Liepāja kļuvusi par vienu krāšņu namu bagātāka. Atjaunotni piedzīvojusi koka ēka Vites ielā 8, kas no šķietami bezcerīga grausta pārtapusi elegantā trīs dzīvokļu namā, kur prasmīgi apvienots vēsturiskais ar mūsdienīgo.
Ēku 2017.gadā iegādājās Liepājas uzņēmuma O&OBT īpašnieki Haralds Ozoliņš un Anrijs Ozoliņš. Nekustamais īpašums atrodas vienā no pievilcīgākajām Liepājas pilsētas daļām netālu no Jūrmalas parka un Gulbju dīķa, kur atjaunotas un sakārtotas daudzas senāk celtas mājas, tostarp ar kultūrvēsturisku nozīmi. Arī ēka Vites ielā 8 ir vietējas nozīmes kultūrvēsturisks un arhitektūras piemineklis ar visnotaļ interesantu vēsturi.
2018.gadā tika sākti ēkas atjaunošanas darbi, un ekspluatācijā tā tika nodota 2023.gada vasarā, uzskatāmi pierādot, ka, ievērojot kultūrvēsturisko aspektu un respektējot vēsturisko mantojumu apvienojumā ar mūsdienīgiem risinājumiem un materiāliem, iespējams sasniegt izcilu rezultātu. Nams atjaunots sākotnējā apjomā un stilistikā – no ielas puses tam ir vēsturiskā fasāde un dekoratīvie elementi, bet no pagalma puses – mūsdienīgs izpildījums ar apjomīgiem stiklotiem elementiem. Ēkā ir trīs dzīvokļi divos stāvos, katrs ar savu ieeju un atšķirīgu plānojumu platībā no 150 līdz 320 kvadrātmetriem.
Nama Vites ielā 8 arhitektūras projektu izstrādāja arhitektu biroja PBR arhitekti Valdis Onkelis, Liene Švarce un būvinženieris Māris Bērziņš, būvniecību veica SIA A-J Energobūve.
Būvēta dažādos laikaposmos
Ēka ir koka stāvbūve, un tās sākotnējais stāvoklis bija kritisks, tā praktiski bija grausts – vienprātīgi atzīst gan īpašnieki, gan arhitektūras projekta izstrādātāji. Ņemot vērā nama cienījamo vecumu, pirms ķerties pie būvdarbiem, notika objekta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un fotofiksācija, ko veica arhitekte Kristīne Veinberga un celtniecības arheologs Juris Zviedrāns.
Saskaņā ar iegūto informāciju pirmās ziņas par šo nekustamo īpašumu datētas ar 1892.gadu. Ēka būvēta vairākos laika periodos. Laikaposmā starp 1875. un 1887.gadu uzbūvēta centrālā daļa. Tās plānojums bija T burta veidā ar piebūvi pret pagalmu un izvirzījumu pret ielu ēkas centrā. Apjoms būvēts un fasāžu arhitektūra un apdare veidota Šveices stilam raksturīgās formās. Sākotnējās ēkas pirmajā stāvā bija divi trīsistabu īres dzīvokļi, bet otrajā stāvā divistabu īres dzīvokļi, kas paredzēti vasaras sezonai.
Ap 19.gadsimta beigām pie gala fasādes pret Gulbju dīķi uzbūvēta jauna ēkas daļa divos stāvos ar nelielu izvirzījumu saimniecības telpām. Šajā daļā katrā stāvā atradās trīsistabu īres dzīvoklis ar nelielu virtuvi.
20.gadsimta sākumā pie otras gala fasādes piebūvēta trešā daļa – ēka divos stāvos ar stūra torni. Šeit katrā stāvā bija pa četristabu dzīvoklim ar virtuvi un nelielu kalpotāja istabu. Plānojums tika veidots funkcionālāks, ērtāks, un telpas bija paredzētas ilgstošai dzīvošanai. «Nama īpašniekam bija divas meitas, un katrai savā laika periodā tika piebūvēta jauna mājas daļa, tādējādi visa dzimta dzīvoja vienā ēkā, bet atsevišķos dzīvokļos,» komentē H.Ozoliņš.
Turpmākos gadu desmitos esošie dzīvokļi tika sadalīti vēl mazākos, un padomju laikā te atradās 11 mazi dzīvoklīši. Vēlāk ēka tika pamesta un neapdzīvota stāvēja ilgu laiku.
Kopumā ēkas dažādie būvapjomi veidoja savdabīgu, asimetrisku koptēlu. Neraugoties uz sadalījumu mazākos mitekļos, ēkā bija saglabājies oriģinālais plānojums. Bija oriģinālie logi ar aprīkojumu un slēģi, kā arī daudz vēsturisko iekšdurvju un ārdurvju. Tiesa, liela daļa būvgaldniecības izstrādājumu bija sliktā tehniskā stāvoklī.
Būvē no nulles
«Lai arī māja izskatījās kā grausts, bija maza cerība, ka varbūt var kaut ko atjaunot vai pārbūvēt, nejaucot visu nost,» atminas A.Ozoliņš. Veicot sīkāku izpēti, tapa skaidrs, ka konstrukcijas ir pārāk nolietojušās, liela daļa koka baļķu izpuvuši, trūka daudz detaļu, pamatus veidoja sekls laukakmeņu (vecākajai ēkas daļai) vai pilnķieģeļu mūris (piebūvētajām daļām), kas daudzviet bija stipri bojāts.
Tika pieņemts lēmums ēku pilnībā nojaukt un sākt būvniecību praktiski no nulles. «Jāņem vērā, ka visas vēsturiskās detaļas bija koncentrētas uz ielas fasādes, bet pagalma daļa bija ļoti vienkārša, neizteiksmīga, bez jebkādas arhitektoniskas vērtības, tas arī atviegloja lēmuma pieņemšanu,» skaidro projekta būvinženieris Māris Bērziņš.
Foto – arhitektu biroja “PBR” arhīvs, SIA “O&OBT” arhīvs
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris augusta numurā (Nr.93).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
