Pieci vienā – „ronis” starp būvinspektoriem



Raitis Gultnieks. Varēja būt profesionāls futbolists, bet kļuva būvinženieris. Tagad ir Ogres novada pašvaldības būvinspektors. Latvijas Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas prezidents. Viņa ikdiena: dokumenti un likumdošana, prasību ievērošana. Teorētiski tā no rīta līdz vakaram spēj strādāt tikai „sausiņi”, „burta kalpi” izbijuši teicamnieki. Tas tikai teorētiski. Tāpēc tāda bilde, kas saucas „Raitis Gultnieks” iesākumā nelīmējas kopā ar būvniecību, būvniecības likumdošanu, gleznošanu, tautas deju dejošanu un ziemas peldēšanu, maratoniem un pat starptautiskām sacensībām. Vēl tai bildei klāt jāpieliek – „neņem kukuļus”, nav kredītu. Un tik un tā nebūs pilnīga...

Ja sportiski vecāki audzināšanā un gēnos ieliek sportu, tad ieliek arī spītību? Kā izpaužas jūsējā?
Vienmēr trenējos apzinīgi, nešmaucos. Skatījos TV spēles. Futbola spēļu laikā sēdēju aiz vārtiem un vēroju vārtsargu darbību, rakstīju sporta dienasgrāmatu, kurā analizēju savu darbību pie ielaistajiem vārtiem
Varbūt varējāt būt treneris, kaut kas cits... kāpēc būvinženieris?
Kādu laiku biju vārtsargu treneris. Domāju mācīties LVFKI par treneri. Skolā gan domrakstos vienmēr rakstīju, ka būšu celtnieks. Arī arhitektos tā kā gribējās, bet nebiju labi apguvis zīmēšanu (cik zināju, tad iestājeksāmenos bija jāzīmē cilvēka galva). Izvēlējos celtniekus, jo skolā ļoti labi padevās ģeometrija un fizika.
Kad un kādā veidā atklājāt, ka daudzi vaļasprieki tā vairo enerģiju, ka varat vēl?
Daudz kas nāca nejauši, bet pieņemot lēmumu pamēģināt, sākumā jau nezini, ka tas kļūs par tavu hobiju. Darbā man jāseko, lai būvējot tikta ievērota likumdošana. Tur ir maz radošu elementu. Gleznojot, dejojot iespējams attīsties radoši, bet ziemas peldēšana un brīvdabas peldēšana nostiprina fiziski.
Vispirms spēlējāt futbolu, tad peldējāt. Pēc tam kļuvāt ronis un ziemas peldētāju biedrības „Ogres roņi” vadītājs. Jums ir pat pašam savs stāsts par vecīti, kas tik neatlaidīgi jūs pierunāja peldēt ledainā ūdenī...
Jā, tā bija, gan, kad 1998. gada decembra otrajā pusē pastaigājoties gar jūras malu Bulduros viens vecāks kungs – krievu avīzes „Celiteļ” korespondents - mani burtiski pierunāja iet līdzi un izpeldēties jūras ūdenī.
Ziemas peldēšanā jums ir daudz privātu, Latvijas rekordu? Tas sportiskais gars nekur nav pazudis – būt labākajam?
Ja kaut ko daru, tad daru to pamatīgi. Skaidrs, ka ir vēlme uzvarēt. Futbolā uz pasaules čempionātu bija ļoti grūti tikt (pat neiespējami), bet ziemas peldēšanā esmu piedalījies jau piecos pasaules čempionātos. Latvijas rekordi ir bijuši gan 50m gan 450m brīvajā stilā.
Lai cilvēks justos jauns jebkurā vecumā, viņam ir jāpeld?
