Jubilāri 2016.gada martā

Anatolijs Ļitovčenko – 2.martā, Aivars Caune un Jānis Rutkovskis – 4.martā, Ēriks Kiršteins – 5.martā, Ivans Dužka – 9.martā, Māra Cimdiņa – 11.martā, Ingrīda Eklone – 12.martā, Jānis Šperbergs – 29.martā, Raimonds Meļņiks – 30.martā


Nekas uz šīs zemes nav vienāds,

ne upe, ne jūra, ne krasts.

Katram mirklim, stundai

un dienai piemīt kas savs un neparasts.

Katrs smilšu graudiņš, katrs gliemežvāks,

vētru un viļņu glaudīts, mirdz savādāks.

Katrs cilvēks pasaulē plašā

ir tik dažāds, kā cits neviens.

/Alfrēds Krūklis/


Apsveicam Anatoliju Ļitovčenko 60.jubilejā

Anatolijs Ļitovčenko augstāko izglītību rūpniecības un civilās celtniecības specialitātē ieguvis 1983.gadā, absolvējot Rīgas Politehnisko institūtu.

Paralēli mācībām 1979.gadā sācis strādāt par būvuzraugu “Jelgavas RARA”. Pēc augstākās izglītības iegūšanas 1985.gadā Anatolijs Ļitovčenko kļuvis par Jelgavas pilsētas Izpildkomitejas Kapitālās celtniecības nodaļas vadītāju. No 1989.gada līdz 1992.gadam viņš bijis Dzelzceļu Celtniecības tresta CMV-363 darbu un ražošanas vadītājs. 

1992.gadā viņš sācis strādāt par saimniecības vadītāju Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā. 1995.gadā kļuvis par B/S “Garants Rīga” darbu vadītāju.

No 1999.gada līdz 2000.gadam strādājis par ražošanas vadītāju “A/S Rastaurators”. Vēlāk bijis RF Rikom darbu un projektu vadītājs, celtniecības departamenta direktors un SIA “Parkhaus” projektu vadītājs.

Anatolijs Ļitovčenko ir LBS biedrs kopš 2006.gada.



Apsveicam Aivaru Cauni 65. jubilejā!

1969. gadā Aivars Caune pēc Viesītes vidusskolas absolvēšanas iestājās Rīgas Celtniecības tehnikumā. Šādas izvēles noteicošais faktors bija celtniecībā par palīgstrādnieku nostrādātie četri vasaras brīvlaiki Jēkabpils SMCP, kur par darbu vadītāju strādāja krustēvs. Tur arī Aivars Caune uzmūrēja pirmo skursteni, kas kalpo vēl tagad. 1972. gadā iegūtais rūpniecības un civilo ēku celtniecības tehniķa – celtnieka sarkanais diploms, deva izvēles iespējas. Aivara treneris volejbolā Haralds Lauzna ieteica strādāt par inženieri Sporta komitejā, bet pasniedzējs normēšanā un tāmēs Jānis Osis aicināja par inženieri Celtniecības bankas republikāniskā kantora tehniskajā daļā. Banka kļuva par Aivara Caunes darba vietu uz turpmākajiem 19 gadiem, kuru laikā tika izskatīti simtiem projektu, apsekotas būves un veikti kontroluzmērījumi, pieņemti ekspluatācijā jaunie objekti, veiktas pārbaudes kopā ar Valsts Celtniecības komitejas (GOSSTROJ), Centrālās Statistikas pārvaldes un Tautas kontroles darbiniekiem. Celtniecības bankā katram tehniskās daļas inženierim bija iedalītas ministrijas, komitejas, resori un citas organizācijas, kuras finansēja Celtniecības banka. Aivara Caunes atbildībā bija Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar visām tās pārvaldēm, no kurām, objektu ziņā, bagātākā un interesantākā bija Kapitālās celtniecības pārvalde. Līdz ar to viņa atbildībā bija visi tajā laikā būvētie mikrorajoni Imantā, Purvciemā, Pļavniekos, Vecmīlgrāvī, Mežciemā, Salu (Maskavas) un Vanšu tilti, Rīgas pilsētas ūdens apgāde (kuru būvēja ar ieslodzīto darbaspēka palīdzību), administratīvās ēkas, kurām mākslīgi tika sadalīti apjomi, lai iekļautos atļautajās summās, kā arī citi interesanti objekti. 1975. gadā Celtniecības bankā tika izveidota Rīgas pilsētas pārvalde un Aivaram Caunem bankas vadība uzticēja komplektēt tehniskās daļas personālu astoņu inženieru sastāvā un kļūt par šīs daļas vadītāja vietnieku. 1979. gadā viņu pārcēla uz Celtniecības bankas republikānisko kantori kā tehniskās nodaļas galveno inženieri. Aivara Caunes darbs bija saistīts gan ar republikas rajoniem, kuros bija Celtniecības bankas nodaļas, gan arī ar rajoniem, kurās pēc pilnvarojuma šo darbu veica Valsts bankas nodaļas, kā arī ar objektiem, kas atradās ārpus Latvijas –Baltijas dzelzceļa infrastruktūras objekti. 

