Lai gan problēmas notekūdeņu apsaimniekošanas jomā ir zināmas jau gadiem un tās sakārtošanā valstī gadu gaitā ir ieguldīts 1 miljards eiro, Valsts kontrole (VK) revīzijā secinājusi, ka Latvijā nav sekmējies panākt māju pieslēgšanu centralizētajām kanalizācijas sistēmām, līdz ar to notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas jomā joprojām ir daudz neatrisinātu jautājumi un vidē joprojām nonāk ievērojams apjoms neattīrītu notekūdeņu.

“Lai gan notekūdeņu apsaimniekošanas jomā centralizēto kanalizācijas sistēmu sakārtošanā ir ieguldīts viens miljards eiro, minēto problēmu risināšana vēl joprojām ir aktuāla. Risinājumi vai nu nav tikuši izstrādāti, vai arī nav bijuši pietiekoši efektīvi, lai minētās problēmas novērstu,” revīzijas ziņojumā raksta VK, “lai gan ir izstrādāti gan politikas plānošanas dokumenti, gan vairāki būtiski normatīvie akti, tomēr izstrādātie politikas instrumenti neatrisinās visas vides kvalitāti ietekmējošās problēmas un nenovērsīs neattīrītu notekūdeņu nonākšanu vidē.”

“Šķiet, teju no gaisa, it kā negaidīti daudzviet ir kļuvis aktuāls jautājums par decentralizētajām kanalizācijas sistēmām jeb to mājsaimniecībās radīto notekūdeņu daļu, kas neieplūst centralizētajos kanalizācijas tīklos, bet tiek uzkrāta privātmāju krājtvertnēs un septiķos. Arī šie notekūdeņi ir regulāri jāsavāc un jānovada attīrīšanas sistēmās, taču revīzijā konstatētais liecina, ka tas tā nenotiek un ka šī problēma ilgstoši netiek risināta,” raksta VK.

VK skatījumā, galvenais un ar publiskā resora investīcijām visbagātīgāk apveltītais notekūdeņu savākšanas veids – centralizētās notekūdeņu sistēmas – nesniedz plānoto efektu. “Esam konstatējuši, ka revīzijas apjomā iekļautajām pašvaldībām, paplašinot centralizētos kanalizācijas tīklus, nav izdevies apgūt pat pusi no izveidotajām pieslēgumu iespējām,” uzsver VK.

Revīzijā pārbaudītajās pašvaldībās, izbūvējot un paplašinot centralizētos kanalizācijas tīklus, nav izdevies sasniegt pat pusi no plānotajiem pieslēgumiem. Atsevišķās apdzīvotās vietās jaunajiem kanalizācijas tīkliem nav pieslēgusies pat ne viena mājsaimniecība, atzīmē VK.

Revīzijā secināts, ka mājsaimniecību pieslēgumu skaita palielinājumu nav veicinājušas arī pašvaldību un pakalpojumu sniedzēju tiesības līdzfinansēt pieslēgumu izveidošanu, kas bija plānotas kā risinājumi pieslēgumu skaita palielināšanai. Tikai 3 no 10 revīzijas apjomā iekļautām pašvaldībām, bet valstī kopumā 30 no 119 pašvaldībām esot radušas iespēju daļēji līdzfinansēt pieslēgumu izveidošanu.

Jaunajos noteikumos, ar kuriem plānots sakārtot decentralizēti savākto notekūdeņu saimniecību, VK konstatējusi “brāķi”, jo esot pieļautas juridiska rakstura nepilnības, kas var kavēt noteikumu izpildi.

Revidentu ieskatā, pieslēgumu skaita pieaugumu neveicina arī tas, ka pašvaldību teritorijas plānošanas dokumenti nesniedz mājsaimniecībām detalizētu informāciju par to, kur ir plānots izbūvēt centralizētās kanalizācijas sistēmas tīklus, un daudzas mājsaimniecības, iespējams, ir izbūvējušas savas decentralizētās kanalizācijas sistēmas bez intereses pieslēgties centralizētajiem kanalizācijas tīkliem.

Savukārt ievērojamais notekūdeņu daudzums, kas rodas dažādās mājsaimniecību decentralizētajās kanalizācijas sistēmās, ir ilgstoši palicis ārpus pilnvērtīgas uzraudzības, uzsver VK. Nelielais gadījumu skaits gadā (26%), kad mājsaimniecības revīzijas apjomā iekļautajās pašvaldībās savāktos notekūdeņus ir nodevušas attīrīšanai, liecina, ka līdz pat 64% mājsaimniecību notekūdeņus nodod attīrīšanai retāk nekā reizi gadā, vai nenodod vispār, pieņemot, ka līdz 10% notekūdeņu varētu tikt attīrīti mājsaimniecību individuālajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, raksta VK.

VK skatījumā, ja tiktu uzraudzīta normatīvā akta prasību par regulāru notekūdeņu izvešanu no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām ievērošana, tad problēmām ar neattīrītu notekūdeņu nonākšanu vidē nevajadzētu rasties. Tomēr vairāk nekā 15 gadus pašvaldībās nav organizēta šo noteikumu ievērošanas kontrole, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) kā vides aizsardzības politikas un normatīvo aktu izstrādāja neesot sekojusi, vai apstiprinātā politika un pieņemtie normatīvi tiek īstenoti.

Revidenti norāda, ka līdz šim šo mājsaimniecību radītie notekūdeņi reti ir nonākuši attīrīšanas iekārtās, un ne pašvaldībām kā notekūdeņu apsaimniekošanas organizatorēm, ne VARAM nav informācijas par to, kur paliek līdz pat 74% decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu.

