Ikviens nozares uzņēmums ir sastapies ar pasūtītāja vai ģenerāluzņēmēja līgumu prasībām iesniegt darbu izpildes, avansa, garantijas apdrošināšanas polisi vai bankas garantiju, kas nodrošina pret iespējamu saistību neizpildi.
Pasūtītāju rīkotajos būvniecības iepirkumos paredzēti konkursa nodrošinājumi, tai skaitā banku garantijas vai apdrošināšanas polises. Bankas ir gatavas pret nodrošinājumu galvot par jebkādām būvnieka līguma saistībām, bet citāda izpratne ir apdrošinātājiem, kuri visbiežāk nodrošinājumu neprasa un vērtē klienta maksātspēju.
Atšķirīga izpratne
Apdrošinātājiem ir jāpakļaujas Latvijas normatīvajiem aktiem, kā arī noslēgtajiem pārapdrošināšanas līgumiem, kas var ierobežot pieļaujamo galvojumu apmēru un termiņu. Būvniecības dalībniekiem un apdrošinātājiem bieži vien ir dažāda izpratne par galvojumu apdrošināšanas mērķi jeb riskiem, kas ar apdrošināšanu nosegti. Neskaidrības rada arī FIDIC tipveida līgumu adaptācija Latvijas tirgū galvojumu apdrošināšanas aspektā.
Pirmā pieprasījuma garantijas mērķis ir: “Nauda vispirms, strīdu risināšana pēc tam.” Savukārt klasisks standarta apdrošinātāju produkts faktiski paredz vispirms izstrīdēties gan par zaudējuma cēloni un faktu, gan par apmēru un tad norēķināties. Pirmā pieprasījuma garantijas galvenā nozīme pasūtītājiem ir ātrumā, lai minimizētu finansiālus zaudējumus potenciālas dīkstāves dēļ.
Pirmā pieprasījuma beznosacījuma garantijas viens no galvenajiem mīnusiem būvuzņēmēju skatījumā ir negodprātīga garantijas izmantošana. Tad būvniekam nākas pašam cīnīties pret pasūtītāju par naudas atgūšanu.
Dažādas garantijas
Apdrošināšanas gadījumā pastāv objektīvisma princips, ja apdrošinātājs darbojas neatkarīgi, ieinteresēti, ātri izmeklē gadījumu, uztur augstu atbildību pret partneriem un savu reputāciju. Manā skatījumā apdrošinātāju reputācijas celšana ir svarīgs aspekts, lai tirgus dalībnieki spētu uzticēties apdrošināšanas polisēm tikpat ļoti kā banku garantijām.
Tomēr arī apdrošinātāji ir tiesīgi izsniegt pirmā pieprasījuma galvojumu apdrošināšanas polises. Bankas pirmā pieprasījuma garantija un apdrošinātāja pirmā pieprasījuma garantiju apdrošināšana atšķiras. Arī apdrošinātāji var pieprasīt pilnīgu vai daļēju nodrošinājumu pret izsniegto garantiju depozīta, īpašuma ķīlas vai trešās personas galvojuma izskatā. Tomēr klienti apdrošināšanu izvēlas tieši tādēļ, ka nav vajadzīgs nodrošinājums, kas var apgrūtināt naudas plūsmu uzņēmumā, vai ir mazākas kapitāla izmaksas.
Tātad nodrošinājuma esamība vai neesamība ir pamatā tam, cik plašs ir risku klāsts, un tas arī atbild uz jautājumu, kādēļ banku un apdrošinātāju garantijas atšķiras.
Likumiskais ietvars
Būvniecības garantiju apdrošināšana pakļaujas normatīvajiem aktiem – Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumam un Apdrošināšanas līguma likumam (ALL). Garantiju apdrošināšana ir atsevišķs apdrošināšanas veids, kam vajadzīga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) licence. Civillikuma izpratnē apdrošinātāju standarta garantiju polises ir faktiski pielīdzināmas galvojumiem. Tādēļ normatīvajos aktos un FKTK klasifikācijā to dēvē par galvojumu apdrošināšanu, jo prasītājam ir jāpierāda parāda esamība un apmērs, kā arī jāpierāda, ka ir iestājies konkrēts apdrošinātais risks.