1984. gadā Aivars Caune pabeidza mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un ieguva inženiera celtnieka diplomu. No 1987. gada viņš bija bankas tehniskās daļas vadītājs. 1988. gadā PSRS banku sistēmā notika reorganizācija un viņu iecēla par inženiertehniskās kontroles pārvaldes priekšnieku PSRS Rūpniecības un celtniecības bankas Latvijas republikāniskajā bankā. Aivaram Caunem tika uzticēts vadīt bankas ēkas Smilšu ielā 3 pārbūvi, piemērojot to operācijām ar skaidru naudu. Aivars Caune uzskata, ka viņam ir bijusi liela veiksme strādāt labā kolektīvā un ar tādiem izciliem vadītājiem kā pārvaldnieku Imantu Gaili un viņa vietnieku Oļegu Čerkovski. Bankā Aivaram Caunem kā arodkomitejas loceklim bija jāveic kultūras un sporta pasākumu organizēšana. Viņa nopelns bija Baltijas republiku Celtniecības banku kolektīvu spartakiādes organizēšana, kura pirmo reizi notika Rīgā 1979. gadā un turpinājās desmit gadus. No 1988. gada viņš bija arī bankas arodkomitejas priekšsēdētājs. Tā paša gada septembrī Aivars Caune organizēja bankā Tautas frontes grupu, kurai pievienojās arī kolēģi no citām bankām. Viņu ievēlēja par TF banku grupas vadītāju un LTF pirmā kongresa delegātu. 1991. gada septembrī notika valsts banku apvienošana un iekļaušana Latvijas Bankā. Aivars Caune Latvijas Bankā bija investīciju pārvaldes vadītāja vietnieks. Viņa atbildībā bija komercekspertīzes, inženierpakalpojumu, kapitālās celtniecības un remontu daļas. 1992. gadā tika izveidota Latvijas Investīciju banka, kurā Aivaru Cauni apstiprināja par Valdes locekli un departamenta direktoru. Latvijas Investīciju bankai tika piešķirta ēka Kaļķu ielā 15 („Rūpnīcprojekts”). Ēka bija jāpārprojektē un jāizbūvē atbilstoši bankas vajadzībām. Šo darbu līdztekus Valdes locekļa un administratīvā departamenta direktora pienākumiem bija jāorganizē un jārealizē Aivaram Caunem, pie tam tas bija jāizdara tā, lai banka gada laikā atrastos pārbūvētajās telpās. Pārējā ēkas daļā rekonstrukcijas darbi varēja turpināties arī pēc gada. Toreizējā bankas vadība uzskatīja, ka darbu izpilde uzticama tikai ārzemju firmai. Aivars Caune tam kategoriski nepiekrita. Viņš uzstāja, lai būvētāji būtu Latvijas būvnieki. Šo uzskatu pienācās aizstāvēt pie uzaicinātajiem ,,speciālistiem”. Taču izdevās! Pateicoties projektētājiem („Komunālprojekts”), būvniekiem (ģenerāluzņēmējs „Latvijas restaurators”, piedaloties „Lauku celtniekam” un VGV) un toreizējai arhitektūras pārvaldes vadībai, kā arī ēkā strādājošā „Rūpnīcprojekta”, veikalu ,,Rota” un ,,Jūlija” vadītāju atsauksmei rekonstrukcijas darbi tika uzsākti nepilna mēneša laikā pēc projektēšanas līguma parakstīšanas. Ēkā pilnībā no nomniekiem tika atbrīvota tikai vienu mēnesi, 1993. gada septembrī. No vecās ēka palika vien ārējās sienas, kāpņu telpas, pārsegumi un jumts (kuri arī vietām tika laboti), ieejas un kāpņu telpu koka durvis, kuras tika restaurētas. Tika aizbūvēts un ar stikla kupolu pārsegts Rīgā pirmais iekšējais pagalms (SIA „Skonto Plan”), izbūvētas jaunas visas inženierkomunikācijas un ierīkoti jauni lifti. Galvenajā kāpņu telpā tika uzstādītas vitrāžas, kuras sākotnēji ēka nebija. 1993. gada oktobrī –novembrī Latvijas Investīciju banka un pirmais nomnieks - Pasaules Bankas birojs uzsāka darbu jaunās telpās. Visa ēkas rekonstrukcija tika pabeigta 1995. gadā. No 1996. gada Aivars Caune bija Pasaules Bankas konsultants - eksperts Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras celtniecības darbu un aģentūras vietējo nodaļu telpu standartu izstrādāšanā. 

1997. gadā viņš kļuva VAS ,,Rosme” prezidents - valdes priekšsēdētājs. Sākas interesants darba cēliens, jo bija jāveic sabiedrības reorganizācija, pārveidojot to atbilstoši Ārlietu ministrijas dotajiem uzdevumiem, jārūpējas par īpašumiem gan pamatkapitāla, gan pārvaldībā esošiem, gan tiem, kas aiz Latvijas robežām. Lai sabiedrības nosaukums nemaldinātu 1998. gadā tika mainīts tās nosaukums VAS ,,Diplomātiskā servisa aģentūra”, vēlāk VAS ,,Diplomātiskais serviss”. Sabiedrībā bija izveidojies labs kolektīvs, zinoši valdes locekļi un spējīgi speciālisti. Atsaucīga uz attīstību un rezultātu tendēta sadarbība bija ar Ārlietu ministrijas vadību. Aivara Caunes tiešā vadībā bija arī būvuzraudzības departaments. Sabiedrība saviem spēkiem veica tehnisko apsekošanu, projektēšanu, būvuzraudzību. Būvfirmas tika izraudzītas konkursa kārtībā. Tika būvēti, rekonstruēti un renovēti objekti gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Aivars Caune arī pats apmeklēja objektus, piedalījās apsekošanā, uzmērīšanā, kā arī objektu pieņemšanā konsulātos Bonnā, Vitebskā, vēstniecībās Berlīnē, Kopenhāgenā, Vašingtonā, Maskavā, Minskā, Parīzē, Stokholmā, Helsinkos u.c. Viņš bija arī Ārlietu ministrijas iepirkumu komisijas loceklis. Gandarījumu Aivaram Caunem sagādāja arī nomnieku-ārvalstu vēstniecību un starptautisko organizāciju novērtējums par veiktajiem celtniecības vai remonta darbiem. 

Pasniedzēji Hugo Bruno Šterns un Ernests Bērziņš, kuri savulaik bija mācījuši būvzinības un celtniecības ekonomiku, Aivaram Caunem uzticēja recenzēt savas grāmatas un mācību līdzekļus. Pēc docenta Ernesta Bērziņa uzaicinājuma vairākus gadus līdz 1995. gadam Aivars Caune bija RTU Inženierekonomikas fakultātes Būvuzņēmējdarbības ekonomikas un organizēšanas katedras Valsts eksāmenu komisijas loceklis, diplomprojektu vadītājs un recenzents, bet 2008. un 2009. gadā arī Rīgas Celtniecības koledžas Valsts kvalifikācijas komisijas loceklis būvzinību specialitātes studentiem. 

„Prieku un gandarījumu sniedz tas, ka pats ar savu darbību esi piedalījies no idejas līdz realizācijai, atjaunojot kādu gadsimtu vecu ēku, kas kļūst mūsdienīga un funkcionāla. Parasti saka, ka vieglāk ir uzbūvēt jaunu nekā lāpīt veco. Tomēr gandarījums par arhitektoniski skaistas ēkas atjaunošanu ir lielāks. Nepatīk, ja būvnieki savu darbu veic pavirši un tā sauktā ,,graffiti” māksla uz ēku fasādēm, kas izplatās kā sērga visā Latvijā,” saka Aivars Caune.

