Jubilāri 2016.gada maijā

Ojārs Puriņš – 6.maijā, Laimonis Kops – 9.maijā, Aleksandrs Gordijenko – 18.maijā, Jānis Štekels – 19.maijā.


Katrs cilvēks, kuru es sastopu, ir kaut kādā ziņā par mani pārāks. Tādejādi es no viņa mācos. 

- Emersons –


Apsveicam Ojāru Puriņu 75. jubilejā!

Ojārs Puriņš ļoti mērķtiecīgi centās iestāties Rīgas Politehniskajā institūtā, lai studētu būvniecību un kaut arī vidējā atzīme viņam bija 4, konkurss bija tik liels, ka RPI students viņš kļuva tikai ar trešo mēģinājumu. Bet tas jau bija pēc dienesta padomju armijā Ukrainā. Mērķtiecība attaisnojās un 1970. gadā Ojārs Puriņš absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu kā inženieris celtnieks. Arī turpmākos gadus viņš saprata, ka darbs patīk un jo ilgāk strādāja, jo vairāk uzkrāja pieredzi, jo lielāka kļuva pārliecība, ka būvniecība kļūst par hobiju. Tā „sāls” slēpjas tur, ka katra diena nāk ar ko jaunu un nekad neatkārtojas. Tas Ojāru Puriņu piesaistīja un joprojām piesaista celtniecībai. Viņš izgājis visu būvniecības hierarhiju: bija meistars, būvdarbu vadītājs, vecākais būvdarbu vadītājs, iecirkņa priekšnieks, galvenais inženieris, priekšnieks. Sākumā viņš strādāja Rīgas celtniecības tresta 58. un 60. celtniecības pārvaldēs par meistaru un darbu vadītāju. No 1976. gada līdz 1992. gadam Ojārs Puriņš bija Cēsu celtniecības tresta Limbažu PMK galvenais inženieris, pēc tam septiņus gadus šīs organizācijas priekšnieks. No 1989. gada līdz 1993. gadam Ojārs Puriņš strādāja Limbažu rajona izpildu komitejā kā Celtniecības daļas vadītājs. Tad trīs gadus viņš bija SIA „Būvkantoris” direktors, no 1996. līdz 1999. gadam būvinženieris Limbažu rajona patērētāju biedrībā. Ojārs Puriņš bija būvinspektors Limbažu rajona Umurgas, Katvaru, Viļķenes un Brīvzemnieku pagastos. 

1998. gadā viņš iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā. 

Ojāra Puriņa CV vēsta, ka no 1999. gada līdz 2001. gadam viņš bija SIA „Reaton Ltd” Celtniecības departamenta galvenais inženieris, tad 2001. gadā tika ievēlēts par Limbažu pilsētas domes priekšsēdētāju un strādāja par to līdz pat 2005. gada 23. aprīlim. No 2005. gada 12. marta viņš ir Limbažu pilsētas domes deputāts, bet no 2005. gada 1. jūnija SIA „Reaton Ltd” celtniecības departamenta tehniskais direktors. 

Trīspadsmit ar pusi gadu laikā, strādājot Limbažu PMK, Ojārs Puriņš uzbūvēja 112 objektus. Taču viens no lielākajiem objektiem, kura būvniecībā viņš iesaistījies kā 60. celtniecības pārvaldes iecirkņa priekšnieks ir slimnīca „Gaiļezers”. Taču katrs objekts, arī viesnīca „Daugava”, Horeogrāfijas skola, „Latgiprogorstroj” 104. dzīvokļu māja Uzvaras ielā 5, dzīvojamā māja Hostpitāļu ielā 8, atmiņā palicis ar kaut ko savu, un jebkurā darba vietā strādājot.

Katra būvnieka pēdās paliek pilsētas, ciemati. Ojāra Puriņa pēdās to ir pietiekami daudz. Arī būdams četrus gadus Limbažu domes priekšsēdētājs, kā pasūtītājs, viņš pilsētā uzbūvēja sociālās dzīvojamās mājas ar 48 dzīvokļiem, sociālo pakalpojumu centru, rekonstruēja siltumtīklus un katlu māju, atjaunoja nodegušo estrādi, kas pēc ugunsgrēka 20 gadus limbažniekiem nebija pieejama. Ojāra Puriņa vadībā 2001. gadā notika Limbažu 1. vidusskolas renovācija un siltināšana.

Ne pirms viņa, ne arī pēc viņa Limbažos tik vērienīga būvniecība nav bijusi.