Jaunības eliksīrs noteikti apslēpts domās par sevi. Es vienmēr esmu juties jauns. Man šķiet, ka es zinu mazāk, nekā vajadzētu. Tik daudz, kas nav izzināts! Vēlos visu laiku mācīties, pilnveidoties, attīstīties. Peldēšana noteikti ir tikai viens no līdzekļiem kā neieslīgt depresijā. Peldot garākus gabalus brīvdabā, esmu reizēm nonācis tādā kā meditatīvā apgaismībā – prātā nāk lieliskas idejas, brīvības sajūta, visvarenības izjūta. Vecums ir relatīvs, jaunība ir bezgalības sajūta.
Šī gada ziemas peldētāju pasaules čempionātā,  kas janvārī norisinājās Lielupē jūs peldējāt 25,  50 m un tad izturības peldējumu 450 m.  Kā noteikt to robežu, lai nepāršaut pār strīpu, piemēram, kā Nils Ušakovs, skrienot maratonu. Kādām jābūt sajūtām, lai saprastu, ka tomēr līdz galam nevajag, ja par garo peldi sakāt, ka brīdi domājāt vai rokas un kājas ir vēl vietā?
Jā, sajūta bija tāda, ka jābeidz, bet ja pirms tevis kāds peldējis 19 minūtes, tad manas 8 minūtes bija pat mazāk par pusi. Teorētiskās zināšanas par galīgo slieksni ļauj darīt to ko daru - skaidrs, ka to nedrīkstētu veikt vienatnē. Starp citu, skrēju 10 km tajā pašā laikā, kad Nils Ušakovs traģiski nepabeidza savus 21 km. Karstums bija neciešams. Nebiju arī kārtīgi trenējies tiem pašiem 10 km. 21 km jau ir nopietna disciplīna, kam ļoti rūpīgi jāgatavojas. Cik man zināms no informācijas presē: Ušakovam noteikti traucēja trīs apstākļi: pirmais - amats, kas psiholoģiski neļāva izstāties, otrais - sliktā sagatavošanās un trešais nepareiza pieeja distancei  īsi pirms starta (arī iepriekšējās dienās.
Vai kādreiz nav kļuvis bail?
Bail no kā? No tā, ka peldu aukstā ūdenī un var saslimt vai saraut krampji? Neesmu baidījies, jo zinu, ka daru pareizi un nesaprātīgi neriskēju. Cilvēka spējas ir neizdibināmas...
Tas vilinājums peldēt ir tik liels, ka var mierīgi doties pilnīgi nepazīstamos ūdeņos pie ledāja? Vai Norvēģijā, kur visi tādi likumpaklausīgi, kāds nemetās saukt glābējus, inspekciju vai ko citu? Varbūt tikai pēc tam norvēģi iedomājas, ka jāuzliek zīme – peldēt aizliegts, bīstami!
Par to nemaz nedomāju. Zilganzaļais caurspīdīgais ūdens tā vilināja, ka nevarēju sev atteikt, jo diez vai citreiz radīsies iespēja peldēt tūkstošiem gadu vecā ledāja kūstošajos ūdeņos. Kas tā par enerģiju sakrājusies šo gadsimtu laikā, gan no saules, gan gaisa... Ķermeni pilnīgi svilināja, bet sajūta bija neaprakstāma.... pacilājoša, debešķīga... Skatoties pagājuša gada Brigsdāles ledāja bildes, redzu, ka ledājs ir krietni sarucis un tāda pelde pat nebūtu iespējama...
Neprofesionāļi bieži vien sāk gleznot tāpēc, lai sevi iepazītu caur krāsu terapiju? Ko jūs tur atrodat? Ko uzzinājāt par sevi gleznošanas laikā?
No sākuma centos attēlot to ko redzu, klusās dabas, tad saulrietus, ainavas, puķes.... vēlāk jau studēju vecmeistaru darbus - radot to kopijas. Un tad jau meklēju to, kas ilgi bijis manī – uzgleznot kaut kad jaunībā, mazā Bukarestes baznīciņā, redzētu seju, kas it kā nāca ārā no tumšā audekla... Pats šo gleznu radīju atmiņā par redzēto - pavisam savādāk nekā citas - ar lupatiņu izdzēšot tumšo krāsu pa virsu, bet no apakšas nāca āra nogruntētā, uz audekla paslēpusies manis iedomātā seja...
