Lai gan tikko ir noslēgusies apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva 2023. gada ceremonija un nozare ir izraudzījusi šā gada labākos no labākajiem, mēs, žurnāls Būvinženieris, vēl brīdi atļaujamies pakavēties 2022. gada apbalvojuma noskaņās.
Mūsu šā numura lielās intervijas varonis ir Ainārs Maceikevičs, SIA Firma L4 būvinženieris, kurš 2022.gadā saņēma pelnītu Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmeni kā Gada inženieris.
Uz sarunu Aināru sanāca pierunāt diezgan ilgi. Kā viņš pats atzina, mums sazinoties pirmoreiz kaut kad vasaras sākumā, kaut kā nepatīkot un negriboties sevi tā afišēt. Tomēr beigu beigās par interviju vienojāmies un tiekoties arī saturīgi aprunājāmies – par Aināra darbu, pieredzi, profesionālajiem principiem, būvuzrauga sūtību un citām svarīgām lietām. Jaušams, ka viņš nav no lielajiem runātājiem, toties ir darītājs, un tas inženierim laikam ir augstākais vērtējums.
Ainārs ir kolēģu augsti novērtēts un cienīts profesionālis, lai gan pats savu devumu vērtē visnotaļ pieticīgi. Tomēr gandarījumu par Gada inženiera titulu neslēpj un lepojas ar to.
Ko jums personiski nozīmē augstais nozares novērtējums – Būvindustrijas lielā balva un Gada inženiera tituls?
– Ja godīgi, tas bija negaidīts pārsteigums, un saprotu, ka par to bija parūpējušies mani kolēģi, liels paldies viņiem! Protams, ir vēl ļoti daudz cilvēku, kas pelnījuši šo apbalvojumu. Tas viņus tā kā izceļ saulītē, izceļ no ikdienas rutīnas. Tie ir profesionālie svētki, kas ļauj speciālistam, kurš strādā šajā svarīgajā tautsaimniecības nozarē, justies novērtētam. Tas ir liels gandarījums. Ne katru dienu cilvēku novērtē valstiskā līmenī, un šis ir liels mūža notikums. Jāsaka paldies arī organizatoriem. Man saņemt šo apbalvojumu bija ļoti patīkami.
Taču, manuprāt, ir daudz cilvēku, kas nozarē godīgi un apzinīgi strādā desmitiem gadu un paliek nepamanīti – varbūt bieži vien tikai tāpēc, ka viņiem līdzās nav lielu darba kolektīvu, kas ieteiktu apbalvojumam, lai arī tas ir godam nopelnīts.
Jūsu stāžs un pieredze būvniecības nozarē ir visnotaļ cienījama – jau 34 gadi. Ja atgriežamies pie pirmsākumiem – kā tas viss sākās? Kad nāca atskārsme, ka vēlaties būt tieši būvinženieris un nekas cits?
– Atminos, ka ar būvniecību saistītas lietas mani diezgan spēcīgi interesēja jau no bērnības, kad gāju tēvam palīgos. Viņš nebija gluži meistars, bet praktiskas dabas cilvēks, prata dažādus darbus un radiniekiem, kaimiņiem vienmēr palīdzēja kaut ko salabot, jumtus likt. Varbūt tai laikā vēl īsti neapzinājos, ka būšu būvinženieris, taču kā jau visi lauku bērni daudz strādāju, bija arī kaut kas jānopelna skolai. Kad pabeidzu astoņgadīgo skolu, bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. Direktore teica – tev ir labas sekmes, tev jāturpina mācības vidusskolā. Tomēr klasesbiedri aizvilka līdzi uz būvniecības tehnikumu, kur mācījos četrus gadus, kādu laiku pastrādāju, līdz sapratu, ka izglītība ir jāturpina. Iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, un tā nu uz tā inženiera ceļa arī tiku. Vairs pat nebija domas par kādu citu nozari.
Vai nebija kādas alternatīvas profesijas izvēlē? Būvinženiera profesija tātad kā numur viens, bet kas būtu otra izvēle, ja kādu iemeslu dēļ neīstenotos sapnis kļūt par inženieri? Kas jūs būtu tagad, ja nebūtu inženieris?
– Grūti pateikt. Uzaugu laukos, apkārt visi lauku darbi, lauku vide… Tēvs bija mehanizators, mamma arī strādāja lauksaimniecībā, pat nezinu, kā viss citādi varēja iegrozīties. Būvniecība mani vairāk ieinteresēja, kad pabeidzu tehnikumu. Tad bija dienests armijā, pēc tam uzreiz aizgāju strādāt būvobjektā – domāju, ka jāsāk ir no pašas apakšas. Kādu laiku strādāju celtnieku brigādē, tad mani izvirzīja par vadītāju, un tā pamazām tā lieta arī aizgāja.
Godīgi sakot, tāda doma kaut ko mainīt šai laikā pat īsti nav bijusi. Biju būvniecības uzņēmumā darbu vadītājs, pēc tam projektu vadītājs, tad aizgāju par būvuzraugu. Tā nu tā pieredze krājās. Tiem kolēģiem, kas izgājuši visus būvniecības procesus, arī ir cita pieeja, viņi to lietu pārzina kā no vienas, tā no otras puses. Lai gan grūti pateikt, kāds ir optimālais ceļš, lai izietu uz kaut kādām virsotnēm. Cits izvēlas tīri praktisku jomu kā inženieris, cits varbūt aiziet kaut kādā administratīvā darbā. Katram savs ceļš ejams.
