros ietilpa Latvijas Būvnormatīvu sistēmas izveides vadīšana un saskaņošana ar Eiropas Savienības likumdošanu. Ar Ministru prezidenta 2003.gada 22.janvāra rīkojumu Nr.25 viņš tika nozīmēts darba grupā sarunām ar Eiropas Kopienu par līguma noslēgšanu par informācijas sniegšanas procedūrām par tehniskiem noteikumiem. Pēc pievienošanās ES A.Šteinerta pienākumos ietilpa būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas sistēmas pilnveidošanā Latvijā - no 2008.gada jūnija līdz 2010.gada maijam viņš piedalījās Eiropas Padomes Tehniskās harmonizācijas darba grupā, kas sagatavoja Eiropas Parlamenta un Padomes Būvizstrādājumu aprites regulu 305/2011, kas tika izdota 2011.gada 9.martā. A.Šteinerts ir 116 zinātnisku un profesionālu publikāciju autors, tai skaitā 3 monogrāfiju līdzautors..

No 1998.gada maija līdz 2003.gada februārim A.Šteinerts bija Latvijas Nacionālās standartizācijas padomes loceklis. Par ieguldījumu Latvijas standartizācijas sistēmas attīstībā 2004.gada februārī apbalvots ar „Latvijas Standarts” goda rakstu. Piedaloties Standartizācijas tehniskās komitejas LVS/STK 30 “Būvniecība” darbā (līdz 2010.gada septembrim pildot šīs tehniskās komitejas vadītāja pienākumus) A.Šteinerts ir piedalījies daudzu Eiropas Standartizācijas komitejas CEN standartu adaptācijas procesā, tai skaitā vadot Eirokodeksa (EN 1990 saimes standartu) adaptāciju Latvijā, kā arī bija Eiropas Pirmsstrukturālo fondu finansētā projekta Nr.LV/2005-IB/EC/01 “Eirokodeksa standartu ieviešana būvkonstrukciju projektēšanas praksē” Latvijas puses līdzvadītājs. Projekta ieviešanu veica Latvijas Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Vācijas Būvtehnikas institūtu (Deutsches Institut für Bautechnik), Vācijas tehnisko universitāšu un projektēšanas biroju vadošiem ekspertiem. Projekta kopējās izmaksas – 550 tūkst €. Projekta ietvaros Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes vadošie mācību spēki apguva informāciju par Eirokodeksa standartiem un to piemērošanu būvkonstrukciju projektēšanā tādā apjomā, ka spēja sagatavot jaunus būvkonstrukciju projektēšanas mācību līdzekļus un sekmīgi ieviest studiju procesā Eirokodeksa standartiem atbilstošas konstrukciju projektēšanas metodes. Apgūtās zināšanas Latvijas būvkonstrukciju projektēšanas speciālistiem ļauj LVS/STK 30 ietvaros sekmīgi strādāt pie Eirokodeksa standartu nacionālo pielikumu izstrādes, kas ir šo standartu ieviešanas pamatnosacījums ES Dalībvalstīs. Par projekta pozitīvu vērtējumu liecina fakts, ka Vācijas Būvtehnikas institūts uzaicināja A.Šteinertu kā partneri līdzīgā mērķsadarbības projektā ar Azerbaidžānu un Eiropas Komisija šai sakarā LLU piešķīra pilnvarotās institūcijas (mandated body) statusu dalībai šajā mērķsadarbības projektā. Šis 18 mēnešu Eiropas Savienības Austrumu kaimiņattiecību politikas finanšu instrumenta finansētā mērķsadarbības projektā „Atbalsts Azerbaidžānas Ārkārtējo situāciju ministrijas Būvniecības drošuma kontroles aģentūrai ieviest Eiropas Savienības būvniecības standartus” (Support to the State Agency on Control overSafety in Construction of Ministry of Emergency Situations of the Republic of Azerbaijan in the field of transition to the EU construction standarts - Twinning Contract AZ/13/ENP/TR/27).tika sekmīgi realizēts 2014/15.gadā.

