Starp daudzdzīvokļu namiem, skolu un tramvaja sliedēm no ziņkārīgo skatieniem noslēpies Aldara jeb Dauderu parks – viens no senākajiem Rīgas parkiem.
Reiz tas bija grezns slēgtais parks, taču mūsdienās tas ir viens no retajiem galvaspilsētas parkiem, kam 21.gadsimtā izstrādāti vairāki rekonstrukcijas projekti, bet līdz šim neviens nav īstenots. Šogad piešķirti līdzekļi parka rekonstrukcijai vairākās kārtās.
Vienots ansamblis
Aldara parka vēsture ir cieši saistīta ar Waldschlößchen jeb mūsdienās labi zināmo Aldari un Dauderiem – sākotnēji tas bija viens liels komplekss. Visi trīs arhitektūras objekti ir vietējas nozīmes aizsargājamie kultūras pieminekļi. Waldschlößchen alus darītava, savrupmāja, kur atrodas muzejs, un mākslīgās pilsdrupas ar parku veidoti kā apbūves ansamblis ar vienotu ceļu un apstādījumu sistēmu. Par to liecina arhīvā atrodamais Georga Kūfalta parka plāns. Tas aptvēra abas patlaban nodalītās parka daļas – augšējo pie savrupmājas un apakšējo ainavisko, kuras struktūra jau gandrīz izzudusi, kā arī kādreizējo dārzu pie alus darītavas. Viss ansamblis veidots kā funkcionāli un ainaviski saistīts veselums.
Parks un ēkas atbilst 19.gadsimta beigu tendencēm. Parka vēsture veidojusies saskarē ar rūpnīcu un greznajām savrupmājām. Bavārijas aldaris Johaness Dauders 1865.gadā Rīgas nomalē nodibināja alus darītavu Waldschlößchen jeb Meža pils. Daļa ražošanas ēku celta 1865.gadā, taču lielākā daļu tapušas 1890.–1891.gadā rekonstrukcijas laikā. Tiek uzskatīts, ka pirmā alus darītavas iekārta ražota netālu esošajā Vērmaņa mašīnbūves fabrikā. 1880.gadā alus darītavu nopircis inženieris un ķīmiķis Adolfs Boingners. 1900.gadā alus ražotnes iekārta nomainīta pret modernāku, tā veicinot uzņēmuma izaugsmi. 1905.gadā Waldschlößchen kļuva par akciju sabiedrību. Par uzņēmuma veiksmīgo attīstību pirms Pirmā pasaules kara liecina fakts, ka 1905.gadā Waldschlößchen fabrikā uz Eiropas aldaru kongresu pulcējās simts Eiropas aldari.
Ražotne veiksmīgi turpināja darbību arī pēc Pirmā pasaules kara un 1937.gadā tika pārdēvēta par Aldari. Tā ir viena no retajām rūpnīcām Rīgā, kur saglabājies gandrīz nemainīgs ēku izvietojums un lietojums.
Rūpnīcas korpusi izvietoti kvartālos un celti no sarkaniem vai dzelteniem ķieģeļiem neogotikas stilā – ar tornīšiem, zelmeņiem, ritmisku segmentveida logu apdari. 1900.gadā, kad notika lielākā alus darītavas rekonstrukcija, tapa vairāki daudzstāvu korpusi neogotikas stilā.
Ulmaņa rezidence
Atbilstoši 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma modei blakus rūpnīcai uzcēla īpašnieka dzīvojamo māju Von Dinderner. Mūsdienās tur ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļa. Nams būvēts 1898.gadā pēc arhitekta Roberta Heizermaņa un inženiera F.Senberliha projekta. Tā ir eklektisma stila ēka, kas celta vācu neorenesanses ietekmē, izmantojot no Vācijas ievestus sarkanos apdares ķieģeļus, tumši pelēkās dabiskā šīfera jumta ieseguma plāksnītes un citus tā laika interjera apdares materiālus.
No 1936. līdz 1940.gadam ēka nonāca Kredītbankas īpašumā. Banka šo namu uzdāvināja Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim 60 gadu jubilejā, un 1937.gadā prezidents tur iekārtoja rezidenci, dodot Dauderu vārdu. Nav vienprātības, cik īsti izmaksājusi īpašuma pārbūve. Jānis Lejiņš raksta, ka ēkas pārbūve prezidenta vajadzībām izmaksājusi vairāk nekā miljonu latu. Ēriks Žagars izdevumā Dzimtenes Balss vēsta, ka pārbūve un uzturēšana izmaksājusi 1 129 346 latus. Bruno Pavasars uzskata, ka Dauderu izbūve nav bijusi dārgāka par 200 000 latiem. Tolaik notikusi arī plaša apkārtnes un infrastruktūras pielāgošana, lai valsts un ministru prezidents te varētu netraucēti pavadīt brīvo laiku un privāti uzņemt viesus.
