Mājas Būvinženieris Sākt dienu ar paceltu galvu

Sākt dienu ar paceltu galvu

29/04/2024

511

Būvinženiera šā numura viesis ir būvkonstruktors Matīss Apsītis – projektēšanas biroja SIA Arenso vadītājs, 2023. gada Būvindustrijas lielās balvas – Pamatakmens –saņēmējs kategorijā Gada inženieris/arhitekts un titula Gada būvkonstruktors ieguvējs.

«Matīsa darba ētika, kvalitāte un attieksme pret darbu ir tās būtiskās īpašības, kas nozares kolēģu acīs viņu ierindo starp vadošajiem profesionāļiem valstī,» šādu cieņpilnu raksturojumu Matīsam Apsītim ir sniegusi Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācija, piesakot kolēģi Būvindustrijas lielajai balvai.

Matīss ir pārliecināts savas nozares un darba patriots – tieši tā viņš pats sevi intervijā raksturo, un šī pārliecība arī ir jūtama it visā, ko tiekoties pārrunājam. Projektēšanas biroju Matīss vada jau gandrīz desmit gadu un ar smaidu atzīstas, ka uzņēmuma grāmatvedība un administrēšana sagādā visvairāk galvassāpju, tām pieķeras tikai tālab, ka tas vienkārši ir jādara. Lielākais gandarījums ir tad, ja rodas iespēja pilnībā iegrimt savā inženiera elementā un konstruēt kādus sarežģītākus mezglus. Interesanti, ka paralēli inženiera būtībai un sūtībai Matīsam ir arī vērtīga lauksaimnieka pieredze – par to un visu citu tālāk sarunā.

Ko jums nozīmē šis nozares novērtējums – Būvindustrijas lielā balva un Gada būvkonstruktora tituls? Vai ziņa, ka esat ieguvis šo atzinību, bija pārsteigums?
– Par šo novērtējumu ir ļoti liels prieks. Mēs ar kolēģiem gadiem bijām pašaizliedzīgi un pēc labākās sirdsapziņas strādājuši. Tas nav apbalvojums tikai man, bet visai mūsu komandai, jo viens jau nav arājs. Tikai kopā to darbu var izdarīt.
Jā, iepriekšējā gadā bija sagadījies tā, ka mēs bijām autori tādam ļoti pazīstamam objektam kā Rīgas cirks, kuru arī žūrija divos konkursos bija pamanījusi un novērtējusi, un mēs tik tiešām jūtamies lepni par šo objektu. Ir arī citi objekti, kas vēl nav nodoti ekspluatācijā un konkursos nav nokļuvuši, arī tie būs ievērības cienīgi. Rīgas cirks mūsu darbā bija tāds ļoti īpašs objekts, kuru mēs izgaršojām un mēģinājām ieturēt cirka vēsturisko būtību būvkonstrukcijās. Cirks nav lielveikals, bet gan riktīgi dīvains un interesants izstrādājums, un, neraugoties uz dažādām problēmām, par kurām publiski skaļi neviens nerunā, tomēr izdevās to uzbūvēt laikā un kvalitatīvi – vismaz mūsu, konstruktoru, izpratnē. Par to arī ir liels prieks.
Jūtam, ka daļēji tas ir arī mūsu darba nopelns – mums bija labi risinājumi, kuriem brāļi ukraiņi izstrādāja detalizētus ražošanas rasējumus, brāļi igauņi pārsteidzoši augstā precizitātē saražoja koka CLT paneļus, savukārt vietējie celtnieki betonēja un montēja metāla konstrukcijas, kā arī montēja koka CLT konstrukciju.
Protams, ir gandarījums, ka konkursu žūrijas un kolēģi to pamanīja un novērtēja. Jūtamies pelnījuši šo atzinību. Mūsu izpratnē tas bija ļoti labs projekts.
Drīz būs gatavs biroju komplekss Verde, mūsu lielākais uzbūvētais objekts – diezgan īpašs un ambiciozs no pasūtītāja puses un arhitektūras un konstrukciju viedokļa. Arī vairākas sarežģītas rekonstrukcijas un citi projekti drīz būs gatavi. Projektēšanas un būvdarbu cikls būvei ir pietiekami ilgs, un tagad top gatavi pirmie vērienīgie projekti, ko šajā sastāvā, strādājot nu jau gandrīz desmit gadu atsevišķā birojā, esam sazīmējuši. Par to ir liels gandarījums. Jauki, ka pēc sevis varam atstāt kādu skaistu, sakārtotu stūrīti, lielākoties Rīgā.