Sadarbībā ar Standartizācijas tehnisko komiteju LVS/STK 24 “Ugunsdrošība” un SIA „Baltic O2” A.Šteinerts izstrādāja Latvijas nacionālā standarta tehniskās specifikācijas projektu „Hipoksiskas (skābekli reducējošas) vides ugunsgrēka novēršanas iekārtu projektēšana un iebūve”. Projekts tika akceptēts LVS/STK 24 2012.gada decembra sēdē. Par šo tehnisko specifikāciju tika ziņots starptautiskā konferencē „Civil Engineering’13”.

2012. un 2013.gadā A.Šteinerta kā vadošā pētnieka zinātniskais darbs bija saistīts galvenokārt ar patentu informācijas un patentspējas meklējumiem, kā arī standartizācijas aspektiem ERAF līdzfinansētā projektā „Jaunu kompozītbūvmateriālu izstrāde uz putuģipša bāzes ar šķiedraugu stiegrojumu un no tiem veidotu sistēmu pētījumi” (Līgums Nr. 2010/0320/2DP/2.1.1.1.0/10/APIA/VIAA/107). 

Ar savām zināšanām A.Šteinerts regulāri dalās dažādos profesionālās apmācības pasākumos - regulāri lasīja lekcijas un vadīja kursus Latvijas Būvinženieru savienības un SIA „LBS Konsultants” organizētos semināros par būvizstrādājumu aprites noteikumiem, būvniecības standartizācijas jautājumiem, tai skaitā par Būvizstrādājumu aprites regulas 305/201 ieviešanu. 2013.un 2015. gadā martā viņš kā LLU nozīmēts eksperts piedalījās Zemgales reģiona skolnieku zinātnisko darbu vērtēšanā inženierzinātnēs.

Par interesantāko savā profesijā Andris Šteinerts saka: "Kā vienu no interesantāko pēdējo desmitgažu laikā uzskatu dalību Latvijas Būvnormatīvu sistēmas un Latvijas Nacionālās standartizācijas sistēmas harmonizācijā ar Eiropas Savienības normatīviem. Šā procesa ietveros man bija iespēja piedalīties Eiropas Komisijas un Eiropas Padomes darba grupās, tikties un sadarboties ar citu ES Dalībvalstu būvniecības un būvmateriālu speciālistiem."

Brīvo laiku viņš galvenokārt velta fotogrāfijai, kā arī būtiskāko dzīves notikumu video fiksēšanai.   

A.Šteinerts kopš LBS atjaunošanas 1989. gadā ir savienības biedrs, bijis pirmā kongresa organizatoru komandas vidū, un Eiropas Intelektuālā īpašumtiesību pasniedzēju tīklojuma EIPTN biedrs. 


Apsveicam Jāni Vanagu 65.jubilejā!

Jānis Vanags 1974.gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā inženieris – mehāniķis. 1997.gadā Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) ieguvis ekonomikas bakalaura grādu, 1999.gadā – maģistra grādu, bet 2002.gadā – ekonomikas doktora diplomu, izstrādājot un aizstāvot disertāciju “Latvijas ostu darbības novērtēšanas metodoloģija”.

No 1994.gada-1997.gadam Jānis Vanags bijis Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks. 1997.gadā kļuvis par Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāru, bet 1999.gadā – par Rīgas Brīvostas pārvaldes Ekonomikas departamenta direktoru.

2002.gadā Jānis Vanags sācis darbu SIA “Tu Gabriels” kā finanšu direktors, kur nostrādājis līdz 2003.gadam, kad kļuvis par Rīgas Brīvostas pārvaldes Vides pārvaldības projektu vadītāju. 2005.gadā viņš uzsāk strādāt SIA “CON-SOL” par projektu vadītāju.

