Uzvaras parks identitātes meklējumos

Tagadējā Uzvaras parka teritorija Pārdaugavā no laika gala bijusi nozīmīga gan no pilsētas aizsardzības viedokļa, gan arī kā memoriālā vieta.

Bagātā vēsture pilsētplānošanas un nācijas tradīciju aspektā visnotaļ dara parku cienīgu saņemt Rīgas domes plānotās 3,8 miljonu eiro investīcijas atjaunošanai, lai cik apšaubāmi tas neliktos no vienpusēja politiskā skatpunkta.

Gara vēsture

Pirmsākumos 1910.gadā jaunizveidotais pilsētas parks tika veltīts Pēterim I un 200 gadiem, kopš Rīga bija iekļauta Krievijas impērijā. 20.gadsimta 20.gados parks tika pārdēvēts par Uzvaras parku un veltīts Latvijas brīvības cīņām, pēc Otrā pasaules kara – cīņai pret nacismu. Pēc valsts neatkarības atgūšanas parks joprojām turpina meklēt savu identitāti. Dažādu apstākļu dēļ nav pabeigts neviens izstrādātais projekts, tāpēc parks nav ieguvis kopainu un pabeigtības sajūtu.

Parka vietā 17.gadsimtā bija plašas pļavas. 1621.gadā tur uzcēla Kobronskanstis, bet pļavas aizliedza apbūvēt, jo tās veidoja plašu esplanādi līdz pat Raņķa dambim. 19.gadsimtā pļavās bija atļauta tikai zāles pļaušana, cita darbība bija pilnībā aizliegta, lai gan skanstes jau sen bija sabrukušas un daļēji noraktas. Tikai 1908.gadā pēc desmit gadus ilgas sarakstes Rīgas pilsētas galvam Džordžam Armitstedam izdevās no Krievijas kara un iekšlietu ministrijas panākt lieguma atcelšanu.

Georgs Kufalts, jau strādādams pie Ķeizarmeža projekta, ierosināja arī Kobronskanšu esplanādē veidot parku, bet atlikušo daļu apbūvēt ar vasarnīcām. Viņš sagatavoja parka ierīkošanas projektu. Zemākajās vietās ar sliktu grunti bija paredzēti pastaigu un izjādes ceļi, plaši zālieni ar koku grupām vai atsevišķiem kokiem, kā arī sporta laukumi katrā Bāriņu ielas pusē. Pie Hermaņa ielas ūdensbaseina malā nolēma izveidot bērnu rotaļu laukumu.

Teritorijā, kur grunts apstākļi bija piemēroti apbūvei, bija paredzēti vasarnīcu kvartāli, lai, tāpat kā Mežaparkā, pārdodot apbūves gabalus, iegūtu līdzekļus parka izveidei. Projektā bija paredzētas plašas alejas ar četrām koku rindām un bruģētu brauktuvi, atsevišķas joslas gājējiem, izjādes un velosipēdu ceļi. Apkārt parkam bija plānots apvedceļš ar divrindu koku aleju. Iecerētā parka platība bija 52,25 ha.

Pilsētas valde projektu pieņēma 1909.gada 30.novembrī. Jaunais parks bija veltīts 200.gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijai, tāpēc to nosauca par Pētera parku. Projektam tika novirzīti 400 tūkstoši rubļu un ienākumi no pārdodamajiem gruntsgabaliem.

Pēc projekta apstiprināšanas sākās parka ierīkošana, zemākajās vietās noņēma melnzemi, aizpildīja tās ar Daugavas smiltīm un pēc tam atkal noklāja ar auglīgu augsni. No Daugavas izsmēla 1,5 miljonus kubikmetru smilšu. 1915.gadā gar tagadējo Uzvaras bulvāri iestādīja Holandes liepu aleju. Tika ierīkoti rotaļu un sporta laukumi, blakus Arkādijas parkam izveidoja skrejceļu.

«Cēlusi latviešu tauta»

Pirmā pasaules kara laikā darbus parkā pārtrauca, tā teritoriju aizņēma ģimenes dārziņi. 20.gados parka teritorijā saveda kārtībā vienīgi Slokas ielas daļu starp Bāriņu ielu un Raņķa dambi. 1923.gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku «par piemiņu Latvijas atbrīvošanai», un 1930.gadā Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā sāka parka labiekārtošanu iepriekš noteiktajās robežās. Starp Bāriņu un Altonavas ielu izveidoja plašu laukumu karaspēka parādēm un tautas svētkiem, kas līdz tam notika pilsētas centrā – Esplanādē.