2008.gadā Aivaru Cauni uzaicina strādāt SIA ,,Komercceltnieks” par izpilddirektoru, pēc gada viņš kļuva par direktoru. Šajā laikā bija darbi, kas saistīti ar hidrotehnisko būvniecību, gan objektu renovāciju. Taču, ņemot vērā zemākās cenas faktoru un kopējo situāciju būvniecībā, piedāvājumi pamatā tika papīrgrozam. 

2010.gada oktobrī Aivars Caune kļuva LR Satversmes tiesas izpilddirektoru.

Kopš 2002. gada Aivars Caune ir Latvijas Būvinženieru savienības biedrs. „Esmu gandarīts, ka esmu kopā ar lieliskiem cilvēkiem un kompetentiem profesionāļiem no kuriem var daudz ko mācīties”, saka Aivars Caune. 

Kas saista būvniecībā?

„Būvniecība pati par sevi ir interesants process ar to, ka faktiski neviena cita sfēra nevar iztikt bez kaut minimālas būvniecības līdzdalības, tāpēc tai jādzīvo līdzi arī visām attīstības tendencēm. Kā saka ,,uz līnijas’’ man iznāca strādāt vienīgi vasaras brīvlaikos, studentu vienībās, mācību praksēs un divus gadus SIA ,,Komercceltnieks”, pārējā savā darbības laikā esmu izpildījis uzraudzības vai pasūtītāja funkcijas. Piesaista tas, ka no mums katra ir atkarīgs kā mēs mācēsim izmantot savas zināšanas, lai tas darbs, kuru veicam, dotu labumu mums visiem. Domāju, ka visus šos gadus esmu bijis saskarsmē ar būvniecību un kopš iestāšanās LBS esmu tuvāk šiem procesiem,” atzīst Aivas Caune.

Aivara Caunes vaļasprieki bija volejbols, slēpošana, trompetes spēlēšana pūtēju orķestrī, ceļošana, arī pa ūdeņiem, darbošanās ar mājas darbiem. Muzicēšanu Aivars Caune pārtrauca, kad sāka mācīties augstskolā, bet volejbola spēlēšanu pēc muguras traumas. Aivars Caune relaksējas braucot ar auto, velosipēdu, laivu vai ceļojumos. Viņam ,,būvniecība” patīk arī vaļas prieka izpratnē. Tā ir darbošanās mājās ar visa veida remontdarbiem. Relaksēties Aivars Caune var skatoties labu arhitektūru gan pie mums, gan ceļojumos, kā arī mājās, kur visapkārt ir viņa sievas mākslinieces Ligitas Caunes gleznas un zīmējumi.


Apsveicam Jāni Rutkovski 75. jubilejā!

Kad Jāņa Rutkovska tēvs uzaicinājis amatnieku, lai mājai uzliek šīfera jumtu, Jānis stāvējis pie mājas un aizrādījis amatniekam, mācījis kā pareizi strādāt. Tēvs teicis, lai nestāv un nekritizē, citādi amatnieks apvainosies un aizies. Tā nu ari notika, jo Jānis Rutkovskis turpināja mācīt un amatnieks aizgāja. Kas atlika? Jumts bija jāuzliek pašam. Tobrīd Jānis Rutkovskis bija tikai 6. klases skolēns. Gluži amatnieka instrumentu viņam nebija, bet darbu viņš paveica. Šīferis pat palika pāri un viņš jumtu uzlika arī pirtiņai. Tēvs turēja vārdu un to naudu, ko būtu maksājis amatniekam, samaksāja dēlam.

Jānim Rutkovskim ļoti patika matemātika un zīmēšana un viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka studēs būvniecību. „Biju pārāk pašpārliecināts, neizturēju konkursu, jo sacerējumā dabūju trijnieku,” atceras Jānis Rutkovskis. Augstskolā Jānis Rutkovskis iestājās pēc atgriešanās no dienesta armijā.

Viņa darba stāžs nu jau būs 40 gadi un šajā laikā Jānim Rutkovskis bijušas tādas četras pamatīgas darbavietas, visas tikai celtniecībā. Viņš ātri no „leitnanta tika par ģenerāli”. 

Lai arī strādāts Valmieras PMK un Valmieras SCO, par vislielāko un vērtīgāko pieredzi, kas krietni palīdzējusi turpmākā darbā Jānis Rutkovskis uzskata darbu Celtniecības ministrijas pakļautībā esošās Celtniecības pārvaldes 43. iecirknī. Laika posmā no 1969. līdz 1974. gadam viņš bija iecirkņa priekšnieks. Šajā laikā viņa vadībā būvēja Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu – dekoratīvā auduma ražošanas cehu, lokālās, bioloģiskās attīrīšanas ietaises, mazuta un petrolejas noliktavas. Tas bija sarežģīts taču tajā pat laikā interesants objekts. Tāpēc Jānis Rutkovskis atzīst,- jo grūtāki objekti, jo vēlāk vieglāk strādāt. 

Dekoratīvo audumu ražošanas ceham iekārtas piegādāja no ASV un Itālijas, tāpēc bija interesanti strādāt kopā ar šo valstu speciālistiem. Laiks Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas teritorijā Jānim Rutkovsksim saistās ar daudzām atmiņām.

„Kad eļļas sūknētava bija jāiegremdē 6 m diametrā, pēc viena metra atdūrāmies pret mālu. Ko iesākt? Vienīgā ideja bija – spridzināt. Tuvumā atradās karaspēka daļa.  Jā, viņi varēšot paspridzināt, bet ko mēs došot pretī. Ko vajag? Divus tūkstošus silikātķieģeļu. Vienojāmies. Ieradās kapteinis, iekāpa ekskavatora kausā, salika savu munīciju un spridzināja. Pirmajā piegājienā aka nosēdās par pusmetru. Tā turpinājām, kapteinis atkal kausā, ekskavators viņu nolaiž, tad paceļ, spridzinām. Labi, ka logiem stikli neizbira, jo ēkas bija visapkārt. Dienas laikā aku nosēdinājām vajadzīgajā dziļumā. Šodien nekas tāds un tādā veidā nenotiktu,” saka Jānis Rutkovskis.

