Mājas Būvinženieris Būt virsotnē, ko liktenis noteicis

Būt virsotnē, ko liktenis noteicis

28/03/2024

120

Ar Būvmateriālu ražotāju asociācijas vadītāju Leonīdu Jākobsonu vienmēr ir patīkami aprunāties – gan kā ar ļoti erudītu nozares ekspertu, gan arī pozitīvas enerģijas pārpilnu sarunu biedru, kurš vienmēr ir apbrīnojami labā un humorīgā noskaņojumā.

Leonīda Jākobsona viedokli nozarē gadu gadiem ciena, respektē un uzklausa visaugstākajos līmeņos. Līdz ar to arī tikai likumsakarīga ir Leonīdam piešķirtā būvindustrijas lielā balva – Pamatakmens – kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā – par 47 ražīgiem darba gadiem būvniecības nozarē. Ar Leonīdu tiekamies Latvijas Būvinženieru savienības telpās viņa nelielajā kabinetā, kurā valda viņa iecienītā askētiskā japāniskā kārtība. Nekā lieka, katrai lietai sava vieta – lietu sistematizācija, kā atzīst Leonīds, nomierina, toties radoša nekārtība gan varot pamatīgi izsist no sliedēm.

Būvindustrijas lielā balva par mūža ieguldījumu būvindustrijā ir cienījams nozares novērtējums. Kādas ir sajūtas, emocijas, saņemot šo apbalvojumu?
– Man tas bija diezgan liels pārsteigums, jo par to, ka balva tiks piešķirta, uzzināju vien dažas dienas pirms ceremonijas. Droši vien ilgi bija turēts noslēpumā. Laikam jau jebkuram cilvēkam, kurš sasniedzis zināmu vecumu, ir gandarījums, ka tas darbs, ko visu mūžu esi darījis, kādam ir bijis vajadzīgs un tu neesi par velti dzīvojis. Tas ir ļoti aizkustinoši un patīkami. Un tas, ka tev ir iespēja uzaicināt uz apbalvojuma saņemšanu arī savus tuvākos ģimenes locekļus, ir divkārt patīkami – noteikti arī viņiem.

Jūsu stāžs būvniecības nozarē ir cienījams – 47 gadi, nu jau pat visi 48. Vai savā laikā izvēle kļūt par inženieri un saistīt dzīvi ar būvniecības nozari bija skaidra un nepārprotama, vai arī tomēr bija vēl citi alternatīvi plāni, citi mērķi, kuri varbūt nepiepildījās?
– Dzīve ir nejaušību pilna. Plāni, ko sev biju izvirzījis, bija nedaudz citādāki. Man bija doma kļūt par žurnālistu, rakstīt rakstus presē, sevišķi interesēja sports – pats aprakstīju spēles futbolā, basketbolā, mēģināju arī publicēties žurnālā. Bet iznāca citādi. Tas bija 1971. gads, un togad žurnālistos (tai laikā – Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļa – red.) nebija latviešu plūsmas, bija tikai krievu plūsma. Bet man bija jāizlemj – studēt vai iet dienēt armijā. Visi teica, ka tā ir vīrišķības skola, bet nebiju pārliecināts, ka esmu šai skolai sevišķi gatavs. Tad viens draugs man pateica – zini, ir vēl viena iestāde, Politehniskais institūts, un tur ir jauna un ļoti perspektīva specialitāte – betona un dzelzsbetona ražošanas tehnoloģija. Ar numuru 1207 – atceros to vēl šodien. Un tur kopā ar šo draugu arī iestājāmies. Draugs pēc pusgada gan pazuda, jo laikam bija atradis kaut ko vēl perspektīvāku. (Smejas.) Man atkal nepatīk tā mētāties, pēc dabas esmu pastāvīgs – turpināju mācības un pēc pieciem gadiem institūtu pabeidzu. Aizstāvēju diplomdarbu, kas bija vairāk tādā zinātniskajā virzienā. Pētīju, piemēram, gāzbetonu, iespējas to transportēt bez formas, kad tas jau ieguvis pirmo stiprības pakāpi utt.

