Liepājas Karosta kā tāds mītisks arhitektoniskais objekts joprojām saglabājusi savu auru. Pētnieku apsēstība ar šo objektu ir neremdināma, ik pa laikam publiskojot jaunus pētījumus par Karostas vēsturi, arhitektūru, atradumiem un ko tik vēl ne.
Jau pārdesmit gadu Karosta tiek uzlūkota kā jaunās attīstības teritorija. Industrializācijas epicentrs. Kādreiz, padomju laikā, satraucošas pārvērtības te radīja sērijveida blokmājas, kas aizsedza Karostas dominanti – Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāli. Lai arī laiks drastiski mainīja Karostu, pielāgojot to jaunas militārās bāzes vajadzībām, iznīcinot elkus, lai katedrālei atņemtu tās nozīmi, tomēr lielākā daļa objektu saglabājās teju neskarti – vismaz no ārpuses. Vēsturisko ēku iekštelpas tika pārbūvētas, pielāgotas citām funkcijām, bet fasāžu mākslinieciskie dekori saglabājās. Pat Karostas Jūras virsnieku saieta namā līdz mūsdienām nosargāts zāļu cēlais dekoratīvisms, neraugoties uz to, ka tas izmantots par kara hospitāli. Ar lielām modifikācijām Kar-osta tomēr saglabājusi lielāko tiesu 20. gadsimta sākumā uzcelto ēku.
Pārmaiņu slogos
Padomju armijas aiziešana no Karostas teritorijas iezīmēja nelielu apjukuma periodu – ko darīt ar šo degradēto rajonu? Šī vieta iemantoja mistisku noskaņu, iesaucot to par spoku pilsētu un pat literatūrā atainojot kā drausmīgi nolaistu, netīkamu un depresīvu rajonu. Karosta tika apvīta mītiem, kam viegli noticēt ar neapbruņotu aci. Taču padomju armijas destruktīvā daba Karostas vēsturisko apbūvi vizuāli maz skāra. Pretstatā tam, kas notiek mūsdienās.
2000. gados Karostā aktīvi darbojās kultūras un informācijas biedrība K@2, kas pēc pašu iniciatīvas rīkoja pasākumus, vāca ziedojumus Karostas atjaunošanai un centās nodot vēstījumu par šī rajona iespējām. Bez atbalsta no pašvaldības biedrības pastāvēšana un centieni padzisa. Jau teju pirms ceturtdaļgadsimta presē parādījās lozungi par spožajiem Karostas attīstības plāniem, tur izveidojot industriālo parku. Tāpat kā lielākā daļa citu grandiozu un skaistu plānu, viss atdūrās pret finansējuma, īpašumtiesību un citiem jautājumiem, tādējādi bremzējot vides sakārtošanu Karostā. Līdzās jautājumam par attīstību arī esošā mantojuma jautājums smagi iestiga, Liepājas pašvaldībai nevēloties iekļaut Karostu kā veselu rajonu valsts aizsargājamo objektu sarakstā, kurā pašlaik ir tikai Jūras virsnieku saieta nams, Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, Karostas cietums un ūdenstornis. Pretstatā tam, kas saglabājies no sākotnējā kompleksa, šī ir niecīga daļa.
Valsts kultūras aizsardzības trūkums un pašvaldības ambīcijas (kas ne vienmēr uzlūkojamas negatīvi) Karostu pamazām pārvērš par hibrīdobjektu, mēģinot vienuviet saglabāt vēsturisko arhitektūru, taču vienlaikus ienest modernās dvesmas, atgūt funkcionalitāti. Pēdējos gados Karosta ir ieguvusi vairākus infrastruktūras uzlabojumus, tādējādi kosmētiski uzfrišinot nomācošo vidi. Taču lielās ambīcijas par industriālo parku pārmāc kvalitāti ar kvantitāti. Vēsturiskā un modernā kolīzija visdrastiskāk atainojas smagi kritizētajā EB Liepaja ražotnē.
Liepājas Karostu var sadalīt četros vēsturiskajos rajonos – Virsnieku, Kara hospitāļa, Kazarmu un Darbnīcu rajons, kas mūsdienās tiek pieskaitīts Tosmares rajonam. Karavīru kazarmu rajons vēsturiski bija ar vismazāko apbūves blīvumu, tādēļ mūsdienās piemērots industriālā parka vajadzībām. 2022. gadā ekspluatācijā nodotā EB Liepaja ražotne ir piemērs necienīgai un nepiemērotai attieksmei pret mantojumu, kā arī viltīgs apmāns, rādot, ka vēsturiskā fasāde ir saglabāta, tādējādi izpildot kaut nelielu prasību pret pietāti. Šis groteskais objekts rada bažas par Liepājas Karostas nākotni un attīstību.
