Laimonis Kops: „Aizrādījumi rada cīnītāju”


Laimonis Kops nav pierunājams fotografēties. Esot jārāda nevis portreti, bet darbi. Viņa darbi ir konkrēti projekti, reālas būves. Taču viņam allaž paticis rakstīt, par ko liecina vairāk nekā simt publikācijas žurnālos, konferenču un simpoziju materiāli un četras grāmatas par būvniecību. Grāmatā „Melu virpulī” viņš aprakstījis savu dzīvi. Kas ietekmējis Laimoņa Kopa izvēles, kas veidojis viņa uzskatus un profesionalitāti?

Amatnieks kopš dzimšanas

Jau kopš dzimšanas daba bija noteikusi, ka man jākļūst par amatnieku. Kopš sevi atminos, nazis un āmurs allaž bijuši mani sabiedrotie. Jau bērnībā manas rokas bija tulznās, vēlāk pievienojās fiziskais rūdījums un gribēšana darboties lauku sētā. Atceros, uztaisīju 21 strazdu būri, ko sakāru visās iespējamās vietās un ar nepacietību gaidīju putnu atgriešanos. Kūts griestos starp pārseguma sijām iebūvēju ligzdošanas vietās kādiem desmit baložu pāriem.
Mūsu mājas atradās Kurzemes katla teritorijā, kara laikā zemnieku saimniecība tika izpostīta, pēckara periodā centāmies to atjaunot. Cūku kūts iekšpuse bija izdemolēta, kara laikā tur tika novietoti zirgi. Man tolaik bija 13–14 gadu, un es darbodamies daudz ko apguvu. Vajadzēja uztaisīt ap desmit siļu cūku ēdināšanai. Katrai siles galos izveidoju gropes, ko aizdrīvēju ar pakulām. Tas jau bija sarežģītāk nekā sanaglot strazdu būrīšus. Zirgi ar pakaviem bija sabojājuši cementa grīdu, to vajadzēja aizlāpīt. Pats sagatavoju cementa un grants maisījumu. Cementu ņēmu tik daudz, lai grants daudzums nenomāktu cementa pelēko nokrāsu. Kad maisījums bija gatavs, piebēru dzēsto kaļķi – pusi no cementa daudzuma. Patstāvīgi darbojoties, iemācījos, ka tikai trīsstūris ir nemainīgs veidojums.
Kad ģimeni deportēja uz Sibīriju, kūtī sāka saimniekot cūkkope Gate Krone, kas vēlāk kļuva par darba varoni un saņēma Sarkano Zvaigzni. Uzskatu, ka viņas panākumi tika kaldināti arī ar manām rokām. Es veicu saimniecībā nepieciešamos darbus. Man nebija mērķa kļūt par būvnieku vai par būvinženieri, vēl jo mazāk par būvju pētnieku, taču es nevarēju iespaidot savu dzīvi. Politiskie notikumi mani ierāva straumē un nesa pa manis neizvēlētu gultni. Šajā laikā tiku malts un burzīts, taču nespēju iespaidot ne politiskos notikumus, ne arī straumes virzienu.