Paralēli ikdienas darbam Jānis Vanags lasa lekcijas Banku augstskolā, bet vēlāk arī RTU Inženierekonomikas fakultātē kā vecākais pasniedzējs, docents un visbeidzot arī kā asociētais profesors.

Jānis Vanags regulāri papildinājis savas zināšanas, apmeklējot dažādus kursus, seminārus un konferences, kā arī līdzdarbojies dažādos zinātniskajos un akadēmiskajos projektos, publicējot zinātnisko pētījumu rezultātus vairāk kā 40 zinātniskajos rakstos, kas publicēti dažādos starptautiski atzītos izdevumos Latvijā un ārvalstīs.

Jānis Vanags ir LBS biedrs kopš 2001.gada.


Apsveicam Ivanu Kačanovu 65. jubilejā!

Ivans Kačanovs dzimis 1951. gada 20. augustā Andzeļu pagastā. Pēc Dagdas vidusskolas absolvēšanas no 1969. gada līdz 1972. gadam viņš mācījās Ļeņingradas ugunsdzēsības tehniskā skolā, pēc tam no 1974. gada līdz 1978. gadam augstākajā inženieru ugunsdzēsības tehniskā skolā Maskavā. Viņa specialitāte – Ugunsdzēsības tehnikas un drošības inženieris. 

1999. gada 17. februārī Ivans Kačanovs saņēma Tehnisko zinātņu maģistra diplomu. 

Darba pieredzi Ivans Kačanovs vispirms krāja septiņdesmito gadu sākumā Daugavpils pilsētas un rajona dienestā (inspektors), tad līdz 1986. gadam Jūrmalas pilsētas dienestā (inženieris, vecākais inženieris, vienības priekšnieks).

Laikā no 1986. gada līdz 1989. gadam viņš bija LR IeM Valsts ugunsdzēsības dienesta nodaļas priekšnieka vietnieks, bet no 1989. gada līdz 1998. gadam VUGD Ugunsdzēsības izmēģinājumu laboratorijas priekšnieks. Pēc tam Ivans Kačanovs bija LR IeM Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zinātniski pētnieciskā pārvaldes vecākais speciālists, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas vecākais speciālists, bet šobrīd viņš ir LR IeM pensionārs.

„Mana darbība būvniecībā ir saistība ar būvprojektu un būvniecības objektu ugunsdrošības uzraudzību. Uzraudzības pienākumi bija ugunsdrošības režīma ievērošanas kontrole, veicot būvniecības un montāžas darbus, kā arī īstenojot projektus arhitektūras un būvniecības plānošanas jomā, tajā skaitā iekšējo un ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi, ventilācijas un apkures ierīkošanu, ugunsdrošības signalizācijas un automātiskās dzēšanas sistēmas nodrošināšanu,” stāsta Ivans Kačanovs.

Viņam nācās veikt arī projekta dokumentācijas ekspertīzi sadaļā „Ugunsdrošības prasību nodrošināšana”, kā arī piedalīties komisijas darbā šādu būvniecības objektu nodošanai ekspluatācijā: Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” (bijušais pansionāts „Vaivari”), Tenisa centrs „Lielupe”, Valmieras teātris, Mālpils kultūras nams, Ogres kultūras nams, viesnīca „Lielupe Hotel” u.c.

Katrs objekts bija atšķirīgs, tā ka bija jāapgūst jauni normatīvi, tehnoloģiskie procesi, iekārtas u.c. 

„Pašlaik ugunsdrošības uzraudzības darbā notiek izmaiņas. Pieņemot lēmumus ugunsdrošības nodrošināšanā būvobjektos, esmu daudz pateicības parādā tādām būvniecības un projektēšanas jomā pazīstamām personām kā Rodrigo Pelsis, Jānis Lancers, Mārtiņš Draudiņš, Andris Pavītols, Juris Ivars Čivčs, Tālivaldis Keivs, Vsevolods Mandrigins, Stanislavs Oļhovskis un citiem,” saka Ivans Kačanovs.