Par Uzvaras parka atjaunošanu publiski sāka runāt 1936.gadā ar ļoti lielu pacēlumu. Uzvaras parks un tā atjaunošana bija sinonīms tautas vienotībai. Parka izveidei notika plaša līdzekļu vākšanas kampaņa, tika pieņemti gan ziedojumi, gan arī rīkota lielākā nacionālā loterija, kāda līdz šim Latvijā bija notikusi. Vienas loterijas biļetes cena bija pieci lati. Kopējā summa, ko bija plānots savākt no tautas, bija 1 250 000 latu.

Citējot 1936.gada 30.maija Jaunāko Ziņu numuru: «Vadoņa lielais ierosinājums par Uzvaras parka būvi un finansēšanu būs labākā liecība tautas vienībai. Pie darba ķersies vienoti: laucinieki un pilsētnieki, visi darba darītāji, un šīs nesatricināmās vienības liecinieks paaudžu paaudzēm, ķīla mūsu nākotnes darbam būs Uzvaras parks. Tā būs vislielākā talka, kādu jebkad latviešu tauta ir piedzīvojusi. Šai talkā tauta ies priekā ar dziesmām un gavilēm, brīvi un vienoti. Būsim lepni uz savu darbu un parka piemiņu. Uzvaras parka, pēc kura pabeigšanas tur notiks lielākie sarīkojumi, zīmē droši rakstīsim vārdus – cēlusi latviešu tauta.»

Par Uzvaras parka celtniecību 20.gadsimta 30.gadu vidū tika runāts kā par kaut ko mītisku un cēlu – lai gan pats parks vēl nebija izveidots, jau runāja par tā ietekmi nākotnē un simbolisko pieminekli «diženajam laikmetam».

Stadions, Dziesmu svētki, parādes

Kopīga visiem projektiem bija parka centrālā ass – toreizējais pontonu tilts, tagad Akmens tilts. Parkā bija paredzēts uzcelt stadionu, ierīkot Dziesmu svētku laukumu un armijas parādes laukumu.

Uzvaras laukuma izbūves komiteja, ko formāli vadīja pats Kārlis Ulmanis, 1936.gadā izsludināja nacionāla mēroga konkursu laukuma izveidošanai: «Idejas projektos skaidri un zīmīgi jāizteicas Uzvaras laukuma uzdevumam – būt par atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta monumentālu dokumentējumu.» 1938.gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Dziesmu svētku estrādi uzcēla pēc A. Birznieka projekta.

Apjomīgā Uzvaras laukuma būvprogramma ietvēra armijas parādēm un Dziesmu svētkiem paredzēta svētku laukuma izveidi, kas varētu uzņemt aptuveni 200 000 dalībnieku, Centrālā stadiona ar 2500 sēdvietām, atsevišķu spēļu un treniņu laukumu ierīkošanu, kā arī simboliski nozīmīgas piemiņas celtnes, sporta un sanāksmju pils būvniecību. Uzvaras laukums apvienoja valsts reprezentāciju ar sabiedrisko ēku un sporta celtņu kompleksa izveidi. Projektu konkurss noslēdzās 1938.gada 30.decembrī. No 44 iesniegtajiem darbiem žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projektu. Uzvaras laukuma izveidošanai ar ziedojumu un loterijas palīdzību līdz 1940.gada janvārim bija savākti vairāk nekā astoņi miljoni latu, taču ieceres apturēja padomju okupācija.

Nāvessoda vieta

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1946.gada 3.februārī šajā vietā septiņiem notiesātajiem vācu armijas virsniekiem izpildīja nāvessodu pakarot. To vidū bija arī Frīdrihs Jekelns, SS un policijas spēku komandieris Ostlandē. Pēc paraugprāvas un soda izpildes tajā pašā gadā sekoja arhitekta Vladimira Šņitņikova priekšlikums šeit ierīkot kultūras un atpūtas parku ar pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi. Taču priekšroka tika dota Mežaparkam, un pēc tam padomju varas iestādes uz 15 gadiem zaudēja interesi par Uzvaras laukuma izmantošanu.

Lielu parka daļu aizņēma ģimenes dārziņi, kurus 20.gadsimta 50.gados likvidēja un atsāka parka labiekārtošanu. 1951.gadā gar galvenā ceļa malām starp Bāriņu ielu un Uzvaras bulvāri iestādīja lielas liepas un klinteņu dzīvžogu.

