Sagraut ierastību

0
418

Sarunā ar arhitektu Uģi Šēnbergu – šī gada Būvindustrijas lielās balvas laureātu kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā – atklājas īstens avangardisma gars, liekot sev pajautāt – kāpēc gan vienmēr nemērķēt augstāk par zvaigznēm? Uģa Šēnberga karjera un nepārtrauktā ticība savai idejai ir stāsts par neatlaidību, ambīcijām un rakstura stingrību. Svarīgāk par vienkāršu realizāciju arhitekta virsuzdevums ir radīt unikālu, avangardiski skaļu arhitektūru, kas pēcāk kalpo kā vietzīme. Šķiet, veiksme pārgalvīgo Uģi Šēnbergu nekad nav pametusi. Uz sarunu tikāmies Filozofu tornī Rīgā, Raņķa dambī.

Filozofu torņi ir interesanta vieta arhitektu birojam.
– Vienā tornī ir viens arhitektu birojs, šeit vēl viens, kur es strādāju. Mēs tiekamies tādā neparastā vietā.

Vieta, kur satikties…
– Tā ir! Kas ir arhitektūra? Arhitektūra māca, kā dzīvot konkrētā vietā. Arhitektūra māca uzvedību. Telpa māca, kā sarunāties. Māca un reglamentē. Ir uzskats, ka visu nosaka politiķi un ekonomisti, taču arhitekts uzzīmē mājas vestibilu, taciņas apkārt, nodiktē cilvēku dzīvi un kustību. Arhitekts saplāno cilvēku dzīvi līdz kapam. Tā ir ārkārtīgi nozīmīga profesija. Man iepriekš nebija ienācis prātā, ka mēs vidi strukturējam gluži kā atomu ķēdes. Labi projektētas pilsētas ir ekonomiski veiksmīgas. Ja ir kļūdas, neviens tur nevēlas dzīvot. Tās ir ekonomiski neizdevīgas un neparocīgas.

Ko jūs teiktu par vecpilsētām, kuras nevar pārbūvēt par ekonomiski izdevīgām un parocīgām? Kā integrēt vēsturisko arhitektūru kopā ar jauno pilsētas plānošanu – varbūt labāk nojaukt un sākt pa jaunam?
– Rīga ir labs piemērs, jo Vecrīga netika nojaukta. Protams, tur iebūvēja jaunas, lielas ēkas, ministrijas, un pilsēta cieta. Vēsturiskā daļa ir jāsaglabā, bet tas prasa funkcionāli pārdomātu risinājumu. Arī man ir projekts Vecrīgā, bet uzskatu, ka tā ir absolūti neparocīga dzīvošanai – tūristi, troksnis, nav zaļo zonu. Taču šī vieta ir piemērota viesnīcām, tūrismam, izstāžu telpām, restorāniem. Derīga romantikai, bet pilnīgi nepiemērota dzīvošanai. Cilvēki grib sauli,plašumu, klusumu. Jaunie dzīvojamie rajoni – Purvciems, Āgenskalna priedes – ar modernistiskajiem blokiem ir jēgpilnāki, jo apkārt ir zaļās zonas un saule. Arhitektūra varbūt nav izcila, tā atkārtojas un tiražējas – kā kazarmu arhitektūra, ko nākotnē var uzlabot. Taču vide ir jēgpilnāka. Braucot ar velosipēdu pa jaunajiem rajoniem, mani sarūgtina, ka labiekārtojums ir pamests, nesakopts. Tur vajadzētu būt žogiem, mazdārziņiem, ko paši iedzīvotāji var apkopt, āra aktivitātēm, sporta vietām. Jau-
no rajonu zaļā zona pamesta nevīžīgā pašplūsmā. Tāpēc visi tup pie televizoriem vai steidzas uz Jūrmalu vai Siguldu. Tādā ziņā pilsēta nav vēl izveidota.

Līdzīgi kā Jaunā Teika. Moderna arhitektūra un pilsēta, bet vispār nav zaļās zonas. Tāpēc skandāls par Marsa parku –
vienīgo zaļo placīti – bija tik spilgts.

