Pērn maijā stājās spēkā grozījumi Būvniecības likumā, kuru galvenais mērķis ir nodalīt kompetenci un atbildību būvniecības procesā.

Jauno normatīvu tapšanu un gaidāmo efektu Būvinženierim raksturoja Ekonomikas ministrijas (EM) Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane.

Kādi ir galvenie mērķi jaunajam regulējumam?

– Kaut arī Ekonomikas ministrija nav rīkojusi īpašu kampaņu, jaunais regulējums ir svarīgs, lai turpinātu sakārtot nozares normatīvo bāzi. Skarta gan būvniecības procesa dalībnieku, gan kompetento institūciju atbildība.

Iepriekš secinājām, ka visi atbildēja par visu un rezultātā neviens ne par ko neatbildēja. Pēc Zolitūdes traģēdijas darba grupa Saeimā mēģināja nostiprināt atbildību visiem jaunajā Būvniecības likumā, taču tas nedarbojās, jo procesu dalībnieki līdz galam nesaprata savu lomu un primāro atbildību.

Jaunā regulējuma darba grupā ilgi un rūpīgi apspriedām precīzu atbildības dalījumu. Formulējām, ko nozīmē valsts uzraudzība pār būvniecības procesu. Tā kā būvniecības uzraudzība ir pašvaldību autonomā funkcija, definējām būvvaldes kompetenci. Iepriekš bija radies priekšstats, ka būvvalde, apstiprinot projektu, pārliecinās, vai ēka atbilst visām normatīvo aktu prasībām. Tomēr tas nav iespējams, jo būvvaldē lielākoties to dara viens cilvēks, tikai dažās lielākajās projektus izskata divi vai vairāk.

Pat cenšoties iedziļināties, viens speciālists nespēj pārbaudīt projekta satura atbilstību normatīviem. Tas arī nebūtu vajadzīgs, jo ir reglamentētās profesijas, sertificēšanas institūts, ekspertīzes, ļoti augstas kvalifikācijas prasības projektētājiem, ekspertiem un būvdarbu posma vadītājiem. Galvenais mērķis bija to precīzi noteikt un novērst maldīgo priekšstatu pasūtītājiem, ka būvvaldes akcepts garantē atbilstību visām prasībām – konstrukciju un lietošanas drošība, ugunsdrošība, higiēna utt.

Kas ir pašvaldības būvvaldes kompetencē?

– Pašvaldības būvvalde nevar pārbaudīt visus projekta aspektus, no pasūtītāju puses ir vieglprātīgi uz to paļauties. Pašvaldības primārā kompetence ir pārliecināties par administratīvo procesu tiesiskumu, proti, vai piedalās visi speciālisti, kurus paredz normatīvi, vai ir izvēlēts pareizs process, vai dokumenti sakārtoti atbilstīgi regulējumam. Pašvaldība primāri rūpējas par sabiedrības kopējo drošību, aizsargā trešo personu intereses, pārliecinās, vai viss ir saskaņots. Pašvaldībai nav jāatbild par projekta saturu.

Otrs fokuss – pēc Zolitūdes traģēdijas nekustamo īpašumu attīstītāji sūdzējās, ka pašvaldības būvvalde pēkšņi sāk apšaubīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta akceptu projekta ugunsdrošībai. Tā nav pašvaldības kompetence, bet jāuzticas profesionālu ugunsdrošības ekspertu vērtējumam. Līdzīgi ar vides prasībām – ja projektu saskaņojis Valsts vides dienests, tas būvvaldei ir jāpieņem.

Ļoti strikti nodalījām, ka pašvaldība neapstrīd sertificētu ekspertu atzinumus. Taču vienlaikus respektējām pašvaldības būvvalžu gadiem krāto pieredzi galvenokārt lielajās pašvaldībās, kur teica – mēs taču redzam! Piekritām, ka būvvaldei ir iespēja lēmuma piezīmēs norādīt visu, ko speciālisti konstatējuši kā iespējami neatbilstīgu. Savukārt pasūtītājam ir jānovērš norādītie trūkumi un jāsniedz skaidrojums vai jālabo projekts.

Kāda ir pasūtītāja atbildība?

– Balstījāmies uz pieņēmumu, ka neviens pasūtītājs, saņemot norādi par neatbilstību, piemēram, ugunsdrošības prasībām, neatmetīs ar roku, bet pārbaudīs un labos projektu, jo viņu interesēs ir uzbūvēt drošu objektu, ko ekspluatācijā bez iebildēm pieņems gan būvvalde, gan ugunsdrošības eksperti.