Tajā ir kaut kas fascinējošs.
Ropažos izstādes laikā cilvēki pie tās ilgi stāvēja un pētīja – gāja tuvāk un tālāk- it kā vēlēdamies ieskatīties acīs bezgalībai....
Jums ir dažas vecmeistaru darbu kopijas.
Redzēju filmu "Meitene ar pērļu auskaru" un tūlīt internetā atradu šo gleznu, izprintēju un tikai pēc kāda gada saņēmos to gleznot. Tas ir pirmais portrets un pirmā vecmeistaru gleznas studija. Man ļoti patīk Vermēra gleznas un tā filma arī. Skaudra, patiesa un ļoti izzinoša.
Otra glezna radās, kad Gaiļezera slimnīcas kapelā mazā bukletā ieraudzīju attēlu, ko uzreiz sagribēju gleznot. Glezna gan tapa pusgada laikā. Draugi saka, ka tas esmu es....bet tā tas nebija domāts. Sanāca... Necenšos akli kopēt, bet izmantoju tikai sižetu...
Tautu dejas mēģinājumi, peldēšana, gleznošanas pulciņš. Tas nozīmē, ka visi darbdienu vakari ir rezervēti vairākus gadus uz priekšu un arī nedēļas nogales?
Praktiski dejošanas mūza uzvarējusi un tā tagad ir gleznošanas vietā. Ropažu novada Vidējās paaudzes deju kolektīva „Cielava” sastāvā jau dejoju trīs gadus un ļoti vēlos dejot Vispārējos Latvijas dziesmu un deju svētkos. Radīšanas prieks gleznojot pāraudzis dejas ritmā - tajā enerģijā, kas izdalās radot deju, kur astoņi pāri vienlaicīgi cenšas radīt skatītājiem baudāmu priekšnesumu.
Kā var tautu dejas sākt dejot vidējā vecumā, ja tas nav darīts bērnībā un skolas gados?
Skolas gados kādu gadu gāju moderno deju pulciņā, kur iemācījos dejot valsi, ča-ča-ča. Skolas pasākumos dejojām „Sudmaliņas” un citas tautas dejas – kā jau tas skolā bija pieņemts. Skolas un institūta ballēs arī patika dejot, bet reti jau tajās biju, jo biežāk bija futbola treniņi un spēles. Tagad galvenokārt dejot sāku tāpēc, lai būtu viens kopīgs hobijs ar dzīvesbiedri.
Vai pret sevi jābūt nedaudz nežēlīgam, lai visu paspētu? Vai ir dienas, kad negribas neko? Ko tad darāt?
Miegs, protams, cieš. Dažreiz kādas sešas stundas tikai sanāk pagulēt. Skaidrs, ka ir arī dienas, kad vienkārši atpūšos, „sērfoju” internetā (Raitis Gultnieks ir izveidojis arī vairākus blogus: cielava.blogs.lv,  winterswim.blogs.lv, buvkontrole.blogs.lv  - M.Š), sēņoju, ogoju, eju izskrieties ar suni... 
Vai emocijas rādiet? Vai viss tiek izlikts peldot, dejojot un gleznojot?
Skaidrs, ka sanāk neapmierinātībai dažādi izpausties, bet cenšos to nedarīt visiem redzot, aizeju izkliegties mežā, izpeldos ziemas laikā pat līdzi neesot nekādām peldlietām. Pie manām emocijām citi jau nav vainīgi. Nesanāk jau darba jautājumos nodalīt savu personību no ieņemamā amatpersonas nosaukuma, kaut cenšos to darīt. Žēl, ka skolā nemāca kā rīkoties ģimenes strīdu situācijās, kā panākt kompromisu, kā sadzīvot kopā diviem līderiem.... 
