Kārlis Veisbārdis, SIA “IIZI Brokers” būvniecības un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas prakses vadītājs

Pēdējo divu gadu laikā īpaši aktualizējies jautājums par būvniecības dalībnieku atbildības sadalījumu un spēkā esošo obligātās apdrošināšanas regulējumu. Jāatzīst, ka tagadējais regulējums nav pilnīgs, taču no prakses varam teikt, ka atbildīgi būvniecības ierosinātāji un ģenerāluzņēmēji paši brīvprātīgi rūpējas, lai apdrošināšanas aizsardzība būtu pilnīga un pietiekama, sedzot cietušajiem ne tikai tiešos zaudējumus, bet arī pakārtotus un izrietošus finansiālus zaudējumus, kā arī neaprobežojas tikai ar minimālo normatīvajos aktos noteikto limitu.

Vairāki veidi

Apdrošināšana būvniecībā nav tikai civiltiesiskās atbildības apdrošināšana būvuzņēmējam (VCTA) un būvspeciālistiem (PCTA), proti, būvprojekta vadītājiem, projektētājiem, būvdarbu vadītājiem, būvuzraugiem un būvekspertīzes izpildītājiem. Lai nodrošinātu būvobjekta aizsardzību, būvniecības dalībnieki izvēlas iegādāties būvniecības visu risku apdrošināšanu (CAR), kravu apdrošināšanu, būvniecības garantijas, kas var būt gan banku, gan apdrošinātāju produkts.

Visbiežāk pienākums iegādāties apdrošināšanu caur projektēšanas vai būvniecības līgumiem uzlikts projektētāju un būvdarbu izpildītāju pleciem, lai gan tā ne vienmēr ir labākā izvēle. Pasūtītāji līgumos reti min, kādu apdrošināšanas aizsardzību viņi gaida, vien norāda, ka polisei jāatbilst valsts noteiktajiem normatīviem būvniecības apdrošināšanā. Tas nozīmē, ka ne visi pasūtītāji ir izglītoti risku vadībā vai nepievērš tam pienācīgu vērību, vai arī nav informēti, ko tad īsti sedz obligātā apdrošināšana. To bieži var vērot arī valsts un pašvaldību iepirkumos. Te gan ir jāuzteic AS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas savās prasībās ir daudz konkrētāka par citiem publiskā sektora pasūtītājiem.

Negatīvās sekas

Ja pasūtītāji vairāk rūpētos par pilnīgu apdrošināšanas aizsardzību, ieviešot pasūtītāja kontrolētu būvniecības programmu, tad diskusijām par pārmaiņām atbildības sadalījumā nevajadzētu rasties, vismaz ne apdrošināšanas aspektā.

Negatīvās sekas, nosakot būvniecības apdrošināšanas obligāto pienākumu pasūtītājam segt zaudējumus par arhitektu vai būvnieku kļūdām, būtu:

1) kamēr tiktu regulēti trešās personas zaudējumu atlīdzināšanas jautājumi, citiem būvniecības dalībniekiem rastos laiks un iespēja nobēdzināt savus aktīvus, padarot subrogācijas tiesību izlietošanu par neiespējamu;

2) pasūtītājs ir vienīgais būvniecības dalībnieks, kam nav padziļinātas izglītības būvniecības jautājumos – tas nozīmē, ka pasūtītājs paļaujas uz citiem būvniecības dalībniekiem kā nozares profesionāļiem. Faktiski tā pasūtītājs kā primārais atbildētājs var nonākt zem sitiena citu būvniecības dalībnieku pieļauto kļūdu dēļ;

3) kopumā apdrošināšanas iegāde sadārdzinātos, jo atbildīgs pasūtītājs turpinās pieprasīt apdrošināšanas polises no citiem būvniecības dalībniekiem, pievēršot lielāku uzmanību limitiem un segumam;

4) rastos lielāks spiediens uz pasūtītājiem un palielinātos galaprodukta cena, jo pasūtītājam būtu adekvāti jānodrošina savu aktīvu aizsardzība, iegādājoties atbildības apdrošināšanu ar ļoti lieliem limitiem. Turklāt lokālā apdrošināšanas tirgus kapacitāte nav tik liela, kā varētu šķist, dažiem apdrošinātājiem bez fakultatīvās pārapdrošināšanas piesaistes pieejamais limitu apmērs pašlaik ir 2 – 5 miljoni eiro;