Viņš ir piedalījies Latvijas būvnormatīva LBN 201-96 „Ugunsdrošības normas”, Latvijas standarta LVS 402-2002 „Ugunsdzēsības aparātu apkopes punkti. Vispārējas prasības”, Zinātniski pētnieciskās pārvaldes reglamenta, Ugunsdzēsības izmēģinājumu laboratorijas nolikuma un citu dokumentu sagatavošanā.

Ivans Kačanovs ir strādājis ugunsdzēsības izmēģinājumu laboratorijā, veicis lietišķos pētījumus, attīstījis un uzturējis profesionālos sakarus ar citu valstu līdzīga profila zinātniski pētnieciskajām institūcijām, piedalījies starptautisko organizāciju darbībā, nodrošinājis un uzturējis kvalitātes vadības sistēmu Ugunsdzēsības izmēģinājumu laboratorijā. Tajā skaitā, viņš ir veicis testēšanu cietu vielu un materiālu degtspējas grupas noteikšanā, koksnes uguns aizsarglīdzekļu efektivitātes grupu noteikšanā, audumu uzliesmošanas noteikšanā, šķidrumu uzliesmojuma un uzliesmošanas temperatūru noteikšanā vaļējā tīģelī atbilstoši metodikām un standartu prasībām u.c. Ar Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas kadetu un ugunsdzēsēju glābēju piedalīšanos viņš veica demonstrācijas un laboratorijas darbus.

Papildus izglītību un kvalifikāciju Ivans Kačanovs ieguva laikā no 1989. gada līdz 2006. gadam mācoties augstākajā inženieru ugunsdzēsības tehniskā skolā Maskavā, Ugunsdzēsības izmēģinājumu centros Somijā, Polijā, Lietuvā, Ugunsdzēsības Zinātniskās pētniecības institūtā Baltkrievijā, Ugunsdzēsības izmēģinājumu centrā Nīderlandē.

Ivans Kačanovs ir apbalvots ar IeM un VUGD vadības Atzinības rakstiem, kā arī krūšu nozīmi „Labākais darbinieks ugunsdzēsības jomā”. 

Kopš 2000. gadā viņš ir Latvijas Būvinženieru savienību biedrs

„Kas attiecas uz brīvā laika pavadīšanu, man ir lauku mājas Latgalē, kur atpūšos, kā arī veicu visus lauku darbus,” saka Ivans Kačanovs. 


Apsveicam Ilgu Akermani jubilejā!

Jaunībā Ilgai Akermanei patika ātrums un gribējās iepazīt Latviju. Ceļu satiksmes inženiera profesijas izvēli ietekmēja vecāku draugi un radi, kuri strādāja ceļu saimniecības sistēmā.

„Studiju laika liela laime bija mācīties pie profesora Pētera Dzeņa un katedras vadītāja docenta Gunāra Šmita,” stāsta Ilga Akermane. Pēc institūta beigšanas viņa strādāja projektēšanas institūtā "Ceļu projekts" un Rīgas Ceļu pārvaldes projektēšanas grupā kā vecākā inženiere. Darbs bija saistīts ar tādiem objektiem kā autoceļi: Rīga - Jūrmala, Rīga - Pleskava, Rīga - Tallina, Rīga – Maskava (Daugavpils) u.c. Savukārt darbs Rīgas pilsētā bija saistīts ar sabiedriska transporta pieturas vietu, autostāvvietu projektēšanu un citiem objektiem. „Neaizmirstami darba gadi saistās ar darbu ceļu ainaviskas vides projektēšanas grupā, kuru vadīja arhitekte Velta Reinfelde. Viņu var uzskatīt par ceļu ainaviskas projektēšanas pamatlicēju  Latvijā - toreizējā LSRS,” saka Ilga Akermane. Pirms apmēram 35 gadiem viņu uzaicināja strādāt par speciālo priekšmetu pasniedzēju Rīgas Celtniecības tehnikumā (tagadējā koledžā). Pēc ilgām pārdomām viņa piekrita. Šajā darba posmā ceļu speciālisti atbalstīja divi kungi: Vilnis Andrejsons un Hamilkārs Sviķis. „Paldies viņiem,” saka Ilga Akermane.  

