Tiekoties ar 2022.gada Būvindustrijas lielās balvas laureāti kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā arhitekti Zaigu Gaili viņas vadītajā birojā, jūtama patiesa nodošanās sirdsdarbam un rūpes par arhitektūru.
Zaigas Gailes arhitektu birojs ir viens no nedaudziem, kas joprojām katram projektam veido filigrānu, līdz sīkākajai detaļai izstrādātu ēkas modeli. Aplūkojot aktuālos projektu maketus, jūtams, cik svarīgi ir ēku izlaist caur rokām – no pašas zīmētas idejas skices, sarunām līdz realizētai celtnei. Nodošanās profesijai, jūtamais sirds siltums pret arhitektūru ir Zaigas Gailes fenomens. Jautājot par izjūtām, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, Zaigas Gailes vieglais smaids liek noprast, ka profesionālais dzinulis un jauda izlolos vēl daudz augstvērtīgu projektu pilsētās un laukos.
Pēc projektu un to maketu apskates Zaiga Gaile izrāda apjomīgās grāmatas no projektiem – Rūmenes muiža, Koka māja, Kolekcionāra māja, Ārstu māja Mežaparkā – un citus albumus. Tas ir izcils piemērs, cik svarīgi ir ne tikai zināt gala projektu, bet arīdzan redzēt procesu.
Kā ir ar Kolekcionāra māju? Tas ir savdabīgs projekts, apvienojot trīs ēkas – 19. gadsimta koka klasicisma stila māju, 20.gadsimta funkcionālisma stila ēku un 21.gadsimta jaunbūvi.
– Ēkas īpašnieks nopirka divus blakus esošus gruntsgabalus, un pa vidu bija robeža. Pēcāk vēsturiskos gruntsgabalus apvienoja. Īpašnieks ir mākslas priekšmetu kolekcionārs, un mums izdevās vienoties, ka arī ēkas var kolekcionēt, un mēs atjaunosim abas esošās mājas. Vēsturiskā koka ēka tika demontēta, koka guļbaļķi atjaunoti un pēcāk atlikti atpakaļ sienās. Mēs izveidojām jaunu stiklotu ieeju, kur interjerā atklājas vienas un otras mājas sānu fasādes, aizmugurē ir manis veidotais jaunais apjoms. Tā ir kā tāda spēlēšanās.
Kas ietekmēja jaunā apjoma savdabīgo L veida formu Kolekcionāra mājas aizmugurē? Jauno apjomu īpaši nevar redzēt no ielas.
– Tie bija vecie koki pagalmā, starp kuriem ielocījām jauno peldu mājas apjomu, orientācija pret debespusēm. Balasta dambī visām ēkām mājas dzīve dārzā ir orientēta uz aizmuguri, uz pēcpusdienas un vakara sauli un arī tāpēc, ka no upes puses pūš vējš.
Vai jūsu birojs veic zondāžas un izstrādā arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju un izpēti (AMI – red.) vai arī piesaistāt dažādus speciālistus no citām firmām?
– Darām to paši un sadarbojamies arī ar citiem – tas atkarīgs no projekta apjoma. Kolekcionāra mājai zondāžas no palikušajām interjera detaļām veicām paši, bet Jaunā Rīgas teātra un Vāgnera namam AMI veica Arhitektoniskās izpētes grupa. Kad māja tiek pētīta, cilvēkam tur jādzīvo, tā jāiepazīst, jāskata arhīvi. Tiek uzmērīta katra detaļa – vispirms galdniecības izstrādājumi – logi un durvis –, fasādes plastiskie veidojumi, tiek atsegti vēsturiskie sienu krāsojuma slāņi. Mēs cenšamies saglabāt, cik iespējams, un citkārt transformēt pa savam citos veidos. Tā vienmēr ir arhitekta izšķiršanās.
Kā parasti ir ar pasūtītāju? Kolekcionāru māja ir veiksmīgs piemērs, jo ģimene piekrita restaurēt vēsturiskās ēkas. Bet kā ir gadījumos, kad pasūtītājam ir jauns zemesgabals ar vēsturisko apbūvi, ko viņš tomēr vēlas nojaukt, bet jums ir pārliecība, ka tas nav pareizi. Kā notiek sadarbība ar klientu?