5) ir maldīgs uzskats, ka attīstītāju kabatas ir dziļākas nekā citiem būvniecības dalībniekiem, jo parasti projektu īstenošanai tiek dibināti atsevišķi uzņēmumi, kuru vienīgais aktīvs ir pats būvobjekts, turklāt parasti tas tiek finansēts ar bankas piešķirto kredītu, nenodrošinot vajadzīgo aizsardzību trešajām personām;

6) valsts ir ieinteresēta dzīvojamā fonda attīstībā, ņemot vērā, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa vēl arvien dzīvo energoneefektīvos padomju laika daudzdzīvokļu namos, savukārt neadekvātu normatīvu noteikšana samazinātu attīstītāju interesi ieguldīt Latvijā, investīcijām aizplūstot Igaunijas un Lietuvas virzienā.

Tikai tiešie zaudējumi

Saskaņā ar normatīvo aktu prasībām atbildības apdrošināšanā faktiski būvuzņēmējam pietiek ar polisi, kuras limits ir 10% no objekta tāmes, bet ne mazāks kā 150 000 eiro 3.grupas būvēm. Segums aptver tikai tiešos zaudējumus, kas nodarīti trešajām personām – veselībai, dzīvībai un mantai.

Ministru kabineta noteikumi Nr.502 neparedz segt morālo kaitējumu un tiešos finansiālos zaudējumus, kas ir cietušo trešo personu negūtā peļņa, ieņēmumi, dažādi papildizdevumi zaudējumu seku novēršanai u. tml. Normatīvajam aktam atbilstīga polise ir arī tāda, kas nesedz zaudējumus, kuru cēlonis radies būvniecības laikā, bet atklājies garantijas laikā. Normatīvie akti nenosaka zaudējumu kompensāciju blakus ēkām, kas cēlušies būvdarbu laikā, piemēram, vibrācijas dēļ. Netiek domāts par darbiniekiem būvobjektos, jo darba devēja atbildības apdrošināšana nav obligāta.

Jāpiebilst, ka daudzās pasaules valstīs civiltiesiskās atbildības apdrošināšana būvniecībā nav obligāta, jo būvniecības dalībnieki šo jautājumu uztver kā pašsaprotamu, rūpējoties par uzņēmējdarbības ilgtspēju. Uzskatu, ka tam jābūt arī Latvijas ceļam, taču pašreizējā situācijā atteikties no obligātās apdrošināšanas būtu neprāts, tomēr neprāts būtu noteikt arī neadekvātas prasības, kas mazinātu investoru interesi par Latvijas nekustamā īpašuma segmentu.

Alternatīva obligātai apdrošināšanai

Pasūtītāja kontrolētai būvniecības apdrošināšanas programmai (angliski – Owner controlled insurance program jeb OCIP) ir vairāki ieguvumi. Nosaukums norāda, ka pasūtītājs kontrolē būvniecības apdrošināšanas programmu. Tas ir svarīgs aspekts, ja pasūtītājs vēlas rīkoties atbildīgi pret pārējo sabiedrību.

Optimālajā variantā pasūtītājs iegādājas apdrošināšanu, aptverot visus būvniecības dalībniekus. Programmas izstrādē pasūtītājs var piesaistīt apdrošināšanas un risku vadības profesionāļus, kas var sniegt padomu, kā no riska izvairīties, kā to mazināt vai pārcelt uz apdrošinātāju pleciem. Šajā gadījumā pasūtītājs var iegādāties gan vispārējās, gan profesionālās atbildības apdrošināšanu, visu būvniecības risku apdrošināšanu, kā arī kravu apdrošināšanu piegādēm no ārvalstīm vai iekšzemes tranzītam un arī apdrošināt savu negūto peļņu vai ieņēmumus, ja tomēr notiek nozīmīgs negadījums būvobjektā, kas neļaus darbu sākt plānotajā termiņā.

Viens no risku vadības elementiem ir būves informācijas modeļa (BIM) projektēšanas principu ievērošana, kas ļauj novērst kļūdas un neatbilstības, kā arī nākotnē samazināt būvniecības un ekspluatācijas izmaksas.

