Cenu pieaugums būvniecībā patlaban nav galvenais inflācijas dzinulis, aģentūrai LETA pauda Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs Gints Miķelsons.
Viņš norāda, ka inflācija ir globāla un arī cenu pieaugumu būvniecībā ietekmē globāli apstākļi.
Tostarp Miķelsons informē, ka tie ir pandēmijas ietekmē radušies pārrāvumi ražošanas ķēdēs, straujš globāls pieprasījums pēc izejvielām un būvmateriāliem ASV un Ķīnas tirgos, klimata un ģeopolitiskās krīzes, energoresursu, transporta cenu kāpums, vietējo būvmateriālu, tostarp metāla un koka pieejamība saistībā ar eksporta apmēru kāpumu, kā arī vidējā atalgojuma pieaugums, jaunu standartu attīstība energoefektivitātes un zaļās būvniecības virzienā, vispārējā inflācija un resursu pieejamība Latvijas tirgū.
Miķelsons min, ka pērn veiktajā būvniecības nozares ekspertu un Ekonomikas ministrijas pētījumā norādīts, ka periodā no 2022. līdz 2024.gadam būvniecības pārkaršanas risks ir vidējs.
Vienlaikus, pēc Miķelsona paustā, lai to minimizētu nepietiek tikai ar monitoringu, nepieciešamas arī mērķtiecīgas darbības gan no valsts pārvaldes, gan nozares puses, pirmkārt, jau veidojot dialogu un meklējot ceļus kā ieviest jēgpilnus risinājumus.
“Līdz ar to lielākā problēma būvniecībā nav inflācija, bet gan pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošana. Tā vietā, lai apturētu projektus, būtu jādomā par ticamu prognozi, cik daudz publisko investīciju iepludinās ekonomikā šogad un nākamgad. Ja Ekonomikas ministrija monitorē apjomu un cenas, tad publisko investīciju prognožu izveide un uzturēšana būtu jāuzņemas Finanšu ministrijai,” uzskata Miķelsons.
Viņš uzsver, ka līdz ar ieguldījumiem būvniecībā, tiek veicināta ekonomiskā aktivitāte arī saistītajās jomās, piemēram, dažādu pakalpojumu nodrošināšanā. Ekonomikas stimulēšanai ar investīciju palīdzību ir multiplikatora efekts, kur katrs investētais viens eiro, rada divu eiro apgrozījumu kopējā ekonomikā.
Pasūtījumu apmēra pieaugums būvniecībā ir mērens – vidēji 7–8% gadā, informē Miķelsons. Turklāt jāņem vērā, it sevišķi konkurencē ar kaimiņvalstīm, ka Latvija jau šobrīd būtiski atpaliek iekšzemes kopprodukta izaugsmes ziņā. Bremzējot investīcijas būvniecībā, plaisa tikai pieaugs, uzskata Miķelsons.
Viņš piebilst, ka patlaban joprojām nav arī precīzu prognožu par publisko investīciju apmēru, jau par vienu gadu kavējas Eiropas Savienības jaunā plānošanas perioda un Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma fondu ieviešana. Būvniecības nozare jau iepriekš ir norādījusi, ka stabilai nozares attīstībai ir nepieciešama vienmērīga plānoto līdzekļu un resursu izmantošana, lai izvairītos no “sastrēgumiem” un būvniecības apmēra pārāk straujas palielināšanās īsā laika periodā.
Tā vietā, lai vienkārši samazinātu publisko pieprasījumu, tas ir, radītu pārrāvumu, Miķelsons aicina valsts pārvaldi izmantot vairākus efektīvus risinājumus – samazināt plānoto būves platību, tilpumu, izstrādāt un piemērot būvmateriālu cenu indeksāciju, pagarināt esošos līgumus, ieviest kvalitatīvākās kontroltāmes, izmantot tipveida projektus un veicināt standartizētu risinājumu ražošanu Latvijā.
“Jau šobrīd jāveido risinājumi esošā darbaspēka noturēšanai un piesaistei. Jāvērtē, kā veidot labvēlīgākus nosacījumus regulētai īstermiņa darbaspēka piesaistei no trešajām valstīm, vienlaikus veicot investīcijas tautsaimniecībā, bet par saprātīgām būvniecības cenām,” pauž Miķelsons.
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka pirmdien, 31.janvārī, intervijā Latvijas Radio pauda viedokli, ka cenu kāpuma mazināšanai būtu jāvērtē iespēja uz laiku apturēt atsevišķus valsts finansētos būvniecības projektus. “Būvniecības nozare ir tāds inflācijas perēklis. Varbūt, valdībai ir jāpadomā, vai ir kādi projekti, kurus mēs finansējam no valsts naudas, kurus vajag pagaidām apstādināt un atgriezties pie šiem projektiem, kad situācija būs labvēlīgāka un cenas tik strauji neaugs,” viņa teica.
Tāpat Šteinbuka norādīja, ka, sākoties pandēmijai, valstis palielināja atbalstu ekonomikai, audzējot budžeta deficītu, taču šīs pastāvīgās injekcijas ekonomikā stimulēja cenu pieaugumu.