Vai kādreiz tomēr kāds nokaitinājis, ka „uzsprāgāt”? Un kas tālāk? Kas vispār spēj jūs nokaitināt?
Cilvēku aprobežotība, turēšanās pie saviem principiem, nevēlēšanās ieklausīties citā, vēlme izmainīt otru, uzskatot, ka pašam ir vienīgā taisnība, stereotipi, prestiža jautājums. Esmu „lidinājis” ābolu pret sienu tā, ka tas sašķīst. Emocijas nedrīkst sevī glabāt – tad var būt vēl sliktāk... nu jau veselības jomā. Otru cilvēku nedrīkst pazemot, jo katrs, ko mēs sastopam savā dzīvē ir mūsu skolotājs.
Vai ir kādi meli, kas ir pieņemami?
Nepieņemu nekādus melus – īslaicīgi varbūt tie palīdz, bet skatoties no ilgāka laika sprīža tie nāk gaismā un tad būs vēl sliktāk. It sevišķi man nepatīk, ka slēpj no cilvēka to, ka viņam ir smaga slimība. Streiča filma „Likteņdzirnas” ir labs piemērs, kā cilvēks var izdziedināties, ja viņš dodas Dabā, dzīvo pilnu krūti un patiesi mīl....
Kas ir bijis visgrūtākais?
Atteikt kādam, ja patiešām nav laika. Piespiest darīt to, ko nevēlies. Regulāri vingrot, norūdīties, veselīgāk ēst. Paveikt to, ko vajadzētu šajā mirklī, neatlikt to uz vēlāku laiku, jo ir taču viss kaut kas cits, ko var padarīt, atliekot it kā mazsvarīgāko.
Kas jūsu izpratnē ir lielākie sasniegumi? Kādi ir jūsējie?
Tas, ka Tu esi vajadzīgs citiem, ka Tev zvana un lūdz padomu kā rīkoties. Sasniegumi sportā ir subjektīvi – tie ir vajadzīgi pašam, lai neiesūnotu, lai būtu uz ko tiekties, nevis vienkārši zvilnēt TV priekšā un sūkt aliņu. Skaidrs, ka vēlme būt labākajam (ātrākajam, stiprākajam, veiklākajam) pasaulē - ir visu sportistu dzinulis. Vai tas ir pašmērķis? Nē, bet viens no mērķiem kā tikt kalnā visaugstākajā, gan. Vienmēr atceros teicienu – esi auksts, vai karsts – nekad neesi remdens... „Kalna” virsotni var sasniegt tikai kāpjot tajā, bet, uzkāpjot it kā visaugstākajā, paveras arvien augstākas un augstākas.... un bieži nākas krist visdziļākajās aizās, lai tiktu atkal nākošajās virsotnēs...
Vai esat izvēlīgs? Attiecībā uz ko?
Man grūti nopirkt kaut kādu lielāku pirkumu veikalā. Agrāk bija vienkāršāk – labi, ja bija pāris izvēles iespējas. Katru brīdi mēs esam izvēles priekšā. Cik vērtīgi ir, ja var sadzirdēt sirdsbalsi! Ziemas peldēšana radījusi vēlmi būt kopā ar Dabu, kopā ar tās atstātajām zīmēm... pēc kurām izvēlēties.
Par tiem nopeldētajiem km tūkstošiem domājot, vai esat adrenalīna cilvēks, kuram patīk izbaudīt asas izjūtas, vai peldot „nodzenat niknumu” vai ko citu?