Līdzvērtīgi komplicēts ir jautājums par to, kā uztvert 19. un 20. gadsimta mijas arhitektūras un mākslas mantojumu Latvijā. Arhitektūru reti kad var atraut no politikas, un Karosta ir precīzs piemērs agresorvalsts ekspansijai Baltijā. Taču kompleksa arhitektoniski mākslinieciskā vērtība paģērē apdomāt to pirms likvidācijas. Komplekss ir unikāls un tam periodam moderns pilsētbūvniecības paraugs. Tomēr tuvākā vai tālākā nākotnē Kar-osta un tās mantojums var tikt apšaubīts. Vai to pārmāks industriālā parka ambīcijas vai vēlme atbrīvoties no objektiem ar tagadējo negatīvo konotāciju – ir pāragri spriest. Taču Karostas arhitektūra un pilsētbūvniecība ir nozīmīga komponente Latvijas vēsturē.
Karostas būvvēsture
Pēc Krimas kara, Sevastopoles zaudēšanas un slēgtās pieejas Melnajai jūrai, apzinoties Vācijas militāro spēju pastiprināšanos, cariskajā Krievijā tika attīstīta vīzija par jaunu militāro bāzi. 1884. gadā tika izveidota komisija lēmumiem par flotes nostiprināšanu un spēku pārsvara atgūšanu Baltijas jūrā. Pamatojums Liepājas ziemeļu izvēlei bija neaizsalstošā Baltijas jūra, esošā tirdzniecības osta, 1871. gadā izveidotā dzelzceļa līnija, kā arī jau sāktā Liepājas cietokšņa būvniecība. Militāro ostu celtniecības un pārbūves darbos pieredzējušais inženierģenerālis Ivans Alfrēds Makdonalds tika iecelts par galveno būvdarbu vadītāju, un viņa vadībā tika izstrādāts Liepājas Karostas projekts. Būtiskākais inženiera pienesums bija inovatīvais molu un viļņlaužu risinājums un aizsargsistēmas attīstīšana. 1893. gada 12. augustā notika oficiālā Karostas būvniecības atklāšana, lai gan būvniecības un sagatavošanas darbi sākti jau 1890. gadā. 1894. gadā militārajai ostai dots nosaukums – Imperatora Aleksandra III osta.
Balstoties uz Ivana Alfrēda Makdonalda ieceri, Karosta dalīta četros rajonos ar izteiktu funkcionalitāti. Tā paredzēta ne tikai kā militārā bāze, bet arīdzan ar izteiktu reprezentācijas nozīmi. Pirmais skatā no Baltijas jūras uz austrumiem ir Virsnieku rajons. Tam seko Hospitāļa, Kazarmu un Darbnīcu rajons, balstoties uz funkcionalitāti un lokācijām.
Pirmie celtniecības darbi sākās ar Ziemeļu molu. Ar molu un viļņlaužu izbūvi tika norobežots akvatorijs, izveidojot priekšostu. Viļņlaužu realizācijai tika izmantots inovatīvs risinājums, tos veidojot kā neregulāras formas betona masīvus. To izvietojums un forma paredzēja akvatoriju saglabāt neaizsalstošu, jo ūdens nemitīgi viļņojās, kā arī nosargāt ostu no smilšu sanesumiem un jūras līmeņa krasas maiņas. Militārās ostas kanāls tika paredzēts priekšostas un austrumu baseinu savienošanai. Kanālam un baseinam bija jānodrošina teju simts karakuģu un transporta kuģu novietošana. Hidrotehnisko būvju kompleksa būtiskākais objekts mākslas, industriālā mantojuma un vēstures kontekstā ir Kalpaka tilts (pabeigts 1906. gadā pēc vācu inženiera Haralda Halla projekta). Pagriežamais tilts ir izteiksmīgs ar savu vizuāli vieglo māksliniecisko risinājumu un jūgendstila dekoriem. Zīmīga ir tilta funkcionalitāte un piemērotība tieši Baltijas jūras klimatiskajiem apstākļiem.
Attēli – autores foto (2016.–2018. g.); Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja arhīvs
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris februāra numurā (Nr.96).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
