Būvnormatīvi nosaka tikai minimālās prasības vides pieejamībai, taču lietotāja vajadzībām atbilstoši risinājumi prasa iedziļināšanos un izpratni. Jēgpilni un arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ērti risinājumi ne vienmēr ir jāizgudro no jauna.

Ja vēlas projektēt un būvēt atbilstoši valstu labās prakses piemēriem, vērtīgs palīgs šajā procesā var būt Eiropas standarts, kas rosina apdomāt dažādus aspektus, par kuriem nedrīkstētu aizmirst.

Jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām jāvar brīvi un patstāvīgi pārvietoties un netikt ierobežotam. Realitātē situācija gan ir tāda, ka cilvēkiem daudzviet nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem, jo vides pieejamības nav vispār vai arī tās risinājumi nav līdz galam pārdomāti. Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pieredze liecina, ka pārsvarā projektos tiek ierakstīts, ka jāievēro Latvijas būvnormatīva prasības, vai arī tās tiek iekopētas viens pret vienu kā normatīvā, taču ar šo pamatprasību ievērošanu vien nav gana.

Vides pieejamībai ir divi galvenie standarti – viens par funkcionālajām prasībām, bet otrs – tehniskās specifikācijas. «Vides pieejamība neaprobežojas tikai ar to, kas ir ierakstīts būvnormatīvā, tas tikai parāda rāmi, kurā vajadzētu iekļauties. Saprotams, ka normatīvajā aktā nav iespējams visu iekļaut, tāpēc ir standarti. Vides pieejamība arī ir jāprojektē. Funkcionālās prasības apskata to, kas arhitektiem būtu jāparedz savos projektos, proti, jāpadomā par vēl daudzām lietām, kas būvnormatīvā nav minētas. Arhitekta pienākums ir iedziļināties, skatīties standartus, atrast savu konkrēto gadījumu un pārdomāti to risināt, pievēršot uzmanību dažādām niansēm,» uzsver Apeirona vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Standartā katram aspektam ir ne tikai apraksts, bet arī vizuāli piemēri, līdz ar to tas ir nozīmīgs palīgs projektēšanā. Lai gan nevienā normatīvā nav ierakstīts tas, cik detalizēti informāciju vajadzētu projektā norādīt, tomēr tam var būt izšķiroša loma tajā, vai risinājums būs mērķgrupai lietojams. «Ja arhitekts neizprojektē vides pieejamību un nav detalizēta apraksta, tad būvniekam jāinterpretē pēc paša ieskatiem un saprašanas. Tādēļ nereti rodas situācijas, ka cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem tomēr nav iespējas pilnvērtīgi pārvietoties vai veikt kādas noteiktas darbības. Piemēram, ja nav norādīts, ka logu rokturiem jābūt zemāk, lai cilvēks ratiņkrēslā varētu pats logu atvērt un aizvērt, vai nav informācijas par nepieciešamā durvju roktura atbilstību, tad būvnieks var arī neiedomāties par šīm specifiskajām niansēm,» skaidro vides pieejamības eksperts.

Ritenis nav jāizgudro no jauna

Lai gan standarta prasību ievērošana nav obligāta, tas sniedz būtiskas vadlīnijas, kas palīdz lielākā detalizācijas pakāpē paraudzīties uz vides pieejamību. Latvijas standartā LVS EN 17210:2021 Apbūvētas vides pieejamība un izmantojamība. Funkcionālās prasības ir aprakstītas kopējās funkcionālās prasības un ieteikumi. Tajā tiek ievēroti universālā dizaina un dizains visiem (Design for All) principi, kas veicina vienlīdzīgu un drošu izmantošanu pēc iespējas plašākam lietotāju lokam, tai skaitā personām ar invaliditāti. Prasības un ieteikumi attiecas uz apbūvētas vides projektēšanu, būvniecību, atjaunošanu, pielāgošanu un uzturēšanu. Savukārt LVS CEN/TR 17621:2021 Apbūvētas vides pieejamība un izmantojamība. Tehnisko raksturlielumu kritēriji un specifikācijas jau ir precīzākas vadlīnijas par nepieciešamajām prasībām. Līdz ar to pirmais palīdz gūt lielāku izpratni un apskatīt risinājumus dažādās situācijās un objektos, bet otrais sniedz detalizētākas norādes par īstenošanu, piemēram, cik lielām atstarpēm vai augstumiem jābūt u.tml.

Latvijas Nacionālā standartizācijas institūcija ir SIA Latvijas standarts (LVS), kas pārstāv valsti arī Eiropas un starptautiskajās standartizācijas organizācijās. Eiropas publicētais standarts tika pārņemts arī kā Latvijas nacionālais standarts, nodrošinot vienotu un saskaņotu pieeju Eiropā, izvairoties no pretrunīgu standartu izstrādes un uzturēšanas nacionālā mērogā un laikus adaptējot Eiropas standartu. Šie standarti ir diezgan jauni, taču tie ir pieejami ikvienam sertificētam būvniecības jomas speciālistam. «Eiropā ir princips – ja pieņem standartu, tad tas ir vienots visās Eiropas Savienības valstīs. Doma ir tāda, ka mūsu projektētājs var projektēt pēc šī standarta visā Eiropas Savienībā. Standarti ir brīvprātīgi, un tos izstrādā ieinteresētās puses, proti, tie, kuriem tie vajadzīgi, un atbilstoši tam mērķim, kādam tos lietos,» skaidro LVS valdes loceklis Ingars Pilmanis.

Standartā LVS EN 17210:2021 norādīts daudz funkcionālās pieejamības un lietojamības prasību un ieteikumu, kas attiecināmi uz daudziem apbūvētu vidi veidojošajiem būvdarbu, montāžas darbu, iekštelpu iekārtojuma, sastāvdaļu un savienojumu elementiem. Funkcionālās pieejamības prasības ir saistītas ar būvniecības aspektiem gājēju un pilsētvides zonās ārpus telpām, pieeju un piekļuvi ēkām, pārvietošanās plūsmu telpās un ēku aprīkojuma izmantošanu, izeju no ēkas normālos apstākļos un evakuāciju ārkārtas situācijas gadījumā. Tās balstītas uz plašāko lietotāju vajadzību loku un mērķa grupām, atbalstot sabiedrības daudzveidību – cilvēkus ar kustību traucējumiem, personas ar maņu orgānu traucējumiem, ļaudis ar alerģijām, cilvēkus ar mācīšanās traucējumiem/kognitīviem traucējumiem un personas ar garīgās veselības traucējumiem, cilvēkus ar vecuma izraisītām saslimšanām, kā arī indivīdus dažādos dzīves posmos – bērnus, pieaugušos un vecāka gadagājuma cilvēkus.

Attēli no apvienības “Apeirons” arhīva

Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris augusta numurā (Nr.93).

Žurnālu ABONĒ ŠEIT vai https://abone.pasts.lv/
vai pa e-pastu [email protected].
Pērc – Preses servisa tirdzniecības vietās.