Savulaik bija daudz riska, bet riskēt vajadzēja ar prātu. Daži to dēvēja par racionalizāciju, bet Jānis Rutkovskis uzskata, ka racionalizācija gandrīz vienmēr sanāk uz kaut kā rēķina. Kāds vinnē, kāds zaudē. Reiz viņi 100 tūkstošus rubļu ietaupīja racionalizējot, bet tikpat daudz samaksāja soda naudā, tiesa citā aspektā.

Gadījās arī kļūdas. „Uzbūvējām Modra Ģeļža projektēto 103. sērijas māju. Bija 1. maijs. Atnāk pie manis brigadieris un saka: „Tev māja uz pusēm pāršķēlusies.” Dodos uz vietas. Pirmais stāvs līdz pamatiem ar pamatīgu plaisu. Apsēdos uz kanalizācijas akas un domāju, ka jāiet cietumā. Taču izpētot situāciju sīkāk, atklājās, ka nebija veikta ģeoloģija un māja uzbūvēta uz vecās attekas. Manas vainas tur nebija. Taču kopš tā laika zinu, ka Gaujas tuvumā vienmēr jāuzmanās,” atceras Jānis Rutkovskis.

Viņa vadībā būvētas arī tirdzniecības bāzes Balvos un Limbažos, restorāns Limbažos, dažādi kolhozu infrastruktūras objekti, robežpārejas punkts Ainaži – Ikla, robežnovērošanas torņi uz Krievijas – Latvijas robežas un vispārējas nozīmes objekti: slimnīcas, skolas, veikali, attīrīšanas ietaises. Arī bez kurioziem visā garajā celtnieka praksē neizticis, bet viens tāds īpaši spilgts bijis agrā jaunībā, kad Jānis nejauši pārskatījies un no 6 m diametra viņam sanāca 6 m rādiusā. Kas atlicis? Protams, ka pārtaisījis.

Kopš 1968. gada, kad Jānis Rutkovskis absolvēja Rīgas Politehniskos institūtu, viņš bijis gan iecirkņa priekšnieks, gan galvenais inženieris, gan priekšnieks, pēc tam p/s „Valmieras SCO” valdes priekšsēdētāja vietnieks, bet kopš 1992. gada AS „SCO centrs” tehniskais direktors. 

Kā īpašs laiku Jānis Rutkovskis atveras kad lauku celtniekiem Ilgvars Niedols katru mēnesi starpkolhozu celtniecības organizācijās organizēja pieredzes apmaiņas braucienus vienam pie otra.

Kopš 2003. gada Jānis Rutkovskis ir LBS biedrs.

Galvu Jānis Rutkovskis atpūtinājis atvaļinājumā ceļojot. Kādreiz braucis pa Padomju Savienību, pateicoties zinātniski tehniskajai biedrībai ticis arī ārzemēs. Viņam ļoti patīk pētīt vēstures likumsakarības, īpaši par otro pasaules karu un latviešu leģionāriem vācu armijā. Tāpēc Jānis Rutkovskis daudz lasa. Vislabākā relaksācija viņam tomēr esot mājas un ģimene.


Apsveicam Ēriku Kiršteinu 75. jubilejā!

Ēriks Kiršteins piedzima 1941. gada 5. martā laukos. Skolas brīvlaikos darbošanās izvēle nebija liela, galvenokārt tie bija lauku darbi. Taču Ērikam Kiršteinam pagadījās pastrādāt būvbrigādē, kas patika daudz labāk. „Tā arī atradu sevi,” saka Ēriks Kiršteins. 1960. gadā viņš sāka mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā.

Laikā no 1971. gada līdz 1977. gadam Ēriks Kiršteins bija Valmieras SCO Tehniskās daļas vadītājs, pēc tam strādāja AS „Agroprojekts”, firmā „LA=PA”, SIA „NĪA” un 1999. gadā atgriezās AS „Agroprojekts”.

1991. gadā viņš iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā.

Ēriks Kiršteins sevi dēvē par projektētāju. Epizodiski viņš strādājis arī citus darbus, tomēr projektēšana ņēmusi virsroku. Pirms pieciem gadiem viņš teica, ka turpina „vilkt to vezumu”, jo nav jaunākas paaudzes, kas nomaina viņa paaudzi. Pensija kādu laiku „nedraudēja”. Darba bija ļoti daudz, pat vairāki uzdevumi vienlaikus pildāmi un pasūtījumu plūsma nepārtraukta. Ēriku Kiršteinu pasūtītāji atrada arī individuāli. Reklāma aizgāja no mutes mutē. Vienam palīdzēts, tas ieteica nākošajam un tā ķēdīte turpinājās. Klientiem garās rindās gan gluži nevajadzēja gaidīt, bet, lai visu izdarītu, ar darbdienu vien nepietika. Ērikam Kiršteinam personīgās dzīves nebija. Visu vietu un laiku aizņēma darbs, bet gandarījums bija par to, ka esi kādam vajadzīgs. Ērika Kiršteina specializācija ir darba organizācijas, jebkura veida būvju nojaukšanas projekti un citas lietas. Viņam ir vairāki radošie darbi ar individuāliem risinājumiem un racionalizācijas priekšlikumiem, kas ir īstenoti. Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas darbu nes arī uz mājām, jo dažkārt gadās, ka projekts pasūtītājam nepieciešams divu dienu laikā. Lai arī ar piepūli, tomēr tas izdodas. Taču gadās arī kāds ne tik saspringts posms un tad Ērikam Kiršteinam patīk ceļot pa Eiropu un ir prieks, ka viņš to var atļauties. Šad un tad viņš dodas makšķerēt, kaut gan laiku neizdodas atrast tik bieži cik gribētos.

Katrs laikā un labi paveikts darbs ir sniedzis savu gandarījumu, kā arī iespēju satikties un iedraudzēties ar cilvēkiem. „Prieks bijis satikt dzīvē gudrus cilvēkus, no kuriem daudz ko mācījos,” saka Ēriks Kiršteins. 

„Kas saista būvniecībā?”