Jūsu profesionālā karjera uzreiz pēc studijām sākās Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūtā kā inženierim. Kāpēc tieši tāda izvēle, nevis, piemēram, kāda no tā laika būvfirmām jeb, precīzāk, celtniecības organizācijām?
– Tolaik bija sadale, pēc studijām nevarēja iet, kur vēlas. Pēc diplomdarba aizstāvēšanas tiku iedalīts darbā zinātniskās pētniecības institūtā. Bet tas, godīgi sakot, arī bija tuvu tam, ko gribēju un kas mani saistīja. Nokļuvu betona tehnoloģiju laboratorijā – mēs daudz eksperimentējām, gatavojām betona maisījumus ar dažādām piedevām, mainījām tehnoloģijas. Vairākus gadus tur biju jaunākais inženieris, pēc tam – inženieris, grupas vadītājs, galvenais inženieris, tad jau celtniecības vai attīstības direktors – vairs nepieminu, kā precīzi to amatu sauca.
Kāpēc es neaizgāju būvniecībā? Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Bet vadīt lielu uzņēmumu… Neesmu pārliecināts, vai to vēlētos. Būvmateriālu ražošana tomēr bija tāda šaura specialitāte, es varēju ielīst dažādos betona veidos, gāzbetonā. Vairāk nodarbojos ar dažādu būvmateriālu pārbaudēm, institūtā bija ļoti liela pārbaužu laboratorija, skaitļošanas centrs, tolaik vienīgais būvniecībā, tā es pamazām aizgāju ar ražošanu saistītā jomā. Un turpat vien joprojām arī esmu. Institūtā strādāju no 1976. līdz pat 1998. gadam.

Un pēc tam ilgus gadus bijāt Valsts būvinspekcijas vadītājs, vēl jo vairāk – esat bijis gan pirmais, gan vienīgais būvinspekcijas vadītājs. Kā sākās šis būvinspekcijas laiks, ar ko tas palicis atmiņā?
– 1998. gadā toreizējā Vides ministrijā tika izsludināts konkurss uz Valsts būvinspekcijas priekšnieka amatu. Pieteicās, ja nekļūdos,
12 pretendentu, man izdevās šajā konkursā uzvarēt. Tā bija pavisam jauna institūcija, un mans uzdevums bija savākt komandu, veidot jaunās inspekcijas struktūru. Un, tā kā konkursā piedalījās vairāki cienījami cilvēki, atbilstoša līmeņa speciālisti, es vairākus arī uzaicināju palīgos – Helēnu Endriksoni, Jāni Ivbuli un citus. Valsts būvinspekcijā mēs strādājām līdz 2009. gadam – līdz brīdim, kamēr kāds no Ekonomikas ministrijas izdomāja, ka ir krīze, vajag kaut ko ekonomēt un ir jālikvidē Valsts būvinspekcija. Kā iemesls tika minēts, ka Valsts būvinspekcija darot kaut ko līdzīgu pašvaldību būvvaldēm, lai gan patiesībā mēs mācījām pašvaldību būvinspektoriem gan likumdošanu, gan prakses, gan pārbaudes. Faktiski pastāvīgi strādājām ar viņiem, lai uzlabotu viņu darbu.
Tas, kādā veidā ministrs inspekciju likvidēja, bija diezgan īpatnēji. Tolaik bija jāmeklē, kur varētu ekonomēt līdzekļus, un ministrs uzklausīja visas iestādes. Mēs kā vieni no pirmajiem atnācām ar priekšlikumiem, kur un kā varētu samazināt izdevumus, saglabājot esošo darba apjomu un nesamazinot štatus. Ministrs par mūsu priekšlikumiem toreiz izsaucās – ļoti labi, brīnišķīgi! Es pēc šīs tikšanās atgriezos pie saviem darbiniekiem un teicu, ka mums ir viss forši, turpinām darbu! Bet pagāja viena diena, otra, trešā, nekas nenotika. Zvanīju uz ministriju un prasīju, kas nolemts – tur neviens neko nezināja, un pēkšņi es izlasīju presē, ka mēs esam likvidēti! (Smejas.) Tas bija kā sitiens ar mietu pa galvu.

Atminos, kad Valsts būvinspekciju likvidēja, bija daudz spraigu diskusiju un dominējošais arī bija viedoklis, ka ministrijas gājiens ar likvidāciju bija nepārdomāts, tas vājinās būvniecības kontroli valstī. Kā ir tagad, ar vairāku gadu pauzi – vai ir pamats domāt, ka ministram toreiz bija kaut kripata taisnības, pieņemot šādu radikālu lēmumu?
– Atbildi uz jautājumu, vai ministram bija vai nebija taisnība, sniedz veikala Maxima lielā traģēdija, kas notika dažus gadus pēc inspekcijas likvidācijas. Pēc šīs avārijas visi saprata, ka nozarē vajadzīga arī valsts uzraudzība, un tika izveidota valsts institūcija Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB – red.), kas arī tagad darbojas.

