Ilgtspējas prakse ēku būvniecībā pagaidām vēl tiek reti izmantota

0
61
Attēls ilustratīvs

Latvijā ir labas iestrādes un ilgtspējīgas būvniecības piemēri, tomēr plašākā tvērumā ilgtspējas prakse ēku būvniecībā pagaidām vēl tiek reti izmantota, vietnē Makroekonomika.lv raksta Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde un padomnieks enerģētikas un klimata politikas jomā Dzintars Jaunzems.

Ekonomisti norāda, ka ilgtspējīgas būvniecības prakse drīzumā būs obligāta Latvijā. Šogad martā Eiropas Parlamentā tika apstiprināts ēku dekarbonizācijas plāns, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām no 2030. gada ir jābūt bezemisiju. Emisiju aprēķinos ņems vērā visu ēkas būvniecības dzīves ciklu, sākot ar finansēšanu un projektēšanu, līdz atkritumiem pēc objekta nojaukšanas. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būvniecības nozarē ir steidzamākas nekā jebkad agrāk.

Latvijas eksporta tirgos pieprasījums pēc ilgtspējīgiem, sertificētiem materiāliem aizvien pieaugs, un tā ir Latvijas uzņēmumu iespēja ielauzties tirgū un izrauties attīstībā, raksta ekonomisti. Jau šobrīd vairākiem Latvijā ražotiem būvmateriāliem ir izsniegti apliecinājumi par atbilstību starptautiskām produktu vides deklarācijām, un tie veiksmīgi iekaro ārējos tirgus.

Ja ar ilgtspēju saprot tikai energoefektivitātes prasības jaunām ēkām vai esošo ēku atjaunošanu, tad var uzskatīt, ka darbs ilgtspējas jomā būvniecības jomā jau ir izdarīts, norāda Latvijas Bankas ekonomisti. Kā saka nozares pārstāvji – jau tagad jebkuru ēku protam novest līdz pasīvai ēkai, jo 30 gadu laikā prasības ir kļuvušas stingrākas un sasniedzamais energoefektivitātes līmenis daudz ambiciozāks. Tomēr plašākā tvērumā ilgtspējas prakse būvniecībā netiek bieži izmantota, ja vien tam nav acīmredzams un tūlītējs ekonomiskais efekts vai papildu priekšrocība ēkas nomnieku atrašanā.

Esošais nacionālais regulējums šobrīd vairāk par ēkas energoefektivitātes klases sertifikātu nepiedāvā, tāpēc nekustamo īpašumu attīstītāji izmanto citas, plašāka spektra ēku sertifikācijas iespējas, skaidro ekonomisti. Zināmākie sertifikāti ir britu izstrādātais BREEAM, vācu DGNB un amerikāņu LEED, kā arī pasīvās ēkas sertifikāts PassivHaus, kas ir mazāk izplatīts, lai gan Latvijā ir sertificēti pasīvo ēku projektētāji, konsultanti un amatnieki. Dažus no šiem sertifikātiem var piemērot ne tikai jaunbūvēm, bet arī ekspluatācijā esošām ēkām.

Ekonomisti norāda, ka šāda ēku sertifikācija var sekmēt raitāku nekustamā īpašuma pircēja vai nomnieka atrašanu, jo var sniegt informāciju gan par energoefektivitāti, gan ēkā izmantotajiem būvmateriāliem, kā arī pievērš uzmanību ēkas ietekmei uz potenciālo lietotāju veselību un labbūtību. Latvijā ir aptuveni 90 starptautiski sertificētas (vai sertifikācijas procesā esošas) ēkas, tomēr galvenokārt tie ir privātā sektora objekti – biroju ēkas un tirdzniecības centri. Ir viena BREEAM sertificēta publiskā bibliotēka un publiskā pasīvā ēka – bijusī Ērgļu profesionālās vidusskolas dienesta viesnīca, ko 2023. gadā pārdeva izsolē.

“Pastāv mīti, ka ilgtspējīga būvniecība sadārdzina būvniecības ieceri. Ja raugās ļoti virspusēji un vienpusēji, tad – iespējams. Bet ja ilgtspējīgu būvniecības pieeju sāk īstenot jau skiču projekta fāzē un ar izpratni, tad – nē. Var uzbūvēt saprātīgos termiņos un ar saprātīgām izmaksām, un šādi piemēri Latvijā ir. Paradumu maiņa var būt nepieciešama jebkurā būvniecības posmā, bet tas ļauj ieviest jaunus risinājumus, nevis sadārdzina projektu,” skaidro Brusbārde un Jaunzems.

Jaunu ēku būvniecība ir pēdējais risinājums iespēju sarakstā, skatoties no resursu efektivitātes un dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām. Latvijas Bankas ekonomistu ieskatā prātīgāk un gudrāk ir pilnvērtīgi izmantot esošo ēku platības, tās atjaunot, lai sasniegtu nepieciešamo energoefektivitātes līmeni, un pārbūvēt atbilstoši jaunam vai citam pielietojumam.

