Gatavi projekti un fonds mājokļiem

0

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) jūnijā interneta tiešraidē prezentēja pēc Ekonomikas ministrijas (EM) pieteikuma rīkotā pētījuma rezultātus par mājokļu pieejamību Latvijā, iesakot risinājumus tās uzlabošanai mūsu valstī. EM jaunais valsts sekretārs Edmunds Valantis, kurš jaunajā amatā nonāca pēc ilgas pieredzes būvniecības nozares pārzināšanā, Būvinženierim skaidroja OECD pētījuma nozīmi un plānotās pārmaiņas.

OECD ģenerālsekretārs Anhels Gurija (Angel Gurría) norādīja, ka mājokļu pieejamībai jābūt vienai no Latvijas valdības prioritātēm, jo daudz cilvēku dzīvo novecojušos mājokļos. Pēc OECD aplēsēm, trešdaļa ģimeņu mīt pārapdzīvotos mājokļos, un nav attīstīts īres tirgus, tāpēc vajadzīga skaidra mājokļu politika Latvijas dzīvojamā fonda atjaunošanai.

Kas OECD izpētītajā ir svarīgākais?
– Uz Latviju bija atvesti OECD un citu pasaules valstu elites līmeņa eksperti. Secinājums ir viens – mājokļu pieejamībai nav viena risinājuma, ar ko visu atrisināt. Mums ir kritiski vērtējumi, kas ir pozitīvi, un pašlaik ir pietiekami plaša statistikas bāze, kāda Latvijā ir mājokļu kvalitāte, mājsaimniecību ienākumi, kādā tehniskajā stāvoklī mājokļi ir. Pirmoreiz parādās formalizēti dati par mājokļu pieejamību, jo iepriekš valsts par to nav domājusi. Dzīvojām uz tās bāzes, kas ir uzbūvēta pirmskara periodā un padomju laikā, ilgu laiku, jo mājsaimniecību skaits samazinājās, cilvēki brauca projām un problēmu nejuta. Tagad skaidri redzams, ka vairs nav un nebūs tā, kā agrāk. Darbavietas koncentrējas attīstības centros, un tur cilvēki dzīvo. Mājokli attīstības centros, Rīgā un tās apkaimē daudziem grūti atļauties no tās naudas, ko nopelnām.

Vai problēma ir arī pieejamo mājokļu kvalitāte?
– Mums ir jāiet uz mūsdienīgu mājokļu standartiem. OECD norāda, ka situācija Latvijā ir viena no sliktākajām mājokļu nolietojumā, labiekārtojumā un pārapdzīvotībā. Ilgstoši nebūvējot mājokļus, ir radusies problēma. Kopš 1993. gada ir uzbūvēti 4% jaunu daudzdzīvokļu māju. Fonds noveco, daudzi vispār neko neiegulda mājokļa uzturēšanā. Tā nav laba situācija, jo normālai ģimenei mājokļa iegāde ir lielākais dzīves darījums.

Kāpēc pētījumam izvēlējāties OECD ekspertus?
– OECD eksperti bija vajadzīgi vairāku apstākļu dēļ. Pirmkārt, viņiem ir kapacitāte, pieejami daudzi dati dažādos griezumos un ir pieejami cilvēki, lai politiķiem būtu vienkārši pieņemt datos balstītus lēmumus par mājokļiem. Otrkārt, neskatoties uz pētījumu, joprojām dažādām pusēm ir atšķirīgs skatījums uz to, vai un kā valstī uzlabot mājokļu pieejamību. Diskusijas sākās jau iepriekšējā valdībā. Mums ir liels prieks pateikties Valsts prezidentam, kurš piedalījās ziņojuma prezentācijā, jo līdz ar OECD ģenerālsekretāra dalību tas deva lielu publicitāti, lai politiķi saprastu problēmas mērogu.

