“Padomju laikos visskaistākie musturi bija virtuvē, kad sienas nokrāsoja gaiši zilas un meta ar lupatu, veidojot rakstu. (Smejas.) Mums bija labi flīzētāji, bet ko tas līdz, ja siena nav līdzena un flīzes greizas. Tagad brāķi grūti uztaisīt.
Mani ļoti neapmierināja zemā kvalitāte, bija žēl skatīties, taču toreiz galvenais bija apjoms – nodot ekspluatācijā pēc iespējas vairāk objektu. Kas tad lēma par to, ko nodot un pieņemt? Partijas komiteja un izpildkomiteja, ne jau nozares profesionāļi! Atceros, reiz pēkšņi ziemā paziņo, ka jānodod divas dzīvojamās mājas. Saku – nav iespējams, tur darba vēl daudz un pat grīdas nav saliktas. Bet vajag! Tad nu bija tā – naktī pie ugunskuriem sildījās priekšniecība, bet katrā stāvā strādāja pa brigādei, un līdz rītam grīdas gatavas. Daļa, protams, pēc tam bija jāpārtaisa.”
Par būvniecību padomju laikos un ne tikai – jaunajā žurnāla Būvinženieris numurā lasi interviju ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģu universitātes galveno speciālistu būvniecības jautājumos, Būvindustrijas lielās balvas laureātu un titula Mūža ieguldījums būvindustrijā ieguvēju Juri Veisu.