Līdz šim esošo ēku atjaunošanas projektu dzīvotspēju mērīja naudas izteiksmē, pamatojoties uz samazināto nākotnes enerģijas patēriņu, piemēram, 30% samazinājums pēc siltināšanas. Tomēr šobrīd jau sāk rēķināt SEG emisiju bilanci visā būvniecības posmā, ne tikai uzturēšanas laikā. Ekonomisti norāda, ka energoefektivitātes pasākumu atmaksāšanās ir būtiska, bet SEG emisiju ietaupījumi visā ēkas dzīves ciklā – aizvien svarīgāki. Uz to norāda arī jaunās Eiropas vēsmas un citu valstu prakse.

Ja vērtē ēkas kopējo dzīves ciklu, lielākā daļa oglekļa emisiju rodas ēkas izmantošanas (uzturēšanas) laikā. Otra lielākā ietekme ir būvmateriāliem, īpaši betonam un tēraudam. Ekonomisti skaidro, ka emisiju sadalījums var būt ļoti atšķirīgs atkarībā no izmantotajiem materiāliem un to proporcijas, emisiju apjoms var būtiski atšķirties arī starp reģioniem un ēku veidiem. Tomēr betons un tērauds veido būvmateriālu izmešu lauvas tiesu. Taču arī šeit zaļināšana pamazām notiek gan pasaulē, gan Latvijā.

Latvijā joprojām visbiežāk tiek strādāts pa vecam, tomēr ilgtspējīgi būvmateriāli parādās aizvien vairāk, atzīst Brusbārde un Jaunzems. Piesaistot ES finansējumu, zinātnieki un praktiķi arī Latvijā strādā gan ar būvmateriālu ražošanas procesa zaļināšanu (aizstājot fosilos kurināmos un izejvielas), gan ar paša produkta ilgtspējas palielināšanas. Piemēram, zaļais betons, kam mazina kaitīgākās sastāvdaļas – klinkera – īpatsvaru. Klinkera ražošanas procesā nepieciešamas ļoti augstas temperatūras, kas ir energoietilpīgi, kā arī rodas ķīmiska reakcija, kas atbildīga par vairāk nekā 50% cementa CO2 emisijām. Citi pilotprojektu piemēri Latvijā ir kaņepju siltumizolācija un skaidu bloki no koka un tekstila atkritumiem.

Ārvalstu pieredze rāda, ka iespējams vēl vairāk izmantot augstās tehnoloģijas, piemēram, siltināšanā izmantojams sēņu micēlijs, kas aizstātu putuplastu, vai 3D vaska būvkonstrukciju veidnes, kuras iespējams izkausēt un materiālu izmantot atkārtoti. Nozīmīga būvniecības nozares daļa ir importētais tērauds un tērauda konstrukcijas, un to ražošana tiek uzskatīta par viena no pasaules netīrākajām nozarēm CO2 izmešu ziņā.

ES noteikumi paredz, ka pēc 2034. gada netīrā enerģija kļūst būtiski dārgāka un tādējādi – arī tās izmantošana ražošanas procesā. Tērauda ražotāji šo ir sākuši apjaust, un ar ES, Eiropas Investīciju bankas, Ziemeļu investīciju bankas vai valsts budžetu atbalstu pamazām parādās arī zaļā tērauda ražošanas projekti Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā. Risinājumi ietver alternatīvās degvielas, piemēram, zaļā ūdeņraža un elektroenerģijas izmantošanu, tādējādi samazinot emisijas pat līdz 95% salīdzinājumā ar tradicionālo ražošanu.

Visdrīzāk tērauda zaļināšanas tendence turpināsies, jo strādāt pa vecam būs vēl dārgāk, tādējādi tuvākajos gados arī Latvijā būs iespējas palielināt zaļo būvmateriālu īpatsvaru, uzskata Latvijas Bankas ekonomisti. Turklāt pieaugošais zaļais pieprasījums ārvalstu tirgos būvmateriālu ilgtspējas virzienu Latvijā var veicināt. Tas vienlaicīgi arī ļautu nesabojāt vidi, kur dzīvojam un kur dzīvos nākamās paaudzes.

Tomēr būvmateriāls var būt ne tikai kaut kas no jauna saražots vai pārstrādāts, bet arī atkārtoti izmantots, uzsver Latvijas Bankas ekonomisti. Aprites ekonomikas ietvaros materiāls tiek izmantots atkārtoti un primāri nenonāk atkritumos (vienalga – noguļas poligonā vai tiek pārstrādāts). Pielāgotas un pārveidotas ēkas, atkal izmantojot elementus, no kā tās ir būvētas, ir izplatīta prakse Norvēģijā, Nīderlandē un Dānijā.