Nezinu vai sanāktu tūkstošiem kilometru. Domās esmu pārpeldējis Lamanša jūras šaurumu un daudzas citas vietas, bet es neesmu tik labs peldētājs, lai sacenstos ar vienu no Dabas visvarenākajām stihijām. Es esmu ar ūdeni uz TU. Es ikdienā dzeru avota ūdeni, peldu upēs, ezeros, uztveru to ar katru šūnu noberžoties ar svaigu sniegu vai aplejoties ar pāris spaiņiem auksta ūdens...Peldēšana brīvdabā dod pasakainu enerģiju, hlorētā baseinā tā manā izpratnē vienkārši izsīkst...
Ko jūs uzskatāt par savu lielāko veiksmi? Kā likt veiksmei strādāt savā labā?
Mana veiksme ir tā, ka dzīvē esmu sastapis Skolotājus, kas likuši man aizdomāties, pieņemt lēmumus, izmainīt savu dzīvi. Nevajag tiekties pēc veiksmes, nevajag pakļauties citu veiksmes formulām un citu domām un priekšstatiem par veiksmi, bet darīt to ko vēlies, to ko iesaka tava sirdsapziņa.
Vai ir kādi nepiepildīti sapņi?
Spēlēt tāpat kā Ļevam Jašinam – slavenam Krievijas un pasaules futbola vārtsargam. Bet man ir „Daugavas” futbola meistarkomandas vimpelis ar viņa autogrāfu... (smejas)
Cik daudz cilvēki viens otru ietekmē? Vai jūs kāds ietekmējis?
Mani elki bija vārtsargi – Ļevs Jašins, Rinats Dasajevs un Djego Maradona kā futbola spēles virtuozs. Ziemas peldēšanā - Evalds Liepiņš, kas pirms trīsdesmit pieciem gadiem atjaunoja šo kustību Latvijā, Krievijas izcilais norūdīšanās meistars - Porfīrijs Ivanovs un anglis Gordons Pjugs, kas nesen peldēja Ziemeļpolā.
Ar ko nodarbotos, ja nestrādātu...
Nodotos dabas izzināšanai, gleznotu, fotografētu, sēņotu, ogotu, dzīvotu vienā unisonā ar dabu un censtos saplūst ar to.
Uz kādu valsti emigrētu, ja dzīve piespiestu izdarīt tādu izvēli?
Nešķiroju valstis pēc izdevīguma un vispār domas un skatiens viegli šķērso valstu robežas. Uzskatu jebkuras robežas par mākslīgi radītām. Dabā tās nepastāv, tās ir tikai cilvēku prātā un uz kartēm sazīmētas. Mēs visi esam Pasaules tauta, kas apdzīvo šo planētu. Mēs taču varam aplūkot jebkuru privātīpašumu un priecāties par to, ne jau vienmēr tam jābūt mūsu īpašumā.
Labākais novēlējums, ko nācies uzklausīt?
„Vasals!” Tā cilvēki sasveicinās Latgalē! To tik labi un mīļi pateica Andris Vējāns, kad mums bija saruna par to, ka cilvēki aizmirsuši senās gudrības. Jau sveicienā ir ielikta dziļa doma – esi vesels! Un kas var būt dārgāks par veselību? Nekas. Labdien! Čau! Labrīt! Tas vairs nav tas. Sveiks! Tas jau ir tuvāk novēlējumam būt veselam. Es vēlētos, kaut visi cilvēki sveicinoties novēlētu viens otram labu veselību.
Kas jūs vislabāk raksturo?
Atklātums, vēlme sadarboties, taisnīgums, godīgums.
Kādā topā labprāt ieņemtu pirmo vietu?
Dabas izdzīvošanas jomā.
Vai būvniecības procesa dalībnieki: pasūtītāji, arhitekti, projektētāji un celtnieki šobrīd ievēro dabas likumsakarības? Padomju laikos skolas dažkārt „sēdināja” purvos.
Ļoti maz. Biju vienā pasīvajā mājā. It kā jau labi, tiks ietaupīti līdzekļi siltumapgādei, bet tā doma, ka esi ietīts kā plēvē un dzīvo termosā mani noteikti psiholoģiski ar laiku nospiestu. Man jau šķiet nav nekas labāks par dabīgu kokmateriālu – guļbaļķiem vai stāvbaļķiem. Noteikti atbalstu ekoloģisko būvniecību no dabīgiem uz vietas iegūstamiem būvmateriāliem.
