Vides pieejamība nav stāsts tikai par to, lai cilvēki ar invaliditāti spētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā un brīvi pārvietoties.
Kamēr daudzās valstīs pat vienkāršu semināru publiskā ēkā sāk ar informēšanu par to, kā varēs izkļūt no ēkas ārkārtas situācijā, pie mums jautājumiem par evakuāciju, piemēram, ugunsgrēka gadījumā, aizvien netiek pievērsta pietiekama vērība.
Lai gan vieglāk ir dzīvot ar cerību, ka ar mums taču nekas tāds neatgadīsies, un par to nedomāt, šāda attieksme cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem var maksāt dzīvības cenu. Kādi ir iespējamie risinājumi, lai nelaimes novērstu?
Evakuācijas izejas ir paredzētas, lai nodrošinātu cilvēku drošību un ļautu ātri izkļūt no apdraudētās vietas. Izejas būtu jāizveido tā, lai tās būtu pieejamas arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, taču jau ar vides pieejamības nodrošināšanu ēkās nesokas nemaz tik labi. Pēc Labklājības ministrijas pēdējā veiktā pētījuma Latvijā tikai 8% valsts un pašvaldību ēku ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem un senioriem; 26% ēku pieejamas daļēji, bet divas trešdaļas ēku nav pieejamas vispār.
Trūkst izpratnes un skaidru prasību
Ugunsdrošības prasības, kas būtu ikvienam jāievēro, uzskaitītas Ministru kabineta izdotajos Ugunsdrošības noteikumos. Ugunsgrēka gadījumā ikvienam cilvēkam jābūt iespējai evakuēties, bet operatīvo dienestu darbiniekiem bez kavējumiem un apgrūtinājumiem pārvietoties pa evakuācijas ceļiem un izejām. Šajos noteikumos nav noteiktas atsevišķas prasības par drošas vides un evakuācijas iespējām cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Ir tikai minēts, ka Ugunsdrošības instrukcijā jānorāda informācija par kārtību, kādā tiek evakuēti cilvēki ar īpašām vajadzībām, un pasākumi evakuācijas nodrošināšanai.
Latvijas normatīvajos aktos noteikts, ka projekta izstrādātājs ir atbildīgs par evakuācijas ceļu atbilstību vides pieejamības normatīvo aktu prasībām, nodrošinot to atbilstoši pētījumos paustajām atziņām, Latvijā un citās valstīs izstrādātām un aprobētām vadlīnijām, metodiskajiem ieteikumiem, standartiem un citiem regulējošiem normatīvajiem aktiem.
Tomēr daudz kas ir atstāts labās gribas varā, līdz ar to valstiski šī jautājuma risināšana notiek fragmentāri. Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons ikdienā konsultē par dažādiem risinājumiem vides pieejamības veicināšanai. «Evakuācija ir ārkārtīgi svarīga lieta, par ko pietiekami nedomājam. Normatīvu trūkums ļauj izvairīties no šī jautājuma cilāšanas. Normatīvajos aktos nav definētas prasības par cilvēku ar invaliditāti evakuāciju. Turklāt tas, ka ēkā ir nodrošināta vides pieejamība, nenozīmē, ka ir domāts par evakuāciju. Droši vien būtu nepieciešama normatīvu maiņa, lai strikti noteiktu to, kas ir tās minimālās prasības, kurām vajadzētu būt evakuācijas gadījumā,» uzsver Apeirona valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis.
Organizācijas vērojumi liecina, ka arī arhitektiem un būvniekiem būtu nepieciešama labāka izpratne par ēku lietotāju vajadzībām. «Trūkst izpratnes par to, kam ēku būvē, kas tur atradīsies, kādas būs objekta funkcijas, kādi cilvēki tur uzturēsies, ko darīs un kā pārvietosies. Ja sākotnēji par to netiek domāts, tad tas paliek uz apsaimniekotāja pleciem, kuram jāveido instrukcijas, tehniskie risinājumi, bet patiesībā tas vienkārši nestrādā. Arhitektam un būvniekam ir ļoti svarīgi jau projektēšanas un būvniecības laikā izdomāt, kā viss darbosies. Tad arī cilvēku ar invaliditāti evakuācija nevienam nebūs milzīgs apgrūtinājums, kas visiem traucē,» piebilst I.Balodis.
Attēli no apvienības “Apeirons” arhīva
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris jūnija numurā (Nr.92).
Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.
