Piecas ģimenes pašas saviem spēkiem uzbūvēja mājokļus kā rindu ēku Norvēģijas pilsētā Trondheimā. Projekts bija arhitektu studiju noslēguma darbs pilsētvides ekoloģisko eksperimentu rajonā Svartlamonā.
Projekts ilga divus gadus ar akcentu uz iespējami ekoloģiskākiem un ekonomiskākiem risinājumiem visās jomās. Latvijā teju katram ir zināms cilvēks, kas savu māju ir uzbūvējis pats. Norvēģu stāsts atšķiras ar to, ka ēkas būvētājiem nepieder, un tas nav ļoti tipisks gadījums.
Apbūve, kas kalpo tās lietotājiem, ir pasaulē aktualitāti nezaudējošs temats. Pēc būtības arhitektūra ir māksla, bet ēkas mūsdienās tomēr ir arī prece. Arhitekti rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi, tāpēc visai loģiska ir topošo arhitektu vēlme radīt ideālu un unikālu vidi, kas pielāgojas tās iedzīvotājiem.
Norvēģu arhitektūras studentu vēlme bija radīt vidi, ko iedzīvotāji var pielāgot atbilstoši vajadzībām, lai zināmā mērā protestētu pret situāciju, ka iedzīvotājiem ir jāpielāgojas ēkai. Adaptīvā arhitektūra ir starpdisciplināra izpētes joma, aptverot gan dizaina un tehnoloģijas aspektus ēkām, ko var transformēt dažādu pasākumu vajadzībām, gan sociālos un ekonomiskos apbūves aspektus. Lai arī studenti sāka ar filozofiju par ēkas funkcionālu adaptēšanos, rezultāts ir mājokļi, kas adaptējušies iedzīvotāju vēlmei neatbalstīt nekustamā īpašuma tirgu.
Vairāk – Antras Viļumas rakstā žurnāla Būvinženieris decembra numurā (Nr.77).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
