Pats savās kurpēs

Pats savās kurpēsKopš 1939. gada Latvijas lauksaimnieki augstāko izglītību iegūst Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētajā baroka pilī Lielupes krastā. Bet kopš 2004. gada šīs pils saimnieks un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors ir Arhitektūras un būvniecības katedras profesors Juris Skujāns.
Pats savās kurpēsi>Kopš 1939. gada Latvijas lauksaimnieki augstāko izglītību iegūst Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētajā baroka pilī Lielupes krastā. Bet kopš 2004. gada šīs pils saimnieks un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors ir Arhitektūras un būvniecības katedras profesors Juris Skujāns. Viņam piestāv rektora mantija ne tikai tāpēc, ka labi un iespaidīgi izskatās, bet arī tāpēc, ka viņa ieguldījumu ciena un novērtē studenti, rektoru izvirzot Latvijas studentu Gada balvas nominācijai Gada rektors, par kādu viņš kļuva 2007. gadā.

Vai pats bijāt labs students?
Ne izcils, ne slikts, bet pietiekami.
Vai studijas ietekmēja tas, ka bijāt lauksaimniecības universitātes profesora dēls un Jelgavā nemācījāties, lai nebūtu tēva uzraudzībā?
Mans tēvs ir speciālists augsnes zinātnēs. No viņa esmu ļoti daudz mācījies, it īpaši komunikāciju ar cilvēkiem. Viņš savā laikā vairāk kā 20 gadus ieņēma LLA Kvalifikācijas celšanas prorektora, kā arī dekāna amatus. Tas bija darbs ar vadošajiem saimniecību speciālistiem. Taču būvniecību Jelgavā nemācīja. Man patika zīmēšana un arhitektūra. To vēlējos studēt. Konkurss arhitektos liels. Studēt vēlējās cilvēki, kas zīmēšanas eksāmenam gatavojušies ilgstoši, startējuši pat vairākus gadus pēc kārtas. Diemžēl neizturēju konkursu. Tā, kā augstskola piedāvāja celtniecību, tad es arī piekritu. Kaut kas jau tajā ziņā bija darīts, abi ar tēvu būvējām vasarnīcu (smaida). Pabeidzu Rīgas Politehnisko institūtu un atgriezos Jelgavā, kur tikko bija nodibināta Lauksaimniecības celtniecības specialitāte. Toties abas manas meitas pabeidza LLU. Viena ir ekonomiste, otra ainavu arhitekte. Tā, ka kopumā nav gluži tā, ka ražoju kurpes, bet pats tās pērku ārzemēs un saku, ka mūsējās labākās (smejas). Kādā dienā katedras vadītāja man pateica, ka pieņēmuši meitu vadīt nodarbības studentiem. Daiga (Zigmunde – M.Š) labi studēja un labi pabeidza studijas. Tā sāk rasties trešā paaudze. Tā skaistuma izjūta Daigai galvenokārt ir no manas sievas Māras. (Māra ir laba floriste, sadarbojas ar Mārtiņu Rītiņu un ir dekorējusi galdus dažādās pieņemšanās viesiem trim mūsu atjaunotās Latvijas prezidentiem. - M.Š.) Pašlaik meita mācās doktorantūrā, gatavo savu darbu ainavu arhitektūrā, bet tā kā ir divu bērnu māmiņa, iet lēnāk. Vecākai meitai Sandrai (Puļke- M.Š) trīs bērni. Tā nu sanāk, ka kaut kā tā ķēde veidojas, tikai katrs savā līnijā.
Tad jau esat bagāts vectētiņš!
Jā, pieci mazbērni ir tādas stabilas vērtības.
Vai nav grūti mācīties tur kur ir vecāki?
Ir jau. Lekcijās mēs nesatikāmies. Taču tas ietekmē, gan labā virzienā, gan varbūt otrādi. Bet Daiga bija dikti ņipra. Viņa skolā beidza fizikas matemātikas klasi un viņai LLU matemātikā piedāvāja likt atzīmi automātiski – 8, taču Daiga paziņoja, ka kārtos eksāmenu un saņēma deviņi. Augstskolu beidza ar sarkano diplomu. Pie mums ļoti maz ir šī diploma īpašnieku.
Dēls pāraug tēvu, meitas arī tēvu?
Grūti pateikt. Varbūt kādreiz tā būs, jo spējas ir pietiekošas.
Vai lekcijas un eksāmeni rektoram ir obligāts pasākums vai tā ir saikne ar realitāti?
