Kopš 13.gadsimta tirgus laukumus Rīgā ir pārvaldījusi un uzturējusi pati Rīgas pilsēta – pilsētas kompetencē bija jaunu tirgus laukumu ierīkošana un veco likvidēšana, kā arī tirdzniecības ierobežošana.
Tirgošanās un tirgus laukumi Rīgas pilsētā sāka mainīties un attīstīties pēc Rīgas tirgotāju viduslaiku privilēģiju ierobežošanas. Pakāpeniski izveidojusies tirdzniecības brīvība Rīgā tika noteikta ar 1861.gada 22.novembra ukazu, kas saskaņā ar vispārējiem valsts likumiem atļāva caur Rīgu brīvi eksportēt visus Krievijas lauksaimniecības un rūpniecības ražojumus, kā rezultātā Rīgas tirgotāji oficiāli zaudēja tiesības uz starpniecības peļņu. Taču, pieaugot iedzīvotāju skaitam un attīstoties transportam, jau 19.gadsimta 30.gados aizvien skaidrāk kļuva manāmi trūkumi Daugavmalas tirgus (tas atradās starp Vecrīgu un Daugavu) atrašanās vietā. 19.gadsimta 60.gados pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Daugavmalas tirgus tika pārkārtots. Šajā laikā piepilsētās sāka parādīties arī citi tirgus laukumi – 19.gadsimta 60.gados radās tā sauktais Ravelīna tirgus, tomēr, tā kā netālu bija arī Daugavmalas tirgus, šis tirgus neattīstījās; rudeņos te pārdeva augļus, ziemā eglītes. Tirgus pastāvēja līdz 1923.gadam, kad to slēdza.
1876.gadā tika atklāts tirgus pie lielā sūkņa jeb pumpja, kas atradās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā. 1897.gadā to pārcēla uz tagadējo Brīvības un Matīsa ielas stūri un pārsauca par Aleksandra tirgu.
Attīstoties tirgus laukumiem ārpus Rīgas centra, 19.gadsimta pēdējā ceturksnī radās arī pirmie tirgus laukumi Rīgas nomalēs – 1892. gadā tika atklāts tirgus Aptiekas ielā Sarkandaugavā; Maskavas ielā atklāja Krasnaja Gorka tirgu, šajā laikā veidojās arī pirmie tirgus laukumi Pārdaugavā – neliels tirgus laukums Klīversalā, kā arī tirdziņš Āgenskalnā, Sētas ielas apkaimē. Sākotnēji Sētas tirgus atradies Sētas kroga pagalmā, un joprojām tā piemiņu saglabājis Tirgus ielas nosaukums. Vēlāk tirgu pārcēla uz Kalnciema un Sētas ielas stūri, tiek uzskatīts, ka tirgus sāka veidoties 19. gadsimta vidū pēc pārmaiņām likumdošanā. Sētas tirgū, tāpat kā citur, tirgošanās notika klajā vietā bez jebkādas sanitārās uzraudzības.
Jau 1893. gadā pilsētas valdes īpaši izveidota komisija nolēma veco tirgu likvidēt un ierīkot jaunu – daudz lielāku – tirgu otrā Lielās Nometņu ielas galā. Jaunais tirgus laukums bija plānots 4490 kvadrātasu lielā neapbūvētā privātā gruntsgabalā. Pilsētas valde par 15 245 rubļiem iegādājās šo gruntsgabalu tirgus celtniecībai, ierīkoja ietvi, artēzisko aku, tualeti un sarga mājiņu tirgus vajadzībām. 1898.gadā jaunais Āgenskalna tirgus tika atklāts. Tomēr, neraugoties uz jaunā tirgus laukuma atklāšanu, saglabājās tradīcijas iepirkties arī vecajā tirgus laukumā. Vēl 1901. gadā presē rakstīja – lai gan pastāvot jaunais Āgenskalna tirgus, vecajā tirgū pamazām atdzimstot tradīcijas tirgoties. Šīs tirgošanās tradīcijas stiprināja arī 19.gadsimta beigās Meža un Sētas ielas stūrī uzceltais īres nams, kas piederēja J.Hanškinēvicam. Ēka aizņēma gandrīz visu Sētas ielu, un tās pirmajos stāvos tika ierīkoti veikali. To, ka šajā vietā saglabājusies tirdzniecība, apliecina arī ieraksti no 1902.gada laikraksta Balss Nr.5. – kādu pārtikas preču tirdzniecības vietu 17.janvārī Puķu un Tirgus ielas krustojumā mēģināja aplaupīt jauni vīrieši, kurus iztraucēja naktssargs Jakims un tika nežēlīgi piekauts.
Tomēr jaunais Āgenskalna tirgus nebija pietiekami labiekārtots – trūka patvēruma no sliktiem laika apstākļiem precēm un cilvēkiem un telpu preču uzglabāšanai pēc tirgus slēgšanas. Tas neko daudz neatšķīrās no vecā Sētas tirgus. 1904.gadā, tikai dažus gadus pēc tirgus ierīkošanas, daļēji tika samazināta tirgus teritorija, jo Bāriņu ielā ierīkoja 8.tramvaja līniju.
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris jūnija numurā (Nr.86).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
