Šerpais profesionālis

Šerpais profesionālisSergejs Meierovics vienmēr ir enerģisks un steidzīgs. Te viņš LBS ienāk, lai izteiktu viedokli, te iesniegt eksperta slēdzienu. Citreiz viņš sastopams ar dažādu būvju fotogrāfijām vai jaunām būvniecības grāmatām rokās. Allaž ko pamanījis, izpētījis, nosecinājis un no jauna apguvis. Viņš ir tā iededzies par būvniecību, par profesionālismu, par Vecrīgu, par ēkām – pieminekļiem, ka allaž gatavs iesaistīties, gan ar zināšanām, gan rīcību. Viņš var kaitināt, viņš var nepatikt, bet viņu respektē un ciena.
Šerpais profesionālisSergejs Meierovics vienmēr ir enerģisks un steidzīgs. Te viņš LBS ienāk, lai izteiktu viedokli, te iesniegt eksperta slēdzienu. Citreiz viņš sastopams ar dažādu būvju fotogrāfijām vai jaunām būvniecības grāmatām rokās. Allaž ko pamanījis, izpētījis, nosecinājis un no jauna apguvis. Viņš ir tā iededzies par būvniecību, par profesionālismu, par Vecrīgu, par ēkām – pieminekļiem, ka allaž gatavs iesaistīties, gan ar zināšanām, gan rīcību. Viņš var kaitināt, viņš var nepatikt, bet viņu respektē un ciena.

„Kas jūs tādu izveidojis?”
„Varbūt vecāki vainīgi. Viens jurists, otrs aktieris. Tad sanāk celtnieks,” nosmej Sergejs Meierovics.
Kad viņš stājās Celtniecības tehnikumā, sistēma tolaik bija vienkārša: uzņem 6, 7 grupas un katrā 45 audzēkņus. Pirmajā kursā visi tiek nolikti savās vietās: gribi mācies, negribi- dodies projām. Neviens neauklējās un neucinājās. Pēc 1. kursa palika tikai pāris grupas. Tas bija pirmais rūdījums. Tad sekoja nākamais. Sergejam Meierovicam agri nomira tētis, mamma slimoja un vajadzēja parūpēties ne tikai par sevi, bet arī par viņu. Nekāda vieglā dzīve nesanāca. „Ja regulāri rij šokolādi, neizjūt saldumu,” saka Sergejs Meierovics. Viņš uzskata, ka viņam atkal paveicās, jo nokļuvis dzīvokļu pārvaldē labi iepazina Vecrīgu. Pēc gada restaurācijas darbnīcā viņš sastapās ar izcilu skolotāju Artūru Smilu. Savukārt Alberts Rebāne iemācīja nekad nekautrēties, ja arī ko nezini. Bet par to, ko nezini vienmēr ir jājautā. 30.- to gadu meistari iemācīja būt atbildīgam par savu darbu un ja pasūtītājs kaut ko vēlējās vienkāršot, viņi allaž teica: es esmu meistars un par to ko daru, atbildu.
„Mums tas ir zudis. Pie mums nesaka: esmu inženieris un atbildu par savu darbu,” secina Sergejs Meierovics.
Viņam pati dzīve lika saprast, ka nepārtraukti jāmācās, pie tam neatkarīgi no pieredzes un gadu stāža ir jālasa, jāskatās, jāpēta. Tagad viņš ir pateicīgs Ludmilai Okolovičai, kura viņam sagādāja labu literatūru no Krievijas, piemēram, par gaismas šahtu aerāciju.
Sergejam Meierovicam patīk salīdzinājums: celtnieks ir kā ārsts. Gan cilvēks, gan ēka ir organisms. Tikai, kamēr cilvēks var pats ar sevi tikt galā, ēkai jāpalīdz.
Viņš rāda mājas Ādažos foto, kuras uzņemtas dienu pēc tās nodošanas ekspluatācijā šī gada 29. jūnijā un liekas prātam neaptverami, ka būvniekam un „attīstītājam” pat acīm redzamais brāķis un kļūdas liekas pašsaprotamas. Un šādas firmas nodibinājušie šoferi, ārsti un skolotāji nesaprot, ko no viņiem tāds eksperts vēlas, vai arī negrib saprast, ja objektu pasūta viens brālis, otrais būvē, bet trešais pieņem ekspluatācijā.
Tieši tāpat Sergejam Meierovicam liekas nepieļaujami, ka šobrīd māju siltināšanai atvēlētos līdzekļus izmanto neekonomiski un neprasmīgi. Viņš jau tādu piemērus redzējis. Jā, kaut kāds efekts varbūt arī ir, toties uz loga zied leduspuķes, sienas sāk pelēt, bet projektētāji ieteic tikai telpas vēdināt.
„Cēsu būvnieks man saka: jūs ar sirmu galvu, bet neesat solidārs ar celtniekiem? Ar tiem, kas pirms tam gāzētu ūdeni pārdevuši un juristiem, kas kļuvuši par celtniekiem, nebūšu solidārs. Esmu radis, ka pat brigadierim ir Celtniecības tehnikuma izglītība, vai restauratoram mākslas vidusskolas diploms,” saka Sergejs Meierovics.
„Jums piedēvē arī tādu savdabīgu skarbu humoru.”