„Ja uz darbu iet kā uz slogu, tas ir slikti, bet ja ir gandarījums, tad tas pārvēršas par hobiju,” saka Ojārs Puriņš. Viņa hobijs palīdzēja Limbažu Parka ielas 24a nama 48 dzīvokļu iedzīvotājiem tikt pie nosiltināta nama, jo Ojārs Puriņš sabiedriskā kārtā uzrakstīja un sagatavoja projektu, kas tika iesniegts ERAF finansētajā programmā. Māja, kurā dzīvo arī pats Ojārs Puriņš tika nosiltināta 2010. gadā un ziema parādīja, ka siltumenerģijas ietaupījums bija 48% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Mājas iedzīvotājiem par apsaimniekošanu jāmaksā 35 santīmi par kvadrātmetru, bet apkure ir krietni mazāka, kā vidēji pilsētā.

Jaunībā Ojāru Puriņu ļoti saistīja basketbols, armijā viņš spēlēja Kijevas ASK komandā, pēc tam RPI komandā kopā ar komandas biedriem A klasē izcīnīja parasti otrās, trešās vietas.

Pārejot dzīvot uz Limbažiem par vaļasprieku kļuva medības un šis atpūtas veids no darba un ikdienas saglabājies arī šobrīd.


Apsveicam Laimoni Kopu 85. jubilejā!

 „Vai nonākšana būvniecībā bija nejaušība, likumsakarība vai ģimenes tradīcija?” 

„Jau no dzimšanas daba bija nosacījusi, ka man jākļūst par amatnieku. Kopš sevi atminos nazis un āmurs allaž bija mani sabiedrotie. Jau no bērnības mani „rotāja” sastrādātas un tulznainas rokas, kam vēlāk pievienojās fiziskais rūdījums un vēlme darboties lauku sētā. Manas pirmās izgatavotās konstrukcijas bija 21 strazdu būris, kurus nostiprināju visās iespējamās vietās un ar nepacietību pavasarī gaidīju putnu atgriešanos. Arī ap desmit baložu pāriem pa kūts griestu perimetru starp pārseguma sijām iebūvēju ligzdošanas vietas. 

Dzīvojām Kurzemes katla piefrontes teritorijā, tāpēc zemnieku saimniecība bija izpostīta, ko pēckara periodā centāmies atjaunot. Cūku kūts iekštelpas, kur kara laikā bija izvietoti zirgi, bija izdemolētas. Tanī laikā 13-14 gadu vecumā patstāvīgi apguvu kokamatnieka iemaņas, jo bija jāizgatavo ap desmit siļu cūku ēdināšanai. Siles galos izveidoju gropes, kuras aizdrīvēju ar pakulām. Tas jau bija vairāk kā izgatavot strazdiem būrīšus. Zirgi ar pakaviem bija sabojājuši cementa grīdu, kas bija jāaizlāpa. Šim nolūkam sagatavoju cementa un grants maisījumu. Cementa daudzumu pēc ieteikuma ņēmu tik daudz, lai smilšu daudzums nenomāktu cementa pelēko nokrāsu. Kad maisījums bija sagatavots, atkal pēc ieteikuma, piebēru pēc apjoma pusi no cementa daudzuma dzēsto kaļķi. Patstāvīgas darbības rezultātā apguvu pārliecību, ka tikai trīsstūris ir nemainīgs veidojums,” stāsta Laimonis Kops.

Kad viņa ģimeni deportēja uz Sibīriju, kūtī sekmīgi sāka saimniekot topošā ar Sarkano Zvaigzni apbalvotā darba varone cūkkope Gate Krone. „Uzskatu, ka viņas sekmēm tika pielikta arī mana bērna vai pusaudžu roka. Var rasties jautājums, kāpēc es vienatnē veicu saimniecībā nepieciešamos darbus, ko neuzdotu tā laika politisko notikumu liecinieki, bet tas ir cits jautājums. Man dzīvē nebija mērķis kļūt par būvnieku vai par būvinženieri, vēl jo vairāk par būvju zinātņu pētnieku,” saka Laimonis Kops.       

Taču viņam nebija lemts iespaidot savas dzīves dramatiskos notikumus. Politiskie notikumi Laimoni Kopu ierāva savā straumē un kā ar sasietām rokām nesa pa viņa neizvēlētu gultni. Šajā brāzmainajā dzīves straumē viņš tika nemitīgi malts un burzīts, un nespēja iespaidot ne politiskos notikumus, ne arī straumes virzienu.

Savas dzīves politiski biogrāfisko stāstījumu Laimonis Kops koncentrēti aprakstījis nupat izdotajā grāmatā „Melu virpulī”. Grāmatā viņš aprakstījis savu ceļu līdz būvniecības pētniecībai.

