Nolīst no acīm, pazust, nevienu nedzirdēt un neredzēt un būt neviena nedzirdētam un neredzētam. Kā reakcija uz 24/7 sasniedzamību un visu redzošās acs nemitīgu klātesamību (nē, nē, es te par viedtālruņa kameru).
Aktualitāšu mednieki uzstāj, ka privātums nu ir vispārēja vajadzība, lai gan skaidrs, ka aktualitātes nāk un iet kā paisums un bēgums – te svārki ir īsi, te tie atkal gari. Atšķirībā no apģērba būvniecisko telpu gan tik viegli nepielāgot sezonālām kaprīzēm. Turklāt, jo tālāk mēs virzāmies no tik skaidri privātas telpas kā guļamistaba, jo grūtāk definēt, kas tad ir privāts un kā to nodrošināt.
Nīderlandē mājokļu būvniecības pamatu veido rindu mājas. Klasiskajā versijā tās ir kantainas divstāvu mājas ar dzīvojamo istabu un virtuvi pirmajā stāvā un trīs guļamistabām un vannas istabu otrajā stāvā. Te ir pāris kvadrātmetru plašs priekšdārziņš un aptuveni 80 m2 liels pagalma dārzs. Tāda rinda ir vismaz četras, sešas mājas gara, bet mēdz būt arī garākas. Kaut par tām daudz ironizē, tomēr šī tik tradicionālā holandiešu pilsētu un ciemu ainavas satāvdaļa tiek atzīta par pragmatiski labu risinājumu. Pastmarkas lieluma dārzā privātums gan kā jēdziens ir faktiski zudis. Lai arī tos vienmēr iežogo sētas vai dzīvžogi no visām trim pusēm, tomēr pēc likuma tie nedrīkst būt augstāki par diviem metriem. Kaimiņš no blakusdārza gluži acīs neskatīsies, bet sensitīvas tēmas uz dārza beņķa lieko ausu dēļ nepārspriedīsi. Turklāt visi apkārtējie kaimiņi tavu dārzu šā kā tā var pa sava otrā stāva istabu logiem pavērot. Nešķiet gan, ka vidējo holandieti tas traucētu vai arhitektoniskais privātums būtu viņa prioritāte.
«Privātums ir indivīdu, grupu vai institūciju tiesības pašiem noteikt, kad, kā un cik lielā mērā informācija par sevi ir komunicējama citiem,» definēts Alana F.Vestina, publisko tiesību profesora, grāmatā Freedom and Privacy. Lielos vilcienos, privātums ir iespēja būt nenovērotam un netraucētam, un tas ir pretējs tam, ko mēs dēvētu par publisku un sabiedrisku. Privātumam ir daudz un dažādu interpretāciju, un tas var tikt skatīts no legālā, filozofiskā, socioloģijas, bioloģijas un psiholoģijas viedokļa. Arhitektūrā privātums nosaka telpiskās robežas, un tā definīcija ir atkarīga no vides, konteksta un personiskām vēlmēm. Kas svarīgs privātmājā, tas nebūs nozīmīgs un, iespējams, būs pat nevajadzīgs sabiedriskā būvē. Darba vieta mājās vai birojā būs divas atšķirīgas telpas, ja tās preparēsim pēc privātuma kritērija. Līdz ar to arhitektoniskais privātums ir nevis kaut kas statisks, bet gan dinamisks un ar plūdenām robežām. Reiz lasīju kāda arhitekta atziņu, ka no arhitektūras viedokļa privātumu mēs vai nu nodrošinām, vai liedzam.
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris jūnija numurā (Nr.86).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
