Metāla konstrukcijas. Kurš atbild?

Latvijā būvnieku vidū valda maldīgs uzskats, ka visi Eiropas vai Latvijas standarti ir brīvprātīgi un nav saistoši būvniecības dalībniekiem. Šajā rakstā vēlamies dalīties pieredzē attiecībā uz būvju nesošajām konstrukcijām, kur virkne standartu ir obligāti, un tie nosaka prasības ne tikai piegādātajiem materiāliem, bet arī konkrētus pienākumus būvniecībā iesaistītajiem dalībniekiem. Proti, šoreiz runa būs par metāla konstrukcijām un pienākumu sadalījumu starp konstrukciju pasūtītāju un to ražotāju.

Kopš 2015. gada 1. janvāra Latvijā metāla konstrukcijas no tērauda ir jāprojektē un jāuzstāda saskaņā ar LBN 204-14 būvnormatīva prasībām, kas savukārt nozīmē projektēšanu un montāžu saskaņā ar Eirokodu jeb Eiropas atbilstošo standartu prasībām. Paralēli Eiropas Komisija atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes regulai Nr. 305/2011 ir noteikusi obligāti piemērojamos standartus virknei būvizstrādājumu (kopā jau vairāk nekā 440 standarti), kas ir obligāti būvniecības sakarā visā Eiropā. No 2013. gada 1. jūlija tāds ir arī standarts LVS EN 1090-1. Tādējādi arī Latvijā, izbūvējot nesošās metālkonstrukcijas no tērauda vai alumīnija, papildus jau spēkā esošajiem Eirokodiem jāievēro arī standarta LVS EN 1090-1 prasības. 

Standartu sērija EN 1090 sastāv no trim daļām, un to darbības apgabals ir apjomīgs. Šie standarti attiecas uz pastāvīgi iebūvētiem tērauda vai alumīnija izstrādājumiem ēkās, tiltos un citās inženiertehniskajās būvēs, ja tie kalpo kā konstrukciju nesošie elementi vai to komplekti.

LVS EN 1090-1 ir viens no trim EN 1090 sērijas standartiem un nosaka kārtību, kādā metālkonstrukcijas tiek novērtētas pirms to marķēšanas ar CE zīmi un ekspluatācijas īpašību deklarēšanas. Standarts LVS EN 1090-2 savukārt nosaka jau konkrētas prasības tērauda konstrukciju izgatavošanai un montāžai, bet LVS EN 1090-3 prasības alumīnija konstrukciju izgatavošanai. Taču jāņem vērā, ka EN 1090 sērijas standartos ir references uz vēl vairāk nekā 100 EN standartiem, kuros ir noteiktas prasības materiāliem, pielaidēm, savienojumiem, skrūvēm, personālam, krāsojumam, apstrādei utt. Tāpat šajā standartā ir tiešas references uz Eirokodiem jeb tā saucamo EN 1990 – EN 1999 standartu sēriju, par kuru jau minēts ievadā. Kopā šie standarti veido vienotu sistēmu, kā pareizi projektēt, izgatavot, montēt un pārbaudīt pirms nodošanas ekspluatācijā metāla konstrukcijas.

Šo vadlīniju mērķis ir vērst būves pasūtītāja un tā pārstāvošo būvuzraugu, kā arī būvvalžu uzmanību uz atbildības sadalījumu starp metāla konstrukciju pasūtītāju un ražotāju saskaņā ar minēto standartu prasībām. Lai būtu vieglāk saprotams, nepieciešams ievērot turpinājumā aprakstīto. 

Metāla konstrukciju pasūtītājs – saskaņā ar Latvijā pastāvošo praksi visbiežāk tas būs metālkonstrukciju projektētājs. Tomēr tas var būt arī būvdarbu veicējs vai būvdarbu pasūtītājs atkarībā no tā, kurš ir uzņēmies atbildību par būvprojekta risinājumu, detalizāciju un uzņemtajām saistībām. Svarīgi saprast, ka tā ir persona, kas standartu izpratnē veic pasūtījumu metālkonstrukciju ražotājam izgatavot metāla konstrukcijas...

Visu rakstu lasiet žurnāla "Būvinženieris" jaunākajā numurā*!

*Žurnālu “Būvinženieris” var iegādāties LBS birojā - Kr.Barona ielā 99, Latvijas pasts un SIA “Preses serviss” piegādes vietās Rīgā, Siguldā, Dobelē, Mārupē, Daugavpilī, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Ogrē, Bauskā, Ādažos, Madonā, Salaspilī, Jūrmalā, Iecavā, Ķekavā un citur.

Līga Gaile, Dr. sc. ing.

Vadims Goremikins, Dr. sc. ing.

Pēteris Druķis, Mg. sc. ing.