Gan saikne, gan obligāti. Par rektoru var būt profesors, bet par profesoru var būt tas, kas strādā zinātnisko darbu, lasa lekcijas. Profesoru ievēl ik pēc sešiem gadiem un to var darīt līdz mūža beigām, bet par rektoru iespējams ievēlēt tikai divus termiņu. Tātad vai nu uz pieciem vai uz desmit gadiem.
Cik šobrīd ir viegli vai grūti būt studentam? Cik augstskola var līdzēt?
Studenti ļoti daudz strādā un tas ir apburtais loks. Viņam ir darbs, līdz ar to rodas parādi augstskolā. Tāpēc ir daudz jāmaksā. Viņi maksā, kārto, tad atkal strādā un tādā garā turpina. Kā tur palīdzēt? Grūti pat pateikt. Pirms kāda laika man bija ļoti laba studente, viņa teica, ka ģimenē veidojas tāda situācija, ka jākļūst par apgādnieku, viņa nevar studēt, dosies strādāt. Žēl, ka no tādiem studentiem jāšķiras. Tie gadījumi ir dažādi, īpaši daudz strādājošo ir maģistrantu vidū. No vienas puses tas it kā ir labi, jo tā ir praktiskā pieredze, bet no otras puses, tās pamatzināšanas nav tik pamatīgas, kā mūsu studiju gados. Ja mēs kādreiz visu paši ņēmām, skrūvējām, taisījām un veidojām, tagad studentiem ir iekārtas. Labi, ka par Eiropas naudu zinātniskajā jomā varējām uzlabot augstskolas iespējas. Pirms tam tiekoties ar ārzemju zinātniekiem vairāk bijām teorētiķi, tagad savas izstrādnes varam pārbaudīt praktiski. Taču iekārtas vajag attīstīt. Tās ātri noveco, jo viss uz priekšu dodas tempā. Pašreiz būsim īpaši grūtā situācijā, jo no 12 miljoniem latu mums noņem 4 miljonus. Mediji uzreiz jautā: vai mācību spēkiem algas samazinājām, vai kādi jau brauc projām, ko un kā ekonomējam? Varu teikt tikai to, ka strādājam visos virzienos. Taču mums ir studiju gads un ir kalendārais gads. Studiju gads jāpabeidz ar maksimāli maziem zaudējumiem. Šajā periodā rūpīgi jāpārdomā, kā strādāt otrajā pusgadā. Mēs jau daudz samazinām, strādājam un mazinām. Bet, kad būs krasākas pārmaiņas, nekur jau neliksimies. Taču tā, kā esam lauku cilvēki (pasmaida), tad netrakojam. Apsveram, izdomājam. Gribam visiem procesiem rūpīgāk pieiet, nevis ātri un attiekties pret visiem vienādi. Universitātē ir daudzas svarīgas lietas. Ēst visiem vajadzēs. Jau tagad pukojamies, ka ievedam, bet kur ir tie vietējie produkti? Jā, esmu būvnieks, bet tos lauksaimniekus arī aizstāvu. Mežu joma, pārtika, veterinārija, tās ir jomas, kuras nevar likvidēt, bet kuras prasa ļoti daudz. Viss taču ir saistīts. Tad cieš gan būvnieki, gan pārējie.
Astoņdesmito gadu sākumā, jūsu celtniekus tā draudzīgi dēvēja par fermu inženieriem, vēlāk atzina, ka daudzviet esat apsteiguši RTU un no Jelgavas nāk spēcīgāki inženieri.
Pats esmu beidzis RPI un tomēr ir patīkami dzirdēt labus vārdus par Jelgavu, jo tas nozīmē, ka no nulles esam pievilkušies uz augšu līdz tai latiņai, kas nepieciešama labam inženierim. Tomēr zinātniskā jomā Tehniskajai universitātei ir daudz spēcīgi profesori, akadēmiķi, kas zinātnisko latiņu tur ļoti augstu. Mēs visu būvnieku spektru pārklājam ar divām katedrām. Mums katrā jomā ir tikai viens vai divi speciālisti, Tehniskajā universitātē ir vairākas katedras. Tur ir piramīda, ir vadošie profesori apkures, ventilācijas, ūdensapgādes, būvmateriālu, būvdarbu u.c. jomās. Zinātnē mums ir grūti sacensties. Taču attiecībā uz inženieru sagatavošanu, esam atvērti un vienmēr vēlamies sadarboties gan ar ražotājiem, gan inženieriem, gan ar projektētājiem. Mēs ļoti daudz strādājam ar studentiem un viņiem atrodam laiku. Protams, ka ir patīkami dzirdēt, ka esam pietiekoši labā līmenī. Taču neatļaujos salīdzināt augstskolas tādā veidā, kā labāk vai sliktāk. Mēs visi darām to darbu, kas vajadzīgs un prieks, ja iznāk.