Apdrošināšanas līgums ir dokumentu kopums, kas sastāv no apdrošināšanas pieteikuma, polises, pielikumiem un apdrošināšanas noteikumiem. Ja apdrošinātājs izsniedz pirmā pieprasījuma neatsaucamu garantiju, kas noformēta pēc Starptautiskās Tirdzniecības palātas (International Chamberof Commerce – ICC) vienotajiem noteikumiem par pieprasījuma garantijām (Uniform Rules for Demand Guaranties, ICC Publication No. 758 – URDG 758), prioritāte ir šiem noteikumiem, nevis apdrošināšanas noteikumiem. Ja URDG 758 kādus jautājumus neregulē, nākamais pamata dokuments lēmuma pieņemšanai ir apdrošināšanas noteikumi, tālāk – apdrošināšanas normatīvie akti un Civillikums. Tātad Latvijā bez atsevišķa pieprasījuma garantiju normatīvajam regulējumam apdrošinātā izsniegta garantiju apdrošināšanas polise vienlaikus var pakļauties gan Civillikumam, gan apdrošināšanas normatīvajiem aktiem, gan URDG 758. Tādēļ apdrošinātāju polises nevar pilnībā pielīdzināt banku garantijām, jo apdrošināšanas noteikumi katram apdrošinātājam ir citādi un detalizēti runā par izņēmuma situācijām.
Nevar izsniegt atsevišķi
Latvijā apdrošinātāji nevar izsniegt garantijas kā atsevišķu saistību dokumentu, tās izsniedz caur apdrošināšanas polises formātu, tāpēc polisei ir jābūt terminētai. Apdrošinātājs nevar izsniegt beztermiņa garantiju līdz pilnīgai saistību izpildei no tās personas puses, kuras saistību izpildi garantē. Pasaules praksē pastāv banku beztermiņa garantijas, kas ir spēkā līdz pilnīgai saistību izpildei.
ALL runā arī par neatsaucamām pirmā pieprasījuma garantiju apdrošināšanas polisēm to specifikas dēļ. 37.panta 2.daļa nosaka: “Maksātnespējas procesa administrators vai likvidators nav tiesīgs izbeigt vai apstrīdēt apdrošināšanas līgumu, ja apdrošināšanas periods ir attiecināms uz garantijas laiku, ja noslēgts galvojumu apdrošināšanas līgums vai civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgums obligātajos apdrošināšanas veidos.” Varam secināt, ka garantijas laika galvojuma polise neatkarīgi no tā, vai tā ir standarta polise vai pieprasījuma garantija, ir neatsaucama garantijas laikā, lai aizsargātu pasūtītāja intereses, iestājoties garantijas laika defektam novērst kaitējumu.
Likuma 31.panta 9.daļa noteic, ka galvojumu apdrošināšanā apdrošinātājs var nepiemērot šī panta otrās daļas 4. un 5.punkta noteikumus, ja apdrošināšanas līgumā ir ietverti šādi nosacījumi:
1) apdrošinātāja neatsaucama apņemšanās izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību pēc apdrošinātā pirmā pieprasījuma;
2) pieprasījuma izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību neapstrīdamība;
3) apdrošinājuma ņēmēja pienākums bez iebildumiem samaksāt naudas summu apdrošinātājam tādā apmērā, kādu apdrošinātājs ir izmaksājis pēc apdrošinātā pieprasījuma.
Tā paša panta 2.daļas 4. un 5.punkts noteic, ka apdrošinātājam nav tiesību:
1) izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību personai, kas pretendē uz apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošinātā riska iestāšanos izraisījis šīs personas ļauns nolūks vai rupja neuzmanība;
2) izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošinātā riska iestāšanos izraisījis apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā ļauns nolūks.