„Nesenā pagātnē kāds ievērojams mūziķis atzinās, ka savu instrumentu viņš iemīlējis tikai tad, kad to pilnībā apguvis un publika ar aplausiem to spēja novērtēt. Nešaubīgi, ka to varētu attiecināt uz visu, tai skaitā uz būvniecības specialitāti. Jaunam speciālistam ir jānonāk pie slēdziena, ka augstskolā iegūtās zināšanas dod tikai starta iespējas. Katram pie tā ir jānonāk ar savu smadzeņu palīdzību, ar kolēģu, darba biedru vai konkurentu-nelabvēļu palīdzību. Man pēc augstskolas beigšanas pirmajā darba vietā Sverdlovskā katra izstrādātā zīmējuma lapu rūpīgi pārbaudīja grupas vadītājs, nodaļas vadītājs, galvenais konstruktors un tas nenotika formāli, jo projektēšanu veicām arī pēc ārvalstu līgumiem. Nepārtrauktie aizrādījumi aizskāra manu patmīlību, bet tas mani padarīja par cīnītāju,” saka Laimonis Kops.

Lai papildinātu zināšanas būvmehānikā, viņš pameta mācības konservatorijā, ko apmeklēju vakaros, un, saņēmis piekrišanu, turpmāk apmeklēja lekcijas kā brīvklausītājs Urālu Politehniskajā institūtā. Laimonis Kops uzskata, ka tās bija mūža vērtīgākās mācības. Pēc daudzajiem pārmetumiem darbā, viņam it kā nokrita klapes no acīm un deva iespēju saprast un izvērtēt savu zināšanu nepilnību. Tikai ar izpratni, spītību, pat patmīlību, ka zināšanu padziļināšana ir nepieciešama, Laimonim Kopam radās pārliecība, ka tas palīdzēs būt līdzvērtīgam pieredzējušiem inženieriem. Vērtīgākais, ko viņš gadu laikā iemācījās, bija rāmju un nepārtraukto siju aplēses, kuras veica pēc mezglu līdzsvarošanas metodes. Viņš iemācījās aprēķināt nepārtraukto laidumu konstrukcijas neatkarīgi no laidumu un šķērsgriezumu daudzveidības, mezglos sasieto elementu skaita. Tanī laikā plašs pielietojums bija monolītām dzelzsbetona konstrukcijām. Minētā metode deva plašas iespējas monolītā dzelzsbetona aprēķinam.

Pēc priekšnieka ieteikuma Laimonis Kops darbā izstrādāja aprēķinu metodes pamatprincipus, ko vadība pēc tam piestiprināja pie sienas. Tas viņam kā jaunam speciālistam deva iedvesmu tālākam darbam. 

Tas bija pirmais tāds darbs, ko varēja pasniegt citiem. Iespējams, pateicoties tādai pašizpausmei, viņš iesāka rakstīt. Laimonim Kopam bijušas vairāk kā simts dažādas publikācijas žurnālos, konferenču un simpoziju materiālos. 

„Atskatoties uz noieto ceļu pārliecinos, lai uzrakstītu vienu publikāciju ir jāizlasa vismaz desmit citu rakstu, tas ir, jāapgūst izvēlētā raksta plašāka izpratne. Uzrakstot kādu tehnisku grāmatu, jāizlasa neskaitāmas citu autoru grāmatas un zinātniskie raksti. Rakstu tematiskā daudzveidība ļauj uz savu specialitāti paskatīties caur zinātnisko prizmu ar plašāku, zinātniski pamatotu būvniecības izpratni,” saka Laimonis Kops.

Nostrādātie gadi reālajā būvniecībā, būvju projektēšanā un zinātniski pētnieciskajā betona un dzelzsbetona laboratorijā, Laimonim Kopam palīdzēja satuvināt, pat iedzīvināt teorijas un prakses nozīmi būvniecībā. Un ja viens no šiem faktoriem būvinženierim ir aizgājis garām tas sašaurina redzesloku un ar laiku padara to par zinošu pie rasējuma dēļa sēdošu, attālinātu no reālās būvniecības formālistu, vai praktiķi par visu varošu būvnieku, kura moto ir: „Nav vajadzīgas teorētiskās zināšanas, jo būvniecībā tā nedara...” Laimonis Kops dažkārt domā, ka viņiem ir taisnība, kad pēc izstrādātā projekta 32 mm resnas stiegras tiek izlocītas kā diegs ar tamborējamo adatu.