Daži bijušie RPI studenti labprāt bērnus sūta mācīties pie jums.
Jā, tā ir. Un ir arī tādi gadījumi, ka pat Latvijā zināmiem būvniekiem viens dēls mācās Rīgā, otrs pie mums.
Un kā ar pētniecisko darbu?
Pētniecībā vairāk orientējamies uz būvfiziku. Mums ir vajadzīgās iekārtas, laboratorijas, kā arī speciālisti. Pats visa mūža garumā pētu un interesējos par putu ģipsi un tā pielietošanu. Uzkrājam bāzi akustiskās iekārtas absorbcijas, skaņas izolācijas, tāpat siltuma plūsmu mērīšanai, tas dod iespējas, lai visām šīm tēmām piesaistītu maģistrantus un doktorantus. Pie mums viesojas arī ārzemju profesori.
Juris Skujāns ne vien pētījis putu materiālu iegūšanas tehnoloģijas un īpašības, bet izstrādājis arī mazstāvu ēku norobežojošo konstrukciju izveidošanas tehnoloģiju. Viņš ir vairāk kā 50 zinātnisko publikāciju autors un viņa izgudrojumus apliecina 6 autorapliecības. Jurim Skujānam ir virkne sabiedrisko darbu. Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Baltijas valstu lauksaimniecības universitāšu sadarbības tīkla rektors, Latvijas augstskolu Rektoru padomes loceklis, nodibinājuma LLU fonda Jelgavas pils valdes priekšsēdētājs. Un tā varētu turpināt saucot gan biedrības, gan padomes un korporācijas.
Jums ir vairāki sabiedriskie darbi un aktivitātes. Kā iespējams būt tik aktīvam un visu paspēt?
Aizvien grūtāk visu paspēt.
Vai Ernsta Johana Bīrona rēgs neklīst un ļauj strādāt? Kā sadzīvojat ar kapenēm?
Sarežģīti. Tādā ziņā esam unikāla augstskola un darām unikālu darbu, jo pils ir Baltijas valstīs lielākais kultūras piemineklis. Uzturam, saudzējam, apkopjam. Te ir izglītības, zinātnes un kultūras centrs, arī vēsture - kapenes.
Šad un tad veiksmīgi un pozitīvi mūsu pils nospēlē sadarbības projektos. Piemēram, Spānijā, kur tāpat pietiek savu piļu, mūs tā pieklājīgi klausījās, bet kolīdz uzzināja, ka Lauksaimniecības universitāte atrodas pilī un bukletā ieraudzīja kāda tā izskatās, attieksme burtiski mainījās. Kapenēs atjaunojam sarkofāgus, sadarbojamies ar baltvācu muižniecību Vācijā. Var jau domāt ko gribas, bet kad pirms pāris gadiem remonta laikā sienā atrada galvaskausu, un sākām to pētīt, mums viens pēc otra turpat vai trīsdesmit cilvēki aizgāja... Atvadījāmies gan no iepriekšējā rektora, gan galvenās grāmatvedes un vēl veselas virknes godājamu profesoru un darbinieku.
Vai kādreiz rokas nolaižas, bet kaut kas tomēr neļauj plinti mest krūmos?
Ir tā bijis. Bet kāpēc tas vajadzīgs? Labāk īstenoju tēva padomu: ja ir problēma tad risini, nevis bēguļo. Neej ar naidu, bet ej un runā. Pagaidām ir izdevies loģiski salikt, sakārtot un risināt arī tos grūtos jautājumus.
Vai kādreiz esat pārskaities?
Gadās. Tik optimisma pilns tagad neesmu. Kā vari neskaisties, ja izglītībai nogriež līdzekļu neanalizējot situāciju. Vieniem ar devīgu roku dod miljonus, kā Parex un Demakova par miljoniem noslēdz līgumu ar arhitektiem, bet nākotnei un izglītībai nogriež. Jaunieši meklēs iespējas citur.
Tad taupība pēc tam sāpīgi atmaksājas.
Protams, uz ko, lai mēs ceram? Ja mēs uztraucamies, ka jaunieši brauc uz ārzemēm strādāt palīgdarbus un vairs neatgriežas, ko lai saka par spējīgāko jauno cilvēku došanos projām studēt un iegūt pavisam citu statusu, bieži vien arī paliekot ārvalstīs. Laukus esam „noplicinājuši”, tagad notiek process, kad tiek ierobežota Latvijas izaugsme.