Svarīgi bija strikti sadalīt atbildību starp būvniecības procesa dalībniekiem. Civiltiesiskā atbildība par trešajām personām nodarītiem zaudējumiem ir juridiskai personai kā būvniecības procesa dalībniekam, proti – būvdarbu izpildītājam vai projektētājam. Bija radies maldīgs priekšstats, ka par to var atbildēt arī būvniecības procesa dalībnieks kā fiziska persona, piemēram, arhitekts vai būvuzraugs. Sertificētam speciālistam ir profesionāla atbildība ar savu sertifikātu, kriminālatbildība un administratīvā atbildība, bet zaudējumus trešajām personām uzņemas juridiskā persona, kas vada visu procesu. Šis regulējums pasargā pirmām kārtām trešās personas, jo būvniecības procesa dalībnieki kā fiziskas personas var nespēt segt zaudējumus. Atbildību par līgumu izpildi uzņemas juridiskā persona, kura atbild arī civiltiesiski.

Kā sakārtots atbildības sadalījums starp projektētāju un būvnieku?

– Sadalījām precīzi atbildības tvērumu. Bijām konstatējuši, ka likumā rakstīts – par ēkas atbilstību normatīvo aktu prasībām atbild projektētājs, un tā pati atbildība bija ielikta arī pie būvnieka saistībām. Patiesībā būvnieks neko nevar izdarīt, ja projektētājs nav pareizi ieplānojis, piemēram, ventilāciju. Rezultātā nav iespējams panākt normatīvajā regulējumā noteikto rādītāju izpildi, būvnieks par to nevar atbildēt. Būvnieks risinājumus no projekta viens pret vienu ieliek paredzētajā vietā, un beigās var tikai secināt – te nav pareizi rādītāji! Tādā situācijā būvnieks ir bez vainas vainīgais. Tāpēc šo regulējumu precizējām, lai primāri atbildību par ēkas atbilstību normatīvo aktu prasībām uzņemas būvprojekta izstrādātājs.

Būvdarbu izpildītājs atbild par to, lai precīzi īstenotu projektu paredzētajā apjomā un vietā, izvēloties atbilstīgus būvizstrādājumus un tehnoloģijas. Tas ir būvnieka kompetences lauks, un tas ir ļoti svarīgi.

Vai ir konkrēts atbildīgais par galarezultātu?

– Ņemot vērā būvniecības procesa sarežģītību, nav tikai viens, tur ir vesela virkne, un katrs atbild savas kompetences robežās. Arhitekts nevar atbildēt par ventilācijas vai apkures sistēmu vai konstrukciju drošumu, bet viņam ir sava precīzi noteikta atbildības joma. Katrs būvniecības procesa dalībnieks atbild par savu daļu savas kompetences ietvaros.

Ir uzsvērta būvprojekta vadītāja atbildība un loma – viņam ir jānodrošina, lai visas daļas saiet kopā. Ja ir izmaiņas vienā daļā, būvprojekta vadītājs pārliecinās, ka pārējās daļas ir pielāgotas izmaiņām un viss projekts ir saskaņots. Tas ir svarīgākais būvprojekta vadītāja pienākums.

Piemēram, arhitekts uzzīmē stāvu plānu, iedod konstruktoram, kurš saliek konstrukcijas. Būvprojekta vadītājs, kurš parasti ir arhitekts, bet inženierbūvēm var būt arī konstruktors vai cits speciālists, pārliecinās, ka tiešām visas daļas sakrīt, visas komunikācijas saiet kopā. Būvprojekta vadītājs uzņemas atbildību par to, lai, piemēram, elektrības vadi nešķērso gāzes caurules vai durvju aile neiet pāri ventilācijai. Tā ir būvprojekta vadītāja atbildība pēc būtības, jo viņš vada visu procesu. Sapratām, ka līdz šim tas īsti nenotika – būvprojekta vadītājs tikai savāca dokumentus, parakstīja un nodeva tālāk. Tāpēc bija vietas, kur, piemēram, ventilācija šķērsoja elektrības vadus, un nabaga būvnieks objektā mēģināja vienoties par izmaiņām, lai kaut ko sakārtotu.

Visu sarunu ar Olgu Feldmani lasiet žurnāla Būvinženieris decembra numurā (Nr.83).

Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit