Katru Vecgada vakaru balss no Daugavas prasa, vai Rīga ir gatava. Katrreiz tai atbild – vēl nav gatava. Ja kādreiz pateiks, ka gatava, tad Rīga nogrims ar visiem iedzīvotājiem zem ūdens. Tieši šādi raksturot var Rīgu un tās attīstību – tā visos laikos ir bijusi dinamiska pilsēta, kas mainījusies un attīstījusies.
Tomēr šoreiz pievērsīšos vienas nelielas Rīgas daļas attīstības labirintiem – Rātslaukumam un kvartālam ap Svērtuves ielu 20.gadsimta kontekstā. Protams, nevar noliegt – lielākās pārmaiņas šī kvartāla vaibstos iezīmēja Otrais pasaules karš, kura laikā tika iznīcinātas vēsturiskās vērtības. Taču, arī ja nebūtu bijis Otrā pasaules kara, šīs teritorijas vaibsti tāpat būtu mainījušies, salīdzinot ar 20.gadsimta sākumu. Tie jau bija sākuši mainīties.
Pilsētas Rātsnama jautājums
Rīgas pilsētas Rātsnams un laukums tam apkārt ir bijis fokusa punkts Rīgas pilsētas attīstībā. No viduslaikiem savā sākotnējā vietā bija saglabājies tikai Rātsnams, abas ģildes un Melngalvju nams. Palielinoties pilsētnieku turībai un attīstoties pilsētas vajadzībām, šīs būves vairs nelikās pietiekami greznas un lielas un tika pārbūvētas, lai atbilstu sava laika prasībām. Tieši pārbūvju dēļ tās 19.gadsimtā zaudēja savu viduslaiku izskatu. 19.gadsimta beigās tika konstatēts, ka esošais Rātsnams kļuvis par šauru ar visām pārbūvēm, un tika nolemts celt jaunu.
1900.gada maijā Rīgas pašvaldība izsludināja starptautisku konkursu par labāko projektu Rīgas domes ēkai Vecrīgas ārējā malā, Jēkaba kazarmu vietā – starp Torņu ielu un Basteja bulvāri. Pavisam tika iesniegti 24 darbi. Pirmo vietu ieguva arhitektu grupa no Somijas, kuras sastāvā bija K.Vasašema un G.Lindbergs. Viņu Rātsnama konkursa projektu žūrija raksturojusi kā ēku gotiskā stilā ar lielisku torni. Tomēr paredzētā vieta bija ļoti šaura tik lielai sabiedriskai ēkai. Projekts, kuru bija plānots sākt realizēt jau 1901.gadā, tā arī nekad netika īstenots.
Īsi pirms Pirmā pasaules kara, 1911.gadā, atkal aktualizējās jautājums par jauna Rātsnama celtniecību, šoreiz to bija paredzēts būvēt Daugavmalā starp Svērtuves ielu un Bīskapa gāti. Tomēr tas palika tikai idejas līmenī, jo bija vēl neskaidrības par Daugavmalas tirgus nākotni. Ideja par jauna Rātsnama nepieciešamību atkal aktualizējās 20.gadsimta 30.gados, jo pieauga pilsētas valdes funkcijas un bija nepieciešamība pēc daudz plašākām telpām. Sākotnēji jaunās ēkas būvniecība bija paredzēta bulvāru lokā, pilsētas kanālmalas tuvumā, teritorijā starp Raiņa bulvāri un
K.Valdemāra ielu, kas jau bija apbūvēta. Realizējot projektu, esošā apbūve būtu jānojauc. 1935.gadā tika izsludināts jaunā Rīgas pilsētas nama projektu konkurss. Tajā uzvarēja arhitekta Aleksandra Klinklāva projekts, kurā akcents bija uz 60 metru augstu torni K.Valdemāra ielas stūrī, bet ēkas galvenais korpuss būtu izliekts gar pilsētas kanālu. A.Klinklāva projektā saskatāmas analoģijas ar Stokholmas Rātsnamu. Tomēr arī šis projekts palika tikai uz papīra, jo, visticamāk, Rīgas pilsēta nevēlējās nojaukt pati savus nesen uzceltos īpašumus.
Tika atrasts cits, daudz vienkāršāks, risinājums jaunas ēkas celtniecībai – pilsēta iegādājās gruntsgabalus Rātslaukuma apkārtnē, plānoja nojaukt veco apbūvi, kas pilnībā saskanēja ar jauno pilsētas attīstības koncepciju, un būvēt Rīgas pilsētas valdes namu Vecrīgā. 1937. un 1938.gadā teritorijā starp 11.novembra krastmalu, Grēcinieku ielu un bijušo Svērtuves ielu no apbūves tika atbrīvoti 23 gruntsgabali, no kuriem septiņi bija Rīgas pilsētas īpašumā. Atlikušie tika nopirkti uz brīvas vienošanās pamata vai saskaņā ar likumu par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu, no pilsētas budžeta samaksājot 1,25 miljonus latu.
Šī jaunā koncepcija pilnībā atbilda idejai pārbūvēt vācu Rīgu. 1937.gadā tika izsludināts konkurss Rīgas pilsētas pārvaldes biroja nama celtniecībai.
Konkursa uzvarētāja arhitekta Sergeja Antonova projekts paredzēja būvēt 12 stāvu augstu biroja namu pret Daugavmalu. Uz Rātslaukuma pusi vērstā būvapjoma daļa bija septiņstāvu, pielāgota apkārtējiem namiem, lai pats laukums nezaudētu vēsturisko nokrāsu. Projektēšanai tika nodibināta Rīgas pilsētas augstbūvju direkcija, kuras izstrādāto projektu sāka realizēt jau 1938.gadā ar vēsturisko ēku nojaukšanu starp Melngalvju namu un 11.novembra krastmalu. Jaunā Rātsnama projekts bija ieguvis ļoti spēcīgu akcentu – torni, kura augstums pārsniedza Pētera baznīcas smailes augstumu. Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam, projekta realizācija tika pārtraukta.
Visu arhitektūras vēsturnieces Ineses Grandānes rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris aprīļa numurā (Nr.85).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