Partijas Rīgas pilsētas komisija un pilsētas izpildkomiteja 1961.gadā pieņēma lēmumu par PSKP XXII kongresa parka izveidošanu. Jauns projekts vēl nebija pabeigts, bet parka teritorijā starp Bāriņu un Slokas ielu saskaņā ar K.Barona priekšlikumu iestādīja lielas koku grupas, kuras vēlāk, kad būtu gatavs projekts, vai nu saglabātu, vai pārstādītu citur. 1963.gadā projektēšanas institūta Pilsētprojekts arhitekti V.Dorofejevs un E.Fogelis izstrādāja jaunu parka projektu. Dendroloģiskā projekta autors ir K.Barons.

No atpūtas līdz ainavai

Sākotnēji parks bija domāts aktīvai atpūtai – tajā bija paredzēts plašs sporta sektors, bērnu sporta un rotaļu laukumi, atrakciju zona, kafejnīca, estrāde, kinoteātris, koncertzāle, deju paviljons utt. Tomēr ar laiku šo projektu atzina par nelietderīgu.

Parka apstādījumu risinājumā izmantoti ainavu dārzu kompozīcijas paņēmieni – plaši zālieni, kuru malās izvietotas koku un krūmu grupas. Par ainavu vienojošo motīvu kalpo bērzu birztalas dažādās parka vietās. Koku un krūmu grupām piekļaujas ziemciešu stādījumi. Gar Mārupītes krastiem bija paredzēts izveidot akmeņdārzus.

Plaša meliorācija parkā sākās 1963.gadā, mainot Mārupītes gultni. Izraka jaunu dīķi, kas ietilpst meliorācijas sistēmā, pieveda melnzemi, iesēja zāli. 1965.gadā ierīkoja apstādījumus starp Raņķa dambi un Slokas ielu. 1966.gadā izveidoja asfaltētus ceļus un daudz jaunu apstādījumu. Brīvajā laukumā starp A.Stučko un Altonavas ielu 1973.gadā izbūvēja satiksmes drošības pilsētiņu bērniem un kartodromu.

Uzvaras parka teritorija šajā laikā bija 36,7 ha. Tāpēc koki un krūmi šeit ir grupēti lielākos, bieži vien vienveidīgu sugu puduros. Bērzu birztalām piekļaujas lielas kizila krūmu grupas, atpūtas solu aizmugurē izvietoti plaši rievaino rožu stādījumi. Mārupītes krastus ar savdabīgajiem vainagiem rotā trauslie lodveida vītoli.

Memoriālais ansamblis

Otrā pasaules kara noslēguma 40.gadadienā, 1985.gadā, Uzvaras parkā tika uzstādīts monuments – alegorisks memoriālais ansamblis. Tā centrā atrodas 79 metrus augsts obelisks, ko veido piecas dažāda augstuma skaldnes un vainago piecstaru zvaigznes. Tas simbolizē piecus kara gadus un uzvaras salūtu. Obeliska pakājē iekalti gadskaitļi 1941–1945. Bronzas karavīru grupa pauž prieku par uzvaru, bet uzvaras dievei Nīkei līdzīgā plandošā apmetnī tērptās sievietes alegorija interpretēta kā Dzimtene – māte.

Ideoloģiskās cenzūras dēļ nav īstenota tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā iecere – izveidot humānu mātes tēlu ar bērnu rokās. Ansambļa autori ir tēlnieki Ļ.Bukovskis, A.Gulbis, L.Kristovskis, arhitekti E.Bāliņš, E.Vecumnieks, V.Zilgalvis, dizainers A.Bugajevs, inženieri-konstruktori G.Beitiņš, H.Lācis. Tā oficiālais nosaukums – Piemineklis Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Vienlaikus ar pieminekļa atklāšanu atjaunots Uzvaras parka nosaukums.

Spridzināt vai pārveidot

Sabiedrībā 90.gadu sākumā valdīja pārliecība, ka Uzvaras piemineklis ir zaudējis aktualitāti un pamazām pārvērtīsies par vienu no padomju laika reliktiem. Atsaucību neguva trimdas latviešu arhitekta Raimonda Slaidiņa priekšlikums par pieminekļa rekonstrukciju, izveidojot šeit padomju okupācijas memoriālu.

Organizācijas Pērkoņkrusts dalībnieku mēģinājums 1997.gada martā un jūnijā uzspridzināt obelisku no jauna pievērsa uzmanību ne tikai pašam objektam, bet arī tam, ko piemineklis simbolizē. Ierosinājums sprādzienā sapostīto pieminekli nojaukt tika noraidīts, jo tas būtu pretrunā ar 1994.gadā noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanos par militārpersonu piemiņas vietu, memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu aizsardzību. Sākās diskusijas par Uzvaras pieminekļa pārvietošanas iespējām, lai mainītu tā saturisko nozīmi.