Tehnikumā, pēc tam arī augstskolā mācoties, studentu sākotnēji ir daudz, bet, sākot darba gaitas, kaut kādā brīdī daudzi izvēlas kaut ko pavisam citu, piemēram, aiziet uz būvmateriālu tirdzniecību vai citu jomu, kur atalgojums varbūt ir lielāks… Grūti pateikt. Piemēram, no maniem 16 tehnikuma biedriem būvniecībā pašlaik strādā tikai divi. Pārējie – kurš bankā, kurš policijā. Nav jau arī būvinženiera darbs tik viegls. Tā ir liela atbildība. Tomēr, ja cilvēku tas aizrauj, ja tas tev reizē ir gan sirdsdarbs, gan maizes pelnīšanas avots, tad izvēle ir pareiza, un varbūt tas arī ir vienīgais ceļš, kas ejams. Protams, cilvēkiem var būt arī objektīvi iemesli, kas liedz strādāt visu mūžu vienā profesijā, piemēram, veselības problēmas.
Jūsu darba gaitas sākušās tieši Preiļos – sākāt Preiļu SCO kā būvdarbu vadītājs, pēc tam bijāt celtniecības nodaļas
vadītājs Preiļu rajona Izglītības pārvaldē. Preiļi, kā noprotams, ir jūsu dzimtā puse.
– Jā, esmu no tās puses.
Un kā tad nolēmāt izpeldēt plašākos ūdeņos?
– 2001. gadā pārcēlāmies tuvāk Rīgai, bērniem skolās vajadzēja iet. Tad arī sāku pa šo pusi strādāt, bet tā saikne ar dzimto pusi jau visu laiku ir.
Protams, darbs un objekti jau man tāpat ir visā Latvijā, laikam nav neviena novada, kur es nebūtu darbojies un pielicis roku kādā objektā. Intereses pēc vajadzētu tādu interaktīvo karti izveidot, salikt karodziņus. (Smejas.)
Kā tad veidojusies turpmākā karjera pēc pārcelšanās? Lasīju, ka esat strādājis būvuzņēmumā Orlands.
– Jā, biju šai uzņēmumā darbu vadītājs, pēc tam projektu vadītājs, bet 2005. gadā pieteicos vakancei Firmā L4, un kopš tā laika esmu te.
Sanāk, nu jau 18 gadu vienā darbavietā. Tas ir ilgi un cienījami. Kas šajā uzņēmumā sākumā uzrunāja, un kas tik ilgi piesaista un notur?
– Daži kolēģi strādā vēl ilgāk – jau kopš uzņēmuma dibināšanas. Kas mani te piesaista? Esmu par to domājis. Vispirms tas ir mūsu kolektīvs, kolēģi, kas vienmēr atbalsta. Ir kaut kas jādod citiem, un vienmēr varu kaut ko saņemt pretī. Allaž varu piezvanīt kādam kolēģim, un vajadzīgajā laikā un vietā būs labs padoms.
Jā, man ir bijuši arī piedāvājumi mainīt darbu, bet, ja tā padomā – pret ko tad mainīt? Aiziesi uz citu kolektīvu, viss būs jāsāk no nulles, un nav zināms, kā jaunajā vietā viss izveidosies. Mūsu tagadējais kolektīvs ir stabila vērtība. Protams, nāk jauni speciālisti, kaut kas mainās, bet ir kodols, kas paliek un strādā kopā. Atbalsta ziņā un tīri cilvēcīgi man ir brīnišķīgi kolēģi!
Pastāv viedoklis, ka darbavieta jāmaina ik pa pieciem, septiņiem gadiem – tas esot tas kritiskais laiks, kad sāk dominēt rutīna un zūd radošums.
– Jā, kādreiz varbūt tā arī bija – līdz nonācu šai uzņēmumā. Šis tomēr ir darbs, kurā nepārtraukti kaut kas mainās, katrs jauns objekts ir jaunā vietā, un tas, iespējams, visu atsver. Tu neesi visu mūžu piesiets vienā adresē kā pie rūpnīcas konveijera un nesapņo, kā pamosties un aizmiedz darbā. (Smejas.) Šeit gluži tā nav, ir diezgan liela dinamika. Labi, būvniecība paliek būvniecība, tomēr objekti ir saistīti ar dažādām jomām – inženiertīkli, sabiedriskās un ražošanas būves.
Bet vai nav tā, ka rutīna tomēr iestājas arī šādā darba ritmā?
– Rutīna, manuprāt, ir katrā darbā bez izņēmuma. Bet tu jau pats vienmēr vari kaut ko mainīt. Var iestāties kursos, paņemt atvaļinājumu, kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīties. Arī uzņēmums mums organizē braucienus, piemēram, uz dažādām nozares izstādēm. Ir reizes, kad jābrauc uz objektiem arī citās valstīs – kaut ko jaunu apgūt, apmainīties ar pieredzi. Ir mums arī dažādi kopīgi pasākumi uzņēmumā, kad var izkāpt no ikdienas, kopā ar kolēģiem pabūt citā vidē un aprunāties par pavisam citām lietām nekā ikdienā – kā saka, ne par darbu. (Smejas.)
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris oktobra numurā (Nr.94).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