Daudzās pašvaldībās, investējot būtiskus ES fondu un valsts un pašvaldību resursus, ir izbūvētas jaunas vai modernizētas vecās notekūdeņu attīrīšanas stacijas. VK uzskata, ka tas ir darīts, neņemot vērā līdz šim nesavākto notekūdeņu apjomu no privātmāju krājtvertnēm un septiķiem, tādējādi daudzas notekūdeņu attīrīšanas staciju jaudas var būt nepietiekamas lielākam notekūdeņu daudzumam. Modelējot situāciju, kurā visas mājsaimniecības ar decentralizētajām kanalizācijas sistēmām nodotu savus notekūdeņus attīrīšanai, VK secinājusi, ka tikai 4 no 10 revīzijā apskatītajām pašvaldībām ir notekūdeņu attīrīšanas jaudu rezerves.

Lielu kaitējumu notekūdeņu kanalizācijas sistēmām nodarot padomju laika mantojums – lietus ūdens savākšana un novadīšana. Daudzās apdzīvotās vietās lietus ūdens kanalizācijas sistēma vispār nepastāv vai arī lietus ūdens tiek novadīts tieši kanalizācijā kopā ar komunālajiem notekūdeņiem. Tas radot pārslodzi attīrīšanas iekārtām un vājinot attīrīšanai nepieciešamo dūņu darbību, kā rezultātā attīrīšanas iekārtas pārplūst, ar laiku radot arī tehnoloģiska rakstura bojājumus, un vidē nonāk nepilnīgi attīrīti notekūdeņi.

Kā uzsver VK, lai gan šī situācija ir zināma jau sen un tās risināšana var prasīt lielus finansiālus ieguldījumus, nevienā no revīzijā iekļautajām pašvaldībām nebija plāna tās uzlabošanai. VK ieskatā, nav pieļaujams ilgāk turpināt “strausa politiku” un nerisināt šo jautājumu. Tikai apzinot problēmas apmēru, nosakot secīgus soļus tās risināšanai un valsts un pašvaldību institūcijām kopīgi meklējot iespējas finansējuma piesaistei, situāciju varēs uzlabot, teikts VK paziņojumā.

Pēc notekūdeņu attīrīšanas, baktērijām iedarbojoties uz neattīrītajiem notekūdeņiem, rodas dūņas. Šobrīd notekūdeņu dūņas tiek vienkārši savāktas un uzglabātas, jo risinājums to turpmākajam pielietojumam nav rasts, atzīmē VK. Notekūdeņu dūņas, atbilstoši kompostējot, ir iespējams izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā, taču katrā atsevišķā pašvaldībā radušos dūņu apjoms esot pārāk mazs, lai tai būtu ekonomiski izdevīgi veikt dūņu pārstrādi. Tāpēc, Valsts kontroles ieskatā, risinājums šim jautājumam ir jārod valstiskā līmenī, un VARAM ir sniegts attiecīgs ieteikums.

“Šīs revīzijas rezultāti liecina par kārtējo līdz galam neapzināto jomu valstī, kas rada ne tikai virkni jautājumu iedzīvotājiem, bet izvirza arī nepatīkamas hipotēzes par vides piesārņojuma apmēriem, jo nav pienācīgi savākta un attīrīta nozīmīga daļa notekūdeņu. Ļoti negribētos uz šo situāciju attiecināt pārfrāzētu teicienu “aiz mums kaut notekūdeņu plūdi”, bet šobrīd rodas iespaids, ka neviena no atbildīgajām pusēm tā īsti nav pievērsusies sen zināmo problēmu risināšanai. Lai situāciju uzlabotu būtu aktīvi jāiesaistās gan valsts institūcijām, gan pašvaldībām, gan dabas aizsardzības pārstāvjiem,” izteikusies valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

VK skatījumā, papildu izaicinājumus efektīvai notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai rada arī daudzviet sadrumstalotā notekūdeņu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju struktūra. Situācijā, kad vienas pašvaldības ietvaros šos pakalpojumus nodrošina pat deviņi dažādi pakalpojumu sniedzēji – kapitālsabiedrības un pagastu pārvaldes –, ir ierobežotas iespējas uzlabot iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un samazināt to izmaksas. Turklāt gluži objektīvi Latvijā neesot tik daudz ūdenssaimniecības profesionāļu, lai pašvaldības varētu atļauties uzturēt daudzus pakalpojumu sniedzējus.

“Ja pilsētās, kur pakalpojumus pamatā nodrošina specializēta kapitālsabiedrība, notekūdeņu apsaimniekošana ir organizēta salīdzinoši kvalitatīvi, tad lauku teritorijās, kur pakalpojumus nodrošina pagastu pārvaldes, diemžēl ir daudz vairāk trūkumu gan ar pakalpojumu kvalitāti, gan iedzīvotājiem noteikto pakalpojumu maksu,” atzīmē VK.

VK uzskata, ka vienota pieeja notekūdeņu savākšanai, novadīšanai un attīrīšanai visā administratīvajā teritorijā ļautu uzlabot pakalpojumu kvalitāti arī pagastos un ciemos ar mazu iedzīvotāju skaitu, kur izmaksas iedzīvotājiem ir krietni lielākas. Valsts kontrole pauž cerību, ka administratīvi teritoriālā reforma kalpos par labu atspēriena punktu arī ūdenssaimniecību darba pilnveidošanai pašvaldībās, ļaujot apvienot kompetences un resursus un rast notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas jomā tādus risinājumus, kas mazinās vides piesārņojumu ne tikai no centralizētajās, bet arī no decentralizētajās kanalizācijas sistēmās savāktajiem notekūdeņiem.

Pievienot komentāru