Jūsu stāžs un pieredze būvniecības nozarē ir jau 19 gadu – tas ir pietiekami ilgs laiks. Kad un kā savā laikā lēmāt, ka vēlaties būt būvinženieris, tieši būvkonstruktors?
– Nāku no plašas un iesakņojušās arhitektu ģimenes. Vismaz trešajā paaudzē. Abi mani vectētiņi bija arhitekti, arī tētis, mamma, brālis, krusttēvs – visi arhitekti. (Smejas.)

Viegli noprotams, ka arī pazīstamais arhitekts Vaidelotis Apsītis ir radinieks…
– Jā, Vaidelotis Apsītis ir mans vectētiņš. Viņš īsu brīdi bija arī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Tāpat otrs vectētiņš Juris Kronbergs – mēs gan diemžēl maz gadu kopā šai zemē pavadījām, viņš agri aizgāja, tolaik biju pavisam mazs. Viņš arī bija cienījams arhitekts, lai arī tad, padomju laikā, katram loma bija dažāda – kādam publiskāka, citam ne. Arī mans tētis Mārcis sirdī ir arhitekts, tagad gan viņa saimnieciskā darbība varbūt nav tik daudz ar arhitektūru saistīta. Mamma (arhitekte Nita Apsīte – red.) savukārt saņēma Viestura ordeņa Atzinības krustu, jo visu savu darba mūžu bija pavadījusi, pildot pasūtītāja pusē arhitekta funkciju Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektā. Tas ir viņas gadu desmitu laikā izauklēts projekts kopā ar projektētājiem, bija ņēmušies kopš brīvvalsts atjaunošanas laika. Brālis – arī diplomēts arhitekts, ar kuru kopā darbojamies pie atsevišķiem projektiem un arī ar mūsu kopīgo lauksaimniecības pasākumu.
Es no laika gala biju tāda matemātiķa dvēsele. Man bija gods mācīties ļoti labā ar matemātiku saistītā skolā, man nekad nav bijusi tāda tieša interese par māksliniecisko daļu. Vienmēr saistījusi tehniskā puse, un pēdējos skolas gados tās sajūtas arī vilka uz šo pusi. Protams, varbūt vēl bez tādas precīzas izpratnes, kas ir kas. Bijām arī ar vecākiem par to runājuši, un tā šis virziens pamazām izkristalizējās.
Bija tāda interesanta epizode, vidusskolu beidzot. Iegūtās zināšanas bija diezgan augstā līmenī, un gandrīz visi klasesbiedri pēc tam stājās Zviedru ekonomikas augstskolā, vienā no mūsu prestižākajām augstākajām mācību iestādēm. Es arī, protams, sporta pēc aizgāju, nokārtoju eksāmenus un tiku uzņemts. Taču tur nemācījos – ar savu olimpiādes godalgu kabatā tiku uzņemts Rīgas Tehniskajā universitātē ārpus konkursa. Sāku mācīties būvkonstrukcijas, nevis Zviedros kopā ar saviem 25 klasesbiedriem.

Acīmredzot tā tomēr bija loģiska izvēle…
– Tieši tā, un es to ne brīdi neesmu nožēlojis. Tas bija tāds pašapziņas gājiens – iestāties smalkā augstskolā un neaiziet tur mācīties. (Smejas.) Drīz pēc studiju sākšanas nelaiķis doc. Imants Mieriņš iepazīstināja ar Normundu Tirānu, kas ir ļoti jaudīga projektēšanas biroja (SIA IG Kurbads – red.) vadītājs. Jau otrā kursa sākumā sāku intensīvi strādāt – tas bija 2003.–2004. gads, kad nozarē bija ļoti daudz darba, nevar noliegt – arī daudz naudas. Bija tāds laiks, kad flīzētājs uz darbu brauca ar jaunu BMW.
Man sanāca visaktīvākajā vecuma periodā, kad smadzenes strādā ļoti ātri, iebraukt profesionālajā pasaulē, un tas man ļoti palīdzēja arī universitātē, jo studijas ieguva citu garšu. Slodze universitātē nebija tik liela, es paspēju laikus tikt galā ar visu, varēju 100–130 stundu strādāt praksē un iegūt lielu jēgu un piepildījumu studijām. Protams, arī otrādi.
Tā nu arī ir sanācis, ka strādāju jau gandrīz 20 gadu – no tiem 12 gadu kopā ar inženieru grupas IG Kurbads kolēģiem, tagad jau nepilnus desmit gadus atsevišķā sastāvā savā birojā Arenso.

Tad jau arī vairs nav tālu līdz balvai par mūža ieguldījumu būvindustrijā…
– (Sirsnīgi smejas.) Kas to zina – pēc 40 gadiem varbūt arī tiksimies Būvindustrijas lielās balvas ceremonijā!