«Meitenei ir vajadzīga liela drosme, lai tādā vecumā vēlētos atrasties dinamiskā un mainīgā būvniecības procesā būvlaukumā, nevis mierīgā biroja atmosfērā.»
Šo atsauksmi līdzās daudzu citu kolēģu viedokļiem ir rakstījusi būvuzņēmuma Velve personāla daļas vadītāja, un atsauksmes adresāte nav neviens cits kā Marta Rimaševska, SIA Velve būvdarbu vadītāja palīdze, 2022.gada Būvindustrijas lielās balvas laureāte un Gada jaunās inženieres titula ieguvēja. Kā atzīstas pati Marta, būvinženiera profesijas izvēle pirms dažiem gadiem bijusi vislielākā nejaušība, taču tagad ar pilnu pārliecību viņa var teikt, ka būvniecībā ir atrasts galvenais dzīves aicinājums. Un citā vietā sevi nemaz iedomāties nevarot.
Uz interviju ar Būvinženieri Marta ierodas tieši no Novira Plaza biroju ēkas būvlaukuma Marijas ielā, kur pašlaik veic būvdarbu vadītāja palīdzes pienākumus, un pēc intervijas jau tūlīt ir ceļā atpakaļ uz būvlaukumu. Arī sarunas gaitā ir jaušams, ka būvniecība ir sirdslieta, un nav ne mazāko šaubu, ka Martas Rimaševskas tuvākais lielais profesionālais mērķis – kļūt par labu un zinošu projektu vadītāju – tiks sasniegts jau tuvā nākotnē.
Par to un visu citu – šajā sarunā.
Nozare ir jūs novērtējusi, piešķirot Būvindustrijas lielo balvu – Pamatakmeni – un Gada jaunās inženieres titulu. Ko jums nozīmē šis apbalvojums, ar kādām sajūtām to saņēmāt?
– Vispirms jau ir jāsaka paldies kolēģiem, kuri mani izvirzīja šai nominācijai. Šis apbalvojums ir tāds kā atskaites punkts par visu iepriekš paveikto, novērtējums no speciālistiem, profesionāļiem, kuri šajā nozarē ir daudz ilgāku laiku nekā es. Līdz ar to šis apbalvojums man nozīmē ļoti daudz.
Kas jūs pamudināja pievērsties būvinženiera profesijai? Jūsu kolēģe – uzņēmuma personāla daļas vadītāja – raksturojumā saka, ka pirmajā darba intervijā, atbildot uz jautājumu, vai ir būts būvlaukumā, jūs esot atbildējusi, ka ne, bet ir ļoti liela vēlme tur nokļūt. Kā tad īsti tas viss sākās?
– Sākās viss pavisam nejauši. Vidusskolas laikā es ļoti mērķtiecīgi mācījos ķīmiju un bioloģiju ar domu, ka studēšu Rīgas Stradiņa universitātē par mediķi. Tajā pašā laikā man ļoti patika arī matemātika. Stradiņa universitātē dokumentu iesniegšana bija mazliet agrāk nekā citās mācību iestādēs, līdz ar to tur jau viss tā kā bija skaidrs, tomēr brīdī, kad bija jāizdara izvēle, izdomāju pamēģināt spert kāju arī kādā citā augstskolā. Paņēmu bukletus, paskatījos, ko kura universitāte piedāvā, un, izlasot aprakstu par būvinženieru studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, bija uzreiz kaut kāds klikšķis – sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, ko es varētu un arī gribētu pamēģināt. Tāda esmu – man patīk sevi izaicināt un izmēģināt kaut ko tādu, kas varbūt īsti nav manā komforta zonā. Gribas, lai būtu izaugsme.
Tad jau tā arī sanāk, kā izvēle kļūt par būvinženieri bija viena liela nejaušība…
– Tā patiešām bija vislielākā nejaušība. Arī ģimenē visi bija šokā par šādu manu lēmumu (smejas).
Kā nonācāt būvuzņēmumā Velve? Viņi atrada jūs, vai jūs atradāt viņus?
– Tas bija pirmais kurss, sesija, vasara. Dienesta viesnīcā blakus istabā dzīvoja meitene, kas strādāja uzņēmumā Velve, un viņa pastāstīja, ka uzņēmums meklē jaunus kolēģus, esot darbs būvobjektā… Tajā brīdī arī nolēmu, ka vēlos līdztekus studijām pamēģināt kaut ko arī reāli padarīt būvniecības nozarē. Aizsūtīju savu CV personāla daļai, un tā arī tur nokļuvu.
Vai bija liela konkurence?
– To gan es nezināšu teikt, bet zinu to, ka šī darba intervija man paliks atmiņā uz visu dzīvi. Biju tāds pavisam zaļš gurķis, iemests pieaugušu cilvēku sabiedrībā. Tā bija mana pirmā lielā darba intervija, tika uzdoti daudzi nopietni jautājumi, un atceros, ka bija liels uztraukums. Tam pat īsti nevar sagatavoties.
Jūsu kontā jau ir vairāki pabeigti objekti, pašlaik strādājat visiem labi zināmā tirdzniecības un biroju centra jaunbūvē Marijas ielā. Tā pat ir tāda kā Rīgas vizītkarte. Kurš no līdzšinējiem objektiem jums pašai ir tuvāks, ar kuru vislabprātāk varat palepoties, un kāpēc?
– Tas, ar ko pašlaik visvairāk lepojos, ir nevis esošais objekts Marijas ielā, bet gan iepriekšējais – bērnudārzs Zīļuks Jaunmārupē. Joprojām atceros, kā 2020. gadā mēs ar kolēģi aizbraucām iepazīties ar situāciju, tur bija tikai pļava ar ūdenstorni vidū. Šajā projektā es biju procesā no pļavas līdz pat atslēgas nodošanai. Vēl nesen biju aizbraukusi uz turieni, visu izstaigāju, kamēr bērni gulēja pusdienlaiku, skatījos, kā objekts tiek izmantots, un bija liels gandarījums redzēt rezultātu.
Savukārt tagadējais objekts, kurā strādāju, kā jau ieminējāties, ir tāda kā Rīgas vizītkarte. Patiesībā nepavisam nav viegli tur strādāt – ir liela plānošana, sarežģīta loģistika, materiālu piegādes. Arī paziņas, draugi, kas tur gājuši garām, vienmēr pēc tam jautā – kas jums tur notiek, gāju garām, redzēju… Visu laiku ir jādomā, kā notiek procesi, un nevienu brīdi nevar aizmirst par to, ka tu visu laiku esi visiem labi redzams. Tas ir darbs visu acu priekšā – pašā pilsētas centrā.
Visu sarunu lasiet žurnāla Būvinženieris decembra numurā (Nr.89).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