Summai jāatbilst zaudējumiem
Tātad varam secināt, ka ar pirmā pieprasījuma garantiju polisēm apdrošinātājam ir dotas līdzīgas pilnvaras kā bankām, tomēr prasītājam ir jāpārliecinās, ka prasītā summa atbilst zaudējumu apmēram un apdrošinātajam riskam, ja tas ir noteikts apdrošināšanas noteikumos un nav pretrunā ar polisei pievienoto garantijas formu.
Pretējā gadījumā var uzskatīt, ka pieprasītājs nodarbojas ar apdrošināšanas krāpšanu ar visām no tā izrietošajām sekām.
ALL 31.panta 2.daļas 1.punkts noteic, ka “apdrošinātājam nav tiesību bez pārliecināšanās par apdrošinātā riska iestāšanos un zaudējumu apmēru pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību”. Praksē esmu sastapies ar apdrošinātāja nostāju, ka, pat ja ir izsniegta pirmā pieprasījuma neatsaucama beznosacījumu garantija, viņi nedrīkst pārkāpt likumu un ir jāpārbauda zaudējuma fakts un apmērs. Tomēr manā skatījumā, izsniedzot šādu garantiju, apdrošinātājs no šīm tiesībām atsakās, bet tas neliedz pēc naudas izmaksas izmeklēt zaudējuma faktu un apmēru. Tas gan nav obligāts pienākums, ja apdrošinājuma ņēmējs izpilda pienākumu atmaksāt naudas summu apdrošinātājam, kas noteikta 31.panta 9.daļas 3.punktā.
Ja šo saistību neizpilda vai nevar izpildīt, apdrošinātājs var rīkot izmeklēšanu, taču no prakses tas ir gandrīz neiespējami, jo pieprasītājs, visticamāk, nekādu papildu informāciju par pieprasījumu nesniegs. Ja apdrošinātājs pēc URDG 758 izsniegtas polises gadījumā pie atlīdzības tomēr vēlas rīkot izmeklēšanu, manuprāt, tas norāda uz apdrošinātāja reputācijas risku, jo tirgus dalībnieku uzskatā šādām polisēm ir jādarbojas identiski kā banku produktam.
Kompensācijas princips
Nereti pasūtītāji vēlas, lai, iestājoties saistību neizpildes riskam, tiktu izmaksāta pilna apdrošinājuma summa, neprasot pasūtītājam pamatot zaudējumu iestāšanās faktu vai apmēru ar attiecīgiem dokumentiem, tai skaitā gadījumos, kad apdrošināšanas līgums nav ticis pagarināts. Tāpat tie vēlas, lai ar nodrošinājumu tiktu segti arī līgumsodi par saistību neizpildi u. c. tamlīdzīga rakstura zaudējumi. Tomēr dažkārt šīs prasības nonāk pretrunā ar apdrošināšanas pamatprincipiem vai likumu, un viens no tiem ir zaudējumu kompensācijas princips.
Kompensācijas princips – apdrošināšanas princips, saskaņā ar kuru apdrošināšanas atlīdzību aprēķina, ņemot vērā apdrošināšanas gadījumā radušos zaudējumu apmēru.
Banku garantiju gadījumā, ja izsniegta garantijas laika garantija un būvuzņēmējs neveic defektu novēršanu, garantijas saņēmējs saņem visu nodrošinājuma summu un tur to savā kontā, izlietojot līdzekļus garantijas defektu novēršanai nākotnē. Ja defekti nerodas, tad garantijas saņēmēja pienākums ir šos līdzekļus atdot būvuzņēmējam. Tomēr apdrošināšanā nav pieņemts maksāt avansā par notikumu, kas vēl nav iestājies, kā arī, lai gan polisē var iekļaut nosacījumu par bezierunu zaudējumu atlīdzināšanu no apdrošinājuma ņēmēja puses, praksē pastāv iespēja šos zaudējumus nepiedzīt, piemēram, apdrošinājuma ņēmēja maksātnespējas gadījumā.