Viņa uzskata, ka lai Latvijā labāk klātos ceļu būvētājiem, valstij jāaizsargā vietējais darba tirgus un maksimāli jāizmanto vietējie dabas resursi. „BEZ LABIEM CEĻIEM UN STIPRIEM TILTIEM NEBŪS TAUTAS LABKLĀJĪBAS” Tas ir kādreiz pirms 35 gadiem ceļinieku karogā ieaustais sauklis. Ilga Akermane uzskata, ka aktuāls arī šodien. Nepārtraukti mainās likumi, normatīvi, bet ceļu stāvoklis pasliktinās. Ilgu Akermani pārsteidz šodien ne pārāk veiksmīgā satiksmes kustības organizācija, kad dažkārt ceļa zīmes ir visai pretrunīgas. Viņa uzskata, ka tik labu meistaru satiksmes kustības organizācijā kā savulaik Alnis Jirgens pašlaik nav. Tagad jauni inženieri meklē vecās grāmatas un vecās tehnoloģijas, jo padomju laiku ceļi joprojām iztur slodzi, bet tagad klātais asfalts garenvirzienā deformējas. Arī konkursi Latvijā šobrīd ir tāda „zemūdens” pasaule.

Darbā Ilgai Akermanei palīdzējusi prasme sadzīvot un sastrādāties ar citiem cilvēkiem, darbs komandā, spēja pielāgoties daudzkultūru videi, labas saskarsmes prasmes, spēja koordinēt un vadīt cilvēkus, projektus.

Kopš 1995. gada Ilga Akermane ir LBS biedre.

„Kādreiz relaksējos vadot automašīnu. Tagad daudzos ceļu posmos jūtu diskomfortu,” saka Ilga Akermane, bet piebilst, ka jūtas gandarīta, ka viņai ir bijusi iespēja būt kopā ar augstas klases profesionāļiem ceļu būvniecībā. 

Ilgas Akermanes intereses saistītas ar dārzu, galda tenisu, ceļošanu un klasisko mūziku.


Apsveicam Andreju Kostinu 70. jubilejā!

1966. gadā Lietuvā dzimušais Andrejs Kostins pabeidza Panevēžas Politehnisko tehnikumu un ieguva tehniķa celtnieka specialitāti. Pēc armijas viņš ieradās Latvijā, jo te dzīvoja radinieki un 1969. gadā sāka strādāt par būvdarbu vadītāju Daugavpils remonta un celtniecības uzņēmumā. No 1999. gada SIA „Daugavpils celtnieks” būvdarbu vadītājs. Uzņēmums ir neliels. Ziemā tika pazaudēta daļa no speciālistiem, toties vasarā darba ir daudz, tikai Daugavpilī pasūtītājs nav pārāk turīgs un ar to nākas rēķināties arī celtniekiem. Kopš 2000. gada Andrejs Kostins ir LBS biedrs.