Ko vēl gribētu piedzīvot un izbaudīt?
Lai tiktu radīta tāda likumdošanas bāze, ka cilvēki nāktu uz būvvaldi, kā pie draugiem, palīgiem, padomdevējiem - tikai ar labvēlīgām domām. Lai tiktu kardināli mainīta pastāvošā būvniecības kontroles sistēma ministriju līmeni (varbūt pat tās likvidējot, visu varu nododot no personu loka vēlētām pašvaldībām). Vēlētos, lai nebūtu vardarbības – nevienā jomā – it sevišķi TV ekrānos, lai cilvēki atgrieztos pie Dabas – uztvertu to kā pašu galveno, pašu sargājamāko...
Jums ir bijuši ierosinājumi, kā samazināt papīru kaudzes, īpaši, kur tās nemaz tik daudz nevajag. Vai kāds ir nodēvējis par birokrātu?
Būvinspektoriem darbs saistīts ar dokumentiem, ar Civillikumu, ar Administratīvā procesa likumu. Pārsvarā strādājam ar Ministru kabineta noteikumiem. Ja kāds valstī var pateikt, ka tāpēc, ka mēs nekontrolēsim būvdarbus kritīs no mājām ķieģeļi, tad skaidrs, ka nav sapratnes par to, kas ir būvinspektors. Būvinspektoriem atliek maz laika pārbaudīt jaunus objektus, jo visu laiku cilvēki grib savest kārtībā vecos objektus. Viņi patvaļīgi būvē. Būvinspektors pārbauda likumību. To var uzskatīt par birokrātiju.
Vai aizliegtais auglis patiešām ir salds? Vai esat pārbaudījis? Kad un kādos apstākļos? Kādi secinājumi?
Vara noteikti sabojā cilvēkus. Tā ir kā lavīna, ja tevi tā ierauj, tad ārā tikt ir ļoti grūti (un pat negribas). Arī nauda. Cik grūti ir pateikt NĒ tam cilvēkam, kas liek manīt, ka viņš vēlētos kaut kā atlīdzināt, ja Tu pieņemtu viņam labvēlīgu lēmumu! Tad, kad esi licis saprast, ka tas ir likumpārkāpums, cilvēks saprot (varbūt arī nesaprot), ka viņa rīcība ir pazemojoša un nekrietna. Būtu priecīgs, ja Ādams un Ieva nebūtu baudījuši aizliegto augli un cilvēce nezinātu, ka ir pavisam kaila Visuma priekšā.
Kādi garīgie vingrinājumi ieteicami ziemas periodā?
Saulainas dienas radīšana domās un izjūtās. Nav sliktu laika apstākļu - ir tikai nepiemērots apģērbs! Šogad ziemā ir daudz saules! Ielaidīsim to savā dvēselē.
Nosauciet trīs lietas, bez kurām vīrietis nav vīrietis.
Gods, taisnīgums, zināšanas. Vai tās ir lietas? Noteikti nē! Bet tās noteikti nav mašīna, biezs naudas maks, skaista sieviete. Manuprāt, pareizs ir vērtējums – „Neskati vīru pēc cepures!”
Ko izvēlētos par kupejas ceļabiedru dodoties nogurdinošā garā braucienā?
Cilvēku, kas uz kupejas galdiņa prot ar knipjiem pēc iespējas vairākiem gājieniem pudeļu korķīšus (sitot vienu caur diviem) iedabūt vārtos. Tādu spēli spēlējām jaunībā, braucot trīs diennaktis ar vilcienu caur Kijevu uz Azerbaidžānu.

Mārīte Šperberga,
Žurnāla „Būvinženieris” redaktore

Autores foto