Tādējādi, ja pasūtītājs līgumā norāda, ka ir gatavs akceptēt apdrošinātāja izsniegtu polisi, bet vēlas, lai tā sedz, piemēram, līgumsodus, apdrošinātājs var tikt nostādīts nevienlīdzīgā situācijā ar banku, jo līgumsodi parasti ir standarta noteikumu izņēmums un šādos gadījumos nepieciešama īpaša saskaņošana ar pārapdrošinātājiem.
Šāda nevienlīdzība var izpausties arī situācijās, kur pasūtītājs vēlas redzēt avansa garantijas polisē, piemēram, šādu nosacījumu: «Ja apdrošināšanas līgums netiek pagarināts, apdrošinātājs atmaksā pilnu nodrošinājuma summu pēc pasūtītāja pirmā pieprasījuma.» Apdrošinātāju izpratnē un standarta polises kontekstā pasūtītājs varētu pretendēt tikai uz nedzēstā avansa apmēru, nepārsniedzot apdrošinājuma summu.
Līdz ar to apdrošinātājs ne vienmēr var piekrist izvirzītajām prasībām līgumos, jo to ierobežo normatīvie akti, pārapdrošināšanas līgumi un nodrošinājuma neesamība, kas atšķirībā no bankām apdrošinātājiem šo produktu padara vairāk riskantu.
Tirgus situācija
Latvijā būvniecības garantiju apdrošināšanas polises izsniedz seši apdrošinātāji: Gjensidige, ERGO, Compensa, BTA, Balta un BAN. Prēmiju apjoms vienam apdrošinātājam rada situāciju, ka ļoti nopietna negadījuma vai uzņēmuma maksātnespējas rezultātā apdrošinātājam var veidoties lieli zaudējumi. Tādēļ šajā apdrošināšanas veidā apdrošinātāji izvēlas risku pārapdrošināt, pašiem atstājot vien nelielu pašpaturējuma daļu. Apdrošinātājiem ir jāspēj noturēt augstu rentabilitāti, maksimāli izslēdzot zaudējuma risku, citādi pārapdrošināšanas cenas strauji augs un uzņēmums vairs nespēs konkurēt ar citiem apdrošinātājiem vai bankām.
Visi seši apdrošinātāji var izsniegt arī pirmā pieprasījuma garantijas, tai skaitā pēc URDG 758 noteikumiem, taču praksē lielākā daļa apdrošinātāju šādas garantijas ir gatavi izsniegt valsts vai pašvaldību iestādēm vai kapitālsabiedrībām, jo ir skaidri zināms, ka prasītājs nekur nepazudīs. Otra kategorija ir lielie ģenerāluzņēmēji, ja iepriekšējā praktiskā pieredze rāda, ka garantiju pielietošana nav bijusi nepamatota.
Apdrošinātāju piesardzību var skaidrot ar mazo tirgus ietilpību, ko labi var redzēt datos par parakstītajām prēmijām un izmaksātajām atlīdzībām.
Publiskajos datos nav pieejama informācija par atgūtajiem zaudējumiem no apdrošinājuma ņēmējiem, tomēr jārēķinās, ka daļa no iekasētajām prēmijām ir jānovirza administratīvo un pārdošanas izmaksu segšanai, kā arī zaudējumu regulēšanas un parādu atgūšanas izmaksām. Tendences 2017.–2019.gadā nav bijušas pozitīvas, un rezultāts ir apdrošināšanas prēmiju kāpums. Reiz gada likmes bija 0,7–0,8% no garantijas summas, bet tagad tās svārstās 1,2–2% diapazonā. Tomēr prēmiju apjoma pieaugums saistāms arī ar būvniecības tirgus izaugsmi, produkta popularitātes kāpumu un spēju konkurēt ar bankām.