„Pirmajā gadu simtā pirms mūsu ēras dzīvoja ievērojamais tā laika būvnieks – arhitekts Vitruvijs. Viņš sastādīja enciklopēdisku traktātu „Desmit grāmatas par arhitektūru”, kas vairākus gadsimtus kalpoja par ceļvedi būvmākslā. Vitruvijs, starp citu, norādīja, ka būvnieku māka ir teorijas un prakses apzināts kopums. Norādīja, ka prakse ir nemitīga, izsvērta darbība un saskaņā ar izsniegto zīmējumu un ar cilvēku rokām darināts, no jebkāda materiāla veikts apzināts veidojums. Teorija ir iespēja apzināti parādīt veidojuma pamatojumu. Vitrūvijs norādīja, ka prakses iemaņas bez zinātniska pamatojuma, nevar iegūt atzinību, bet balstoties tikai uz teorētiskiem traktātiem iegūstam profesijas ēnu... 

Ja paskatīsimies apkārt, vai daudzi starp mums ir apguvuši abas šīs atšķirīgās, tai pat laikā vienotā mērķa darba iemaņas. Ja nav ne vienas ne otras, ir tikai izglītības apliecinājums, bet ja arī tā nav izvēlētajā darba specialitātē, tad izveidojas speciālists kā ekspremjers-reformators Māris Gailis, kurš izteicās, ka ir gatavs vadīt jebkuru ministriju... Līdz šim laikam no viszinošā reformatora varoņdarbiem cieš pilnībā iznīcinātā vai deformētā būvindustrija. Līdz šim laikam valsts nav atguvusies no pašplūsmas, ko radīja vienotās būvniecības industrijas vadības sistēmas likvidēšana,” saka Laimonis Kops. 

Viņš uzskata, ka galvaspilsēta tiek piesātināta ar būvēm, kuras arhitektoniski ir svešas Rīgas tradicionālajā arhitektūrā, tai skaitā izslavētā Gaismas pils. Rīgā uzbūvētas būves, kurās negribas ne dzīvot, ne tuvumā atrasties, ne caur logu uz tām skatīties. Ja ieinteresētie birokrāti nevar sabiedrību pārliecināt vai maldināt par savām ačgārnībām būvniecībā, tiek piesaukti, ne jau bez samaksas, ārzemju speciālistu atzinumi. Cik izmaksāja pieaicinātie Itāļu un Angļu konsultanti Brīvības pieminekļa renovācijai? Atjaunošanas darbā viņu ieteikumi nav manīti (Valters Celmiņš-galvenais konstruktors). Atmodas sākumā Laimoni Kopu uzaicināja dot savu novērtējumu, par pieminekļa stāvokli, ko viņš arī izdarīja - īstenoja kā labdarības pasākumu.

Laimonis Kops uzskata, ka ārzemnieku ieteikumi dažkārt medijos tiek pasniegti kā vienīgie iespējamie risinājumi, lai gan bieži atklājas viņu nekompetence. Ārzemnieki no sava redzesloka, kuriem ir sveša mūsu mentalitāte, dzīvo atšķirīgā ģeogrāfiskajā zonā un ar citām materiālajām iespējām dod mums ieteikumus, kurus centīgi pieņemam.

„Pirms dažiem gadiem būvinženieru saietā, kā sasniegumu demonstrēja, ka pamatus var pabūvēt zem ēkas, kuru „pakarina” uz montāžas balstiem. To pasniedza kā tehnikas sasniegumu! Bet ja to pašu var izdarīt ievērojami ekonomiskāk, tad vai pasniegtais „jaunatklājums” nav uzskatāms par būvinženieru ētikas trūkumu. Iespējams, ja maksā tad darbu tehnoloģijas izvēlei nav nozīmes un to par jebkuru samaksu var pasniegt kā jauninājumu.

Skumji, ka lai slēptu „atbirumu” tiek ieraktas zemē ievērojamas materiālās vērtības. Nav iespējams noteikt, dažkārt pat tuvināti, cik lielas summas tiek noraktas, cik tiek atņemts valsts budžetam vai privātai kabatai. Jautājums, kur paliek nerakstītie inženiera morāles kodeksi,” secina un jautā Laimonis Kops.

Latvijas Būvinženieru savienības biedru saimē viņš ir kopš biedrības atjaunošanas 1989. gadā.


Apsveicam Aleksandru Gordijenko 60 jubilejā!