Konservatorija pret monolītā dzelzsbetona aprēķiniem

Nesenā pagātnē kāds ievērojams mūziķis atzinās, ka savu instrumentu viņš iemīlējis tikai tad, kad to apguvis pilnībā un saņēmis publikas atzinību. Tā varētu teikt par visu, arī par būvniecību. Jaunam speciālistam jānonāk pie secinājuma, ka augstskolā iegūtās zināšanas dod tikai starta iespējas. Un tas jāapjauš ar savu smadzeņu, ar kolēģu, darbabiedru, arī konkurentu palīdzību. Pēc augstskolas pirmajā darbavietā Sverdlovskā katra mana izstrādātā zīmējuma lapu rūpīgi pārbaudīja grupas vadītājs, nodaļas vadītājs, galvenais konstruktors. Tā nebija formalitāte, jo projektēšanu veicām arī pēc ārvalstu līgumiem. Nepārtrauktie aizrādījumi aizskāra manu patmīlību, bet tieši tas mani padarīja par cīnītāju.
Lai papildinātu zināšanas būvmehānikā, pametu mācības konservatorijā, ko apmeklēju vakaros, un, saņēmis atļauju, turpmāk kā brīvklausītājs apmeklēju lekcijas Urālu Politehniskajā institūtā. Tās bija mūža vērtīgākās mācības. Pēc daudzajiem pārmetumiem darbā it kā klapes nokrita no acīm. Sapratu un izvērtēju savu zināšanu nepilnības. Nonācu pie atziņas, ka nepieciešams papildināt zināšanas, radās pārliecība, ka tas palīdzēs nostāties līdzās pieredzējušiem inženieriem. Vērtīgākais, ko tolaik iemācījos, bija rāmju un nepārtraukto siju aplēses, ko veicu pēc mezglu līdzsvarošanas metodes. Iemācījos aprēķināt nepārtraukto laidumu konstrukcijas neatkarīgi no laidumu un šķērsgriezumu daudzveidības, mezglos sasieto elementu skaita. Tolaik plaši tik aizmantotas monolītā dzelzsbetona konstrukcijas. Minētā metode noderēja arī monolītā dzelzsbetona aprēķinam.
Pēc priekšnieka ieteikuma izstrādāju aprēķinu metodes pamatprincipus, ko vadība pēc tam pielika pie sienas. Tas man, jaunam speciālistam, deva iedvesmu darboties.
Tas bija sākums. Iespējams, šāda pašizpausme pamudināja mani sākt rakstīt.

Pirms vienu uzrakstīt, vajag desmit izlasīt

Lai uzrakstītu vienu publikāciju, jāizlasa vismaz desmit citu rakstu. Lai uzrakstītu kādu tehnisku grāmatu, jāizlasa daudzas citu autoru grāmatas un zinātniskie raksti. Rakstu daudzveidība ļauj paskatīties uz savu specialitāti caur zinātnisku prizmu, ar plašāku, zinātniski pamatotu būvniecības izpratni. Tā nonācu līdz darbam ar studentiem. Jau 19 gadu esmu pasniedzējs dažādās specialitātēs (septiņus gadus lasīju lekcijas par celtniecības materiāliem Ļeņingradas Dzelzceļa institūta Rīgas filiālē un 12 gadu strādāju par pasniedzēju Rīgas Politehniskā institūta Būvkonstrukciju un Silikātu tehnoloģijas katedrās).
Mana specialitāte ir autoceļi un tilti, bet visu laiku esmu darbojoties civilbūvniecībā. Augstskolā iegūtā padziļinātā izpratne par hidroģeoloģiju un hidrauliski empīriski pierādītiem procesiem un dinamiku dažkārt ļāvusi atšķirīgi izprast dažus būvju destruktīvos procesus.
Reālajā būvniecībā, būvju projektēšanā un zinātniski pētnieciskajā betona un dzelzsbetona laboratorijā nostrādātie gadi palīdzēja satuvināt teoriju ar praksi. Būvinženieris, kas sēž tikai pie rasējuma dēļa, kļūst par zinošu, bet no reālās būvniecības attālinātu formālistu, savukārt praktiķi mēdz uzvērt: «Nav vajadzīgas teorētiskās zināšanas, jo būvniecībā tā nedara.» Projektētāji bez reālās prakses būvniecībā dažkārt ir pārliecināti, ka praksē ir iespējams 32 milimetru stiegras izlocīt kā diegu ar tamborējamo adatu vai ko tamlīdzīgu.