Daudz vērtējamu aspektu
Apdrošināšanas situācijā vērtējami neatsaucami pirmā pieprasījuma, ekspromisoriski un beznosacījuma galvojumi. Slikta vēsturiskā pieredze, ilgstošā apdrošināšanas gadījumu izskatīšana standarta apdrošinātāju galvojumu produktos un pat neiespējamība tos izskatīt bez ekspertīzes vai tiesas lēmuma, ja starp pusēm pastāv strīds, ir novedusi tirgu pie labāku risinājumu meklējumiem.
Lai apdrošinātāji nezaudētu bankām, tiem jāpielāgojas, vienlaikus atceroties, ka tie uzņemas risku izmaksāto atlīdzību neatgūt. Tāpēc apdrošinātāji izsniedz pirmā pieprasījuma garantijas, tai skaitā pēc URDG 758. Šie noteikumi definē visu iesaistīto tiesības un pienākumus, nosakot, ka garantijas ir neatsaucamas, prasība maksāt nav apstrīdama, garantijā pieminēto līgumu noteikumi un to grozījumi neietekmē garantētāja apmaksas saistības. Parasti šādas polises ir par 20–50% dārgākas, tomēr likmju ziņā vēl arvien spēj konkurēt ar banku produktu. Apdrošinātāji ir gatavi šādas polises izsniegt, kamēr vien prasītāja nosacījumi atbilst ALL vai apdrošinātāja risku apetītei un parakstīšanas politikai.
Riski un statistika
Apdrošinātāji pirms galvojumu apdrošināšanas polises izsniegšanas vērtē gan taustāmus, gan netaustāmus aspektus:
1) uzņēmuma vecumu – apdrošinātāji parasti neizsniedz polises, ja galvojuma pieprasīšanas dienā uzņēmums nav divus gadus vecs;
2) bilances rādītājus – pašu kapitāla apjomu, fizisko neapķīlāto aktīvu apjomu, rentabilitāti, likviditāti, bilances aktīvu un pasīvu struktūru;
3) nodokļu un citu kavētu parādu esamību vai neesamību;
4) nodrošinājuma apmēru;
5) nodrošinājuma termiņu – īsākām polisēm zemāks risks;
6) apdrošinājuma ņēmēja reputāciju – tā sauktā softinfo;
7) informāciju par uzņēmuma īpašniekiem, tai skaitā no drošības dienestiem;
8) informāciju par galvojuma saņēmēju jeb apdrošināto, tai skaitā pieredzi ar iepriekš izsniegtu garantiju pamatotu vai nepamatotu piesaukšanu.
Galvojuma izsniegšanas iespējamību vērtē tikai un vienīgi finanšu spējas un juridiskajā aspektā, nevērtējot darbu kvalitāti, kas samazina potenciālo defektu iestāšanos garantijas periodā, vai potenciālo saistību apjomu samazināšanos, piemēram, līguma izpildes beigu periodā. Ir saprotams, ka apdrošinātājam ir sarežģīti novērtēt projekta kvalitāti, it īpaši objektos, kur ģenerāluzņēmējs algo lielu skaitu apakšuzņēmēju, tomēr var ņemt vērā vēsturisko pieredzi darbā ar konkrētu klientu.
Liela problēma Latvijā ir uzņēmumu finanšu struktūra. Vēsturiski būvniecības uzņēmumiem nav liela pašu kapitāla, jo Latvijas likumos nebija noteikti dividenžu nodokļi, kā arī nebija atbrīvojuma no uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas, ja peļņu reinvestē uzņēmumā. Apakšuzņēmēju dzīves cikls, nodokļu nemaksāšana, bankroti un pārdzimšana jaunās kompānijās nebija labs pamats kapitāla uzkrāšanai, turklāt daudzas būvniecības kompānijas neveido lielu pamatlīdzekļu apjomu, tā vietā būvniecības tehniku un instrumentus īrējot konkrētu projektu izpildei.
Situāciju ar apakšuzņēmējiem radīja asā konkurence, spiediens uz cenu un lielā ģenerāluzņēmēju loma Latvijas būvniecības tirgū. Ceļu būvē situācija ir labāka, jo lielai daļai uzņēmumu ir aktīvi – asfalta rūpnīcas, būvtehnika utt., tie strādā pašu spēkiem.