Aleksandrs Gordijenko 1978. gadā absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti rūpniecības un celtniecības specialitātē. Viņš sāka strādāt RPI Būvražošanas katedrā, kā līgumdarbu laborants. Tad sekoja darbs kā būvdarbu vadītājam un viņa objekts atradās Iļguciemā. Nācās rekonstruēt celtniecības materiālu rūpnīcu. 1981. gadā Aleksandrs sāka strādāt uzņēmumā „Siltumprojekts” kā vadošais inženieris. Taču jau pēc gada sekoja darbs Latvijas būvmateriālu ministrijā kā kapitālās celtniecības pārvaldes inženierim – kuratoram. Tad sekoja darbs Jelgavas būvmateriālu kombinātā kā vadošajam speciālistam, p.s „Upesciems” kā direktora vietniekam celtniecības jautājumos. Pēc tam Aleksandrs Gordijenko bija sērkociņu fabrikas „Komēta” direktora vietnieks celtniecībā. No 1989. gada līdz 1997. gadam viņš strādāja līgumdarbus būvdarbu vadīšanā, tehniskajā uzraudzībā un kā konsultants. Pēc tam līdz 2002. gadam Aleksandrs bija galvenais inženieris mācību centrā „Personāls”. Tagad viņš ir SIA „TDS Būve”, SIA „ Šeloms”, SIA „NML” konsultants. Nodarbojas ar būvdarbu vadīšanu un būvuzraudzību.

LBS biedrs kopš 2002. gada.


Apsveicam Jāni Štekelu 30.dzimšanas dienā!

Jānis Štekels inženiera kvalifikāciju un augstāko izglītību transportbūvju specialitātē ieguvis 2009.gadā, absolvējot Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultāti. Uzreiz pēc bakalaura grāda iegūšanas viņš turpinājis mācības maģistrantūrā, 2011.gadā iegūstot maģistra grādu transportbūvēs.

Jau 2005.gadā, kad vēl mācījies augstskolā, Jānis Štekels sācis strādāt AS “Ceļuprojekts” par ceļu būvtehniķi. Vēlāk kļuvis par ceļu būvinženieri un vadošo ceļu būvinženieri uzņēmumā. Tajā viņš veicis transporta infrastruktūras un būvju projektēšanu, tostarp autoceļu izpētes, autoceļu rekonstrukcijas projektus ,ielu, ceļu un stāvlaukumu projektēšanu. 

Jānis Štekels regulāri apmeklējis tādus seminārus kā “Ģeosintētisko materiālu izvēle un aprēķins transportbūvju konstrukciju projektēšanā”, “Ceļu un tiltu būvuzraudzība”, “Zemju atsavināšana” u.c., lai celtu savu zināšanu līmeni.

Tāpat arī piedalījies tādu objektu tapšanā kā: Stacijas Bolderāja 2 ar savienojošo ceļu uz Krievu salas termināliem būvniecība – projekta izstrāde, Igaunijas valsts reģionālā ceļa Nr.13 Jagala – Karavete posma Raudoja – Pillapalu (km 14.0-31.0) rekonstrukcijas tehniskais projekts, Igaunijas reģionālā ceļa Nr.68 Moniste – Ape (km 0.0-8.9) rekonstrukcijas tehniskais projekts u.c..


Apsveicam Mārtiņu Straumi 75.jubilejā!

Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Straumi līdzgaitnieki, padotie un vienkārši sadarbības partneri novērtē ne tikai viņa kompetences dēļ, bet arī viņa cilvēcisko īpašību dēļ - nekad neatteiks palīdzīgu roku, vienmēr uzmundrinās, neaizmirsīs pateikt paldies, vienmēr spēs saglabāt toleranci un pietāti pret diskusijas oponentu neatkarīgi no situācijas nopietnības un būtiskām pretrunām par izskatāmo jautājumu.

Mārtiņš Straume - cilvēks ar iedzimtu inteliģenci, gēnos ieliktiem cilvēcības pamatiem: īsta vīra godaprāts, atbildības sajūta, augsta pienākuma apziņa, cilvēcība un sirsnība, vienkāršība. Mārtiņš Straume NEKAD nepazemotu otru cilvēku, neapvainotu, neapskaustu un neapsmietu. Patriots un godavīrs, kurš, lai kādi laiki nepienāktu, nekad nepamestu savu tēvu zemi - Latviju.

Bet ir lietas, kuras viņš labprāt izskaustu! Un tās ir neprofesionalitāte, lielība un lielummānija, neieklausīšanās profesionāļos un citu argumentos.

Vai zinājāt, ka Mārtiņš ir izcils kalnu slēpošanas instruktors: ”Brauc aiz manis un dari kā es, un viss izdosies”... un tiešām - viss arī izdodās!

No visas sirds sveicam mūsu TĒVU (visās šī vārda nozīmēs) jubilejā!!! Lai veselība, dzīvesprieks, veiksme un mīlestība!!!


Mārīte Šperberga, Inga Jākobsone

Foto no jubilāru un LBS arhīva.