Tic komandas darbam

27/02/2024

678

Dāvis Priede ir akciju sabiedrības Būvuzņēmums Restaurators būvniecības nodaļas vadītājs. Saņēmis Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmens kategorijā Gada inženieris/arhitekts 2023 un nominēts par Gada restaurācijas būvdarbu vadītāju.

Viņa ikdiena saistīta ar vēsturisku ēku pārbūvi, atjaunošanu un restaurāciju. D.Priedem nav sveši ne leģendām ieskautie viduslaiku mūri, ne mītiem apvītās pilis un būdiņas, un it visur viņš ar pietāti izturējies pret savas valsts kultūrvēsturisko mantojumu un senatnes auru, lai, laikiem un gadsimtiem mijoties, saglabātu paaudzēs lolotās un atstātās vērtības.

Izcils inženieris un vadītājs, tic kolektīvam ieguldījumam ikvienā projektā un prot to novērtēt. Zinošs un pieredzējis savas jomas profesionālis, kurš māk ieklausīties, spēj iedvesmot un atbalstīt citus ceļā uz kopīgu mērķi. Viņa filozofija sakņojas uzticamas un spēcīgas komandas darbā un ilgtermiņa attīstībā, bet neapstāties mudina pārliecība visu darīt ar mīlestību un apņēmība mācīties no labākajiem.

Vai, saņemot Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmens, bijāt pārsteigts, ka tieši jūs esat atzīts par gada labāko restaurācijas būvdarbu vadītāju?
– Vērtējot šo notikumu, ir divējādas izjūtas. Jā, esmu priecīgs un patīkami pārsteigts par šo apbalvojumu, taču vienlaikus varu teikt – zinu daudzus ar būvniecību saistītus cilvēkus, kuri to būtu pelnījuši. Nebūt nejūtos pārāks un ar kaut ko īpašāks par citiem; gluži vienkārši – pēc vislabākās izpratnes daru savu darbu, tāpat kā daudzi kolēģi, ko ikdienā sastopu. Balvai bija pieteikti vairāki labi pretendenti un savas jomas profesionāļi, bet šoreiz, gluži kā loterijā, laimīgā loze tika man. (Smaida.) Protams, ir jauki būt ievērotam.

Kas rosinājis savu dzīvi saistīt ar būvniecību? Vai šī nozare vilinājusi jau kopš zēna gadiem?
– Vasarās kopā ar tēti strādājām būvniecībā. Viņš, kā jau daudzi padomju laika vīrieši, bija gan mehāniķis, namdaris un būvnieks, gan dārzkopis; vairākas amata skolas pabeidzis. Dzīvojām laukos, mamma bija skolotāja, un iztikšana 90.gados nebija tik viegla; forši, ja varēja atļauties nopirkt saldējumu. Tāpēc vasarās bija liels prieks par izdevību kopā ar tēti doties dažādās haltūrās uz Rīgu vai turpat laukos pastrādāt. Arī mājās vienmēr bija, ko darīt, un tā tās būvniecības lietas iepatikās. Skolā padevās tehniskie priekšmeti, izcilnieks nebiju, bet mācījos labi un centos. Pēc vidusskolas beigšanas iesniedzu dokumentus dažādās skolās; Rīgas Tehniskajā universitātē tiku būvniekos budžeta grupā un tur arī paliku. Izvēli nenožēloju.
Esmu komunikabls un tikpat labi varētu darīt arī kaut ko citu, kas nav saistīts ar būvniecību. Pašlaik gan tā arī ir, ka vairāk ņemos ar administratīvo darbu, kur lielāka saskarsme ar cilvēkiem, un tas man patīk. Varbūt profesionāli, veicot būvdarbu vadītāja pienākumus, mazāk laika sanāk veltīt būvniecībai tās praktiskajā izpratnē, jo kantora lietas prasa daudz laika – jārunā ar uzņēmuma darbiniekiem par atalgojumu, jārisina citi jautājumi. Kādam arī tas ir jādara. Pabeidzot būvniekus, var strādāt arī par konstruktoru un attīstīt savu karjeru šajā jomā, taču mani tas nesaistīja, jo daudz laika jāpavada pie datora un darbs ir diezgan individuāls. Es labāk jūtos starp cilvēkiem. (Smaida.)