Būvniecībā Andrejs Kostins nokļuva 16 gadu vecumā un kopš tā laika sevi dēvē par celtnieku. Ja pastaigājas pa Daugavpili, tad gandrīz neatradīsies tāda iela vai māja, kuras būvniecībā vai remontdarbos viņš nebūtu piedalījies. Uzcēlis divas skolas. Interesanta ir Daugavpils celtniecības vēsture. Andrejs Kostins domā, ka Staļina laikā celtās mājas būvētas gluži vai mūžībai. Tāpat Kārļa Ulmaņa laikā celto namu jumti vēl joprojām ir labā stāvoklī, izņemot to, kurus lodes skārušas II pasaules kara laikā un tie pēc tam ne pārāk meistarīgi laboti. Toties Hruščova un Brežņeva laikos celtniecība ritējusi uz ātru roku un ne pārāk kvalitatīvi. Tagad visām šīm ēkām nepieciešami pamatīgi remonti. Nepārdomāti celti rūpnīcu ciemati ar mazām un šaurām ieliņām, kur ar šodienas tehniku un mašīnām pat nevar iebraukt. Andrejam Kostinam ļoti patīk ēkas ar senu vēsturi, ar skaistiem, nelieliem logiem, savā laikā kvalitatīvi un pamatīgi būvētas.

Andreju Kostinu brīvajā laikā iepriecina darbs dārzā. Viņam patīk pastaigas mežā. Viņš labprāt dodas ogot un sēņot. Īpaši tuva Andrejam Kostinam ir daba.


Apsveicam Arvīdu Laugali 60.jubilejā!

Arvīds Laugalis Rīgas Politehnisko institūtu absolvēja 1979. gadā iegūstot inženiera diplomu rūpniecības un civilās celtniecības specialitātē. No 1979. gada viņš strādāja Ķekavas PMK. Viņa karjera attīstījās sākot no meistara palīga līdz iecirkņa priekšniekam. Vēlāk no 1990. līdz 1995. gadam viņš bija Tukuma PMK direktors. Kopš 1996. gada Arvīds Laugalis ir SIA „Terbe Lat” tehniskais direktors. Piedalījies kompāniju „Neste” un „Statoil” naftas terminālu, SIA „Coca – Cola” dzērienu biroja un noliktavas, p/u „Rīgas ūdens” jaunās filtru ēkas, firmas „Kesko” pārtikas veikalu būvniecībā.

Kopš 1997. gada viņš ir LBS biedrs.

Arvīds Laugalis uzskata, ka katra diena, ja vari piecelties, kustēties, redzēt sauli ir liels prieks. Pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas, kad celtniecības fakultāti viņš bija izvēlējies pēc principa: atsijāt vispirms to, ko nu nepavisam negribētu mācīties, Arvīds Laugalis strādājis tikai trīs darbavietās. Sākums bija jau pieminētajā prestižajā Ķekavas PMK, kur viņš apguvis ne vien prasmes būvniecībā, bet arī disciplīnu, kura jāievēro katrā objektā. Viņš uzskata, ka izgājis labu skolu, jo Ķekavas PMK katram jauniņajam deva spēcīgu un pieredzējušu iecirkņa priekšnieku kā darbaudzinātāju, kura vadībā bijušais students strādāja tik ilgi līdz vadītājs secināja, ka jaunais speciālists spējīgs lēmumus pieņemt patstāvīgi. Tad viņš sācis strādāt somu uzņēmumā „Terbet Lat”. Var jau teikt, ka iestājusies rutīna. Taču celtniecībā strādājot, katru dienu pietiek jaunumu un dažādu situāciju. Ir prieks par sakopto teritoriju Vienības gatvē, ko „Terbe Lat” iesāka apbūvēt 1998. gadā. Tagad tur izveidojusies gluži kā sava maza pilsēta, ko taksometra šoferi pat dēvē par mazajiem Helsinkiem. Te ir gan iestādes, gan dzīvojamās mājas, gan kafejnīca. 

Arvīda enerģijas zāles ir ģimene. Viņa zāles ir arī sports - treniņi basketbolā ar jau stabilu un gadu desmitiem pārbaudītu labu paziņu un draugu komandu, kā arī hokeja treniņi kopā ar kolēģiem. Kādu brīdi Arvīds spēlēja tenisu, jo to darīja kopā ar meitu, bet kad meitai šī nodarbe apnika, tad tai bija jāapnīk arī tētim.


Mārīte Šperberga, Inga Jākobsone