Kultūrvēsturiskais mantojums patiesi ir vērtība, ko nepieciešams saudzēt un ļaut izbaudīt no paaudzes paaudzē. Maldīgs ir uzskats, ka šo objektu vides pieejamība nevar būt estētiska un sabojās vēsturisko vērtību.
Gan Latvijas, gan citu valstu piemēri apliecina, ka risinājumi var būt jēgpilni un funkcionāli – tādi, lai tos izmantotu ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī plašāka sabiedrība.
Laikam ejot, arvien vairāk tiek domāts par to, lai ikviens cilvēks varētu iekļauties sabiedrībā un dzīvot pilnvērtīgi, nesaskaroties ar būtiskiem šķēršļiem savā ikdienas ceļā. Un tieši videi ir milzu loma tajā, vai tas ir iespējams. Latvijā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) rūpējas par to, lai tiktu veidota un attīstīta sabiedrībai ērta un profesionāla kultūras mantojuma aizsardzības sistēma, kas saskaņā ar starptautiski atzītiem principiem palīdz kultūras pieminekļu saimniekiem un lietotājiem kvalitatīvi saglabāt vērtības, kā arī novērš kultūrvēsturisko vērtību degradējošas aktivitātes. Pārvaldei viens no darbības virzieniem ir arī izvērtēt un izsniegt atļaujas konservācijas, restaurācijas, remonta un rekonstrukcijas darbu veikšanai kultūras pieminekļos.
Lai gan kādam varētu būt ērti aizbildināties, ka kultūras mantojuma statusa dēļ nav iespējams veikt vides pieejamības uzlabojumus, patiesībā tie ir vēlami un atbalstāmi. «Kultūras mantojuma statuss kā iegansts vides pieejamības neiespējamībai ir mīts. Protams, kultūrvēsturiskā vidē vai kultūras piemineklī vides pieejamības risinājumi var būt sarežģītāki, orientēti uz vērtību saglabāšanu, bet ne neiespējami vai noliedzami. Apskatot praksi kultūras pieminekļu aizsardzībā Latvijā, tieši vides pieejamība visbiežāk ir bijusi kultūras piemineklī atļauto pārveidojumu iemesls. Pēdējo divdesmit gadu praksē par pilnīgu noliegumu varētu uzskatīt tikai gadījumu ar ieceri Rīgas doma tornī izveidot liftu ar skatu platformu, kā rezultātā tiktu iznīcinātas unikālas 16. gadsimta koka konstrukcijas. Tas ir vienīgais konstatētais gadījums, kad noteikts strikts aizliegums. Visos citos gadījumos uzraugošās institūcijas vides pieejamības risinājumiem pēc būtības ir piekritušas, izvirzot vērtību saglabāšanas prasības,» jau pērn jūlijā, aprakstot pamatprincipus kultūrvēsturiskās vides pieejamības risināšanai, uzsvēra NKMP vadītājs Juris Dambis.
Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons ikdienā konsultē par dažādiem risinājumiem vides pieejamības veicināšanai, arī kultūrvēsturiskajās ēkās. Valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis uzsver, ka primāri būtu jādomā par to, lai risinājums būtu pieejams un lietojams ikvienam cilvēkam, kā to paredz universālā dizaina pieeja, nevis tikai cilvēkiem ar invaliditāti. «Protams, nevar visur uztaisīt asfalta celiņu vai pacēlāju pilsdrupu tālākajā tornītī, un var būt kādas vietas, kas ir nepieejamas. Domājot par risinājumiem, tiem jābūt tādiem, lai pēc iespējas plašāka sabiedrības daļa var piekļūt un kāds netiktu izstumts. Protams, skatāmies, lai būtu arī samērīgums. Piemēram, ja grib cilvēku ar smagu invaliditāti ratiņkrēslā dabūt augšā Miķeļbākā, tad ir jābūvē lifts, kas ir divreiz lielāks nekā pati Miķeļbāka. Tas tomēr šajā gadījumā nav samērīgi, taču lielākoties ir dažādi alternatīvi risinājumi, ko var izmantot,» uzskata I.Balodis.
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris februāra numurā (Nr.90).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