Arvien sarežģītāk
Latvijas normatīvos ir noteikts, ka 3. grupas būvēm garantijas laiks ir ne mazāk kā pieci gadi. Pilnīgi loģiski, ka pasūtītājs visus piecus gadus grib būt nodrošināts. Ilgstošais nodrošinājums veido lielu risku apdrošinātājam, jo nevar prognozēt klienta finanšu situāciju pēc trim vai vairāk gadiem. Problēma ir arī būvuzņēmējam – garantiju limits liedz iespēju saņemt jaunus izpildes vai avansa nodrošinājumus jauniem projektiem.
Kopējā kumulācija ir caurspīdīgs lielums, jo dati par izsniegtajām banku un apdrošinātāju garantijām ir pieejami Latvijas Bankas kredītu reģistrā. Jaunā kārtība kopš 2020. gada ir radījusi vēl lielāku piesardzību apdrošinātāju vidē, jo vērtē ne tikai garantiju apjomu pie konkrētā apdrošinātāja vai bankas, bet arī kopumā. Dažiem būvuzņēmējiem tā dēvētās ārpusbilances saistības vairāk nekā trīs reizes pārsniedz pašu kapitālu, un atrast papildu garantiju kapacitāti kļūst arvien sarežģītāk.
Līgumu pagarināšana
Dažkārt būvniecības līguma noteikumos par garantijām ir norādīts – ja darbi nav pabeigti laikus, polise automātiski jāpagarina neatkarīgi no apstākļiem, kādēļ būvniecība aizkavējusies. Dažkārt norādīts, ka tam jābūt apdrošinātāja obligātam pienākumam. Pie šāda nosacījuma nevar saprast, vai darbi kavējas pasūtītāja, ģenerāluzņēmēja vai apakšuzņēmēja vainas dēļ vai arī iestājušies force-majeur apstākļi.
Lai saprastu apstākļus, apdrošinātāji parasti vēlas redzēt pušu parakstītu vienošanos par termiņa pagarināšanu. Pat tad, ja darbu kavējums ir būvnieka atbildība, var vienoties par pabeigšanas termiņu, norādot, ka vienošanās neatbrīvo no līgumsoda iekasēšanas. Tas gan nav iespējams, ja līgumsoda maksāšanai jābūt ar garantiju segtam riskam. Apdrošināšanas polises aspektā tas ir īpaši svarīgi, jo apdrošinātājs nevar izsniegt pagarinātu polisi, ja risks jau ir iestājies, tomēr sadarbība starp būvnieku un pasūtītāju turpinās.
FIDIC rekomendējošais raksturs
Cits gadījums – ja garantija ir izsniegta ar īsāku termiņu nekā saistību periods. Tipiski šāda situācija veidojas ar FIDIC līgumiem, kuros ir paredzēta saistību izpildes garantija, kas aptver vienlaikus gan būvdarbu, gan garantijas periodu. Ja tas ir Design&Build līgums, nodrošinājuma periods 3. grupas būvēm var izveidoties septiņu astoņu gadu garumā. Līdz ar to garantijas ir saskaldītas posmos, lai to izsniegšana būtu iespējama. Apdrošinātāju izpratnē tā ir kombinēta garantija ar diviem dažādiem garantiju veidiem. Papildus tai parasti pieprasa ieturējuma naudas garantiju uz garantijas periodu.
Būvnieka saistības garantijas periodā ir novērst defektus. Tās iestājas tad, kad objekts nodots ekspluatācijā, puses parakstījušas pieņemšanas un nodošanas aktu un projekta inženieris izdevis apstiprinājumu par darbu pabeigšanu. Tā ir robežšķirtne, kurā beidzas darbu izpildes risks un sākas garantijas laika risks, tāpēc tas ir labs brīdis, līdz kuram no-slēgt polisi par pirmo posmu.