– Piemēram, Ķīpsala ir valsts aizsargājams pilsētbūvnieciskais piemineklis, tā ietilpst UNESCO Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā, uzliekot ļoti stingrus noteikumus projektam – tas nozīmē, ka nedrīkst iznīcināt šajā zonā esošās vēsturiskās mājas un katrai ēkai ir jāizstrādā skrupuloza izpēte. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) no savas puses Rīgas vēsturiskā centra teritorijā visām ēkām sniedz kultūrvēsturiskās vērtības novērtējumu, pat katram šķūnītim, kurā, iespējams, nekā vērtīga nav. Mēs ievācāmies Ķīpsalā 1997.gadā, uzbūvējot savu māju tukšā vietā, un kopš tā laika šeit esam atjaunojuši 18 vecus namus. Pašlaik ir vēl četri māju projekti. Kopā ar vīru atjaunojām arī vēsturisko Ģipša fabriku divās kārtās. Tie bija Latvijā pirmie dzīvokļi fabrikā – lofti. Ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriālu uzbūvējām pirms desmit gadiem.
Tomēr Žaņa Lipkes memoriāls ir jaunbūve.
– Jā, tas ir vecajā ābeļdārzā. No Lipkes grunts mēs atdalījām teritoriju un uzbūvējām melno šķūni. Šī ēka ir simbols – darvots laivu šķūnis, apgāzta laiva, plašākā vispārinājumā – Noasa šķirsts.
Ko jūs teiksit par jauno piebūvi – Drosmes māju?
– Es domāju, ka būs labi, jo ir ieturēta vienotā līnija materialitātē un ir labi arhitekti –arhitektu birojs MADE arhitekti. Konkursā viņi pārliecinoši uzvarēja.
Ko domājat par jūsu biroja projektēto ēku pārbūvi? Mēdz teikt, ka visi bērni ir mīļi, bet kādas ir sajūtas, kad dažādu ambīciju dēļ jūsu iecere tiek pārveidota?
– Mans lielākais pārdzīvojums bija, kad pārbūvēja Fabrikas restorānu. Mēs pabeidzām Ģipša fabrikas būvniecības pirmo kārtu 2005.gadā un uz ansambļa stūra Daugavas krastā drosmīgi izdomājām radīt restorānu. Toreiz neviens nevarēja pateikt, vai būs apmeklētāji, jo Ķīpsala bija aizmirsta nomale. Tagad to grūti iztēloties, jo Balasta dambis ir īsta tūristu trase, kur ikdienā pa savas istabas atvērto logu dzirdu visas pasaules valodas. Restorānam upes krastā līdz pēdējai detaļai izstrādājām interjeru ar lieliem logiem, melnām sienām un krāsainu betona flīžu grī-
du – totālais dizains līdz salvetei. Visam fabrikas ansamblim mēs speciāli lējām sešstūru betona flīzes, un katrā ēkā bija trīs krāsu kompozīcija – kopā septiņu krāsu flīzes, kuras visas savienojās krāšņā restorāna grīdā. Flīzes izgatavoja firma Pamats. Pēc desmit gadiem parādījās jauni re-storāna īpašnieki, un tas viss likās nevērtīgi. Viņiem šķita, ka flīzēs ir mikroplaisiņas, visas izrāva ārā, nojauca bāru, pārlika logus. Arī tā notiek. Dažreiz nevar saprast, kas cilvēkus vada.
Un ko ielika vietā?
– Apdriskātus dēļus. Nu tādi cilvēki ir, un es tur neko nespēju darīt. Tagad tā ir parasta eklektiska vieta, veikalā Depo sapirkti dažādi lukturīši un bundulīši – viss, kā ierasts.
Vai tad arhitektam nav autortiesību, varbūt ir kāds noteikts laika periods, kurā nedrīkst iejaukties viņa darbā? Vai arī jūs atdodat māju un ar to viss beidzas?
– Šis bija tikai interjers. Ja pasūtītājs sit kāju pie zemes un saka, ka viņš grib citādāk, neko nevar darīt. Mēs pat bijām uz sarunu, bet pēcāk mans kolēģis to visu pārtaisīja.
Foto – Madara Gritāne, Ansis Starks, Oļegs Zernovs, Jordi Bernado, kā arī no Zaigas Gailes personiskā arhīva
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris augusta numurā (Nr.93).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.