Aģitpunkts, bērnudārzs, zivju cehs
Vēlreiz radikāli mainot ēkas funkciju, padomju okupācijas laikā tā “nodota darbaļaužu rīcībā”. 20.gadsimta 40.gadu vidū namā iekārtoja aģitpunktu un bērnudārzu. Līdz 1988.gadam tur atradies zivju fabrikas Kaija cehs.
Trimdas kultūras mecenāts Gaidis Graudiņš 1988.gada novembrī Latvijas Mākslas muzeju apvienībai pauda vēlmi dāvināt Latvijai trimdas laikā savākto darbu kolekciju, tomēr neviens Rīgas vēstures muzejs neizrādīja interesi. Kā iespējamā vieta kolekcijas izvietošanai minēti Dauderi, kas tolaik stāvēja tukši, tikai bēniņos bija apmetusies viena iebraucēju ģimene. Lai arī nams bija nolaists un nekopts, tas nebija izdemolēts, bija saglabājušies kamīni, koka paneļi, griestu gleznojumi, apkārt pletās plašs, aizaudzis dārzs. Tomēr vissliktākais bija mājas atrašanās rajons. Kārļa Ulmaņa laikā tā bija pilsētas atpūtas zona, bet padomju posmā Sarkandaugava bija kļuvusi par rūpniecības rajonu.
Mākslīgās pilsdrupas
Ar Graudiņa un Mākslas muzeju apvienības pūlēm 1990.gadā grezno namu restaurēja un tajā iekārtoja muzeju. 1990.gada 27.jūnijā XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā atklāja Latvijas kultūras muzeju Dauderi.
Līdzās rūpnīcai un greznajam savrupnamam 1898. gadā ainavu arhitekts Kūfalts izveidoja divdaļīgu parku 2,2 ha platībā. Viens no Rīgas vecākajiem parkiem sākotnēji bija slēgts. Annes Kāveres grāmatā Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kūfalts Aldara parks nav pat pieminēts.
Arhitekts bija vadījies pēc Vācijas 19.gadsimta beigu parku izveides principiem – brīvi augoši koki un krūmi, līkloču celiņi, dabiskas formas ūdensbaseins, mākslīgās pilsdrupas ar gotikas stila iezīmēm. Līdzās tam vērojama tajā laikā Vācijā atdzimušā neobaroka ietekme, kas noteica divdaļīgā dārza izveidi. Tā sauktais augšējais dārzs veidoja terasi pie īpašnieka mājas ar regulāru parteru un rotondu dārza stūrī. Parka apakšējā daļa bija iekārtota kā ainavu parks ar mākslīgo pilsdrupu dominanti augstākās kāpas galā. Parka regulārā daļa ap savrupmāju tika norobežota ar dekoratīvu mūra sienu.
Dauderu parkā aug 15 vietējās un 37 introducētās koku un krūmu sugas. No vietējām atzīmējamas priedes, egles, kļavas, ozols, blīgzna, vīksna, goba, āra bērzs, hibrīds starp ārā un purva bērzu jeb zeltainais bērzs. No ārzemju kokiem minamas asās egles nokarenā forma, Japānas un Ledebūra lapegle, asās egles, zilganās duglāzijas, melnās priedes, kalnu kļava, sudraba kļava, Pensilvānijas oši, pelēcīgās apses, kā arī citi koki.
Sākotnēji mākslīgās pilsdrupas bija iecerētas kā ūdenstornis, bet nav zināms, vai tas ir darbojies. Ir pieņēmums, ka pilsdrupas izmantoja kā skatu torni, jo to augstums bija 22,95 metri. 20.gadsimta 80.gadu beigās izteikta hipotēze – tā kā senākais alus darītavas nosaukums bija Meža pils, lai tas atbilstu ražotnei, parkā bija jāuzceļ pils vai pilsdrupas. Kad Dauderi izmantoti kā Valsts prezidenta vasaras rezidence, tornī bijusi slēgta telpa ar vienu vai diviem kamīniem. Ulmanis Dauderos uzturējies biežāk nekā Rīgas pilī, un viņa mazajā mežā dzīvojušas septiņas stirnas, buki un alnis.
Strūklaku vai skeitparku
Vācu okupācijas laikā mākslīgajās pilsdrupās izvietota zenītartilērijas baterija, kuras pamati redzami joprojām. Kopš 20.gadsimta 60.gadiem mākslīgās pilsdrupas izmantotas kā populāra alpīnistu treniņu un sacensību vieta. 2008. gadā, nokrītot no pilsdrupām, gāja bojā viens alpīnists, cits tika smagi ievainots. Pēc negadījuma alpīnistu asociācija torni atzinusi par kāpšanai bīstamu.
Pēdējo 50 gadu laikā pilsdrupas ir ievērojami cietušas ne vien no laika zoba, bet arī no demolēšanas. Vēl pirms 20 gadiem tur bija divi savstarpēji saistīti torņi, tagad palicis viens.