OECD konstatēja, ka 44% mājsaimniecību ir bezrisinājuma situācijā, jo tām nepienākas sociālais atbalsts un viņi nespēj atļauties jaunu mājokli. Tas attiecas gan uz padomju laika mājokļiem, gan jaunajiem projektiem, kur izmaksas un problēmas ir vēl lielākas. Ja runājam par nabadzīgāko daļu ar sociālo palīdzību, sistēma ir veidota no tā, cik naudas ir. Ja palīdzam cilvēkiem ar mazām summām, daudzas problēmas paliek nerisinātas. To konstatēja Valsts kontrole, norādot, ka pašvaldību apsaimniekošanā ir palicis dzīvojamais fonds ar nabadzīgāko slāni, kam īri nevar paprasīt, kas nespēj samaksāt par uzturēšanu un nonāk ķīlnieku lomā.

Ne visi ir gatavi mainīt dzīvesvietu, tomēr visi būtu ieguvēji, ja valsts piedāvātu sākuma atbalstu un darbu tām ģimenēm, kas nonākušas nabadzībā, bet ir gatavas strādāt un samaksāt rēķinus par mājokli. Ja kādam laukos ir mājoklis par gandrīz nekādām izmaksām, tas nenozīmē, ka situācija ir atrisināta – cilvēkam nav resursu, lai izvāktos, un darbavietas īsti nav. Mums jāattīsta iedzīvotāju mobilitāte, un tas dos iespēju kļūt turīgākiem, produktīvākiem un veiksmīgākiem.

Kā pētījuma secinājumi un publicitāte maina valsts attieksmi mājokļu jomā?
– Daudzās lietās kopš pētījuma prezentācijas ir liels progress. Ir būtiski uzlabota mājokļu garantiju atbalsta programma. Mēs esam nākuši pretī daudzbērnu ģimenēm, pirmoreiz devuši iespēju saņemt grantus mājokļa iegūšanai vai paplašināšanai. Mēs esam devuši iespēju startēt programmā atkārtoti, lai atbalstītu mobilitāti un reemigrāciju. Mēs uzlabojam garantijas, pārejot uz portfeļa mehānismu, kas samazina publiskās naudas nepieciešamību. Tās ir praktiskās lietas, kas iet kopsolī ar OECD norādīto.

Īres segmentā bez jaunā regulējuma nekas nemainīsies. Pozitīvi, ka likums turpina virzīties Saeimas komisijās. Gribētos strādāt konstruktīvi, lai likums stājas spēkā un īres mājas kļūst par normālu biznesu. Pašlaik riski izīrētājam ir tik lieli, ka viņš kļūst par ķīlnieku.

Valdībā jau pieņemts lēmums, ka EM no iekšējiem resursiem var novirzīt naudu tipveida dzīvokļu māju projektu izstrādei. Mūsu mērķis ir izstrādāt divus projektus – no koka un dzelzsbetona konstrukcijām. Lai tiem, kas grib būvēt īres mājas, nav jātērējas, bet var paņemt projektus par velti un uzbūvēt, kur vajag. Tas ir ļoti svarīgi, lai atbalstītu koka ēku ražošanu un palīdzētu būvmateriālu ražotājiem. Domāju, tipveida standartizēti risinājumi nākotnē visiem būs ieguvums.

Ceturtā lieta – apstiprinātas valsts garantijas privātmāju siltināšanai, saules bateriju uzstādīšanai un apkures uzlabošanai. Mums nav naudas grantiem, bet mēs mēģinām. Resursi ir ierobežoti, un jāmeklē citas alternatīvas, kur naudiņu atrast. Mums ir svarīgi piesaistīt Eiropas grantus dokumentācijas izstrādei, lai tā ir sagatavota kvalitatīvi un energoefektivitātes pasākumi dod ietaupījumu. Tas viss ir sākts pāris mēnešos. Manuprāt, temps un pamatojums ir ļoti labs.

Kādi ir galvenie uzdevumi?
– Lielie darbi ir šādi – izveidot mājokļu pieejamības stratēģiju un mājokļu ieguldījumu fondu, kas būtu par pamatu mājokļu būvniecības finansēšanai. Par to jārunā, lai piesaistītu arī privātās investīcijas un nonāktu pie zemas īres maksas. Vēl divas lietas – atbalsts sociālo māju veidošanai ir iezīmēts attīstības plānā, kur tam ir paredzēti 70 miljoni. Visas problēmas neatrisināsim, bet solīti pa solītim iet uz priekšu var. Pēdējais ir izveidot aizdevumu fondu ārkārtas situācijām, par ko norādīja Valsts kontrole, proti, ja kaut kas notiek ar māju, remontam uzreiz var aizņemties no ALTUM vai cita finansētāja.

