Sabiedrības lielākā daļa atzīst cilvēka darbības ietekmi uz klimata pārmaiņām un apzinās ar to saistītos riskus. Risinājumu meklēšanu šīs ietekmes mazināšanai stimulē dažādi globālās politikas dokumenti.
Viens no visaptverošiem pasaules mēroga dokumentiem klimata jomā ir Parīzes nolīgums, kas Eiropas līmenī sekmēja ambiciozu mērķu noteikšanu, arī pāreju uz oglekļa ziņā neitrālu enerģētiku, ko 195 valstis Eiropas zaļā kursa ietvaros ir apņēmušās panākt līdz 2050.gadam. Viena no iespējām, kā samazināt siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisijas, ir aizvietot fosilos energoresursus ar atjaunojamiem energoresursiem. Attīstoties atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, to efektivitāte pieaug, bet izmaksas samazinās, līdz ar to mājsaimniecības sāk tās izmantot arvien vairāk, lai samazinātu ēkas apkures un karstā ūdens sagatavošanas izmaksas, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Infrastruktūra jāizmanto efektīvāk
Latvijas Republikas ilgtermiņa plānošanas dokuments – Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam (turpmāk – NEKP) – nosaka Latvijas valsts enerģētikas un klimata politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus turpmākajiem desmit gadiem. Saskaņā ar NEKP mērķiem tiek paredzēts nodrošināt 50% atjaunojamo energoresursu (turpmāk – AER) īpatsvaru kopējā enerģijas galapatēriņā līdz 2030.gadam. Savukārt centralizētā siltumapgāde tiek definēta kā nozare, kurai ir liela loma šī mērķa sasniegšanā, paredzot līdz 2030.gadam palielināt AER īpatsvaru siltumapgādē par 0,55% ik gadu.
Saules kolektori ir viens no veidiem, kā AER var izmantot siltumapgādei. Uzstādot termālos saules kolektorus uz ēku jumtiem, mājsaimniecības saskaras ar saražotās siltumenerģijas svārstībām dienas un gada laikā. Mākoņainā laikā vai naktī saules kolektori siltumenerģiju ražo maz vai neražo vispār, un, lai nodrošinātu siltumenerģijas pieprasījumu, nepieciešams uzstādīt vairāk saules kolektoru un saulainajā laikā saražoto siltumu akumulēt lokālās tvertnēs. Pārāk liels kolektoru daudzums var novest pie siltumenerģijas pārpalikuma un tā, ka siltumenerģiju vairs nav iespējams akumulēt. Rezultātā siltumnesēja temperatūra pieaug, notiek sistēmas nevēlama pārkarsēšana un kopējās efektivitātes samazināšana.
Atbilstoši plānotajiem grozījumiem Latvijas Republikas Enerģētikas likumā tiek paredzēts veicināt AER, kā arī ne-emisiju energoresursu izmantošanu centralizētajā un arī individuālajā siltumapgādes sistēmā, vienlaikus veicinot efektīvāku infrastruktūras izmantošanu, kā arī nodrošinot iespēju autonomajiem ražotājiem nodot tīklā savām vajadzībām saražoto, bet neizmantoto enerģiju un iespēju komersantiem noteikt zemākus tarifus nekā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir noteikusi. Situācijās, kad autonomais ražotājs kādu iemeslu dēļ nespēj patērēt tikai savām vajadzībām saražoto siltumenerģiju vai dzesēšanas enerģiju, tiesiskā regulējuma mērķis ir noteikt, ka ražotājs ir tiesīgs pārdot saražoto siltumenerģiju vai dzesēšanai nepieciešamo enerģiju citiem enerģijas lietotājiem. Tādējādi autonomais ražotājs spētu efektīvāk izmantot savu uzstādīto sistēmu.
Pētījumu par saules kolektoriem lasiet žurnāla Būvinženieris februāra numurā (Nr.84).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