Ir sarakste no 1985.gada par Aldara parka un mākslīgo pilsdrupu formu saglabāšanu, jo tās atrodas ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Par mākslīgo pilsdrupu slikto tehnisko stāvokli ir ziņas jau no 1973.gada, bet nekas nebija darīts. 1985.gadā notika mākslīgo pilsdrupu konservācija. Kādreiz greznais parks tagad sadalīts vairākās daļās. 2007.gada jūlijā izsludināts atklāts konkurss par tehniskā projekta izstrādi Aldara parka mākslīgo pilsdrupu rekonstrukcijai, tomēr neviens pretendents nepieteicās. 2008.gadā saskaņā ar pašvaldības aģentūras Rīgas dārzi un parki plānu līdz oktobrim bija plānots rekonstruēt Aldara parka pilsdrupas, iztērējot vairāk nekā 18 000 latu, taču arī šī rekonstrukcija nenotika.
AS Aldaris Alus muzejā 2015.gada septembrī notika Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta organizēta Aldara parka attīstības plānošanas koprades sanāksme. Vietējie iedzīvotāji tika iepazīstināti ar parka attīstības ieceri, uzklausītas viņu domas par Aldara parka nākotni. Lielākās domstarpības bija par kādreizējā baseina funkciju – daļa iedzīvotāju tur vēlējās redzēt strūklaku, citi rosināja to pārveidot par skeitparku.
Labiekārtošanas risinājumi
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta izsludinātajā metu konkursā 2016.gadā Aldara parka rekonstrukcijai iesniegti divi piedāvājumi, ko vērtēja žūrija. Toreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs, nosaucot laureātus, paziņoja, ka Aldara parks un tā pievedceļi tiks atjaunoti līdz 2018.gada vidum. Konkursā netika pasniegta balva par pirmo vietu, bet piešķirta otrā un trešā vieta.
Pilnsabiedrība RE-ARTA saņēma godpilno otro vietu. Viņu projekts paredz parku veidot par labiekārtotu, drošu un laikmetīgu rekreācijas teritoriju, respektējot kultūrvēsturisko mantojumu. Meta autori bija iecerējuši atjaunot alus brūža, muižas un parka telpisko un funkcionālo vienotību, piešķirot parkam mūsdienu prasībām atbilstošu izmantošanas veidu, kā arī palielinot tā daudzveidību. Bija paredzēts atjaunot mākslīgo ūdenstilpni, izveidot skatu torni mākslīgajās pilsdrupās, uzbūvēt kafejnīcu un dārznieka māju, likvidēt betona sienu starp parku un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļu. Bija plānoti arī citi labiekārtošanas risinājumi, uzsvars likts uz apstādījumu elementiem.
Dārznieka māja un tornis
Četrus gadus pēc konkursa noslēguma šogad sākti Aldara parka atjaunošanas pirmās un otrās kārtas darbi, labiekārtota līdzšinējā basketbola laukuma zona, izveidojot veloparku. Taps dārznieka māja, kas kalpos parka darbības nodrošināšanai nepieciešamo komunikāciju pārvaldīšanai, apstādījumu un zāliena apsaimniekošanai. Parka apmeklētājiem ēkā būs pieejamas tualetes. Iecerēts atjaunot darbu zonā esošos celiņus, apzaļumot un labiekārtot teritoriju. Darbus paredzēts pabeigt līdz 2021.gada rudenim. 2019.gada 9.aprīlī Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja Aldara parka atjaunošanai no Infrastruktūras fonda piešķīra vairāk nekā 650 000 eiro. Rīgas domes pagaidu administrācija šī gada 7.jūlijā parka atjaunošanai no Pilsētas infrastruktūras fonda nolēma atvēlēt 452 000 eiro.
Trešajā kārtā paredzēts atjaunot torni, izveidot amfiteātra zonu, strautu strūklaku, rotaļu laukumu bērniem, kā arī skrejceliņu un tāllēkšanas zonu Rīgas 28.vidusskolas vajadzībām. Aldara parka trešās kārtas būvdarbiem vajadzīgi vēl 2,4 miljoni eiro, par kuru piešķiršanu pašvaldībai būs jālemj 2021.gada budžetā. Aldara parka pārbūve uzticēta pilnsabiedrībai Guliver Construction, būvuzraudzību pārraudzīs SIA Jurēvičs un partneri.
Arhitekte Kristīne Briķe ļoti labi raksturoja Aldara parku – daba to pārņēmusi savā varā, koki ieauguši vietās, kur pēc plānojuma tiem nepienācās būt, tādēļ parks kļuvis drūms un ēnains, bez ziedošiem krūmiem un puķēm. Aizaugušas vēsturiskās skatu līnijas, zuduši celiņi. Pienācis laiks parku sakārtot, atjaunojot visu vērtīgo, kas saglabājies, pielāgojot to mūsdienīgai funkcionalitātei.
Ja izdosies piesaistīt finansējumu parka atjaunošanas trešajai kārtai, Rīgas vienīgās mākslīgās pilsdrupas kopā ar parku atdzims, rīdzinieki un galvaspilsētas viesi ieraudzīs sakārtotu un krāšņu Aldara parku.
Inese Grandāne, Mg. hist.
Attēli – Sarmīte Livdāne un no autores albuma
Raksts pārpublicēts no žurnāla Būvinženieris decembra numura (Nr.77).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
