Pārliecinošs profesionālis, vienlaikus ļoti cilvēcīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs, atvērts un pozitīvs – šis ir tikai viens no daudziem raksturojumiem, ko kolēģi veltījuši apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva laureātam, SIA RERE Būve projektu direktoram Arvim Mūrniekam.
Ar Arvi iepriekš sarunātā intervijā tiekamies uzņēmuma BERERIX birojā – vietā, kur pa logu lieliski un uzskatāmi var redzēt viņa pašreizējo darbalauku – Rail Baltica Centrālās stacijas būvlaukumu. Runājam par profesiju, bijušajiem un esošajiem projektiem, būvinženiera izaugsmi un, protams, nedaudz arī par Rail Baltica būvlaukuma jaunumiem, kas raisa pastiprinātu interesi visiem un visur. Jāpiebilst, ka saruna notiek aprīļa beigās, un dažas pārmaiņas, kas intervijā tiek pieminētas nākotnes izteiksmē, žurnāla iznākšanas brīdī jau ir notikušas. Mūsu saruna numura lielajai intervijai nav īpaši ilga, jo Arvis, kā jaušams, nav no garo runu cienītājiem, taču atstāj pārliecinošu iespaidu, ka kolēģu vērtējums bijis precīzs.
Esat Būvindustrijas lielās balvas laureāts kategorijā Gada inženieris/arhitekts 2021. Ko jums kā inženierim nozīmē šāds nozares novērtējums?
– Notikums, protams, ir nozīmīgs. Tas parāda, ka tu kā speciālists tiec novērtēts, pamanīts, un tas ir labs pamudinājums turpināt darīt un darīt vēl labāk, lai iecerētais izdotos. Lai, redzot galarezultātu, cilvēkiem būtu patīkams pārsteigums un arī pašam būtu gandarījums. Tas ir iemesls, kāpēc es šo darbu daru un kāpēc man tas patīk. Protams, svarīgs ir arī darba process, bet patīkamākais ir rezultāts, ko mēs pēc katra projekta finālā redzam.
Katrs objekts ir pienesums sabiedrībai. Manu objektu vidū ir, piemēram, bibliotēka, sociālā dienesta ēka, ugunsdzēsēju depo u.c. Tie visi ir ar pievienoto vērtību, un tas arī ir pozitīvais šajā darbā, kad tu redzi, kā viss tevis kā būvinženiera radītais tālāk noder sabiedrībai, bērniem, dažādiem pasākumiem, ka ēkas tiek ekspluatētas un izmantotas atbilstoši savam mērķim.
Jau deviņus gadus strādājat vienā uzņēmumā. Šajā laikā mainījies gan pats uzņēmums, gan jūsu amati, pienākumi. Bijāt būvdarbu vadītājs, vēlāk projektu vadītājs, tagad – projektu direktors. Vai tā bijusi mērķtiecīga karjera vai likumsakarīga profesionālā izaugsme?
– Personīgi man tas viss izdevies kaut kā dabiski, katrs nākamais solis ir nācis, parādot un pierādot sevi ar darbu un ar rezultātu, ar veiksmīgu sadarbību. Šajā uzņēmumā sāku strādāt 2013.gadā, un kopš tā laika ir bijusi nepārtraukta izaugsme.
Kas ir tas, kas piesaista un notur uzņēmumā? Deviņi gadi nav mazs laiks vienai darbavietai…
– Jā, tas ir pietiekami ilgs laiks, bet, ja darbs ir pastāvīgs, ja ir profesionāli kolēģi un profesionālā ziņā izaicinoši objekti, tad arī nav nekāda iemesla kaut ko mainīt. Ja viss apmierina, kāpēc kaut kas būtu jāmaina?
Mazliet atskatoties pagātnē – kā nonācāt līdz būvinženiera profesijai? Ir inženieri, kuriem tā jau ir paaudzēs nostiprinājusies tradīcija.
– Ar mani laikam būs līdzīgi. Tēvs ir būvnieks. Jau skolas laikā vasarās sāku dažādos objektos piestrādāt, un tā viss pamazām arī aizgāja. Tā kā daudz variantu nemaz nebija, kur pēc vidusskolas doties mācīties. Sāku ar Celtniecības koledžu, ko pabeidzu kā būvdarbu vadītājs, pēc koledžas devos uz Jelgavu, uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur savukārt pabeidzu būvinženierus, un pēdējais posms bija maģistrantūra Rīgas Tehniskajā universitātē.
Laikam jau ir ļoti komfortabli laikus zināt, ko darīsi, kas būsi. Bet svarīgi arī, lai patīk tas, ko dari. Kā noprotams, izvēle bijusi pareiza, un darbs tiešām arī patīk?
– Jā, patīk! Tas jau droši vien ir labākais jebkurā profesijā: tu esi ļoti labs speciālists, ja tev patīk tas, ko tu dari – jo tad tu dari patiesi un no sirds. Tad arī tu izbaudi to.
Kā varat raksturot tos projektus, objektus, kuros esat strādājis – kas pašam no tā visa bijis sirdij tuvākais, tāds, ar ko labprāt palepojaties?
– Ja godīgi, man nav viena tāda īpašā objekta. Tie visi ir ļoti tuvi, katrs ir savā ziņā nozīmīgs un saistās ar iegūto pieredzi un labām atmiņām. Pats pirmais mans projekts uzņēmumā RERE bija Salaspils sporta halle, kurā es strādāju kā darbu vadītājs, un arī šajā pirmajā objektā bija daudz jauna, ko mācīties, guvu jaunu pieredzi un praksi. Līdz tam biju strādājis mazākā uzņēmumā ar atšķirīgu specifiku. Drīz pēc tam man kā darbu vadītājam bija tāds objekts kā Gaiļezera slimnīcas (Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers – red.) Operāciju bloks, kas bija ļoti liels, izaicinošs un unikāls projekts ar dažādām specifiskām tehnoloģijām, materiāliem un risinājumiem – svina paneļiem, gaisa attīrīšanas iekārtām utt. Katrā objektā ir bijis kaut kas īpašs, kas devis gan pieredzi, gan patīkamas atmiņas, veiksmīgi sadarbojoties ar visām iesaistītajām pusēm.
Mans pirmais objekts kā projekta vadītājam bija Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola Alūksnē. Pēc Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra pasūtījuma Latvijas armijai atjaunojām un pārbūvējām kājniekiem kazarmu. Esošā ēka laika gaitā bija morāli un fiziski novecojusi.
Visu sarunu ar Arvi Mūrnieku lasiet žurnāla Būvinženieris jūnija numurā (Nr.86).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