Ja neizvēlētos ar būvniecību saistītu ceļu, kur vēl sevi spējat iedomāties?
– Abi ar sievu daudz iesaistāmies dažādos labdarības projektos, jo mums patīk palīdzēt cilvēkiem; jūtamies sociāli atbildīgi un ticam, ka iespējams pasauli padarīt labāku. Esam arī audžuģimene, rūpējamies par trim bērniem. Iespējams, varētu sevi apliecināt sociālajā jomā, strādāt ar pusaudžiem, jo spēju rast labu kontaktu un kopīgu valodu ar jauniešiem. Tikpat labi man padotos arī administratīvais darbs bankā vai citur, taču vislabāk tomēr jūtos būvniecībā, kur daudz tehnisku lietu, kas mani saista.

Droši vien no svara arī tas redzamais rezultāts, jo, piemēram, sociālajā jomā ieguldītā enerģija un resursi nav tik drīz apjaušami un redzami.
– Jā, būvniecībā tas ir super, ka darba rezultāts ir acīm redzams. Aizbrauc uz objektu un priecājies par paveikto. Īpaši tas atklājas restaurācijā. Zinu, cik bēdīga un nolaista bijusi kāda ēka, cik bezcerīgi viss izskatījies, bet pamazām vien, ieguldot milzīgu un rūpīgu darbu, izdodas sasniegt tāāādu rezultātu. Kā lai nepriecājas? Katru dienu ir kas mainījies, tapis no jauna, papildinājies, un drusku jau man ir tā sajūta, ka arī es tur esmu darījis un iesaistījies. Reizēm ļoti gribas pašam pastrādāt kopā ar džekiem. (Smaida.)

Vai, studējot augstskolā, var iemācīties, kā veiksmīgi atjaunot senu ēku, vai tas tomēr labāk apgūstams praksē pie pieredzējušiem būvinženieriem un konstruktoriem?
– Ir lietas, ko augstskolā iemāca. Piemēram, veido izpratni par konstrukcijām – kādi ir to iekšējie spēki un spriegumi –, jo nebūtu ne labi, ne efektīvi sākt strādāt būvniecībā bez šādām zināšanām. Tomēr to četrarpus gadu laikā, kāds būvniekiem ir tas pamatkurss, var iemācīties maz. Būvniecība ir ļoti plaša nozare, augstskolā kopā studē gan inženieri, kas kļūst par konstruktoriem, gan būvdarbu vadītāji un arī tie, kuri strādā valsts un pašvaldību instancēs; spektrs, kas jāaptver, ir ļoti plašs, un loģiski, ka to nevar izdarīt, taču vienlaikus jāteic – viss tomēr ir atkarīgs no katra paša – cik daudz mācies, lasi, skaties kaut ko padziļināti, kādus kursus izraugies utt. Es, piemēram, papildu izvēlējos rekonstrukciju.

Vērtējot studiju programmu, nevēlos to kritizēt, taču neesmu arī īpašā sajūsmā, jo ir lietas, ko noteikti var un vajadzētu uzlabot. Teikšu tā – ir, kurp tiekties!
Protams, sākot strādāt, ļoti daudz praktisku lietu jāiemācās, jo neesi gatavs profesionālis; nav tā, ka lec tik iekšā un sāc, tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai apjaustu, kas ir kas, un iegūtu nepieciešamo sertifikātu, un šajā jomā sistēma ir pietiekami labi sakārtota. Nenoliedzami, ir ļoti svarīgi, kādā uzņēmumā nonāc un kādi ir kolēģi; tas ietekmē, iedvesmo un nākotnes ceļu virza uz vienu vai otru pusi.