– Es mācījos Rīgas 45. vidusskolā un esmu staigājis pa tā velotreka koka dēļiem. Man pat ir attēli no arhitekta Eižena Laubes veidotā projekta. Atceros, kāds tas bija. Tas jau tad bija nopuvis, un dažviet bīstami bija kāpt. Pārdesmit gadu tas stāvēja kā rēgs. Kā skolnieks daudz blandījos pa to vietu.
Vēl viena pilsētbūvniecības problēma, par kuru gan man nav spēka sprēgāt, ir Rīgas UNESCO aizsardzības zonas teritorija un neapbūvētais Brīvības un Matīsa ielas intensīvais stūris. Gan Andis Sīlis, gan citi arhitekti ir piedalījušies konkursos, tur bija paredzēta intensīva sešstāvu apbūve. Vēsturiskajā zonā nevis tiek atvēlēta vieta zaļajām zonām, bet turpina spiest iekšā apbūvi. Centrs ir pārapbūvēts, bet iedzīvotājiem nekomfortabls. Vajadzētu mazināt apbūves intensitāti un radīt zaļās zonas. Visu tukšo centra laukumu aizbūvēšana nav  racionāls risinājums. Rīga vairs nav jāpiebāž pilna ar strādniekiem kā pirms 150 gadiem, kad bija industriālā revolūcija. Taču viss mehāniski turpinās. Pilsētas dome neko nediktē un paļaujas.

Ir vietas, kur vajag zaļās zonas. Taču tādās teritorijās kā Rīgas dzelzceļa stacijas rajons ir nepieciešama pilsētas revitalizācija, tāpēc jaunie projekti nāk par labu.
– Jā, ir tukšas un pamestas vietas, un tas ir nozīmīgi. Taču kopumā Rīgā būtu jāatbalsta ideja atstāt neapbūvētus laukumus, ierīkojot tur zaļās zonas.

Tāds kurss, šķiet, pašlaik nav vērojams.
– Ik pa laikam kāds iečiepstas, bet kursa nav. Viss pilnā sparā rit uz priekšu. Rīgā ir līdzīgi kā Parīzē, kur tikai būvē, jo visi zina, ka, uzceļot daudzdzīvokļu namu, kāds noteikti gribēs to iegādāties. Būvē uz velna paraušanu. Rīga ir internacionāla pilsēta, un pieprasījums ir. Investori dzīvo mierīgi, jo zina, ka pircēji būs.

Rīgas centrā ir daudz pamestu ēku, piemēram, arhitekta Jāņa Alkšņa projekts Brīvības ielā 88 vai Elizabetes ielas 2. nams. Tos neatjauno, taču ceļ jaunus objektus. Skumji, ka lētāk ir būvēt ko jaunu un veco nojaukt, nevis glābt.
Jā, Elizabetes ielas 2. nama aizstāvībā es sadarbojos ar arhitektu Uldi Lukševicu. Ministrija nezina, ko darīt ar šo ēku. Visgrūtākais uzdevums ir mājai piešķirt jaunu funkciju. Dzīvojot Lauvu mājā, netālu no Jāņa Alkšņa nama, visus šos gadus redzu, ka tas stāv tukšs. Nav viegli izdomāt, kā novērst šīs vietas trūkumus. Mājā neiespīd dienvidu un rietumu saule, tāpēc dzīvokļiem tā nav derīga. Ko darīt, lai kaut kas notiku? Jābūt avantūriskam uzņēmējam un arhitektam, kā arī garīgam spēkam. Savā laikā man bija pasūtījums piecstāvu biroja ēkai Brīvības ielā 104. Sāka jau būvēt, bet radās finansiālas problēmas, un miljoni pārvērtās par grašiem. Projekts netika uzbūvēts, tajā vietā ierīkoja autostāvvietu. Zemesgabals ir pārāk mazs, lai ekonomiski atmaksātos tur būvēt dzīvokļus. Nebūs pelņas. Daudzas Rīgas vietas nesniedz vajadzīgos tehniski ekonomiskos rādītājus, lai varētu nopelnīt. Tāpēc tās stāvēs nez cik ilgi, līdz kaut kas notiks. Pilsēta ir atkarīga no ekonomikas.

Kā jūs saglabājat dzinuli strādāt un cīnīties?
– Pastāstīšu, kā kļuvu par arhitektu. Tas ir fantastisks stāsts!

