Ruslans Brjuhovickis, AS LNK Industries būvniecības projektu vadītājs, ir viens no 2022.gada Būvindustrijas lielās balvas Pamatakmens ieguvējiem kā Gada projektu vadītājs. Saņemto nozares atzinību pats Ruslans sajūtu līmenī pielīdzina Oskara balvai kinoindustrijā. Ir patiesi lepns par augsto novērtējumu, taču sarunā ar Būvinženieri atklāj, ka lielāko prieku sagādā labi padarīts darbs. Un vislielāko paldies viņš saka tieši saviem kolēģiem – jo paša panākumi par visiem 100% esot visas komandas panākumi.
Ruslana galveno vērtību skalu var sagrupēt apmēram šādi – esi zinošs, esi godīgs un, galvenais, esi cilvēks. Tad viss dzīvē būs, kā viņš pats saka, forši.
Ko jums personiski nozīmē šis augstais nozares novērtējums – Būvindustrijas lielā balva un Gada projektu vadītāja tituls?
– Šī balva man bija ļoti negaidīta. Bija daudz pretendentu, visi lieli profesionāļi, un cerības, ka to saņemšu tieši es, bija mazas. Bet tomēr bija.
Kad es vēl mācījos universitātē, zināju par Būvindustrijas lielo balvu, un, protams, būtu melots, ja es teiktu, ka negribēju šo balvu saņemt. Tagad, kad esmu to ieguvis, sajūta ir tāda, kāda varētu būt aktieriem, kas saņem Oskaru. Man nav nekādas vēlmes skriet pēc tituliem, jo darbs sniedz gandarījumu katru dienu, bet ir ļoti patīkami, ka mani novērtē kolēģi, profesionāļi, un starp daudziem kā labāko izvēlas tieši mani.
Kas pamudināja pievērsties inženiera profesijai? Kas būvinženiera profesijā piesaista, aizrauj, interesē?
– Kad mācījos skolā, vasarās strādāju celtniecībā. Redzēju, kā būvdarbu vadītājs atbrauc uz objektu, visus norīko, dod komandas, parāda risinājumus… Viņš bija tāds liels cilvēks būvlaukumā, ar kuru visi rēķinās, gaida viņa lēmumu, un viņam vienmēr bija atbildes uz visiem jautājumiem. Tāds īsts kapteinis uz kuģa. Un es, skolnieks, toreiz domāju – jā, es arī tāds gribētu būt. (Smejas.) Tagad pārdomājot esmu sapratis, ka vēlme kļūt par būvnieku droši vien bija radusies jau kaut kad senāk bērnībā, kad kopā ar vectēvu mājās strādājām, remontējām, kaut ko būvējām no koka. Viņš vienmēr mani sauca palīgā, un tas viss laikam aizķērās un noveda līdz lēmumam kļūt par būvinženieri. Vectēvs man vienmēr mācīja – lai kaut ko labi izdarītu, lieta ir jāizprot. Ir jābūt sapratnei, kāpēc jādara tieši tā, kāpēc jāiedziļinās tehnoloģijā, kāpēc septiņas reizes jānomēra, pirms nogriezt. Vectēvs pats pēc profesijas nebija saistīts ar celtniecību – viņš strādāja dzelzceļā, bija brigadieris, vadīja savu komandu, saprata, ko un kā vajag darīt, un arī mācēja parādīt saviem cilvēkiem, kā jādara. Ja kāds nesaprata, viņš nekautrējās ņemt rokās darbarīkus pats un rādīja piemēru. Nebija tādas attieksmes – esmu priekšnieks un nekad neņemšu rokā ne lāpstu, ne āmuru.
Arī es savā darbā mēģinu iedziļināties niansēs, jo gan cena, gan kvalitāte, gan temps atkarīgs no niansēm. Jau melno darbu stadijā, piemēram, betonējot sienu, ir jādomā par katru sīkumu, kas būs darbu noslēgumā. Kur būs kleide, grīdlīste…
Jo vēlāk būs daudz dārgāk un laikietilpīgāk kaut ko labot, bet pats sliktākais, saprotot, ka esi kļūdījies, ir iekšējie pašpārmetumi – kā es tā nepadomāju, ko tagad darīt, varbūt atstāt? Nē, es ar šādu sajūtu negribu pēc tam dzīvot, tātad ir jālabo, bet tas atkal ir papildu laiks, papildu izmaksas… Nepatīkama sajūta. Bet, ja laikus par visu padomā, tad ir tikai viens ceļš – veiksmīgs finišs.
Foto no personiskā arhīva un no Būvindustrijas lielās balvas ceremonijas arhīva
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris jūnija numurā (Nr.92).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.