Bieži vien izglītības sistēma Latvijā tiek noniecināta. Vai tiešām ārzemēs viss ir daudz citādāk un labāk?
– Piegājiens un metodes atšķiras, taču rezultāts, uz ko tiecas, ir līdzīgs. Tomēr, kā jau minēju, viss ir ļoti atkarīgs no katra paša – cik daudz tas viss interesē, cik gatavs esi ņemt pretī. Neesmu studējis ārzemēs, taču Erasmus programmā mācību laikā bija iespēja pāris mēnešu būt praksē un pastrādāt Ziemeļīrijā. Ir tur mazliet citādāks skatījums, ir lietas, kas tur labākas, taču ir arī daudz kas tāds, kas veiksmīgāk sakārtots Latvijā. Radikālu atšķirību nav, un teikt, ka mēs atpaliktu vai būtu sliktāki, nebūt nevar.

Būvinženierijā restaurācija ir ļoti svarīga, taču gana sarežģīta nozare ar visai izzinošu specifiku. Arī vēsturi. Kas rosināja pievērsties tieši senu un vērtīgu būvju atjaunošanai, nevis jaunu radīšanai? Vai tā bija nejauša izvēle vai mērķtiecīgs solis?
– Kad atbildēju uz jautājumu, kur vēl bez būvniecības spētu sevi iedomāties, piemirsu pateikt, ka labprāt būtu gribējis studēt vēsturi. Pamatskolā un vidusskolā man bija forši skolotāji, tāpēc ļoti ieinteresēja šis mācību priekšmets. Īpaši saistīja Latvijas vēsture, tieši 20. gadsimts. Intensīvi lasīju grāmatas, lai gūtu padziļinātas zināšanas, piedalījos olimpiādēs, arī valsts mēroga. Mani ļoti aizrāva iespēja izzināt, kāpēc tieši šī ir mūsu zeme, kāpēc esam tādi, kādi esam, kāpēc mums lemts dzīvot brīvā valstī. Mūsu vēsture ir tik raiba, tomēr Latvija ir neatkarīga valsts. Šis periods ir izzināšanas vērts arī tāpēc, ka to piedzīvojuši mani vecāki un vecvecāki, kuri izbaudījuši okupācijas laiku, vecvecāki – arī kara gadus. Jā, es apsvēru iespēju studēt vēsturi, taču šim virzienam nav praktiskā pielietojuma, tāpēc izvēlējos būvniecību, jo man patīk un gribas darīt ko taustāmāku.

Tomēr šai interesei jūsu karjerā ir būtiska loma un lieliska iespēja praktisko darbošanos sasaistīt ar vēsturi, jo bez šādām zināšanām rekonstrukcijas gaitā neiztikt.
– Tā sanācis! Taču Būvuzņēmumā Restaurators nokļuvu pavisam nejauši un restaurācijā specializējos tāpēc, ka nonācu šajā uzņēmumā. (Smejas.) Studiju laikā lūkoju pēc vietas, kur varētu strādāt, un vairākiem potenciālajiem darba devējiem aizsūtīju pieteikumu. Šis uzņēmums bija pirmais, kas atsaucās, un tā arī te kopš trešā kursa strādāju.
Mācoties augstskolā, ļoti gribējās ātrāk sākt darīt kaut ko praktisku, jo gana biju saklausījies teoriju, stāstus par būvlaukumā notiekošo. Nagi niezēja to visu piedzīvot un redzēt, lai saprastu – vai neaplauzīšos, vai varēšu atrast savu vietu utt. Bija bailes un bažas, taču gribējās ātrāk pamēģināt, kā būs. Skaidrs, ka sākt strādāt būvniecībā tādam jaunam puisim ir sava veida izaicinājums. Stāstīt pieredzējušiem večiem, kas jādara… Drīzāk viņi tev pašam to pastāstīs, turklāt vēl tādiem vārdiem, ka varēsi aiziet stūrītī padomāt, kas ir kas. (Smejas.)