Tā kā FIDIC standarta noteikumiem ir rekomendējošs raksturs un var vienoties par izmaiņām, atbilstoši Latvijas tirgus iespējām būtu labi, ja pasūtītāji izšķirtos par darbu izpildes garantiju un garantijas laika garantiju kā divām atsevišķām garantijām, ja vien tas ir iespējams no finansējuma avota perspektīvas. Dažkārt projektos, kur ir Eiropas fondu finansējums, garantijas laika neiesniegšanas gadījumā pasūtītājs nevar noslēgt finansējuma projektu un tam nākas skaidroties ar uzraugošajām institūcijām, lai gan ieturējums var glabāties pie pasūtītāja līdz pat garantijas perioda beigām.
Iespējamie risinājumi
Būtu skaidri jānodala apdrošināšanas risinājums no finanšu instrumenta, proti, jādod iespēja apdrošinātājiem izsniegt garantijas nevis ar polisi, bet gan kā pastāvīgu saistību dokumentu, līdzīgi kā to dara bankas.
Šāds nodalījums precīzāk varētu atspoguļot jēdzienisko izpratni, radītu godīgāku un saprotamāku konkurenci, precīzāk parādītu statistiku vienam vai otram nodrošinājuma veidam. Sabiedrībai būtu noderīga arī informācija par atgūtajiem zaudējumiem no personām, kuru saistību izpildei garantija izsniegta, tā atspoguļojot patieso zaudējumu ainu.
Būtu vērts apdomāt pieprasījuma garantiju regulējuma izveidi Latvijā, nosakot vispārējus principus, katras puses pienākumus, tiesības un atbildību, lai nevajadzētu diskutēt par apdrošināšanas noteikumiem pieprasījuma garantiju aspektā.
Vēlmju un iespēju balansēšana
Covid-19 ierobežojumu laikā publiskie pasūtītāji plāno būvniecības iepirkumus, tātad pieprasījums būvniecības nozarē augs, tomēr ir jārēķinās ar garantiju tirgus kapacitāti. Garantiju prasībām jābūt tādām, lai būvkomersanti tās varētu izpildīt gan ar nodrošinājumu, gan nosacījumiem.
FIDIC līgumu prasības ir rekomendējošas, un nodrošinājumu jomā pastāv iespēja pielāgot to nosacījumus un formu vietējā tirgus specifikai. Aicinu valsts un pašvaldību iestādes domāt par to, veidojot iepirkuma konkursa prasības un līgumu paraugus.
Viens no variantiem ir papildu kapacitātes piesaistīšana no ārvalstu apdrošinātājiem, taču šāda risinājuma aspektā traucē regulējuma neesamība, kā arī jurisdikcija, kurā risināt garantiju strīdus. Ārvalstu apdrošinātāji vēlas izmantot jurisdikciju, kas tiem ir pazīstamas, un nav ieinteresēti Latvijas jurisdikcijas iekļaušanai garantijā mazās tirgus ietilpības un papildu juridisko izmaksu dēļ. Uzskatu, ka publiskajos iepirkumos vajadzētu akceptēt Eiropas Savienības (ES) apdrošinātāju garantijas ar izdevējvalsts jurisdikciju, jo kopumā regulējums ES valstīs nav pārlieku atšķirīgs.
Atbalsts eksportam
Ir vērts apdomāt AS Attīstības finanšu institūcija ALTUM iesaisti būvniecības garantiju sniegšanā, kaut ar daļēju nodrošinājumu pret banku vai apdrošinātāju garantiju. Tā paplašinātos garantiju limits, tajā skaitā eksportējošiem uzņēmumiem, kas strādā ārvalstīs. Tas atbalstītu nozares izaugsmi un dotu pienesumu valsts budžetam nodokļu veidā.
Ņemot vērā apdrošinātāju risku parakstīšanas politikas izmaiņu ātrumu un limitu kapacitāti, būvniecības uzņēmumiem jāveido jēgpilnas attiecības ar visiem garantiju apdrošinātājiem. Iesakām sadarboties ar apdrošināšanas profesionāļiem – sertificētiem apdrošināšanas brokeriem.