Jā, tas arī bija manos plānos!
– Arhitekta izglītība neliecina par arhitekta tapšanu. Izglītība ir tikai dokuments. Par arhitektu top, kad iegūst projektu un entuziastisku partneri, kam ēka ir vajadzīga. Man laimējās, ka tēvs un māte ir arhitekti. Tēvs Edgars Šēnbergs bija galvenais arhitekts projektēšanas institūta Latkomunprojekts Jūrmalas nodaļā Dzintaros. Pēc sadales nokļuvu strādāt pie tēva. Tur bija 15 arhitekti un visādi inženieri, kopā 120 cilvēku. Tur strādāja arī ainavu arhitekts Aigars Ķišķis, kuru atlaida no darba, jo jaunu tulpju šķirni bija nosaucis Eizenhauera vārdā. Fantastiska vieta! Tēvs kļuva slavens ar atrakciju pils Daile projektu Jūrmalā 1976. gadā, par ko 1980. gadā saņēma Latvijas PSR Ministru kabineta prēmiju, atzinības un goda rakstus no Maskavas. Viņš bija topā kopā ar pasūtītāju Viktoru Greižu – žurnālistes Elitas Veidemanes tēvu.

Sākumā es darīju visādus mazus darbiņus. Palīdzēju tēvam projektēt Internacionālo Jūrnieku klubu Katrīnas ielā Rīgā – direktors tur bija Juris Dimitris – un citus projektus. Tad vienu dienu nāca pasūtījums – Baldonē vajadzīgs kinoteātris! Šo darbu piespēlēja man. Tas bija neliels, nožēlojams tipveida projekts – metāla angārs 200 vietām. Patiesībā – kaste, ko varētu novietot jebkurā Padomju Savienības vietā. Aizbraucu uz Baldoni un pamanīju, ka tur visur ir tādas mazas kastītes. Kinoteātrim piešķirtā vieta bija uz stūra, turklāt nevis 90 grādu leņķī, bet platāka. Tur tā kastīte izskatītos nožēlojama un smieklīga. Par mani smietos, ja es to tur iebakstītu. Tēvam jau bija daudzi slaveni objekti, māte Cēsīs projektēja fantastisko CATA  autotransporta uzņēmuma ēku. Andris Putniņš – projekta  īstenotājs. Un man, jaunajam  arhitektam, bija piesieta kastīte!

Taču es sadumpojos un uzzīmēju sarkanu ķieģeļu mūri no Lodes ķieģeļiem – no vislabākā un dārgākā materiāla. Paredzēju nevis 200, bet gan 300 skatītāju vietas – pats uz savu galvu! Klusām zīmēju, nevienam neko neteicu. Pēc mēneša savu veikumu atrādīju tēvam. Viņš noskaitās, jo viņam, nodaļas vadītājam, viss bija jākontrolē. Nebiju uzzīmējis to, kas pasūtīts! Tēvs bija nikns, ka tērēts darba laiks, programma pusotru reizi lielāka, inženieriem maksa kļuvusi augstāka, ilgāks projektēšanas laiks. Tas bija milzīgs pārkāpums. Tajā laikā visi projekti bija jāapstiprina Rīgā institūta Latkomunprojekts galvenajam arhitektam Viktoram Zilgalvim ar komisiju. Tēvs teica – ej pats, tas ir uz tavu atbildību, tev tur kārtīgi sados pa kaklu, izmetīs ar panckām, būs skandāls. Tā bija vienīgā reize, kad tēvs uz mani pamatīgi sadusmojās. Taču viss jau bija uzzīmēts. Vārdu sakot – ūdens izliets, un esmu sprukās. Devos atrādīt kinoteātri. Komisija to apskatīja. Kinoteātrim bija liektas sienas, sarkanie ķieģeļi, plakans jumts. Koncepts paredzēja, ka māja ir absolūtā tumsā – šauri, mazi lodziņi kā Bauskas un Cēsu pilij. Taču būvi pāršķeļ virsgaisma – iekšā krīt dienvidu gaisma. Ejot iekšā, šķiet, ka tur būs tumšs kā peklē, bet tur ir gaišāks par gaišu. Iekšā vienmēr ir gaišāks nekā ārā. Es pastāstu šo ideju komisijai, un viņi saka – jā, tas ir labi! Pat nepamana, ka esmu pārkāpis visus noteikumus un tas nav tipveida projekts, ka plānotas 300 vietas. Pat Viktors Zilgalvis, kas bija diezgan piekasīgs, neko nepārmet! Taču Viktors Zilgalvis bija manas sievas Māras Ceļadomas tēva Arvīda Ceļadomas labākais draugs… Zinot, ka esmu Ceļadomas meitas vīrs, Zilgalvis vispār aizmirst par problēmām, kas man tur ir! (Smejas.) Tā komunistiskā cenzūra man paiet secen. Brāzienu saņemu tikai no tēva.