Daļa pieminekļa autoru – arhitekts Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs un tēlnieks Leonīds Kristovskis – ierosināja to pārveidot par antifašistiskās koalīcijas piemiņas vietu. Citi – arhitekts Edvīns Vecumnieks un būvinženieris Henrijs Lācis – to noraidīja un pieļāva tikai informējošas plāksnes novietošanu pie pieminekļa, kas paskaidrotu padomju okupācijas kontekstu. Savukārt tēlnieks Aivars Gulbis kategoriski iebilda pret jebkādu pieminekļa pārveidošanu.

Pilsētvides plānošanas paraugs

Uzvaras parka jautājums kļūst neērts, tiklīdz runa ir par pieminekļa nākotni. 2002.gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (tagad – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) vadītājs Juris Dambis Uzvaras parku raksturoja kā ainavu plānošanas paraugu, liecību par parku veidošanas teoriju un harmonisku vienību, uzteica izpratni un meistarību, veidojot izteiksmīgu ainavisku vidi. Uzvaras parkam ir sevišķa nozīme galvaspilsētas plāna un telpiskajā kompozīcijā. Parks iezīmē pilsēttelpas galvenās ass kulmināciju Pārdaugavā un sajūdz to ar apstādījumu joslu gar Mārupīti līdz pilsētas robežai. Svarīgs parka veidošanas uzdevums bija un paliek tā vienotības stiprināšana.

Sabiedrība, dabas un kultūras vērtību aizgādņi 2002.gadā novērsa Rīgas domes atbalstītus privāto investoru mēģinājumus projektēt Uzvaras parkā Jauno Rīgu ar atpūtas, tirdzniecības un multifunkcionāliem centriem. Pārsteigumi bija arī Rīgas plānojumā 2006.–2018.gadam. Tā pirmajā redakcijā tika ierosināts mainīt Uzvaras parka teritorijai iepriekš noteikto dabas pamatnes statusu pret apstādījumu teritoriju ar apbūvi, paverot ceļu zemesgabalu dalīšanai nezināmām būvēm. Publiskā apspriešana novērsa šo transformāciju.

Pieminekļa līdzautors tēlnieks Aivars Gulbis 2015.gadā atzina – par pieminekļa un apkaimes izmantošanu mūsdienās īpaši nedomā. Monumentam tur jāpaliek, bet varot arī sašaurināt tā vērienu. Tam bija plaša apkārtne domāta, varbūt tagad tik plašu nevajag, jo armijas parādes tur nenotiek.

Diskusijas par Uzvaras pieminekļa nākotni turpinās. Saeimas deputātu paustajā 2019.gadā izskan viedoklis pārdēvēt Uzvaras pieminekli, demontēt to vai ierīkot muzeju.

Uzvaras parkā 2012.gada 3.aprīlī iestādīti 114 Japānas ķirši jeb sakuras, lai apliecinātu Japānas un Latvijas ekonomisko un politisko sadarbību, cilvēcisko draudzību vairāk nekā 90 gadu garumā, kopš valstu starpā nodibinātas diplomātiskās attiecības.

Parks ir apdzīvots – asfaltētos laukumus un platos celiņus izmanto aktīvās atpūtas cienītāji, ziemā te darbojas slidotava un slēpošanas trase, vasarā notiek sacensības riteņbraukšanā, skriešanā vai skrituļslidošanā. Ikdienas pastaigas pilsētai pietiekami svaigā gaisā un zaļā vidē te bauda gan vecāki ļaudis, gan vairākas paaudzes jauno rīdzinieku. Gan mēs paši, gan viņi ir pelnījuši priecāties par atjaunotu un daudzpusīgi izmantojamu mūsdienīgu parku ar senu vēsturi Pārdaugavā.

Inese Grandāne, vēstures maģistre, biedrības Cita Rīga valdes locekle
Attēli no autores albuma un wikipedia.org

Izmantotie materiāli
I.Dāvidsone, Rīgas dārzi un parki, Rīga, Liesma, 1988.
S.Kruks, Pilsētas semiotizācija: politiskais rituāls un mākslas konjunktūra pieminekļu celtniecībā Padomju Latvijā, Letonica Nr. 18, 2008.
J. Lejnieks, Rīga, kuras nav, Rīga, Zinātne, 1998.
N. Muižnieks un V. Zelče (red.). Karojošā piemiņa.
16.marts un 9.maijs, Rīga, Zinātne, 2011.
periodika.lv
lsm.lv

Pārpublicēts no žurnāla Būvinženieris jūnija numura (Nr. 68).

Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.