 „Interesantais būvniecībā ir jaunrade, kad cilvēks kaut ko iecer, viņš vienmēr domā izveidot kaut ko labāku, skaistāku, ērtāku, ražīgāku nekā līdz šim. Mana pēdējā joma ir DOP un DVP izstrāde. Parasts, ikdienišķs, ne visai radošs darbs. Interesantais sākās, kad objekts sarežģīts (sevišķi rekonstrukcijas), darbi riskanti un DVP vajag steidzīgi. Tā kā biju strādājis par konstruktoru un arī praktiski – par būvstrādnieku, projektu institūtā apguvis normatīvus, varēju uzņemties jebkuru objektu. Gandarījuma netrūka, ne morāla, ne materiāla,” stāsta Ēriks Kiršteins.  

Lai nodotos galvenajam un nemainīgajam vaļaspriekam – makšķerēšanai, viņš iegādājās dzīvokli zivīga ezera krastā, kā arī laivu. Dzīvojot laukos, par papildus vaļasprieku kļuvis mazdārziņš ar dārza māju, plēves siltumnīcu, zivju kūpinātavu, u.c. Panākumi iepriekš minētajos vaļaspriekos ekonomiski palīdz tikt pie trešā. vaļasprieka – ikgadējā tūrisma ceļojuma.


Apsveicam Ivanu Dužku 75. jubilejā!

Ivans Dužka auga lielā ģimenē. Viņam ir četri brāļi. Tētis bija kara invalīds mamma strādāja būvniecībā un piecdesmitajos gados Ivanam Dužkam nācās iztikas līdzekļus pelnīt pašam. Viņš paklausīja tēvu un sāka strādāt celtniecībā, lai palīdzētu ģimenei un mācījās vakarskolā. Pēc tam darbavieta Ivanu Dužku norīkoja mācīties un 1965. gadā viņš Ukrainā pabeidza Dņepropetrovskas inženieru celtnieku institūtu, apgūstot inženiera celtnieka specialitāti. Līdz pat 1974. gadam viņš strādāja projektēšanā Dņepropetrovskā, bet kopš 1974. gadā Ivanu Družku uzaicināja strādāt Liepājas celtniecības trestā, viņš ir liepājnieks. Ivans Dužka visu dzīvi strādājis tikai celtniecībā, bija būvdarbu vadītājs, remontu un celtniecības pārvaldes galvenais inženieris, grupas vadītājs celtniecības objektu projektēšanai, galvenais konstruktors, bijis arī citos amatos. Ivans Dužka piedalījās ražošanas objektu, dzīvojamo māju, veikalu, gaļas saldētavu un citu objektu celtniecības un rekonstrukcijas projektu izstrādē.

Bez lielajiem objektiem, kas ir viņa sirdslieta, protams, ka savā pilsētā Liepājā Ivans Dužka pamana arī citas būves. Viņam patīk jaunie uzceltie lielveikali un prieks, ka Hokeja halle, kaut arī būvēta kā angārs, pilsētā izskatās pietiekami labi.

Vairākus gadus Ivana Dužkas lielais un nozīmīgais objekts bijusi Liepājas osta. Tās rekonstrukcijas gaitā viņš bijis gan būvprojekta vadītājs, gan konstruktors. Vēl viņa atbildības lokā bijusi „Liepājas metalurga” projektu dokumentācija. Lai arī uzņēmumam ir pašiem savs neliels birojs, Ivanam Dužkam pieder ne vien konsultanta, kontrolētāja, bet arī atbildīgā loma. Viņam ļoti patīk lieli un vērienīgi projekti un objekti. Ivans Dužka atzīst, ka viņam arhitektūra nav noteicošā. Svarīgi, lai ēka ir pietiekami vienkārša ekspluatācijā, lai tajā būtu labas tehnoloģijas, lai tās funkcionalitāte atbilstu mūsdienām un lai celtniekiem to būtu ērti būvēt.

Nu jau daudzus gadus Ivans Dužka sapratis, ka celtniecība viņa dzīvē ir galvenais un viņš nevarētu būt ne mehāniķis, ne enerģētiķis. Varbūt arī tāpēc daudzus gadus nostrādājis bez atvaļinājuma. 

Ārpus darbalaika viņš ziemās šad un tad viņš slēpo, vasarās makšķerē zivis. Taču galvenais viņa hobijs ir dārzkopība.

Kopš 1991. gada Ivans Dužka ir LBS biedrs.


Apsveicam Māru Cimdiņu jubilejā!

,,Ceļš sākas ar ideju” tāds uzraksts ir uz AS ,,Ceļuprojekts” karoga. Un tas ir katra šī uzņēmuma darbinieka moto, arī Māras Cimdiņas. Viņai pats skaistākais ceļš ir lakonisks un vienkāršs. Tāds pa kuru braucot tikpat kā nemanāmi nokļūt tieši tur, kur jānokļūst. 

Māra Cimdiņa dzimusi 1951. gada 31. martā. 1969. gadā viņa absolvēja Gulbenes vidusskolu un iestājās Rīgas Politehniskā institūta (RPI) celtniecības fakultātē. Nejauši? Var jau būt, jo tas bija laiks, kuru dēvēja: „Celsim, iesim, darīsim!”. Taču Mārai Cimdiņai mamma bija grāmatvede ceļinieku uzņēmumā Gulbenē un gluži sveša šī nozare nebija. Atlika vien sākt mācīties un rakt dziļāk.

1974. gadā Māra Cimdiņa sāka strādāt valsts ceļu projektēšanas institūtā, ko šobrīd Latvijā zina kā AS ,,Ceļuprojekts”.

 „1971. gadā RPI Autoceļu specialitātes studentiem bija mācību prakse projektēšanas institūtā ,,Ceļuprojekts”. Tas bija laiks, kad tikko bija uzbūvēts Jūrmalas ceļš, tapa Lorupes gravas šķērsojums, tapa Sēnītes satiksmes mezgla projekts – Latvijai nozīmīgi objekti. Tā bija vieta, kur valdīja domāšanas prieks – patiess, suģestējošs, gandrīz sataustāms. Mana vēlēšanās bija – es te gribu būt,” atceras Māra Cimdiņa. 

Pirmais projekts, kurā viņa piedalījās, bija autoceļš Kusa – Lautere – Vecpiebalga. Tas bija apjomīgs projekts samērā sarežģītā reljefā. 