Vitruvija mācība par nemitīgu praksi

Pirmajā gadu simtā pirms mūsu ēras dzīvoja ievērojamais tā laika būvnieks – arhitekts Vitruvijs. Viņš sastādīja enciklopēdisku traktātu Desmit grāmatas par arhitektūru, kas vairākus gadsimtus kalpoja par ceļvedi būvmākslā. Vitruvijs uzsvēra, ka būvnieku māka ir teorijas un prakses apzināts kopums, ka prakse ir nemitīga, izsvērta darbība un ar cilvēku rokām no jebkāda materiāla darināts veidojums saskaņā ar izsniegto zīmējumu. Teorija ir iespēja apzināti parādīt veidojuma pamatojumu. Vitruvijs apgalvoja, ka prakses iemaņas bez zinātniska pamatojuma nevar saņemt atzinību, bet, balstoties tikai uz teorētiskiem traktātiem, iegūstam vien profesijas ēnu...
Vai daudzi no mums ir apguvuši šīs abas jomas, kas ir tik atšķirīgas, taču ved pie vienota mērķa? Ja nav zināšanu ne vienā, ne otrā jomā, ir tikai izglītības apliecinājums, ja arī tā nav izvēlētajā nozarē, tad izveidojas tāds speciālists kā ekspremjers reformators Māris Gailis, kurš izteicās, ka ir gatavs vadīt jebkuru ministriju... No viszinošā reformatora varoņdarbiem joprojām cieš pilnībā iznīcinātā un deformētā būvindustrija. Līdz šim laikam valsts nav atguvusies no pašplūsmas, ko radīja vienotās būvniecības industrijas vadības sistēmas likvidēšana.
Galvaspilsēta tiek piesātināta ar būvēm, kas arhitektoniski ir tai svešas, tostarp izslavētā Gaismas pils. Ja ieinteresētie birokrāti nevar sabiedrību citādi pārliecināt, tiek piesaukti ārzemju speciālistu atzinumi. Un ne jau bez samaksas. Cik izmaksāja Brīvības pieminekļa renovācijai pieaicinātie itāļu un angļu konsultanti? Atjaunošanas darbā viņu ieteikumi nav manīti. Atmodas sākumā mani uzaicināja dot savu novērtējumu par pieminekļa stāvokli, ko arī izdarīju bez atlīdzības. Labdarība bija arī mana palīdzība atjaunotai Latvijas armijai, kad veicu Ādažu armijas poligona garāžu kompleksa un bloķētās vairākstāvu administratīvās ēkas tehnisko izpēti. Taču ne bez «Pentagona» ziņas tika pieaicināts cits speciālists, kurš, izmantojot manus materiālus, noslēdza līgumu un saņēma lielu atlīdzību. Par to ziņoju tā laika «Pentagona» saimniekam – ministram Tālavam Jundzim. Taču bez rezultātiem. Sākās laiks, kad Latvijas ceļa iedibinātās valsts institūcijas ļāva vaļu korupcijai un visaptveroši valsts mērogā parādījās «likumīgie» zagļi. Tādi piemēri lika man ar citu skatu paraudzīties uz okupācijas apstākļos izaudzināto un pie varas nonākušo eliti.
Dažkārt plašsaziņas līdzekļos ārzemnieku ieteikumi tiek pasniegti kā vienīgie iespējamie risinājumi, lai gan bieži atklājas viņu nekompetence. Ārzemniekiem ir sveša mūsu mentalitāte, viņi dzīvo atšķirīgā ģeogrāfiskajā zonā un ar citām materiālajām iespējām, bet sniedz mums ieteikumus, ko centīgi pieņemam.
Pirms dažiem gadiem būvinženieru saietā kā sasniegumu demonstrēja, ka pamatus var pabūvēt zem ēkas, ko «pakarina» uz montāžas balstiem. To pasniedza kā sasniegumu! Bet, ja to pašu var izdarīt ievērojami ekonomiskāk, vai pasniegtais «jaunatklājums» nav uzskatāms par būvinženieru ētikas trūkumu? Iespējams, ja maksā, tad darbu tehnoloģijas izvēlei nav nozīmes un kā jauninājumu var pasniegt jebko. Skumji! Tāpat zemē tiek ieraktas ievērojamas materiālās vērtības, lai slēptu «atbirumu». Nav iespējams noteikt, dažkārt pat aptuveni, cik lielas summas tiek noraktas, cik tiek atņemts valsts budžetam vai privātai kabatai. Jautājums ir cits: kur paliek nerakstītais inženiera morāles kodekss?