Daudzi nevar lepoties ar darbavietu slavenā augstmaņu arhitekta Rastrelli projektētā ēkā. Bet jelgavnieks Juris Veiss var!
Kopš SIA Rimts vadību uzticējis savam vietniekam un kļuvis par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (iepriekš – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) galveno speciālistu būvniecības jautājumos, viņam ir kabinets Jelgavas pilī. Juris Veiss ir gandarīts, ka viņa lolojums – Rimts – turpina strādāt un izaugusi jauna būvspeciālistu maiņa, bet pats jūtas gana stiprs, zinošs un pieredzējis, lai, atvaļinājies no aktīvās būvniecības, varētu ņemties ar pili. Domājis – novedīs līdz galam energoefektivitātes paaugstināšanas projektu un metīs mieru, taču nekā, jo pils nekad nevar būt gatava.
Juris Veiss ir viens no 2022.gada Būvindustrijas lielās balvas – Pamatakmens – saņēmējiem kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā. Savas jomas profesionālis, augstas raudzes būvspeciālists ar 46 gadu darba stāžu. Apbrīnojami mierīgs, taču par savu taisnību gatavs cīnīties. Kompetents, godīgs un atbildīgs, tāpēc – kā domā, tā dara.
Vai esat lepns par saņemto apbalvojumu un jūtaties to nopelnījis?
– Uzzinot, ka mani grib izvirzīt šai nominācijai, sākumā negribēju piekrist. Ne tāpēc, ka nebūtu pelnījis… Laikam sakautrējos. Starp Pamatakmens saņēmējiem ir vairāki man zināmi cienījami būvnieki, piemēram, arī jelgavnieks, projektētājs Kārlis Brakanskis. Tad apdomājos un nospriedu – kāpēc gan ne, ja jau esmu tā novērtēts.
Gandarījums ir, bet patiesībā man tas vairāk bija svarīgi vecākā mazdēla Jasona (Jasons Ernests Mazkalniņš – red.) dēļ. Lai vectēva Pamatakmens ir viņa motivācija sasniegt savus mērķus! Pagājušajā gadā viņš iestājās celtniekos Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), lai gan nekad neesmu uz to mudinājis, un mācās uz velna paraušanu, ir viens no labākajiem kursā. Savulaik man meitas teica: «Papu, mēs gribam strādāt kā tu – braukt ar mašīnu un runāt pa telefonu!» (Smejas.) Viņas gan neizvēlējās iet manās pēdās.
Kādā vecumā apjautāt, ka vēlaties kļūt par būvinženieri, un kas rosināja šādu izvēli?
– Jaunībā nodarbojos ar sportu – akadēmisko airēšanu –, un mūsu četrinieks kādus trīs gadus Padomju Savienībā bija sestajā vietā. Ja redz, ka nevar gūt augstākus sasniegumus sportā, jāiet mācīties! Treneris ieteica izvēlēties RTU (toreiz – Rīgas Politehniskais institūts) Metālapstrādes fakultāti, kur neesot konkursa un pieņemšot ar atplestām rokām. Es mācījos labi, pat uz treniņnometnēm ņēmu līdzi grāmatas un kopā ar kādu puisi, kurš vēlāk kļuva par matemātikas profesoru un visu mūžu nostrādāja Vācijā, rēķinājām sarežģītus uzdevumus. Iestājai augstskolā biju sagatavojies godam, un draugs ieteica iet uz celtniekiem, tad visi ceļi būšot vaļā. Svarīga bija arī profesijas materiālā ievirze, un šajā nozarē strādājošajiem darāmā nekad netrūka, turklāt lielākas izredzes tikt pie dzīvokļa.
Vai ģimenē kādam bija saikne ar būvniecību?
– Nē. Tēvs strādāja rūpnīcā, 30–40 gadu vienā darba vietā. Cehā bija stūris – viņa valstībiņa –, un tur gadu desmitiem nekas nemainījās. Bet celtniecībā ir tas čigāniskais elements, kad tu atnāc uz klaja lauka un sāc būvēt. Vai arī atjauno sagrautu ēku. Kad viss gatavs, vāc mantiņas un ej uz nākamo vietu.
Vai uzreiz apzinājāties, ka izvēle bijusi pareiza?
– Jau pēc pusgada sapratu – tikai celtniecība un nekas cits. Protams, nekad nedomāju, ka kļūšu par pārvaldes priekšnieku vai ko citu. Sāku strādāt, rēķināju, ka meistara vai būvdarbu vadītāja amatā jāpavada 11 gadu, lai ātrāk tiktu pensijā, jo darbs bija smags. Kas to deva! (Smejas.) Pēc nepilna gada mani ielika par ražošanas daļas priekšnieku, bet 25 gadu vecumā jau biju pārvaldes galvenais inženieris.
Toreiz bez piederības komunistiskajai partijai karjeru veidot bija grūti…
– Tādi tie laiki bija, un, protams, arī es neizspruku. Kad 28 gadu vecumā sāka mani mudināt iestāties partijā, sekretāram muļķīgi pajokoju, ka tad mani no mājas izdzīs, jo ģimenē nav neviena partijnieka, turklāt manus vectēvus nošāva padomju varas aktīvisti. Tad man pajautāja – vai man ir kas pret padomju varu… Dikti strikti neiestājos tajā pozā un no vienas puses nenožēloju, ka tur biju. Jaunākā meita ir precējusies ar brazīlieti, un znota ģimene ir revolucionāra, kā viņi paši uzskata, taču sajēgas par to, kas ir komunisms, viņiem nav nekādas. Kad esi visam izgājis cauri, zini un saproti, kas ir kas, neviens neko nevar iestāstīt.
Profesijai uzticīgi esat kalpojis teju pusgadsimtu. Jūsu ieskatā, tas ir daudz vai maz?
– I ne maz, i ne daudz. Redz, gandrīz 50 gadu esmu nostrādājis un vēl turpinu. (Smejas.) Ja būtu par daudz, liktos mierā. Savulaik nopirku makšķerēšanas piederumus, domāju – nu tik zvejošu, jo cerēju, ka būs tādi laiki, kad nebūs jāstrādā, bet – nekā.
Visu interviju ar Juri Veisu lasiet žurnāla Būvinženieris aprīļa numurā (Nr.91).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.