Vai jūs paredzat situāciju, ka var būt mājas, kas jājauc nost, un cilvēki jāliek kur citur?
– To nevar izslēgt, lai gan mani kaitina dažādi eksperti, kas bez datiem apgalvo vienu vai otru, tas sagandē vidi un traucē pieņemt racionālus lēmumus. Mēs kaut kā ar to rēķināmies, taču finansējuma, lai šo problēmu atrisinātu, mums nav. Tāpēc runājam par iespēju iegūt iekšējo mājokļu fondu – katru gadu mēģināt būvēt mājokļus par kādiem 500 – 700 miljoniem, lai pamazām fonds atjaunojas, lai ir iespēja īrēt.

Vai ir domāts īpaši pievērst uzmanību padomju laika tipveida mājām?
– Nevajag radīt mītus, ka tās ir padomju ēkas, kuras var tūlīt sabrukt. Ir dažādu periodu mājas, kas ir graustu statusā. Es ceru, ka nākamā gada budžeta iespējas mums ļaus sākt mērķtiecīgi atjaunot šo fondu. Sākām ar balkoniem, un tagad novērtējam atsevišķas sērijas. Man ir cerība, ka nākamajos gados varēsim turpināt, lai novērtētu visas padomju laika ēku sērijas.

Kāda tam būs ietekme nozarē?
– Mēs rēķināmies, ka 30% no ieguldītās naudas tieši atgriežas nodokļos caur darbaspēku vai Latvijā ražotiem būvmateriāliem un šajos uzņēmumos nomaksātiem nodokļiem. Ar nozari runājam, ka būtu svarīgi mēģināt izbalansēt ieguldījumus, lai nav lielu kritumu un kāpumu. Es teiktu, ka šis ir labs ceļš un modelis – ja kādā brīdī fonds izaugs ļoti liels, ja redzam, ka ekonomikai neiet un būvniecības apjoms krītas, mēs varam siltināt, renovēt un atbalstīt tirgu. Ja redzam, ka tirgus pārkarst, varam pateikt – piebremzējiet, ja vien tas nav kas degošs.

Kādas ir iespējas piesaistīt privātos ieguldītājus?
– Mums būtu svarīgi, lai šos projektus daļēji līdzfinansē komercbankas. Mēs galīgi negribētu visu segt ar publisko daļu. Eiropas fondi nav ieplānoti, jo šajos instrumentos vajag pēc iespējas mazāk birokrātijas. Mēs runājam, kā izvilkt atmaksas termiņu pēc iespējas garu, lai ikmēneša maksājums būtu mazāks. Mērķis ir nonākt pie tā, ka mājoklis ir pašfinansējošs.

Kā jaunās programmas iekļaujas energoefektivitātes mērķu izpildē?
– Līdz 2050. gadam mums visas ēkas jāsaved kārtībā, investīcijas pēc ļoti vispārīgiem aprēķiniem ir 30 miljardi eiro. Jāsakārto visas ēkas, ne tikai dzīvojamās, un ar aprēķinu, ka ne visās ir vērts ieguldīt. Pie mūsu būvniecības apjomiem, kur daudzdzīvokļu mājām klāt nāk 0,2% gadā, kritiskā situācija neuzlabotos, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc pasūtījām OECD pētījumu. Tas ir ļoti svarīgi, jo mājokļu pieejamības programma prasīs ļoti lielus naudas ieguldījumus. Jāmeklē maksimāli efektīvākais mehānisms, jo ir ļoti ierobežots publiskais finansējums, bet ļoti daudz naudas tērējam sociālajai palīdzībai, tāpēc valsts iestādēm jāsadarbojas. Mēs gribējām, lai OECD izvērtē Latviju un statistiku no malas. Mums ir ekspertu ziņojums un viedoklis, kādā situācijā mēs esam un ko darīt. Kad izstrādāsim mājokļu pieejamības stratēģiju, visas institūcijas nāks kopā, un pie kā mēs rezultātā nonāksim, es vēl nezinu.

Antra Ērgle

Pārpublicēts no žurnāla “Būviženieris” augusta numura.

Pievienot komentāru