BVKB jau pēc būtības ir tā pati Valsts būvinspekcija?
– Principā jā, tikai tā tagad ir izveidota lielāka. BVKB darbojas arī projektēšanas speciālistu sertifikācijas jomā. Neesmu gan īsti pārliecināts, vai ir pareizi, ka valsts sertificē speciālistus, manuprāt, to vajadzēja uzticēt sabiedriskām organizācijām – kā, piemēram, Latvijas Būvinženieru savienībai, kas veic būvniecības speciālistu sertificēšanu.
Bet BVKB arī ir strukturāli lielāka organizācija. Savā laikā īsi pirms būvinspekcijas likvidācijas mēs sākām runāt ar Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamentu par nepieciešamību veidot Būvniecības informācijas sistēmu (BIS – red.), sākām kalt plānus, kā to labāk izdarīt. Izveidojot BVKB, tika radīts arī BIS, un praktiski tas ir viens no galvenajiem elementiem, ar ko strādā BVKB.

Vai jums pašam tīri cilvēcīgi nav žēl Valsts būvinspekcijas laika? Tas tomēr bija ilgs un nozīmīgs posms jūsu profesionālajā karjerā. Vai nav bijusi vēlme atgriezties šajā jomā un turpināt iesākto jaunā kvalitātē – laikā, kad veidojās BVKB, vai kā citādi?
– Teikšu tā, ka vienā upē divreiz iekāpt nevar, arī dzīvē laikam katram ir savs posms ejams. Arī tam piekrītu, ko dažādi pētnieki atklāju-
ši – 7–9 gadi ir tas periods, kad tu vari produktīvi atdot sevi darbam, un, ja šis cikls jau ir pāri, tad pats jau to mani un saproti. Atceros, pirmajos būvinspekcijas gados, kad atnāca jauns uzdevums no kādas ministrijas, mēs visu citu metām malā un metāmies pie dar-
ba – uzreiz un tūlīt. Pēc tam jau ar dzīves pieredzi tu redzi un novērtē, ka bieži vien tas, ko esi varbūt pa naktīm sagatavojis, beigās nevienam nav vajadzīgs. Pēdējos gados jau zināju – šo tu noliec maliņā, jo saproti, ka to vispār nevienam nevajag, ar šo var nesteigties, bet šis gan ir jāizdara tagad. Tas ir normāli, un nevienam cilvēkam, ilgstoši esot vienā vietā, tā enerģija, atdeve vairs nav tā, ko varbūt varētu veltīt kaut kam jaunam. Domāju, ka šā vai tā kaut kas darbā būtu bijis jāmaina, un attiecīgi dzīve arī tam nāca pretī.

Kā novērtēsiet būvinspekcijas laiku – ko izdevās panākt, sasniegt, kas varbūt neizdevās?
– Pirmais un galvenais, manuprāt, bija tas, ka bija izveidots ļoti darbaspējīgs kolektīvs, kas ar lielu atdevi veica darbu – vispirms jau būvniecības uzraudzībā. Ik gadu mēs apturējām ļoti daudz būvobjektu, kuriem bija nelikumīgi izsniegtas būvatļaujas. 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā diemžēl sakārtotība un atbildība bija zemā līmenī, jo sevišķi pašvaldībās. Pašvaldībās nebija daudz speciālistu, kas labi pārzinātu būvniecību, viņi nereti pakļāvās pašvaldību vadītāju interesēm, ignorējot būvniecības likumdošanu, kas dažreiz arī varēja novest pie diezgan smagām sekām būvobjektos.
Lielu darbu izdarījām arī projektu ekspertīzē – mums bija ekspertīzes daļa, un valsts un pašvaldību finansētos objektus, publiskos iepirkumus mēs vērtējām paši; daudzi lielie projekti izgāja mūsu ekspertīzi, piemēram, Dienvidu tilts. Tur mēs piesaistījām arī citus ekspertus, bija daudz diskusiju par to, kas projektā ir paredzēts, kas nav, vērtējām arī finanšu izdevumu daļu utt. Tā kā, domāju, ka tas bija tāds pozitīvs un paliekošs darbs.