Ar Būvindustrijas lielās balvas laureātu, Skonto būves projektu vadītāju Jāni Kreicburgu tiekamies saulainā februāra dienā, tobrīd vēl nenojaušot, ka nākamajā dienā pēc šīs intervijas Ukrainā sāksies karš. Līdz ar to arī mūsu sarunā šie traģiskie notikumi vēl nav jaušami. Runājam par tam laikam un tai dienai svarīgāko – straujo cenu kāpumu būvniecībā, par valsts iestāžu birokrātiju, kā arī par Jānim Kreicburgam īpaši tuvām tēmām – restaurāciju, koka arhitektūru, postmodernismu un svešvalodām.
Tā kā tiekamies Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā, kur Jānis Kreicburgs ir projekta vadītājs, izmantojam izdevību kaut ko vairāk uzzināt arī par šai objektā notiekošo. Lai arī projekta virzība neesot gluži rozēm kaisīta, teātrim savā vēsturiskajā mājā esot jāatgriežas līdz gada beigām. Ticam, ka tā arī būs.
Esat ieguvis Būvindustrijas lielo balvu kā gada inženieris. Ko jums nozīmē šāds nozares novērtējums?
– Man tas bija ļoti simboliski. Savulaik – 2008.gadā – saņēmu balvu kā gada jaunais inženieris. Bija arī pārsteigums, jo pat nezināju, ka kolēģi mani pieteikuši apbalvojumam. Katrā ziņā – ļoti patīkami. Man ir liels prieks, ka apbalvojuma vadītāja Mārīte Šperberga tik aktīvi darbojas, jo tas ir pasākums, kas visus saliedē.
Kopš 2005.gada strādājat vienā uzņēmumā – Skonto būve. Tas ir ilgs laiks vienai darbavietai – nu jau 17 gadu. Kas jūs savulaik kā jauno inženieri piesaistīja šim uzņēmumam, un kas joprojām tajā notur?
– Laiks, ko esmu pavadījis Skonto būvē, bijis diezgan dinamisks. Kā es iesāku? Pilnīgi uz dullo uzrakstīju pieteikumu, 2005.gadā esot Berlīnē Erasmus studiju apmaiņas programmā. Un mani jau pašā sākumā iemeta tādā lielā projektā kā viesnīca Elizabete pretim Vērmaņdārzam. Projektam bija ārzemju investors, un te laikam kaut kāda nozīme bija manām valodu zināšanām, varbūt arī kādām personiskām īpašībām, un diezgan labi mums tur gāja. Drīz pēc tam bija jauna pieredze arī starptautiskā projektā – TEC-2 rekonstrukcijā. Tas jau bija pilnīgi cita veida izaicinājums, tehnoloģiska būve. Vēlāk daudz objektu saistīto uzņēmumu projektu ietvaros bijis arī ārzemēs – Anglijā, Zviedrijā.
It kā strādāju vienā kompānijā, bet šis laiks bijis ļoti dinamisks. Latvijā kopumā nozares uzņēmumi un cilvēki cits citam ir labi zināmi. Ja darbs patīk un gribi darboties, ja ir izaicinājumi un, galvenais, izaugsme, nav stāvēšanas uz vietas, tad, manuprāt, nav lielas starpības, kurā uzņēmumā strādā. Un kāpēc gan kaut ko vajadzētu mainīt? Ja jāmaina, tad jau tas būtu jādara fundamentāli, jāmetas iekšā kādā citā nozarē.
Bija kādreiz dažādas idejas. Kad tikko beidzu studijas, man bija doma, ka varbūt varētu strādāt kādā lielā starptautiskā kompānijā, tomēr vēlme būt un strādāt Latvijā ir bijusi spēcīgāka. Lai arī darba dēļ ļoti bieži sanāk ceļot, tā bāzēšanās tomēr ir Latvijā, un tas man vienmēr bijis svarīgi. Tāda arī ir mana atbilde – Skonto būvē esmu tāpēc, ka te esmu sācis, man te patīk, jūtu atbalstu no vadības, vienmēr bijusi iespēja augt. Kā jau teicu, nav lielas starpības, kurā no piecām vai sešām lielajām Latvijas būvfirmām strādāt. Protams, ir savas nianses.