Ja netiksim pie ES struktūrfondiem, jo nav 15 % un pat 7 % līdzfinansējuma no valsts, tas būs sāpīgs sitiens atpakaļ. Maksas studentu skaits samazināsies tik daudz piesauktās demogrāfiskās bedres dēļ un samazināsies studējošo skaits kopumā. Kaut kāds glābiņš mums bija ES fondi un telpu īre, bet tagad arī šie līdzekļi sarukuši.
Kas ir tāds, ko gribētos paveikt?
Mērķu ir daudz un tie nepārtraukti mainās. Nezinu, vai vadīšu Latvijas Lauksaimniecības universitāti arī nākošajā studiju gadā, bet par galveno rektora uzdevumu uzskatu – maksimāli saglabāt kolektīvu, par kuru mums vienmēr ir bijušas labas atsauksmes arī no ārpuses. Neļauju darbiniekiem ļauties panikai, taču tajā pat laikā mums jāapzinās situācijas nopietnība. Redziet, šī situācija vēl pirms gada pat sapņos nerādījās. Runājot pat tālāku LLU stratēģiju, jāatzīmē Valdekas Zinātniski tehnoloģiskā centra izveide, LLU nekustamo īpašumu sakārtošanas jautājumi, kas prasa fantastisku piepūli. Salīdzinot šīs problēmas ar kaimiņiem igauņiem, kuri šos jautājumus sakārtoja līdz gadu tūkstoša maiņai, mēs atkal esam atpalicējos. Jāatzīmē saistība, jeb noslēgta ķēde: izglītība, zinātne, inovācijas un to pārnese, ražošana, atbalsts izglītībai – tā visa būtiska nostiprināšana.
Saņemot ES fondu naudu, mums rastos daudz iespēju šo sistēmu reāli iedzīvināt, neesmu gan pārliecināts, vai vajadzīgā sapratne šajā jomā ir valsts valdībai.
Man pašam gribētos kopā ar kolēģiem un sadarbībā ar SIA Zemgales Tehnoloģisko centru, gūt atbalstu projektam par Pasīvās mājas varianta izstrādāšanu un pamazām ieviest jaunas skaņas izolējošas starpsienas izveidi.
Ko darāt lai nesadegtu?
Mans lielākais hobijs ir sēņošana. Mums, latviešiem, ir dota tāda iespēja, kāda nav dota daudziem – un tā jānovērtē! Medīt, zvejot var gandrīz visu gadu, sēņot var tikai rudenī. Daba mani ļoti saista, protams, man ir dārzs, kur būtu vēlme biežāk pastrādāt. Tradicionāli katru gadu braucu uz manas mammas dzimto pusi Latgali, kur ir ļoti sirsnīgi cilvēki un rāmi, klusi ezeri. Saulriets Sivera ezera malā dod spēku ilgam laikam.
Daudzveidība dzīvē ir absolūti nepieciešama. Man ir abonements Nacionālajā teātrī, apmeklēju jaunākās izrādes un vispār cenšos apmeklēt kultūras pasākumus, kuros esmu ielūgts. Sportā fanoju par mūsu hokeju, par Dinamo jau no bērnības, arī par citiem sporta veidiem. Spēku un pamatīgumu man dod arī vecāku paraugs. (Tēvs Rainis Skujāns ar sievu Irēnu ļoti saticīgi un skaisti, viens otru balstot, kopā dzīvo jau 61 gadu. - M.Š.)
Sakuplojusi mūsu ģimenes saime – esam ļoti draudzīgi, sapulcējamies kopā gan jubileju, gan citu svētku reizēs. Mums pilī ir skaistas balles. Darbiniekiem, studentiem, absolventiem un jelgavniekiem Ziemassvētkos. Mūsu pils balles saistās ar īpašu gaisotni.

Laikā, kad Latvijas valsts svinēja 90 gadu jubileju, Jelgavas pilij palika tieši 270 gadi. 500 cilvēki un 52 kolektīvi ziedoja naudu, lai palīdzētu savai pilij un svētkos to izgaismotu. Tādu prestižu nevar iegūt vienā mirklī. Naudu ziedoja arī apkopējas un katrs ziedotājs saņēma pils foto ar rektora oriģinālu nevis ieskenētu parakstu.
Šogad augstskolai paliks 70 gadi, bet rektoram Jurim Skujānam šis ir arī rektora vēlēšanu gads. Lai kopā ar komandu, izdodas augstskolu prasmīgi vadīt arī šajā valstij ekonomiski un politiski grūtajā laikā!


Mārīte Šperberga
Valda Āboliņa foto