Vairāk nekā pusgadsimtu Dziesmu svētki saistīti ar Mežaparku, un Lielā estrāde ir kļuvusi par to sinonīmu. Izcila akustika te ir obligāta īpašība, un tās radīšanai ieguldīts liels darbs.
Nebūs daudz klausītāju, kuri vēl atcerētos divus pēckara svētkus Esplanādē 1948. un 1950.gadā vai IX Latviešu dziesmu svētkus 1938.gadā Uzvaras parkā, taču Mežaparka būve ir tieši saistīta ar šiem svētkiem. Visus šos notikumus vienoja iespaidīgu koka tribīņu un pat skatītāju amfiteātru būvniecība konkrētiem svētkiem, kā arī arhitekta Aleksandra Birzenieka veikums 1931. un 1933.gada svētkiem. Latvijas vēsturē nevienam arhitektam nav bijusi tāda pieredze brīvdabas lielformāta būvju projektēšanā, un ļoti žēl, ka unikālās zināšanas netika izmantotas 1954.gada būvē Mežaparkā.
Vladimira Šņitņikova vadībā projektētā estrāde vairākos akustiskajos aspektos atšķīrās no Birzenieka koka būvēm – galvenais konstruktīvais materiāls bija betons un ķieģeļi, kora tribīnei tika celtas iespaidīgas sānsienas, un skatītāju amfiteātris a priori pārsniedza dabiskās apskaņošanas izmērus, jau sākotnēji paredzot skaļruņu lietojumu. Šī sistēma pastāvēja vairāk nekā 20 gadus, taču strādāja ļoti nekvalitatīvi un izraisīja skaņu jūkli skatītāju vietās. Tā demontēta 80.gados.
Tribīne bija paredzēta 7000–10 000 koristiem, skatītāju lauks – līdz 30 000 klausītāju. Citējot Vaideloti Apsīti: «Kaut arī tribīnēs vietu skaits bija ierobežots līdz 10 000, tomēr dalībnieku skaits nereti vairāk nekā divkārt pārsniedza to ietilpību.» Rezultātā kora skaņas tembrs atšķīrās no brīvdabā pierastā, un skatītāji 1. un 2.zonā saņēma ievērojamu daudzumu sānu skaņu atstarojumu, akustikai tur tuvojoties slēgtas telpas skanējumam.
Pilnu rakstu ciklu par Mežaparka estrādi un akustiku lasiet žurnāla Būvinženieris augusta numurā.
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