Kādi ir ieguvumi, ja pasūtītājs pats iegādājas apdrošināšanu?

1. Pasūtītājs kontrolē apdrošināšanas aizsardzības apjomu un segumu.

2. Pasūtītājs vienojas ar citiem būvniecības dalībniekiem par nepieciešamo segumu, lai arī to intereses būtu aizsargātas, tai skaitā ietverot tos kā līdzapdrošinātos, vienlaikus izslēdzot subrogācijas tiesības, izņemot gadījumos, kas noteikti normatīvajos aktos.

3. Atbildības limits VCTA un PCTA apdrošināšanā attiecas uz konkrēto objektu, novēršot problēmas, kas pasūtītājiem rodas, akceptējot citu būvniecības dalībnieku iesniegtās gada polises.

4. Pasūtītājs pats vienojas ar apdrošinātāju par apdrošināšanas noteikumu maiņu. Dažkārt vērojams, ka standarta noteikumi ir uzrakstīti nesamērīgi, par labu apdrošinātājam, tādēļ tie jāgroza.

5. Pasūtītājs kontrolē polišu termiņus un nepieciešamības gadījumā polises pagarina.

6. Pasūtītājs kontrolē naudas plūsmu, saņemot apdrošināšanas atlīdzību – CAR apdrošināšanas veidā vai arhitekta kļūdas rezultātā arī PCTA veidā, tā ietekmējot objekta atjaunošanu, ja vien kreditors netiek noteikts kā labuma guvējs.

7. Pasūtītājs kontrolē apdrošināšanas polišu iegādes izmaksas.

8. Atvieglots process polišu noteikumu maiņai, ja tiek mainīti citi būvniecības dalībnieki.

9. Būvniecības darbi tiek aplikti ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), savukārt apdrošināšana – ne. Ja apdrošināšanas izmaksas ir paslēptas būvniecības tāmē, tas nozīmē, ka pasūtītājs par apdrošināšanu faktiski samaksā arī PVN.

10. Ir vieglāks zaudējumu regulēšanas process, ja pasūtītājs programmu izpilda sadarbībā ar vienu apdrošinātāju. Ja programmu kontrolē citi būvniecības dalībnieki, tad vērojama diezgan liela polišu sadrumstalotība starp apdrošinātājiem un notiek savstarpēja apdrošinātāju cīņa, mēģinot novelt atbildību no viena būvniecības dalībnieka uz citu. Šādās situācijās parasti problēmas ievelkas uz vairākiem gadiem, līdz lēmumu pieņem tiesa.

11. No procesa iegūst arī trešās personas, tātad – sabiedrība kopumā, kas ātrāk un efektīvāk saņem zaudējumu atlīdzību.

Solidāra atbildība

Jāņem vērā, ka dažkārt problēmas sagādā Latvijas apdrošinātāju pieeja, kad apdrošinājuma ņēmējs nevar tikt uzskatīts par trešo personu civiltiesiskās atbildības veidos, lai gan tā nav pasaules prakse. Vairāk informācijas par to lasāms virtuālajā enciklopēdijā wikipedia.org par tēmu Owner controlled insurance program. Šādās situācijās parasti mēs kopā ar klientu izvēlamies kā apdrošinājuma ņēmēju norādīt atbilstīgo būvniecības dalībnieku, savukārt rēķinu apmaksā pasūtītājs, un šī procedūra jānosaka pušu savstarpējā līgumā.

No prakses varam secināt – notiekot negadījumam, nav vainojama tikai viena persona, kļūdas ir pieļāvuši vairāki būvniecības dalībnieki, piemēram, projektētājs, būvuzraugs un būvnieks. Tad parasti apdrošinātāji nosaka katras iesaistītās puses vainas pakāpi. Jautājums – ko darīt situācijā, kad atbildīgos par zaudējumiem nevar noskaidrot? Mans priekšlikums ir noteikt solidāru atbildību, sadalot zaudējumus starp visiem būvniecības dalībniekiem.

Secinājumus uzziniet “Būvinženiera” jūnija numurā.

Materiāls pārpublicēts no žurnāla Būvinženieris Nr. 74 2020.gada jūnijā.

Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.

Pievienot komentāru