Arhitekti Astra un Juris Pogas ir Būvindustrijas lielās balvas ieguvēji kategorijā Gada arhitekts 2021. Par Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūves projektu pērn saņēmuši arī Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu Zelta ananass. Kopīgā darbā realizējuši daudz Latvijas arhitektūrā iezīmīgu projektu, ko augstu novērtējuši gan nozares profesionāļi, gan sabiedrība.
Arhitektu tandēma profesionālais ieguldījums, radot augstvērtīgu arhitektūru un veicinot tās izaugsmi, praksē ļāvis nodrošināt konsekventu un ilglaicīgu arhitektoniskās kvalitātes principu realizāciju. Tas nebūtu sekmējies, ejot pa taisnāko taciņu. Tieši meklējumu ceļš un spēja izlauzties cauri apdraudējumu zonai palīdzējusi veidot pieredzē un skaidros principos balstītu savu arhitektūras valodu, atvērusi pasauli tik plaši, lai dzīvot būtu interesanti. Dzīvot nākotnē, kā sarunā vairākkārt uzsver Astra un Juris Pogas, un spoži mirdzēt pie Latvijas arhitektūras mundiera.
Šī nav jūsu pirmā un vienīgā publiskā atzinība, taču ar ko šis apbalvojums ir īpašs, un vai šāds novērtējums jums ko nozīmē?
Astra: – Pie apbalvojumiem nevar pierast! Turklāt šai balvai ir īpašs svars, jo tā nav tikai atzinība arhitektu lokā, bet gan visas būvindustrijas novērtējums.
Juris: – Uzklausīt labus vārdus vienmēr ir patīkami, tad ir sajūta, ka nav pa tukšo darīts.
Vai profesijas izvēle bija rūpīgi izsvērts solis vai nejaušība?
A.: – Manā ģimenē neviens nav bijis ne arhitekts, ne būvnieks, bet jau 14 gadu vecumā visiem stāstīju, ka būšu arhitekte. Iespējams, impulss radies bērnībā. Esmu no Madonas puses, un mūsu nelielajam pagalmam līdzās būvēja dzīvojamo māju. Kā nu bija, kā ne, mēs tajā būvlaukumā spēlējāmies. Varbūt izvēli ietekmēja iesaistīšanās saimniecisku ēku tapšanā, piemēram, garāžas būvniecībā, jo tēvs mani vienmēr ņēma palīgos, un man tajā procesā kaut kas šķita bezgala interesants!
J.: – Mana mamma un paps strādāja VEF’ā, viņi bija inženieri mašīnbūvētāji. Tēvs bija nopelniem bagātais inženieris konstruktors, saņēmis gandrīz visas iespējamās valsts atzinības un tika dēvēts par konveijera karali. Taču es savu nākotni ar to nesaistīju.
Vidusskolas beigās biju izlēmis, ka iešu uz arhitektiem, lai gan skolas gados nemaz nezināju, kas tā tāda arhitektūra ir. Motivācija radās pakāpeniski. 1966. gadā mamma no izstādes Maskavā atveda žurnālu Aрхитектура США (ASV Arhitektūra). Tas bija krāsains un neredzēts izdevums, tur bija kvalitatīvas bildes ar smukām mājām. Tikai daudz vēlāk aptvēru, ka tie bija Luisa Kāna (Louis Isadore Kahn), Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) un citu slavenu arhitektu darbi. Toreiz jau man nebija pat desmit gadu, bet redzētais noteikti atstāja kaut kādu iespaidu. Ierosmi attīstīja arī retā iespēja tolaik garlaicīgajos preses izdevumos ik pa brīdim skatīt kādu nākotnes ainu – parādījās teksts ar bildīti, ka tur un tur būvēs augstceltni vai tiltu. Tas šķita tik aizraujoši! Arhitekti paši pirmie saskaras ar to, kas varētu būt tur, kur vēl nekā nav, un pie tā strādā. Bieži vien paiet daudzi gadi, līdz būve top; mēs par to jau zinām, bet citi vēl ne. Interesantums slēpjas tur, ka mēs dzīvojam nākotnē.
Arhitekta izglītību un kvalifikāciju esat ieguvuši vienlaikus, 1981. gadā absolvējot Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultāti. Vai iepazināties, kopā studējot?
A.: – Jā! Saskatījāmies pirmajā kursā.
J.: – Zīmīgi, ka ne Astra, ne es pirmajā gadā neiestājāmies. Pēc gada mēģinājām otrreiz, un veiksmīgi.