„Amatniekiem, ar kuriem strādāju, piemita laba humora izjūta. Būvniecībā bijušas tādas situācijas, ka bez tā nevar. Un tie bija vīri, kuriem mutes neaizbāzīsi. Atceros, kāds teica: nauda nāk kā pa reni, bet iet projām kā pa grāvi,” saka Sergejs Meierovics.
Kad sākam runāt par pienākumu, par atbildību, par to, cik katrs spēj izdarīt un „panest”, viņš saka: „Nevajag nobīties, ka netiksi galā. Jāiet un jāstrādā. Vai kuģa kapteinis sūces laikā apjūk? Katrs komandā zina savu vietu, dara savu darbu. Tā arī būvniecībā jābūt. Tāpat mums valstī par ekonomiku runājot, nevis jāsten un jāvaid, bet jābūt priekšgalā cilvēkam, kas vada komandu. Kapteinis un treneris sportā nosaka, kas darāms, tāpat ekonomikā. Nevis tā kā pie mums: sanāk kopā tie, kas neko nesaprot no ekonomikas, tad sabīda savas vēlmes un ambīcijas un rāda, ka kaut ko pārzina.”
„Ja būtu iespējams laiku atgriezt, vai kaut ko darītu savādāk?”
„Atpakaļ neskatos. Ko tur vairs izdarīt vai labot? Lai līdz secinājumiem nonāktu, man ir tumši zila piere nodaudzīta, bet tāpēc atgriezties gan nav jēgas, jāiet uz priekšu. Var jau būt, ka kādreiz konkrētā brīdī vajadzēja rīkoties savādāk. Taču kamēr domāju, kā pareizāk būtu bijis, tikmēr paiet laiks un saprotu: o, labi, ka tomēr tā izdarīju!”
„Tur jau jūsu dzīves pieredze un intuīcija nospēlēja.”
„Protams, ka tam ir nozīme, tāpat kā autovadītājam: vai brauc trīs, piecus gadus, vai četrdesmit.”
„Esat darbaholiķis?”
„Nosacīti. Bez darba interesē arī kas citur notiek, piemēram, ekonomikā. Lasu, konstatēju, analizēju. Ja neanalizēšu, tad varu dārgi samaksāt ar savu kabatu.”
„Kāds ir jūsu sapnis?”
„Nezinu ar ko tas beigsies, bet pie mums nekas nenotiek pieminekļu atjaunošanā, seno Vecrīgas ēku atdzīvināšanā. Bet ko tūristi fotografē? Ne jau jauno celtni pie Pēterbaznīcas. Visu, kas Vecrīgā prasa uzmanību, nofotografēju, aprakstīju. To iztulkoja un nosūtīju uz UNESCO. Materiāls ir arī Rīgas nodaļā un Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā. Tagad ir sajūta, ka tādi arhitekti, kurus savulaik dēvēja par radošo inteliģenci ir miruši. Tādu, kas pirms 20 gadiem sanāca kopā Latviešu biedrības namā, vairs nav. Varbūt varētu apvienoties tehniskā inteliģence un „nosist” aplamības. Rīt varbūt jau būs par vēlu to darīt. Ja inženieris slikti strādā, tad kaut uz pusgadu vajadzētu apturēt sertifikātu, lai apdomājas, bet ja nespēj, tad atņemt pavisam. Lai nedegradē inženiera vārdu. Dažkārt man saka: Sergej, ej, tu vari! Bet vai es kāds bezsugas bulterjers, lai uz visiem rietu? Kas par to, ka kādreiz ko šerpāk esmu pateicis vai izdarījis, ne jau man vienam jāiestājas par profesionālismu būvniecībā.”
„Kāpēc par latviešiem saka, ka mēs esam skaudīgi?”
„Šad un tad dzirdu sakām, ka mums ir jauna himna: mēs pārtiekam viens no otra. Viena paaudze ir 21 gads. Man visvairāk bail, ka 10- 15 gadu laikā mēs varam izzust, jo tagad vairs nebūt nav tāda pašsaglabāšanās situācija kā pasaules karu vai okupācijas laikā.” atbild Sergejs Meierovics.
Savulaik Duntes ozolos bija pieļautas vairākas kļūdas un Sergejs Meierovics projektu vadītājam ne vien aizrādīja un ieteica kā kļūdas labot projektu vadītājam, bet objektam pievērsa arī būvinspekcijas uzmanību. Laikam jau projekta vadītājs saprata, ka „viss toreiz bija par lietu”, jo pēc kāda laika LBS – konsultantā Jurim Tervitam lūdza, lai par ekspertu viņa objektā, par kuru pasūtītājs atsakās maksāt, norīko tieši principiālo Sergeju Meierovicu. Viņš gan saka, ko domā, bet tajā pat laikā spītīgi neapgalvo, ka viņam taisnība gluži vai kā pēdējā instancē. Tāpēc ar viņu var diskutēt, līdz puses nonāk pie rezultāta. Svarīgākais, lai pasūtītājs saņem kvalitatīvu būvi.
Tiem cilvēkiem, kas viņam svarīgi, viņš neglaimo, bet saka tieši un to ko domā, jo uzskata, ka glaimot var tikai „ienaidniekam, lai tas krīt vēl dziļāk”.
Taču viņam patīk, ka pamatīgie būvnieki saglabā tradīcijas, patīk spāru svētki, ka pēc vainaga uzlikšanas vīri tikai trešajā dienā turpina strādāt.