Turpinu strādāt. Atrodu talantīgo tēlnieku Ojāru Breģi, kas gatavos 13 zirgu galvaskausus fasādē. Apmeklētāji joprojām to uztver dažādi – vieni ir izbiedēti no galvaskausiem, citi sajūsmā. Taču šis kinoteātris ir viens no maniem mīļākajiem objektiem, jo izraisījis tik daudz sašutuma un pretrunīgu reakciju. Pieaicināju dižo Valdi Celmu, kas uztaisīja tornīti ar uzrakstu. Jānis Mitrēvics uzgleznoja sienas panno iekšējā balkonā. Izraudzījos īpašus krēslus – ar dermatīnu aptītus, lillā. Izvēlējos visu, ko vien varēja. Gribēju tumši brūnos ķieģeļus, bet nebija iespējams tos dabūt. Palika sarkanie, kas arī nav slikti. Es projektēju ar milzīgu ekstāzi. Uzstādīju to latiņu daudz augstāk nekā varu uzlēkt (esmu bijušais kārts-lēcējs). Sevis uzlikto latiņu pārlēcu un tajā brīdī piedzimu kā arhitekts. Visi ierobežojumi, bremzes izgaisa.

Baldones kinoteātri pabeidza 1987. gadā pēc divu gadu celtniecības. Man laimējās ar Baldones izpildvaru Māras Skujas personā un Baldones celtniekiem. Pēc gada es ieguvu Latvijas PSR Ministru kabineta balvu – tādu pašu kā tēvs pirms pieciem gadiem – un kļuvu tikpat slavens kā tēvs. Pēc gada – 1989. gadā – es, mazas provinces arhitekts no Latkomunprojekta, startēju PSRS jauno arhitektu skatē un kļuvu par Padomju Savienības labāko jauno arhitektu.

Apbalvošana notika Turkmēnijā, Ašhabadā. Lidoju uz Ašhabadu saņemt balvu. Pilnīgi neticami! Biju uzlecošā zvaigzne – viss bija kā sapnī. Un tas viss, tikai pateicoties tam, ka pateicu nē, sadumpojos un Baldonē netaisīju angāru. Tajā brīdī viss salūza un man paveicās. Es sev noticēju.

1989. gadā kā PSRS labāko jauno arhitektu mani aizsūtīja uz starptautisku semināru Skirosa salā Grieķijā – kapitālisma zemē. Atēnas tiek uzskatītas par Rietumu civilizācijas un demokrātijas šūpuli. Es apskatīju Atēnu ievērojamāko vietu Akropoli ar Partenona templi. Tur bija pasaules jauno arhitektu elite. Toreiz satiktie arhitekti tagad ir Eiropas superzvaigznes, leģendāri arhitekti

Joprojām turpinu iesākto – cenšos projektēt maksimāli tēlnieciski un interesanti. Ja izdosies – labi, ja ne – ne. Man nekad nav bijusi interese zīmēt zīmēšanas pēc. Gribu rīkoties provokatīvi, aizraujoši. Ja jūtu, ka projekts nenoskanēs, samierinos un nedaru, jo tas nesagādā baudu. Baldones kinoteātra precedents parādīja manu avantūru. Tāda pati avantūra bija Purvciema katoļu baznīca. Neviens netic tam, ka es vienu dienu saģērbos un aizbraucu uz Vecrīgu pie kardināla Jāņa Pujata. Pieklauvēju pie durvīm un iegāju pie viņa, lai gan iepriekš nebiju pieteicies, un sacīju, ka gribu projektēt baznīcu. To stāstot, man prasa – kā tu uzdrošinājies kardinālam prasīt pasūtījumu? Tajā pašā dienā to arī dabūju. Izrādījās, ka tajā laikā viņiem kabinetā stāvēja divi baznīcu maketi, kuri bija noraidīti kā vecmodīgi, ar ieteikumu, ka jāpaņem kāds moderns arhitekts. Es instinktīvi trāpījos tieši tajā brīdī, kad divu arhitektu projekti bija noraidīti un tika meklēts jauns.

Foto – Sarmīte Livdāne, Gustavs Grasis un no Uģa Šēnberga personiskā arhīva

Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris decembra numurā (Nr.95).

Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.