Pirmo pastāvīgo darbu Māra Cimdiņa uzsāka 1974. gadā. „Ceļu projektētāju darbs toreiz bija sadalīts: lauku izmeklēšanas darbi un kamerālie darbi. Un tā: ar pēdējo sniegu - ārā, ar nākamās ziemas pirmo braucam iekšā. Gandrīz jābrīnās, kā tās ceļa trases tika veidotas. Viena lieta ir no punkta A uz punktu B ievilkt līniju kartē, nākamā lieta bija to līniju uzvilkt dabā. Projektējamās trases tika izstaigātas krustām šķērsām vistiešākajā nozīmē: pāri grāvjiem, pa mežiem, kuros koki mēdza augt tieši uz vizūras, pāri dzeloņdrāšu aplokiem, draudzējoties ar ganu suņiem un ziņkārīgu ganāmpulku. Iespēja pusgadu būt dabā – tas bija labi,” stāsta Māra Cimdiņa. 

Māras Cimdiņas pirmie objekti bija autoceļu Rīga – Tallina posms caur Ādažiem, caur Zvejniekciemu, caur Saulkrastiem, Ainažu apvedceļš, Valmieras apvedceļš, autoceļš Paisumi – Limbaži. Tagadējā projektēšanas tehnoloģija - tās ir citas un lieliskas iespējas, taču darbs pie datora ir milzīga slodze acīm. Jaunajiem kolēģiem par izbrīnu kādreiz Māra Cimdiņa paņem zīmuli un papīru. Tā viņa sakārto domas. 

Protams, ka ir gandarījums par padarīto. Vispirms tas ir Saulkrastu apvedceļš. Gandrīz neticami, bet ,,Priekšlikumi ceļa izvietojumam Saulkrastu zonā” datēti ar 1989. gadu. (Varbūt sakritība, bet šajā gadā Māra Cimdiņa iestājās arī Latvijas Būvinženieru savienībā).

„Lai taptu vērienīgi ceļu projekti, pie katra tiek ieguldīts milzīgs darbs – ļoti daudzu cilvēku domas, darbs, laiks. Tehniskais projekts jau ir noslēdzošā posma sākums. Un tad ir šī līnija un cipari, kas paliek jau būvnieku izpildījumam,” stāsta Māra Cimdiņa.

Saulkrastu apvedceļa projekta koordinators bija Jānis Cimdiņš, būvprojekta autors – Juris Uiska. Mārai Cimdiņai tas bija patiess radošs gandarījums: strādāt viņu vadītu darbu. Ar vīru Māra Cimdiņa bija kopā diendienā. Mājas, darbs. Viss vienuviet, kopā un roku rokā. Vīrs bija gan vadītājs, gan labs padomdevējs, kolēģis. Ne tikai no Māras Cimdiņas, bet no visas lielās AS „Ceļuprojekts” ģimenes negaidīti aizgāja labs speciālists un cilvēks. 

„Pārskatot fotogrāfijās fiksētās būvniecības darbu norises, atkal un atkal jāapbrīno būvnieku padarītais. Ir labi. Protams, ir atsevišķi projekta risinājumi, kas šodien tiktu veidoti citādi. Bet bez kļūdām un ,,tomēr bija jādara nedaudz citādāk” nav neviena projekta,” saka Māra Cimdiņa. Par veiksmīgu viņa uzskata savu darbu Lilastes mezgla projektēšanā. „Ir jau dīvaini: uzbūvēt 1 km ceļa ir liels darbs, dārgs darbs, bet autobraucējam tā ir nepilna minūte un jau nākamais kilometrs,” konstatē Māra Cimdiņa. 

Viņai ir palikuši skaistākie ceļojuma mirkļi. Viens ceļojumā uz Kamčatku, Sahalīnu, Vladivostoku: jūnija beigas, polārā diena, 6 stundu lidojums virs Ziemeļu Ledus okeāna, pa kreisi - sniegs un ledus, pa labi viena lielo upju delta aiz otras, kā pa milzīgu karti, iebrišana Klusajā okeānā. Otrs: Portugāle. Mārai Cimdiņai patīk viss, ko viņa redz, izbrīna viss, ko viņa redz. Eirāzijas otra mala. Viņa iebrien Atlantijas okeānā. Trešais: Alūksne. Viņa mudina arī citus: „Aizbrauciet!” 

Mārai Cimdiņai ļoti patīk grāmatas, teātris un darboties dārzā. „Nekam daudz, bet ir jāuzzied latvieša gada obligātajam repertuāram – kādam sniegpulkstenim, krokusam, kreimenei, ceriņiem, pujenei, jasmīniem. Lilijas - tā jau ir greznība,” saka Māra Cimdiņa. 


Apsveicam Ingrīdu Ekloni jubilejā!

Par mūža ieguldījumu nozarē 2015.gadā Būvindustrijas lielo balvu saņēmusī Ventspils pilsētas domes būvniecības kvalitātes kontroles nodaļas vadītāja Ingrīda Eklone ir autoritāte gan profesionāļiem, gan pašvaldībai.

Daudzās izcilās Ventspils būves ir principiālās speciālistes ieguldījums: Amatu mājā, Pārventas bibliotēkā, Skolēnu jaunrades namā, Livonijas ordeņa pilī. Kolēģi novērojuši, ka Ingrīdas galvenais mērķis ir kvalitatīvs būvobjekts neatkarīgi no apjoma un pasūtītāja.

Ātri pagājis

Būvinženiere, kas pieredzi profesijā krājusi 45 gadus, sākusi kā darbu vadītāja un būvuzraudze, Ventspils domē par būvinspektori nostrādājusi 22 gadus. Ingrīda Būvinženierim atzīst, ka balvu saņēmusi ar dalītām jūtām: «Bija gandarījums un prieks, ka mans darba mūžs novērtēts valstiskā līmenī. Par to liels paldies maniem kolēģiem, bez viņu līdzdalības tas nebūtu noticis. No otras puses, ir skumji, ka tik ātri pagājis darba mūžs un jau tiek vērtēts mūža ieguldījums.»

Ingrīda jau 15 gadu vecumā zinājusi, ka izvēlēsies reizē radošu un tehnisku profesiju. Skolā padevusies zīmēšana un eksaktie priekšmeti, tāpēc devusies mācīties uz Rīgas Celtniecības tehnikumu, kas tagad pārveidots par Celtniecības koledžu. Pēc tehnikuma beigšanas 1970. gadā deviņus mēnešus nostrādājusi projektēšanas institūtā Centrosojuzprojekts par tehniķi arhitekti. «Piedalījos dažādu restorānu, tostarp Saulkrastu restorāna, projektēšanā. Tā bija ļoti laba prakse pirms lielāka darba cēliena. Man patika projekta tapšanas process,» atceras inženiere.