Ir taču arī daudz vidējo un mazo būvfirmu Latvijā…
– Ar tām ir tā… Kā man reiz priekšnieks zīmīgi teica – Jāni, kad tu uzbūvē lielu viesnīcu vai termoelektrocentrāli, vai tev vēl gribas iet un remontēt pagrabus? Nu labi, tas varbūt ir mazliet pārspīlēti, bet doma jau saprotama. Tā nav augstprātība vai kas tāds, drīzāk vēlme tiekties augstāk, tālāk.
Protams, lielie objekti jau nav tikai tas, ar kuriem pieteikties uz balvām. Tas ir arī milzīgs stress, nervu patēriņš. Reizē – arī jaunas zināšanas. Un, kad ar to lielo objektu esi ticis galā, ir grūti pakāpties to soli atpakaļ, nav motivācijas. Vajadzības gadījumā varu iet strādāt ar lāpstu. Tieši tā arī sāku savu karjeru būvniecībā 1997.gadā.
Esat strādājis daudzos lielos un labi zināmos projektos Latvijā. Kurš ir bijis sarežģītākais, grūtākais? Un kurš pašam personiski ir nozīmīgākais – tāds, par kuru lielākais lepnums?
– Vissarežģītākā, manuprāt, bija TEC-2 rekonstrukcija, kur mēs veicām vispārceltnieciskos darbus un arī vienas turbīnas montāžu, kas man bija kaut kas pilnīgi jauns un nezināms. Arī projekta mērogs un pieredze strādāt starptautiskas kompānijas vadībā bija ļoti liels izaicinājums. Komanda tajā laikā strādāja perfekti, cik nu perfekti tādos projektos tas ir iespējams. Komanda bija gados ļoti jauna, un liela daļa no tās joprojām ir šeit, tā man ir nākusi līdzi no projekta uz projektu. Tā kā šis projekts ar visām procedūrām varbūt bija tas brīdis, kas mainīja attieksmi, veidu, kā strādāt.
Tas, ko tagad nu jau visi masveidā būs ieviesuši – dažādas iekšējās procedūras un kvalitātes kontroles –, mums jau 2010. gadā tika gandrīz ar varu uzspiests, un mēs to arī pieņēmām un veiksmīgi realizējām.
Piemēram, kā transportējām turbīnu pa Daugavu no ostas un kabinājām nost dzelzceļa un trolejbusa vadus, lai varētu to aizvest. Tas viss bija kaut kas neierasts, salīdzinot ar tām komerciālajām būvēm, ko tolaik būvēja.
Jums ir arī uzkrāta pieredze dažādos projektos ārzemēs, piemēram, jau pieminētajā Anglijā, Zviedrijā. Esat vadījis augstceltnes būvniecību Londonā…
– Jā, bija Londona… Tā bija tāda pirmā ārvalstu pieredze tajā laikā. Tas nebija viegli, kā jau visiem uzņēmējiem, kuri iziet ārzemju tirgū. Pirmos piecus gadus gāja kā pa kalniem un lejām, un nu esam tikuši līdz tam, ka Skonto Plan Ltd Londonā apgroza desmitiem miljonu un būvē objektus pirmajā zonā.
Mums bija daudz projektu, kas tika sākti, bet tā arī neaizgāja, piemēram Rīgas lidostas termināļa rekonstrukcija. Mums bija konsorcijs kopā ar Turcijas uzņēmumu TAV Airports Holding, tā bija ļoti interesanta un pieredzējusi komanda, kas bija specializējusies tieši lidostu projektēšanā. Notika konkurss, tam bija vairākas kārtas, kurās mēs piedalījāmies, bet tad 2000. gadu beigās sākās krīze, viss apstājās un tika pārtraukts. Bijuši visādi piedzīvojumi. Piemēram, esam piedalījušies konkursā par tilta būvniecību Maltā, kas varbūt nav plaši zināms fakts. Bet ir arī šāda ļoti interesanta pieredze.
Visu sarunu ar Jāni Kreicburgu lasiet žurnāla Būvinženieris aprīļa numurā (Nr.85).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