Pēc augstskolas katrs nonācāt citā projektēšanas institūtā – viens Pilsētprojektā, otrs – Vojenprojektā 300. Vai šī pieredze palīdzēja profesionāli augt un pēc tam attīstīt karjeru pašiem savā arhitektu praksē?
J.: – Lielie projektēšanas institūti kā reāla prakses vieta nemaz nebija slikti. Interesanti, ka tie kolēģi, kuri aizgāja brīvā profesijā uzreiz, vēl joprojām turpina ar to pašu nodarboties, un viņiem ir daudz grūtāk izprast projektēšanas procesus, lielākus projektus, kur daudz dažādu speciālistu iesaistīti, un uzķert, kā ar viņiem sadzīvot, lai beigās kaut kas sanāktu. Tā ir skola, ko tagad labākajā gadījumā var iegūt birojos, bet Latvijā lielākā daļa arhitektu diemžēl darbojas savrupi.
A.: – Tolaik bija tāda īpatnība, ka studiju laikā profesijā bija liegts strādāt, jo studentam bija jāmācās. Līdz ar to, nonākot Vojenprojektā, pilnīgi no nulles nācās iepazīt projektēšanas darbu. Tā bija laba skola. Man ļoti paveicās ar pirmo priekšnieku Jāni Bērziņu, kurš dedzīgi strādāja arhitektūrā. Kolektīvs bija diezgan krievisks, bet galvenais arhitekts – patriotiski noskaņots, ļoti radošs un enerģisks, no viņa bija, ko mācīties.
J.: – Vojenprojekts bija pakļauts PSRS Aizsardzības ministrijai, un atšķirībā no Pilsētprojekta viņiem bija objekti ne tikai Ādažos, bet arī Kaļiņingradā, Gruzijā, pa visu Baltijas kara apgabalu.
A.: – Tolaik bija ļoti nabadzīgi ar būvmateriāliem, tomēr no pieejamā klāsta bija kaut kas jārada, un izdevās arī. Būvēja visu, kas nepieciešams armijas vajadzībām, tai skaitā karavīru pilsētiņas. Man kā jaunajai speciālistei uzticēja strādāt pie ēdnīcu un kultūras namu projektēšanas, piemēram, Svetlogorskā pie Kaļiņingradas. Klāsts diezgan plašs, taču tādas ļoti specifiskas būves negadījās.
J.: – Nocietinājumus un pilis Astra neprojektēja (smejas)! Tie laiki bija interesanti. Kāpēc tagad sieviešu arhitektu ir vairāk? Tas saistīts ar to, ka padomju gados visu to ierobežojumu dēļ kaut kas bija jāuztaisa no nekā, nu tā kā sievietes to prot virtuvē (smejas).
Vai sieviešu pārsvars šajā nozarē tiešām ir ievērojami lielāks?
J.: – Jā! Šī tendence iezīmējās jau tolaik, kad studējām. Zēnu kursā bija stipri mazāk. Profesija vairs nav tik vīrišķīga, kā agrāk uzskatīja. Pasaulē tagad ir dāmas superstāri, arī Latvijā ir spēcīgas arhitektes.
A.: – Es problēmu nejūtu, bet kolēģe no Austrijas Petra Frīdla stāstīja, ka tur sievietes mazāk ņem par pilnu, arī atalgojums ir zemāks. Viņas pat sāka veidot grupu sevis aizstāvībai.
J.: – Nodibināja organizāciju par sieviešu arhitektu līdztiesību. Toreiz Petra Frīdla meklēja kontaktus un interesējās, vai arī Latvijā ir šāda organizācija. Teicu, ka nav vajadzības. Mums ir biroji, ko vada sievietes arhitektes, 2019. gadā tika apkopota informācija par pēdējo desmitgadi no dažādām datubāzēm un atklājās, ka Latvijā sieviešu arhitektu ir vairāk, esam līderi Eiropā. Atalgojuma ziņā gan kungi tomēr ir labāk apmaksāti.
A.: – Petra Frīdla strādāja pie Liepājas koncertzāles projekta, un tad, kad darbs bija pabeigts, jautāju, kādi viņai iespaidi par darbu Latvijā, kā bijis sastrādāties ar mūsu komandu, būvniekiem. Viņa atklāja, ka jutusies cienīta no būvnieku puses, un viņas viedoklis tika nopietni ņemts vērā. Tas kolēģi pārsteidzis, jo Austrijā tā ir ne vienmēr.
J.: – Tas ir pozitīvs mūsu situācijas raksturojums no malas!
Visu sarunu lasiet žurnāla Būvinženieris oktobra numurā (Nr.88).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