Aizliegta ballīte

Karjeras laikā nozīmīgs bijis katrs projekts, taču sirdij tīkami ir daži: Ventspils Olimpiskā centra sporta komplekss ar basketbola halli, ledus halle, NATO sporta zāle, Pārventas bibliotēkas jaunbūve. No ražošanas un rūpnieciska rakstura būvēm svarīgākā ir Kālija parks ar kupolveida noliktavām, kas tapusi gandrīz pirms 20 gadiem.

Par tehnisko sarežģītību Eklone neuztraucas, taču teic, ka grūtāk bijis strādāt objektos, kuros ir «ļoti daudz apakšuzņēmēju un apakšuzņēmēju apakšuzņēmēju», jo tur nav precīzi sadalīti pienākumi, tāpēc kontrolēt kvalitāti šādos objektos ir sarežģīti.

No padomju gadiem Ingrīdai atmiņā gadījums, kad kādā daudzdzīvokļu mājā krāsošana pabeigta toreiz noliegto Ziemassvētku vakarā: «Tika parakstīts darbu pieņemšanas akts, un celtnieki uzrīkoja Ziemassvētku ballīti, kas tajā laikā bija aizliegts.»

Kolēģi, ne draugi

Eklone ikdienā atbild par pašvaldības un tās kapitālsabiedrību līdzekļiem finansēto objektu būvdarbu kvalitāti. «Galvenais – jābūt principiālai pieejai visiem būvniecības dalībniekiem,» uzsver speciāliste. Profesijā un darba attiecībās «čomu būšana» nedrīkst būt. Ingrīdai ir principiālas kontroles uzraudzītājas reputācija, viņu respektē gan būvnieki, gan pašvaldības amatpersonas.

«Risinot domstarpības par darbu kvalitāti būvobjektos, nedrīkst padoties mirkļa vājumam, piemēram, pažēlot draugu vai tuvu paziņu. Var palīdzēt ar padomu, bet ne dot atlaides darba jautājumos. Ar darba kolēģiem jāuztur koleģiālas attiecības,» savus profesionālos principus atklāj Ingrīda. «Man ir tuvi cilvēki arī profesijā, daudzas būvfirmas pa šiem gadiem kļuvušas labi pazīstamas. Visi ir labi cilvēki, un man reizumis ir nepatīkami viņus sodīt, ja nav ievērota kvalitāte, taču profesionāli nedrīkst cilvēkus un uzņēmumus šķirot. Es nedrīkstu pievilt cilvēkus un sabiedrību, pildot savus pienākumus. Darbā, tāpat kā biznesā, draugu nav, ir noteikumi, kas jāievēro visiem. Jebkurš cilvēks man var prasīt padomu, un es to neliegšu, bet, ja kaut kas pārkāpts, nostājai jābūt stingrai.» Rezultāts ir augsta kvalitāte arī sarežģītos, unikālos projektos. Ingrīda palepojas ar ūdenssaimniecības un ielu atjaunošanu 20 gadu garumā: «Viss turas! Pirmais objekts ar mākslīgā bruģa iesegumu pirms vairāk nekā 20 gadiem bija iebrauktuve pie Ventspils domes – joprojām bez iesēdumiem!»

Kvalitāte profesionāļu ziņā

Pēc Ingrīdas domām, patlaban būvniecībā vissteidzamāk būtu jāuzlabo iepirkumu nosacījumi: «Kamēr iepirkumos valdīs zemākās cenas princips, par būvdarbu labu kvalitāti runāt ir ļoti grūti. Saimnieciski izdevīgākie piedāvājumi valsts un pašvaldību pasūtījumos ir pieļaujami, taču pasūtītāji tos neizmanto, aizbildinoties, ka nav mehānisma vērtējuma kritēriju precīzai definēšanai. Rezultātā naudas ekonomijas nolūkā pasūtītājs grib dabūt labāko piedāvājumu par zemāko cenu, un no tā cieš kvalitāte. Kvalitāte nepazeminājās no tā, ka tika likvidēta Valsts būvinspekcija, bet gan jau tad, kad būvniecība kļuva tikai par biznesu.»

Ingrīdai ir praksē balstīts viedoklis par profesionāļu atbildību: «Lielajām būvniecības kompānijām un būvkomersantiem vispārīgos celtniecības darbus 100% apjomā vajadzētu paveikt pašu spēkiem, pieaicinot tikai speciālo darbu veicējus. Nevis tā, kā tas ir tagad, kad ir galvenais būvuzņēmējs, būvuzņēmējs, darbuzņēmējs un vēl reālie darbu darītāji, kuri bieži saņem niecīgu atlīdzību, ja vispār saņem. Bieži šie strādnieki ir bez specialitātes, kam vakarā atmet dažus centus, jo nav par ko maksāt un no kā maksāt, viss jau iztērēts it kā atbildīgo darītāju virknei. Esmu pesimiste un neredzu te pozitīvas pārmaiņas.»

Par savu lielāko devumu nozarei Eklone uzskata pašas pieredzi, ko nodod jaunajiem speciālistiem. Viņa kā darbaudzinātāja ir ārkārtīgi ieinteresēta jauno profesionālā izaugsmē, teic kolēģi.

«Jaunajiem būvniekiem vēlu nesalūzt un nepakļauties mirkļa vājumam, netīkot pēc vieglas un ātras peļņas! Būt profesionālim savā nozarē un saglabāt būvinženiera prestižu!» teic būvinženiere.

Ingrīdas Eklones profesionālais dzīvesgājums

Izglītība

1966. gadā pabeidza Ēdoles pamatskolu.

1970. gadā absolvēja Rīgas Celtniecības koledžu tehniķes arhitektes specialitātē.

1978. gadā kursos Maskavā ieguva būvniecības kontroles kvalifikāciju.

1983. gadā Lauksaimniecības akadēmijā ieguva inženiera celtnieka kvalifikāciju, kas pielīdzināta maģistra grādam.

2005.–2006. gadā studijas Lauksaimniecības universitātes doktorantūrā; papildus iegūts sertifikāts ēku un inženierbūvju, autoceļu būvuzraudzībā un būvdarbu vadīšanā, pabeigti kvalifikācijas kursi 19 dažādās jomās.