Rīga strādā pie pašvaldības aprites ekonomikas rīcības plāna 2026.-2030. gadam un īsteno pilotprojektu apritīgai renovācijai. Latvijā ir prakse ēkas nojaukšanas procesā iegūtos materiālus (betona šķembas) atkal izmantot nākamā būvniecības posmā, piemēram, stāvlaukuma pamatu izbūvē vai ēku restaurēšanas procesā no jumta kapara seguma izgatavot muzeja informācijas stendu letes un suvenīra veikala mēbeles vai no vecajām koka sijām izgatavoti soli.

Tomēr ekonomisti atzīst – lai arī 10 gadu laikā ir nedaudz pieaudzis atkārtoti izmantoto materiālu īpatsvars būvniecībā Latvijā, tas joprojām ir zem ES vidējā rādītāja, un mēs pieckārtīgi atpaliekam no līderiem. Ir visas iespējas palielināt sabiedrības izpratni un kāpināt atkal izmantoto materiālu apjomus, kas cita starpā varētu samazināt arī būvniecības izmaksas un emisijas.

Brusbārde un Jaunzems informē, ka 2022.gadā būvniecības un ar to saistīto pakalpojumu zaļais publiskais iepirkums bija tikai 12% no visiem zaļajiem publiskajiem iepirkumiem jeb nedaudz virs 20 miljoni eiro. Turklāt zaļums varēja būt mānīgs, jo būvniekiem bija atļauts iepirkumu atskaitēs atzīmēt kā zaļu, ja tajā tika izmantota kāda no zaļajām komponentēm, piemēram, kāds energoefektivitātes risinājums.

Kopš šī gada sākuma stājušies spēkā grozījumi, kas paredz obligāti piemērojamu zaļo iepirkumu publiskā sektora un rūpnieciska rakstura trešās grupas ēku būvniecībā, pārbūvē, projektēšanā un nojaukšanā (citām grupām un privātajiem – joprojām brīvprātīgi). Alternatīvi pasūtītājs ir tiesīgs noteikt prasību publiskā iepirkumā sertificēt būvprojektu un ēku atbilstoši kādai no starptautiski atzītām ilgtspējas sertifikācijas sistēmām (BREEAM, LEED, DGNB un citas) ar references vērtību – vismaz 50% no attiecīgā sertifikāta maksimālo prasību līmeņa.

Latvijas Bankas ekonomisti uzsver, ka šis ir liels solis nulles emisiju virzienā. Tomēr būtiski, lai pasūtītājiem būtu kompetence izveidot un izvērtēt atbilstošos iepirkumus un uzņēmumiem – atbilstoši sertificēti speciālisti. Tādēļ visiem varētu noderēt arī dažādu būvniecības nozares asociāciju piedāvātās ilgtspējas sertifikācijas mācības.

Ja ES klimata plāns izdotos, pēc 15 gadiem ES Klimata mērķi būtu sasniegti aptuveni par 90% un kopējās SEG emisijas būtu samazinātas līdz desmitajai daļai no 1990. gada līmeņa, prognozē ekonomisti. Sāktu aizmirsties, ka energoefektivitātes paaugstināšana prasīja naudu, pārliecināšanu, radīja troksni un putekļus. Pilsētā būtu daudz vairāk velobraucēju un zaļo oāžu, bet ēkās tiktu izmantoti atjaunotie vai atkārtoti izmantotie materiāli, jo ēku īpašnieki un būvnieki savu CO2 pēdu uzmanītu visā ēkas un būvprodukta dzīves ciklā. Mēs elpotu dziļāk tīrāku gaisu. Tas būtu iespējams, ja pārmaiņas notiktu saskaņā ar plānoto. 

Tomēr ES klimata konsultatīvā padome nesen publicēja ziņojumu Ceļā uz ES klimatneitralitāti: progress, politikas nepilnības un iespējas. Pamatojoties uz vairāk nekā 80 rādītāju novērtējumu, tā konstatēja, ka ir jāpieliek daudz lielākas pūles, lai sasniegtu ES klimata mērķus, jo īpaši ēkās, transportā, lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs. 

Ekonomisti norāda, ka Latvijā ir ilgtspējīgas būvniecības prakse, bet biežāk tā tiek attiecināta uz ēkas energoefektivitāti. Plašākā izpratnē tā nav vispārpieņemta norma, bet drīzāk atsevišķu indivīdu, uzņēmumu vai pašvaldību interese un apņēmība veidot labāku vidi Latvijā. Un tomēr – ir jaunas un stingras prasības ēku zaļā publiskā iepirkuma jomā, ir aizvien vairāk ilgtspējīgi sertificētu ēku. 

“Arī maziem soļiem var aiziet uz lielu mērķi, ja turpina iet. Tomēr varbūt mums vajadzētu lēkt un vienlaikus spēt saredzēt, ka klimatneitralitāte arī būvniecības jomā ir inovāciju un iespēju virziens, nevis tikai apgrūtinājumi,” uzskata Brusbārde un Jaunzems.