Darba pieredze

1970.–1979. gads – arhitekte Valsts Celtniecības komitejā un Ventspils rajona izpildkomitejā.

1979.–1983. gads – Ventspils MRS būvdarbu vadītāja.

1983.–1993. gads – Ventspils rajona izpildkomitejas celtniecības kontroles arhitekte.

1993.–2001. gads – Ventspils pilsētas domes Būvinspekcijas vadītāja.

2001.–2012. gads – Ventspils pilsētas domes Būvniecības administratīvās inspekcijas vadītāja.

No 2012. gada jūlija – Ventspils pilsētas domes būvniecības kontroles nodaļas vadītāja; bijusi nekustamo īpašumu, apstādījumu, iepirkumu komisijas amatpersona.

Sabiedriskā darbība

Piedalās Latvijas Būvinženieru savienības, Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas darbā, būvniecības procesa sakārtošanā Latvijā atbilstīgi Eiropas Savienības direktīvām; mērķi – tīra un sakopta vide, cilvēku labklājība dzimtajā pilsētā un valstī.

Antra Ērgle (Intervija publicēta žurnāla "Būvinženieris" 2015.gada oktobra numurā (Nr.46))


Apsveicam Jāni Šperbergu 60.jubilejā!

Jautāts, kā Jānis Šperbergs izvēlējies savu profesiju, viņš atbild: “Kaut kur bija jāmācās, lai nevajadzētu iet armijā kā arī iespēja strādāt laukos (LLA) nevilināja. Datori tajā laikā vēl bija dzimšanas stadijā, humanitārās zinātnes neuzrunāja. Bija savārtīšanās starp fiziku un celtniecību. Tīri vizuāli RPI (uzņemšanas komisija) patika labāk par LU.” Tā Jānis Šperbergs nokļuva Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātē, kuru 1979.gadā absolvēja ar būvinženiera diplomu.

Pēc augstākās izglītības iegūšanas Jānis Šperbergs strādājis par būvdarbu vadītāju Bauskas rajonā, bet no 1981.gada septembra līdz 1987.gada februārim bijis Balvu SCO galvenais inženieris, vēlāk kļūstot par ražošanas tehniskās daļas vadītāju. No 1988. gada aprīļa līdz 1992.gada februārim Jānis Šperbergs bijis Balvu Starpsaimniecību celtniecības organizācijas valdes priekšsēdētājs.

1992.gadā viņš sācis strādāt SIA “AD REM” par celtniecības daļas vadītāju Balvos. 1996.gadā kļuvis par SIA “Nelss K” direktora vietnieku, bet gadu vēlāk – par “REATON Ltd” Celtniecības nozares direktora vietnieku.

Trīs gadus Jānis Šperbergs strādājis SIA “SKANSKA KONSTRUKCIJA”, sākotnēji kā tāmētājs, bet kopš 1999.gada 1. februāra kā Tāmēšanas un iepirkumu daļas vadītājs. Piedalījies tādos projektos kā mājas rekonstrukcija Ausekļa ielā 7, ABB Latvia “Rītausmas servisa centrs”, Mājas rekonstrukcija Pumpura ielā 5, Biznesa Parks Rīga (“ASG” birojs un noliktava, Skanskas Noliktava, “Oriola” birojs un noliktavas).

No 2000.gada aprīļa līdz 2002.gada augustam Jānis Šperbergs bijis SIA “Merks” Projektu vadītājs, iesaistoties tādu objektu kā tirdzniecības centra Spice un Citymarket un Vika Wood kokmateriālu žāvēšanas kompleksa tapšanā, kā arī Tamro fasādes rekonstrukcijā, bet vēlāk kā SIA “Re&Re” projektu vadītājs arī tirdzniecības centra “Domina Shopping” tapšanā (1., 2. un 3.kārta).

Šobrīd Jānis Šperbergs ir SIA “Merks” celtniecības nozares direktors un valdes loceklis. 

Savā profesijā Jāni Šperbergu saista iespēja strādāt ar jauniem cilvēkiem, kurus interesē viņu darbs. Viņš arī nespēj iedomāties – ko citu būtu varējis izvēlēties 18 gadu vecumā, bet vienu gan zinot – noteikti nebūtu jurists!

Jautāts kā atpūšas ārpus darba, Jānis Šperbergs atbild, ka viens no viņa hobijiem ir vīna izzināšana un dažādi gardēžu vingrinājumi paša izpildījumā. “Ja paliek laiks, kaut kur ceļoju (pārsvarā individuāli), lasu vēstures grāmatas, pārsvarā citā skatījumā nekā mācīja vidusskolā vai obligātajā KPSS vēstures kursā,” viņš saka.

Kas viņu uztrauc būvniecības nozarē Latvijā? “No malas vēroju, kā risinās bezgalīgais process saistībā ar būvniecības likumdošanu, kā tai senajā parunā: Gribējās, kā labāk, sanāca …. tā kā sanāca,” tā Jānis Šperbergs.


Raimondu Meļņiku 50 jubilejā

Raimonda „sāls” ir pabeigti objekti. Par katru no tiem, ar kuru izdevies aiziet līdz finišam ir prieks. Kā pats saka: „Celtnieka karjera sākta no pašas apakšas”. Pēc studijām sekoja darbs Jēkabpils PMK. Tad atsevišķos objektos Rīgā. Tirdzniecības nams „Palazzo Italia”, biroju ēkas un noliktavas celtniecība Mūkusalas ielā 42, Noliktavas ēkas rekonstrukcija Aldaru ielā 10, Skaņu ierakstu studija Āraišu ielā 34, NORD/LB bankas filiāle Smilšu ielā 6, hostelis Brīvības ielā 199 ir tikai daži no tiem.  Astoņi gadi aizvadīti „Rīgas restaurācijas birojā” no darbu vadītāja līdz celtniecības direktoram. 

Vēlāk Raimonds Meļņiks uzsāka savu biznesu, piedāvājot pakalpojumus gan kā būvuzraugs, gan kā ar projektu vadītājs. 

Lai arī Raimondu Meļņiku šobrīd varētu dēvēt par darbaholiķi, viņš atļaujas nodarboties ne tikai ar darbu un sevi tomēr palutina. Ar ko? Ar atpūtu kopā ar ģimeni un sportu.


Mārīte Šperberga, Inga Jākobsone

Foto no LBS un jubilāru privātā fotoarhīva